Dzīvoja pasaulē kāds nabaga privātīpašnieks. Viņš bija diezgan bagāts cilvēks; viņam piederēja galantērijas veikals iepretim kino «Kapitolijs». Viņš mierīgi tirgojās ar veļu, mežģinēm, kaklasaitēm, pogām un citām sīkām, ienesīgām precēm. Kādā vakarā viņš pārnāca mājā gluži pārvērties. Viņš klusēdams piegāja pie bufetes, izņēma no turienes veselu aukstu vistu un, staigādams pa istabu, visu apēda. To veicis, viņš atkal atvēra bufeti, izvilka veselu līkumu Krakovas desas, kas svēra tieši puskilogramu, atsēdās uz krēsla un, stiklainām acīm raudzīdamies vienā punktā, lēnām nogremoja visu puskilogramu. Kad viņš sniedzās pēc cieti novārītajām olām, kas atradās uz galda, sieva izbijusies jautāja:
— Kas noticis, Borja?
— Nelaime! — viņš atbildēja, stampādams mutē olu, cietu kā gumija.
— Man uzlika šausmīgu nodokli. Tu to pat iedomāties nevari.
— Kāpēc tad tu tik daudz ēd?
— Man vajag izklaidēties, — atbildēja privātīpašnieks. — Man ir baigi.
Un privātīpašnieks visu nakti staigāja pa savām istabām, kur veļas skapīšu vien bija veseli astoņi, un ēda. Viņš apēda visu, kas vien mājā bija ēdams. Viņam bija baigi.
Otrā dienā viņš pusi no veikala telpām atdeva rakstāmlietu tirgotājam. Tagad vienā vitrinā karājās kaklasaites un bikšturi, bet otrā — divās aukliņās iesiets milzīgs, dzeltens zīmulis.
Vēlāk iestājās vēl ļaunāki laiki. Veikalā parādījās trešais līdzīpašnieks. Tas bija pulksteņmeistars, viņš pabīdīja zīmuli sānis, un tagad puslogu ieņēma pulkstenis ar Psiches figuru, bet bez minušu rādītāja. Un pretim nabaga galantērijas preču tirgonim, kura seju vairs neatstāja ironisks smīns, bez apnicīgā zīmuļnieka vēl sēdēja pulksteņmeistars ar melnu lupu acī.
Galantērijas privātīpašnieku posts un bēdas piemeklēja vēl ■divas reizes. Veikalā papildus ievācās ūdensvadu meistars, kas tūlīt iededzināja kaut kādu lodēšanas primusu, un gluži savāds tirgonis, kas iedomājās, ka tieši 1930. gadā pēc Kristus dzimšanas Cernomorskas iedzīvotāji ķertin izķers viņa preci — stērķelētas apkaklītes.
Un tā kādreiz lepnā, cēlā galantērijas tirgotavas izkārtne ieguva riebīgu izskatu.
TIRDZNIECĪBA AR GALANTĒRIJAS PRECĒM LĒTUNLAB B. ĶULTURTRIGERS
IZLABOJU
DAŽĀDUS B. PAVĒLA BURE FIRMAS PULKSTEŅUS GLAZIUSS ŠENKERS
KANCELERIJAM
VISS PRIEKS MĀKSLINIEKA UN PADOMJU KALPOTĀJA ĻEVS SOKOLOVSKIS
REMONTĒ
CAURULES. IZLIETNES,
VATERKLOZETUS M. N. FANATJUKS
SPECIALITĀTE STERĶELETAS ĻEŅINGRADAS APKAKLĪTES KĀRLIS PAVIAINENS
Pircēji un pasūtītāji ar šausmām apmeklēja kādreiz tīkama aromata pilno veikalu. Pulksteņmeistars Glaziuss Senkers, rite- nīšu, pensneju un atsperu ielenkts, sēdēja zem pulksteņiem, kuru skaitā bija arī viens torņu pulkstenis. Veikalā bieži un griezīgi Kvanīja modinātāji. Telpas viņā galā drūzmējās skolnieki, interesēdamies par deficita burtnīcām. Kārlis Paviainens ar šķērēm pielīdzināja savas apkaklītes, pasūtītāju gaidās kavēdams laiku. Un laipnais B. Kulturtrigers nepaguva pajautāt pircējai: «Ko jūs vēlaties?» — kad ūdensvadu "meistars Fanatjuks bija iebelzis pa sarūsējušu cauruli, ka nodārdēja viem un lodējamās lampas kvēpi gūlās uz maigajām galantērijas precēm.
