Kad Ostaps atgriezās viesnīcā «Karlsbade» un, neskaitāmas reizes atspoguļojies vestibilu, kāpņu telpu un gaiteņu spoguļos, ar kuriem tik ļoti mīl izgreznoties šāda veida iestādes, iegāja savā istabā, viņu pārsteidza šeit valdošā nekārtība. Sarkanais plīša krēsls gulēja ar strupajām kājelēm gaisā, atklādams savu nepievilcīgo džuta ačgārno pusi. Bārkstainais samta galdauts bija noslīdējis no galda. Pat glezna «Kristus parādīšanās ļaudīm», arī tā bija nošķiebušies uz sāniem un šādā izskatā zaudējusi lielāko daļu savas audzinošās nozīmes, kuru tanī bija ielicis mākslinieks. No balkona pūta svaigs, dzestrs vējš, lidinādams pa gultu izmētātās naudas zīmes. Starp tām zvilnēja papirosu «Kau- kazs» skārda kārbiņa. Uz grīdsegas saķērušies, kājas mētādami, klusi valstījās Paņikovskis un Balaganovs.
Lielais kombinators ar riebumu pārkāpa pāri kaušļiem un izgāja balkonā. Lejā uz bulvāra čaloja ļaudis, zem viņu kājām čirkstēja grants, virs melnajām kļavām lidinājās simfoniskā orķestra melodiskā elpa. Ostas tumšajā dziļumā dižojās ai uguņiem un dārdināja dzelžus saldētavas jaunceltne. Aiz mola prasīgi rēca neredzams kuģis, laikam gribēja tikt ostā.
Atgriezies istabā, Ostaps ieraudzīja, ka piena brāļi jau sēž viens otram pretī uz grīdas un gurdi atvairās ar dūrēm, murminādami: «Bet kas tu tāds esi?»
— Nevarējāt sadalīt? — jautāja Benders, aizvilkdams portjeru.
Paņikovskis un Balaganovs ātri pietrūkās kājās un ņēmās stāstīt. Katrs no viņiem visus panākumus piedēvēja sev un nomelnoja otra darbību. Kā norunājuši, viņi noklusēja tādus sīkumus, kas bija viņiem apvainojoši, toties minēja milzumu tādu epizodu, kas izdevīgā gaismā parādīja viņu brašumu un izveicību.
— Nu, pietiek! — iebilda Ostaps. — Nedauziet savus plikos paurus pret parketu! Kaujas aina man skaidra. Tātad jūs sakāt — kopā ar viņu bija meitene? Tas ir labi. LJn tā sīks ierēdnītis nēsā sev līdz vienkārši kabatā … jūs, liekas, jau esat saskaitījuši? Cik tur ir? Oho! Desmit tūkstoši! Koreiko kunga divdesmit gadu alga par nevainojamu darbu. Dievīgs paskats, kā raksta gudrāki pirmrindnieki. Bet vai es jūs neiztraucēju? Jūs te uz grīdas kaut ko darījāt? Vai naudu dalījāt? Turpiniet, turpiniet, es paskatīšos.
— Es gribēju godīgi, — sacīja Balaganovs, savākdams naudu no gultas, —• taisnīgi. Visiem līdzīgi ■— pa divarpus tūkstošiem!
Un, salicis naudu četrās līdzīgās kaudzītēs, viņš kautri atgāja sāņus, sacīdams:
— Jums, man, viņam un Kozļēvičam.
— Ļoti labi, — piezīmēja Ostaps. — Bet tagad lai dala Paņikovskis, viņam acīm redzot ir savas īpašas domas.
Palicis pie savām īpašām domām, Paņikovskis ņēmās dalīt ar lielu aizrautību. Noliecies pār gultu, viņš čapstināja biezās lupas, slapināja ar siekalām pirkstus un bezgalīgi pārcilāja papīrīšus no vienas vietas uz otru, it kā izlikdams lielo pasjansu. Pec šim veiklajām manipulācijām uz segas izveidojās trīs kaudzītes: viena liela no tīrām, jaunām naudas zīmēm, otra — tādi pati, tikai no netīrākiem papīrīšiem un trešā — maza un pavisam netīra.