Galu galā spocīgais privātīpašnieku kombināts sabruka, uo Kārlis Paviainens, sēdēdams ormaņa ratos, pagaisa miglā, aizvezdams sev līdzi laikmeta garam neatbilstošo preci. Pēc viņa nebūlībā nogrima Lētunlabs un Kancelerijas, kurus ķerstīja ar zirgiem apgādātie fininspektori. Fanatjuks galīgi nodzērās. Gla~ ziuss Šenkers iestājās pulksteņlabotāju kolektivā «Jaunais laiks». Ar troksni aizkrita gofrētie dzelzs aizvirtņi. Nozuda ari amizantā izkārtne.
Tomēr drīz vien aizvirtņi atkal pacēlās, un virs bijušā privātīpašnieku glābšanās šķirsta parādījās neliela, glīta plāksnīte:
RAGU UN NAGU UZPIRKŠANA
Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļa
Dikdienīgais černomorskietis, ielūkojies veikalā, būtu pamanījis, ka letes un plaukti nozuduši, grīda tīri izmazgāta, telpās dzeltenīgi kantora galdi, bet pie sienām karājas parastie iestāžu plakati par pieņemšanas stundām un rokas sniegšanas kaitīgumu. Jaunradušos iestādi jau šķērsoja barjera, kas atdalīja apmeklētāju telpas, tomēr apmeklētāji vēl nenāca. Pie maza galdiņa, uz kura dzeltens patvāris pūta garaiņus un žēlabaini sīca par savu patvāra likteni, sēdēja kurjers ar zelta zobu. Slaucīdams tējas krūzītes, viņš īgni dziedāja:
Kas par laikiem tagad tādi, Kas par laikiem tagad tādi, — Dievam netic vairs nekādi, Dievam netic vairs nekādi.
Aiz barjeras klaiņāja ruds zellis. Viņš paretam piegāja pie rakstāmmašīnas, uzsita ar resnu, stīvu pirkstu pa taustiņu un skali smējās. Pašās kantora dzīlēs zem plāksnītes «nodaļas priekšnieks», galda lampas apgaismots, sēdēja lielais kombinators.
Viesnīca «Karlsbade» sen bija pamesta. Visi antilopieši, izņemot Kozļēviču, apmetās «Vārnu brīvciemā» pie Vasisualija Lochankina, kas par to sacēla ārkārtīgu traci. Viņš centās pat protestēt, aizrādīdams, ka istabu esot izdevis nevis trim, bet vienam — vientuļam, inteliģentam, neprecētam vīrietim. — Mans kungs, Vasisualij Andrejič, — Ostaps bezrūpīgi atbildēja, — nemociet sevi. Inteliģents no visiem trim taču esmu es viens pats, tā ka noteikumi ir ievēroti. — Uz turpmākām saimnieka gaudām Benders lietpratīgi iebilda: «Mein Gott, dārgais Vasisualij! Varbūt tieši te slēpjas lielā, skarbā dzīves patiesība.» Un Lochankins tūlīt nomierinājās, izlūdzies no Ostapa divdesmit rubļu. Paņikovskis un Balaganovs lieliski iedzīvojās «Vārnu brīvciemā», un viņu balsis droši skanēja dzīvokļa kopīgajā korī. Paņikovski pat paspēja apvainot par to, ka viņš pa naktīm nolejot petroleju no citu primusiem. Mitričs nekautrējās izteikt Ostapam kādu kodīgu piezīmi, uz ko lielais kombinators klusēdams iegrūda viņam dunku krūtīs.
Ragu un nagu uzpirkšanas kantori atvēra daudzu un dažādu apsvērumu dēļ.
— Koreiko lietas izmeklēšana, — sacīja Ostaps, — var aprīt daudz laika. Cik — dievs viens to zina. Bet, tā kā dieva nav, tad nezina neviens. Šausmīgs stāvoklis. Varbūt — gadu, bet varbūt tikai mēnesi. Lai nu šā vai tā, mums nepieciešama legalitate. Mums jāiejūk mundro kalpotāju masā. To visu dos kantoris. Mani jau sen vilina administratīva darbība. Savā dvēselē es esmu birokrāts un nejēga. Mēs uzpirksim kaut ko ļoti smieklīgu, piemēram, tējkarotītes, suņu numuriņus vai pozamentistu ražojumus, vai arīdzan ragus un nagus. Lieliski! Ragi un nagi matu suku un iemutu rūpniecībai. Kas iestādei vainas? Turklāt manā čemodāniņā ir brīnišķas veidlapas, piemērotas katram dzīves gadījumam, un apaļais, tā saucamais mastikas zīmogs.
Nauda, no kuras Koreiko atsacījās un kuru pedantiskais Ostaps uzskatīja par iespējamu ierakstīt ieņēmumos, bija noguldīta bankā uz jaunās iestādes tekošā rēķina. Paņikovskis atkal buntojās un pieprasīja sadalīt naudu un par sodu tika nozīmēts maz atalgotā un viņa brīvību mīlošai dabai pazemojošā kurjera amatā. Balaga- novam iedalīja atbildīgo nagu sagādes pilnvarotā posteni ar deviņdesmit divi rubļi lielu algu. Tirgū nopirka vecu rakstāmmašīnu «Adler», kurai trūka burta «k», un to vajadzēja^ atvietot ar burtu «g». Tāpēc jau pirmais raksts, ko Ostaps nosūtīja rakstāmlietu veikalam, skanēja šādi:
Piešgiriet šā dogumenta uzrādītājam gurjeram b. Paņlgovskim I Cernomorsgas gantora vajadzībām ragstāmlietas par 150 rubļiem (simt piecdesmit) un greditu uz Pārvaldes rēgina Arbatovas pilsētā.
Pieligumā: Pez pieliguma.
Gadījies gan man dieva dots antiņš par pilnvaroto nagu sagā-^ des jautājumos! — dusmojās Ostaps. — Nekādu uzdevumu nevar uzticēt. Nopircis mašīnu ar jods zin kādu akcentu. Tātad es esmu gantora priegšniegs. Pēc tādām izdarībām jūs, Šura, esat īsts lops!
Bet pat rakstāmmašīna ar dīvaino izrunu nevarēja aptumšot liela kombinatora gaišo prieku. Viņam ļoti patika jaunais darba lauks. Katru stundu viņš ieskrēja kantorī ar jauniem iepirkumiem. Vi ņš atveda tik sarežģītas kancelejas mašīnas un piederumus, ka kurjers un pilnvarotais aiz brīnumiem mutes vien plātīja. Tur bija caurumotāji, kopēšanas preses, vītņu taburete un dārga bronzas tintnīca ar vairakiem nodalījumiem dažādas krāsas tintēm. Šis ražojums saucās «Ar seju pret laukiem» un maksāja pusotra simta rubļu. Vaiņagu visam uzlika čuguna biļešu kompostieris, kuru Ostaps bija izprasījis pasažieru stacijā. Pēdīgi Ostaps atstiepa žuburotus brieža ragus. Paņikovskis, stenēdams un žēlodamies par savu mazo algu, tos pienagloja virs priekšnieka galda. Viss gāja labi un pat lieliski. Plānveidīgo darbu traucēja tikai automobiļa un ta slavenā vadītāja Ādama Kozļēviča prombūtne.
Kantora trešajā pastāvēšanas dienā ieradās pirmais apmeklētājs. Visiem par izbrīnu tas bija pastnieks. Viņš atnesa astoņas paketes un, par šo un to papļāpājis ar kurjeru Paņikovski, aizgāja. Paketēs jau bija trīs pavēstes, kas kantora priekšsēdētāju steidzīgi izsauca uz apspriedēm un sēdēm, pie kam visas trīs pavēstes uzsvēra, ka ierašanās esot obligātā. Pārējie papīri izteica nepazīstamu, bet acīm redzot nasku iestāžu prasības par dažāda veida ziņu, tāmju un sarakstu iesniegšanu daudzos eksemplāros, un tas viss arī jādarot steidzami un obligāti.
— Ko tas nozīmē? — kliedza Ostaps. —Vēl pirms trim dienām-' es biju brīvs kalnu ērglis, kur gribēju, tur plivināju spārnus, bet tagad, lūdzu, — ierašanās obligātā! Izrādās, šajā pilsētā ir milzums ļaužu, kuriem Ostaps Benders nepieciešams kā gaiss. Un' bez tam, kas tad sarakstīsies ar šiem draugiem. Būs jāpiecieš izdevumi un jāpārskata štati. Vajadzīga prasmīga kantoriste. Lai sēž un raksta.