— Man un jums pa četri tūkstoši, — viņš sacīja Benderam, — bet Balaganovam divi. Viņš pat tos divus nav nopelnījis.
— Bet Kozļēvičam? — dusmās aizmiegdams acis, jautāja Balaganovs.
— Par ko tad Kozļēvičam? — iespiedzās Paņikovskis. -— Tā ir laupīšana! Kas tas Kozļēvičs tāds ir, lai ar viņu dalītos? Es nekāda Kozļēviča nepazīstu.
— Vai jūs beidzāt? — jautāja lielais kombinators.
— Jā, — atbildēja Paņikovskis, nenolaižot acis no kaudzītes ar tīrajiem papīrīšiem. — Kāda šajā brīdī var būt runa par Koz- ļēviču?
— Bet tagad es dalīšu, — saimnieciski sacīja Ostaps. — Viņš gausi apvienoja visas kaudzītes vienā, ielika naudu skārda kārbiņā un iebāza balto bikšu kabatā.
— Visa šī nauda, — viņš nobeidza, — tūlīt tiks atdota cietušajam pilsonim Koreiko. Vai jums patīk tāds dalīšanas paņēmiens?
— Nē, nepatīk vis, — Paņikovskim paspruka.
— Jokus pie malas, Bender, — neapmierināts ieteicās Bala: ganovs. — Jāsadala taisnīgi.
— Tas nenotiks, — vēsi atbildēja Ostaps. — Un vispār šai pusnakts stundā es ar jums jokot netaisos.
Paņikovskis sasita savas vecīgās, zilganās plaukstas. Viņš šausmās paskatījās uz lielo kombinatoru, ielīda kaktā un apklusa. Paretam tikai pazibēja konvencijas pārkāpēja zelta zobs.
Balaganova seja mirklī norasoja un sasarka kā saulē apsvilusi.
— Kāpēc tad mēs pūlējāmies? — viņš sēkdams runāja. — Tā nedrīkst. To … paskaidrojiet.
— Jums, — laipni sacīja Ostaps, — leitnanta mīļotajam dēlam, es varu atkārtot tikai to pašu, ko tiku teicis Arbatovā. Es cienu Kriminālkodeksu. Es neesmu uzbrucējs, bet naudas iegūšanas idejisks cīnītājs. Manos četrsimt godīgajos naudas atņemšanas paņēmienos laupīšana nav paredzēta, tā tur neiederas. Un* bez tam mēs šeit neesam ieradušies pēc desmit tūkstošiem. Tādus tūkstošus man personīgi vajag vismaz pieci simti.
— Kāpēc tad jūs mūs sūtījāt? — atvēsis jautāja Balaganovs. — Mēs centāmies.
— Citiem vārdiem sakot, jūs gribat jautāt, vai cienījamais komandors pats arī zina, kādā nolūkā viņš organizējis pēdējo operāciju? Uz to varu atbildēt — jā, zina. Lieta tāda …
Šai brīdī kaktā nodzisa zelta zobs. Paņikovskis sakopoja visus savus spēkus, ievilka galvu plecos un ar kliedzienu: «Bet kas tu tāds esi?» — vairs nevaldīdams par sevi, metās virsū Ostapam. Nemainīdams pozu un pat nepagriezdams galvu, lielais kombinators gāza ar dūri, ka vai dzirksteles šķīst, atsvieda satracināto konvencijas pārkāpēju atpakaļ agrākajā vietā un turpināja:
— Tur jau ir tas suns aprakts, Sura, ka tā bija tikai pārbaude. Kalpotājam ar četrdesmit rubļu algu kabatā atradās desmit tūkstošu rubļu, tas ir mazliet savādi un dod mums lielākas izredzes, atļauj, kā saka zibens zeļļi, cerēt uz pamatīgu ķērienu. Piecsimt tūkstošu — tas bez vārda runas ir pamatīgs ķēriens. Un to mēs dabūsim šādi. Es atdošu Koreiko desmit tūkstošus, un viņš tos paņems. Es gribētu redzēt tādu cilvēku, kas neņemtu atpakaļ savu naudu. Un te nu viņš iekritīs. Viņu pazudinās alkatība. Un; tiklīdz viņš atzīsies savā bagātībā, es viņu paņemšu ar kailām rokām. Būdams gudrs cilvēks, viņš sapratīs, ka daļa ir mazāka par veselu, un atdos man daļu, baidīdamies pazaudēt visu. Un tad, Sura, dienas gaismā parādīsies kāds šķīvītis ar zilu maliņu . ..
— Pareizi! — iesaucās Balaganovs.
Kaktā birdināja asaras Paņikovskis.
— Atdodiet man manu naudu, — viņš svepstēja, — es esmu pavisam nabags! Veselu gadu neesmu bijis pirtī. Es esmu vecs. Mani meitenes nemīl.
— Griezieties Vispasaules seksuālo reformu savienībā, — ieteica Benders, — varbūt tur jums palīdzēs.
— Mani neviens nemīl, — Paņikovskis elsoja.
— Un kāpēc lai jūs mīlētu? Tādus kā jūs meitenes nemīl. Viņas mīl jaunus, slaidus, politiski izglītotus cilvēkus. Bet jūs drīz mirsiet. Un neviens par jums avīzē nerakstīs: «Vēl viens sadedzis darbā.» Un uz kapa nesēdēs apburoša atraitne ar persietes acīm. Un noraudājušies bērni nejautās: «Tēti, tēti, vai tu mūs dzirdi?»
— Nerunājiet tā! — pārbijies iekliedzās Paņikovskis. — Es jūs visus pārdzīvošu. Jūs nepazīstat Paņikovski. Paņikovskis jums visiem vēl parādīs garu degunu. Atdodiet manu naudu!
— Labāk sakiet — gribat ar mums kopā strādāt vai ne? Pēdējo reizi jautāju.
— Gribu, — atbildēja Paņikovskis, slaucīdams lēni ritošas veča asaras.
Nakts, nakts, melna nakts ieskāva visu zemi. Cernomorskas ostā viegli grozījās celtņi, tie nolaida tērauda troses ārzemju kuģu dziļajās kravas telpās un atkal pagriežas, lai uzmanīgi, ar īstu kaķes mīlestību, izceltu piestātne prie/u
kastes ar traķtorrūpnīcas iekārtu. No augstajiem silikātu rūpnīcu dūmeņiem kā komētas šāvās ārā rožainas uguns mēles. Kvēloja Dņeprostroja, Magņitogorskas un Staļingradas zvaigžņu pulki. Ziemejos uzlēca Sarkanā Putilovieša zvaigzne, un drīz iedegās liels daudzums citu pirmā lieluma zvaigžņu. Tur bija fabrikas, kombināti, elektrostacijas, jaunceltnes. Mirdzēja visa piecgade, aizēnojot ar savu spīdumu veco, jau eģiptiešiem ierasto debesi.
Un jaunais cilvēks, aizkavējies ar savu mīļoto strādnieku klubā, steigšus iededzināja eiektrificēto piecgades karti un čukstēja:
— Paskaties, lūk, uz šo sarkano uguntiņu! Tur būs «Sibirijas Kombains». Mēs brauksim turp. Vai vēlies?
Un mīļotā klusi smējās, atsvabinādama rokas.