Pēc divi stundām notika jauna nelaime. Atnāca zemnieks ar smagu maisu.
— Kas te tos ragus pieņem? — viņš jautāja, izgāzdams uz grīdas savu bagātību.
Lielais kombinators šķībi paskatījās uz apmeklētāju un viņa mantu. Tie bija mazi, līki, netīri ragi, un Ostaps uz tiem raudzījas ar riebumu.
— Bet vai prece ir laba? — uzmanīgi jautāja nodaļas priekšnieks.
— Nu paskaties pats, kas par radziņiem! — iekaisa zemnieks, bāzdams dzeltenu ragu pie lielā kombinatora deguna. — Radziņi pirmā numura. Atbilst kondicijai.
Kondicijas preci nācās nopirkt. Zemnieks ilgi dzēra tēju kopā ar Paņikovski un stāstīja par lauku dzīvi, radot Ostapā pilnīgi saprotamu niknumu par veltīgi pazaudētiem piecpadsmit rubļiem.
— Ja Paņikovskis ielaidīs vēl kādu ragu nesēju, — sacīja Ostaps, kad apmeklētājs bija aizgājis, — Paņikovskis pie mums vairs nestrādās. Atlaidīšu bez uzteikšanas. Un vispār pietiek nodoties valsts darbam. Laiks ķerties pie lietas.
Izkāris uz stikla durvīm plāksnīti «Pusdienas pārtraukums», nodaļas priekšnieks izvilka no skapja mapi, kurā it kā mājoja zilā jūra un baltais kuģis, un, uzsitis pa to ar delnu, sacīja:
— Lūk, pie kā strādās mūsu kantoris. Pašreiz šai «lietā» nav nevienas lapiņas, bet mēs dabūsim rokā pavedienu, ja vajadzēs, pat komandēsim Paņikovski un Balaganovu uz Karakuma smiltājiem vai kaut kur uz Kremenčugu pēc izmeklēšanas materialiem.
Sai brīdī kāds paraustīja kantora durvju rokturi. Aiz stikla durvīm mīņājās vecis baltiem diegiem salāpītā panamas platmalē un platos čičunča svārkos, zem kuriem rēgojās pikē veste. Vecis staipīja savu vistas kaklu un piespieda stiklam lielu ausi.
— Slēgts, slēgts! — steidzīgi uzsauca Ostaps. — Nagu uzpirkšana uz laiku pārtraukta.
Taču vecis turpināja rādīt ar rokām dažādas zīmes.
Ja Ostaps nebūtu ielaidis veco baltvesti, tad varbūt romana galvenā līnija būtu gājusi pavisam citā virzienā un nekad nebūtu risinājušies tie apbrīnojamie notikumi, kuros nācās piedalīties gan lielajam kombinatoram, gan viņa ērcīgajam kurjeram, gan arī bezrūpīgajam pilnvarotajam nagu sagādes jautājumos un vēl daudziem citiem cilvēkiem, tanī skaitā arī kādam austrumu gudrajam, rebusnieka mazmeitai, ievērojamam sabiedriskam darbiniekam, «Herkulesa» priekšniekam un tāpat arī lielam skaitam citu padomju un ārvalstu pilsoņu.
Bet Ostaps atvēra durvis. Vecis, sērīgi smaidīdams, aizgāja aiz barjeras un atlaidās krēslā. Viņš aizvēra acis un klusēdams nosēdēja minūtes piecas. Bija dzirdami tikai īsi svilpieni, ko laiku pa laikam izpūta viņa bālais deguns: Kad kantora darbinieki bija nākuši pie pārliecības, ka apmeklētājs nekad vairs nerunas, nu
sāka čukstus apspriesties, kā lai ērtāk iznes viņa miesas uz ielas, vecis pacēla brūnos plakstus un zemā balsī sacīja:
— Mans uzvārds Funts. Funts.
— Un tas, pēc jūsu domām, ir pietiekams iemesls, lai ielauztos iestādē, kas slēgta pusdienas pārtraukumam? — jautri iesaucās Benders.
— Jums labi smieties, — atbildēja vecis, — bet mans uzvārds Funts. Man ir deviņdesmit gadu.
—• Ko tad jūs vēlaties? — jautāja Ostaps, sākdams zaudēt pacietību.
Bet pilsonis Funts atkal apklusa un klusēja diezgan ilgu laiku.
— Jums ir kantoris, ■—■ viņš pēdīgi sacīja.
— Jā, jā, kantoris, — uzmundrināja Ostaps. — Tālāk, tālāk.
Bet vecis tikai glaudīja ar roku celi.
— Vai jūs redzat šīs manas bikses? — pēc ilgas klusēšanas viņš izdvesa. •— Tās ir lieldienu bikses. Agrāk es tās uzvilku tikai lieldienās, bet tagad valkāju katru dienu.
Un, neraugoties uz to, ka Paņikovskis iegāza vecim pa muguru, lai vārdi neaizķertos, Funts atkal apklusa. Vārdus viņš izrunāja ātri, bet starp teikumiem ieturēja pauzes, kas reizēm ilga pat trīs minūtes. Cilvēkiem, kas nebija pieraduši pie šīs Funta īpatnības, saruna ar viņu bija neizturama. Ostaps jau grasījās grābt Funtu aiz stērķelētās apkakles un parādīt durvis, kad vecis atkal atvēra muti. Tālākā saruna pieņēma tik interesantu raksturu, ka Ostaps samierinājās ar Funta runāšanas manieri.
— Vai jums nevajag priekšsēdētāja? — jautāja Funts.
— Kāda priekšsēdētāja? — izsaucās Benders.
— Oficiālā. Vārdu sakot, iestādes galvas.
— Es pats esmu galva.
— Tātad jūs pats taisāties sēdēt? Tā tūlīt būtu sacījis. Kāpēc tad jūs man jau divas stundas jaucat prātus?
Vecis lieldienu biksēs sadusmojās, bet pauzes starp frāzēm nekļuva īsākas.
— Es esmu — Funts, — viņš izjusti atkārtoja. — Man deviņdesmit gadu. Es
visu mūžu esmu sēdējis citu vietā. Tāds mans amats — ciest citu vietā.
— Ak jūs esat viltus amatpersona?
— Jā, — sacīja vecis, cienīgi mājot ar galvu. — Es esmu zicpriekšsēdētājs Funts. Es vienmēr esmu sēdējis. Es sēdēju Aleksandra Otrā «Atbrīvotāja», Aleksandra Trešā «Miermīlīgā», Nikolaja Otrā «Asiņainā» valdīšanas laikā.
Un vecis lēni salieca pirkstus, skaitot carus.
— Kerenska laikā arī es sēdēju. Kara komunisma laikā, tiesa, es itin nemaz nesēdēju, iznīka tīrā komercija, nebija darba. Bet toties kā es sēdēju nepa laikā! Kā es sēdēju nepa laikā! Tās bija manas dzīves labākās dienas. Četru gadu laikā es biju brīvībā ne vairāk pār trim mēnešiem. Es izprecināju mazmeitu Holkondu Jevsejevnu un viņai pūrā iedevu koncertklavieres, sudraba putniņu un astoņdesmit rubļu zelta desmitniekos. Bet tagad es eju un vairs nepazīstu mūsu Cernomorsku. Kur tas viss palicis? Kur privatais kapitals? Kur pirmā savstarpējā kredītbiedrība? Kur, es jums vaicāju, otrā savstarpējā kreditbiedrība? Kur uzticības sabiedrība? Kur akciju sabiedrība ar jauktu kapitalu? Kur tas viss ir? Nejēdzība!
Sī īsā runa vilkās samērā neilgi — pusstundu. Klausoties Funta vārdos, Paņikovskis jutās aizkustināts. Viņš paveda Balaganovu sānis un ar cienību čukstēja:
— Tūlīt redzams, agrāko laiku cilvēks. Tādu tagad nav un drīz nepavisam nebūs.
Un viņš vecim laipni pasniedza krūzi saldas tējas.
Ostaps aizvilka zicpriekšsēdētāju aiz sava priekšniecības galda, lika aiztaisīt kantori un ņēmās pacietīgi iztaujāt mūžīgo cietumnieku, kas savu mūžu veltījis «brāļiem savējiem». Zicpriekšsēdētājs runāja ar dziļu gandarījumu. Ja viņš tik ilgi neat- pūstos starp frāzēm, varētu pat sacīt, ka viņš tarkšķēja bez apstājas.