Nakts, nakts, melna nakts, kā jau sacīts, ieskāva visu zemi. Miegā stenēja monarchists Hvorobjovs, kas sapnī redzēja milzīgu arodbiedrības biedra karti. Vilcienā uz augšējā plaukta krāca inženieris Talmudovskis, kas devās no Charkovas uz Rostovu, kur to vilināja lielāka alga. Plašajos Atlantijas viļņos šūpojās amerikaņu džentlmeņi, vezdami līdz uz dzimteni lieliskās kviešu kandžas recepti. Uz sava dīvana grozījās Vasisualijs Lochankins, ar roku braucīdams cietušās vietas. Vecais rebusnieks Siņickis velti tērēja elektrību, sacerot žurnalam «Ūdensvadu ierīkošana» zīmējumu mīklu: «Kur ir šīs strādnieku un kalpotāju kopsapulces priekšsēdētājs, kura sanākusi, lai ievēlētu sūkņu stacijas vietējo komiteju?» Pie tam viņš centās netrokšņot, lai neuzmodinātu Zosju. Polichajevs gulēja gultā ar Sernu Michailovnu. Pārējie herkulesiēši gulēja satrauktā miegā dažādās pilsētas malās. Aleksandrs Ivanovičs Koreiko nevarēja aizmigt, viņu mocīja doma par savu bagātību. Ja šīs bagātības nebūtu vispār, viņš gulētu mierīgi. Ko darīja Benders, Balaganovs un Paņikovskis, — jau zināms. Un tikai par Kozļēviču, «Antilopes Gnu» vadītāju un īpašnieku, pašreiz nekas netiks sacīts, lai gan viņu jau piemeklējusi nelaime ar stipri politisku piegaršu.
Agri no rīta Benders atvēra savu ceļa somu, kādas parasti lieto vecmātes, izvilka no turienes milicijas formas cepuri ar Kijevas pilsētas ģērboni un, iebāzis to kabatā, devās pie Aleksandra Ivanoviča Koreiko. Pa ceļam viņš ķircināja piena sievas, jo bija iestājusies šo veiklo sievu stunda, kamēr kalpotāju stunda vēl ne- ,bija sākusies, un dungoja romances vārdus: «Un pirmās tikšanās prieki vairs nesatrauc asinis manas.» Lielais kombinators drusku liekuļoja. Pirmā tikšanās ar miljonāru kantora darbinieku viņu satrauca. Iegājis mājā Mazajā Sakaru ielā Nr. 16, viņš uzmauca galvā dienesta cepuri un, saraucis uzacis, pieklauvēja pie durvīm,
Istabas vidū stāvēja Aleksandrs Ivanovičs. Viņš bija ģērbies tīkliņkreklā bez piedurknēm un jau paspējis uzvilkt sīkā kalpotāja bikses. Istaba bija iekārtota priekšzīmīgi nabadzīgi, kā tas pirms revolūcijas bija pieņemts bāriņu patversmēs un tamlīdzīgās organizācijās, kas atradās ķeizarienes Marijas Fjodorovnas aizgādnībā. Seit atradās trīs priekšmeti: slimnīcas parauga dzelzs gulta,, virtuves galds ar durtiņām un koka sprūdu, ar kādiem parasti aiztaisa vasarnīcu ateju durvis, un aplupis Vīnes krēsls. Kaktā gulēja hanteles un starp tām divas lielas svaru bumbas, smag- atleta vienīgais prieks.
Milicim parādoties, Aleksandrs Ivanovičs smagi paspēra soli uz priekšu.
— Vai pilsonis Koreiko? — jautāja Ostaps, starojoši smaidīdams.
— Es pats, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, arī izrādīdams, prieku par tikšanos ar varas pārstāvi.
— Aleksandrs Ivanovičs? — ar vēl starojošāku smaidu apvaicājās Ostaps.
— Tieši tā, — apstiprināja Koreiko, cik spēdams iekvēlinot savu prieku.
Pēc tam lielajam kombinatoram nekas cits neatlika kā apsēsties uz Vīnes krēsla un uzplāt sejai pārdabisku smaidu. To paveicis, viņš paskatījās uz Aleksandru Ivanoviču. Bet miljonārs kantora darbinieks sakopoja visus spēkus, un viņa sejā atplauka velns zina kas: ir aizkustinājums, ir apbrīna, ir sajūsma, ir mēma dievināšana. Un tas viss par laimīgo tikšanos ar varas pārstāvi.
Sis smaidu un jūtu kāpinājums atgādināja komponista Franča Lista manuskriptu, kur pirmajā lappusē norādīts spēlēt «ātri», otrajā — «ļoti ātri,» trešajā — «daudz ātrāk,» ceturtajā - «cik vien ātri var» un piektajā tomēr — «vēl ātrāk».
Pamanījis, ka Koreiko sasniedzis piekto lappusi un tālāka sacensība vairs nav iespējama, Ostaps ķērās pie lietas.
— Es ierados pie jums ar uzdevumu, — viņš sacīja, kļūdams nopietns.
— Lūdzu, lūdzu, — Aleksandrs Ivanovičs ari sadrfima.
— Gribam jūs iepriecināt.
— Ļoti interesanti.
Un, bezgalīgi skumdams, Benders bāza roku kabatā. Koreiko sekoja viņa kustībām ar tik sadrūmušu seju ka bērēs. Gaismā parādījās papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņa. Tomēr Ostapa gaidītais izbrīnās sauciens nesekoja. Pagrīdes miljonārs skatījās uz kārbiņu galīgi vienaldzīgi. Ostaps izņēma naudu, rūpīgi pārskaitīja un, pievirzījis žūksni Aleksandram Ivanovičam, sacīja:
— Taisni desmit tūkstoši. Papūlieties uzrakstīt kvīti par saņemšanu!
— Jūs esat kļūdījies, biedri, — ļoti klusi sacīja Koreiko. — Kas par desmit tūkstošiem? Kādu kvīti?
— Kā — kādu? Jūs taču vakar aplaupīja?
— Mani neviens nav aplaupījis.
— Kā tad neaplaupīja? — uztraucās Ostaps. — Vakar pie jūras. Un paņēma desmit tūkstošus. Laupītāji arestēti. Rakstiet kvīti!
— Nu janudien mani neviens nav aplaupījis, — Koreiko dievojās, un sejā viņam pazibēja gaišs saules zaķītis. — Tā ir nepārprotama kļūda.
Vēl neaptvēris savas sakāves dziļumu, lielais kombinators pieļāva nepiedienīgu uzmācību, ko vēlāk vienmēr atcerējās ar kaunu. Viņš uzstājās, dusmojās, bāza naudu Aleksandram Ivanovičam rokās un vispār, kā saka ķīnieši, nebija vairs savā ģīmī. Koreiko raustīja plecus, ļoti laipni smaidīja, bet naudu neņēma.
— Tātad jūs neesat aplaupīts?
— Mani neviens nav aplaupījis.
—• Un desmit tūkstošus no jums nav paņēmuši?
— Protams, ka nav. Nu padomājiet pats, kur man varētu rasties tik daudz naudas!
— Tiesa, tiesa, — Ostaps nomierinājies sacīja. — Kur sīks kalpotājs lai ņemtu tādu lērumu naudas?. .. Tātad jums viss kārtībā?
— Kārtībā gan, — atbildēja miljonārs ar apburošu smaidu.
— Un arī vēders kārtībā? — jautāja Ostaps, smaidīdams vēl valdzinošāk.
— Vislabākajā. Jūs zināt, es esmu ļoti veselīgs cilvēks.
— Un smagi sapņi jūs nemoka?
— Nē, nemoka.
Un tālāk ar smaidiem viss norisa pilnīgi kā Lista manuskriptā, ātri, ļoti ātri, daudz ātrāk, cik vien ātri iespējams un pat vēl ātrāk. Jaunie paziņas atvadījās tā, it kā viņu dvēseles jau sen ilgotos viena pēc otras.
— Formas cepuri neaizmirstiet, — sacīja Aleksandrs Ivanovičs. — Tā palika uz galda.
— Neēdiet pirms gulētiešanas zaļus tomātus, — deva padomu Ostaps, — lai nekaitētu vēderam.
— Visu labu, — Koreiko līksmi paklanījās un pievilka kāju …
— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, — Ostaps atsaucās, — jūs esat interesants cilvēks. Jums viss ir kārtībā. Apbrīnojami, tik laimīgs — un brīvībā.
Un, vēl arvien saglabādams sejā muļķīgo smaidu, lielais kombinators izmetās uz ielas. Ātrā solī viņš nogāja dažus kvartalus, pie tam aizmirsis, ka viņam galvā dienesta cepure ar Kijevas pilsētas ģerboni, kas Cernomorskā bija pavisam nevietā. Un, tikai nokļuvis godājamu veču pūlī, kas čaloja iepretim tautas ēdnīcas Nr. 68 slēgtajai verandai, viņš attapās un sāka mierīgi apsvērt visas izredzes.
Kamēr viņš nodevās savām pārdomām, izklaidīgi pastaigādamies turp un atpakaļ, veči turpināja nodarboties ar savām ikdienas darīšanām.
Tie bija jocīgi un mūsu laikos smieklīgi ļaudis. Gandrīz visi bija baltās pikē vestēs un plakandibena salmenīcās. Daži pat nēsāja platmales no apsūbējušiem Panamas salmiem. Un visiem, protams, bija sadzeltējušas stērķelētas apkaklītes, no kurām rēgojās spalvaini, tievi kakli kā vistām. Seit, pie ēdnīcas Nr. 68, kur agrāk atradās slavena kafejnīca «Florida», pulcējās pirmskara komerciālās Cernomorskas lauskas: bez saviem kantoriem palikuši mākleri, panīkuši komisionāri, jo trūka komisijas, labības aģenti, prātu izdzīvojuši gramatveži un citi plukatas. Kādreiz viņi šeit pulcējas, lai noslēgtu darījumus. Tagad viņus vilka šurp šai saulainaja stūrī ilggadīgais ieradums un nepieciešamība patrīt vecas meles. Viņi katru dienu pārlasīja Maskavas «Pravdu», — vietējo presi tie necienīja, — un visu, kas vien pasaulē notika, večuki uzskatīja par preludiju Cernomorskas izsludināšanai par brīvpilsētu. Tālā senatnē, kādus simt gadus atpakaļ, Cernomorskā patiešam bija brīvpilsēta, un tas bija tik jautri un ienesīgi, ka leģenda par «portofranco» vēl līdz šai dienai meta zelta mirdzumu uz gaišo kaktiņu pie kafejnīcas «Florida».
— Vai lasījāt par atbruņošanās konferenci? — griezās viena pikē veste pie otras pikē vestes. — Grafa Bernstorfa uzstāšanos?
— Bernstorfam, tam tik ir galva! — uzrunātā veste atbildēja tādā tonī, it kā būtu par to pārliecinājies, ilgus gadus pazīstoties ar grafu. — Bet vai jūs lasījāt Snoudena runu vēlētāju sapulcē Birminghemā, šajā konservatoru citadelē?
— Ko nu par to runāt… Snoudenam, tam tik ir galva! Klausieties, Valiadis, — viņš vērsās pie trešā večuka Panamas platmalē, — ko jūs domājat par Snoudenu?
— Es jums teikšu pilnīgi atklāti, — panama atbildēja,
— Snoudenam pirkstu mutē labāk nebāzt. Es personiski savu pirkstu nebāztu.
Un, it nemaz nemulsdams par to, ka Snoudens ne par kādu maksu neļautu Valiadim bāzt pirkstu savā mutē, večuks turpināja:
— Un, lai jūs runātu ko runādami, es jums atklāti saku — tomēr Cemberlenam arī, tam tik ir galva uz pleciem!
Pikē vestes uzrāva plecus. Viņi nenoliedza, ka arī Cemberlenam galva ir īstajā vietā. Bet vairāk par visiem viņus sajūsmināja Brians.
— Brians! — viņi dedzīgi prātoja. — Lūk, tam nu gan ir ģeniālā galva! Viņš ar savu Paneiropas projektu …
— Sacīšu jums atklāti, mosjē Funt, — čukstēja Valiadis,
— viss kārtībā. Benešs jau piekritis Paneiropai, bet zināt, ar kādu noteikumu?
Pikē vestes salīda bariņā un izstiepa savus vistu kaklus.
— Ar noteikumu, ka Cernomorskā tiks izsludināta par brīvpilsētu. Benešs ir vīrs ar galvu īstajā vietā. Viņiem taču vajag kaut kur aizgrūst savas lauksaimniecības mašīnas? Un tieši mēs arī būsim tie pircēji.
Dzirdot šo vēsti, večuku acis iespīdējās. Viņiem jau daudzus gadus gribējās pirkt un pārdot.
— Brianam, tam tik ir galva! — viņi nopūzdamies dvesa. — Benešs arī vīrs ar galvu īstajā vietā.
Attapies no savām domām, Ostaps ieraudzīja, ka viņu aiz svārku stērbeles cieši satvēris nepazīstams vecis saņurcītā salmu platmalē ar melnu, nospeķotu lentu. Viņa pieāķējamā kaklasaite bija nošķiebušies uz sāniem, un tās misiņa poga raudzījās Ostapam tieši virsū.
— Bet es jums saku, — vecis kliedza lielajam kombinatoram pie pašas auss, — ka Makdonalds uz tādas makšķeres neuzķer- sies! Viņš neuzķersies uz tādas makšķeres! Vai dzirdat?
Ostaps ar roku atbīdīja iekarsušo večuku un izspraucās no pūļa.
— Huveram, tam tik ir galva! — aiz muguras vel noskanēja veču klaigas. — Un Hindenburgs arī ir vīrs ar galvu īstajā vietā.
Ap šo laiku Ostaps jau bija pieņēmis lēmumu. Viņš galvā pārcilāja visus četrsimt godīgos paņēmienus, kā atņemt naudu, un, lai gan starp tiem bija tādas pērles kā akciju sabiedrības dibināšana Krimas karā nogrimušā kuģa izcelšanai, kurš bija vedis zeltu, vai lielu meteņa svētku sarīkošana par labu kapitala mocekļiem, vai koncesija veikalu izkārtņu apmaiņai, — neviens no tiem šajā gadījumā nederēja. Un Ostaps izdomāja četrsimt pirmo paņēmienu.
«Ieņemt cietoksni ar spēju triecienu neizdevās,» viņš domāja, «vajadzēs uzsākt pareizu aplenkšanu. Pats galvenais ii* noskaidrots. Nauda aizstāvamajam ir. Un, spriežot pēc tā, ka viņš, ne aci nepamirkšķinājis, atsacījās no desmit tūkstošiem, milzīga nauda. Tātad sakarā ar to, ka puses nav vienojušās, — sēde turpināsi»
Pa ceļam nopircis cietu, dzeltenu mapi ar kurpju saitītēm, viņš atgriezās mājā.
— Nu? — vienā balsī iejautājās gaidās iztvīkušie Balaganovs un Paņikovskis.
Ostaps klusēdams piegāja pie bambuka galdiņa, nolika sev priekšā mapi un lieliem burtiem izveidoja uzrakstu:
«Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. gada 25. jūnijā. Pabeigta … jā datumā 193…. g.»
Pāri Bendera plecam uz mapi raudzījās piena brāļi.
— Kas tur iekšā? — jautāja ziņkārīgais Paņikovskis.
— Oho! — Ostaps izsaucās. — Tur iekšā ir viss: palmas, meitenes, ekspreši gaišzilā formā, zila jūra, balts kuģis, tikpat kā jauns smokings, sulainis japanis, personisks biljards, platina zobi, veselas zeķes, pusdienas, gatavotas tīrā sviestā, un galvenais, mani mazie draugi, slava un vara, ko dod nauda.
Un viņš izbrīnīto antilopiešu priekšā atvēra tukšu mapi.