— Vai jūs nepazīstat tādu Koreiko Aleksandru Ivanoviču? Ostaps jautāja, paskatījies uz mapi ar kurpju saitēm.
— Nepazīstu gan, — atbildēja vecis, — tādu nepazīstu.
— Bet vai ar «Herkulesu» jums ir bijusi darīšana?
Pie vārda «Herkuless» zicpriekšsēdētājs maķenīt sarāvis. So vieglo kustību Ostaps pat nemanīja, bet, ja viņa vietā būtu jeb kura kafejnīcas «Florida» pikē veste, kas Funtu sen pazīst, piemēram, Valiadis, tas būtu nodomājis: «Funts šausmīgi uztraucies, viņš vienkārši vairs pār sevi nevalda.»
Kā lai Funts nezinātu «Herkulesu», ja viņa pēdējās četras sēdēšanas bija saistītas tieši ar šo iestādi! No «Herkulesa» pārtika vairākas privātās akciju sabiedrības. Bija, piemēram, sabiedrība «Intensivists». Par priekšsēdētāju uzaicināja Funtu. «Intensi- vists» saņēma no «Herkulesa» solidu avansu kaut kādu kokmateriālu iepirkšanai — zicpriekšsēdētājam tas nav precizi jāzina. Un tūlīt arī izputēja. Kāds sagrāba naudu, bet Funtu uz pusgadu ietupināja. Pēc «Intensivista» noorganizējās uzticības sabiedrība «Darba ciedrs» — protams, cienījamā Funta vadībā. Un, protams, avanss 'no «Flerkulesa» nostāvējušos ciedru piegādei. Bez šaubām, pēkšņs bankrots, kāds grāba naudu, bet Funts pelna savu priekšsēdētāja algu — sēž cietumā. Pēc tam «Gaterapgāds» — «Herkuless» — avanss — sabrukums — kāds sagrābj naudu — sēdēšana. Un atkal: avanss — «Herkuless» — «Dienvidu mežacir- tējs» — Funtam sēdēšana — kādam naudas žūksnis.
— Bet kam? — centās izdibināt Ostaps, staigādams ap veci. — Kas faktiski vadīja?
Vecis klusēdams sūca tēju no krūzes un ar pūlēm pacēla smagos plakstus.
— Kas to lai zin? — viņš bēdīgi sacīja. — No Funta visu slēpa. Man tikai jāsēž, tāda mana profesija. Es sēdēju pie Aleksandra Otrā, pie Trešā, pie Nikolaja Aleksandroviča Romanova, pie Aleksandra Fjodoroviča Kerenska. Un nepa laikā, līdz nepa dvingai, dvingas laikā un pēc dvingas. Bet pašreiz es esmu bez darba un esmu spiests valkāt lieldienu bikses.
Ostaps vēl ilgi kā ar knīpstangām vilka no veča vārdiņus. Viņš darbojās kā zelta skalotājs, nenogurstoši izskalodams tonnām dubļu un smilšu, lai dibenā atrastu dažus zelta graudiņus. Viņš piegrūda Funtam ar plecu, modināja augšā un pat kutināja paduses. Pēc visām šīm izdarībām viņam izdevās uzzināt, ka, pēc Funta domām, aiz visām šīm izputējušām sabiedrībām un biedrībām, bez šaubām, slēpjoties viena persona. Kas attiecas uz «Herkulesu», tad no tā izslaukuši ne vienu vien simttūkstoti.
— Katrā ziņā, — piemetināja nīkulīgais zicpriekšsēdētājs, katrā ziņā šis nezināmais cilvēks ir vīrs ar galvu. Vai jus pazīstat Valiadi? Valiadis tam cilvēkam pirkstu mutē nebulu bāzis.
— Bet Brianam? — smaidot jautāja Ostaps, atcerejies pikē vestu sapulci pie bijušās kafejnīcas «Florida». — Vai Valiadis Brianam bāztu pirkstu mutē? Kā jūs domājat?
— Nekādā ziņā! —- Funts atbildēja. — Brians ir vīrs ar galvu.
Trīs minūtes viņš bez skaņas čāpstināja lūpas un tad piemetināja:
— Huveram, tam tik ir galva. Un Hindenburgam galva uz pleciem. Huvers un Hindenburgs — tie tik ir vīri ar galvu uz pleciem.
Ostapu pārņēma izbailes. Vecākais no pikē vestēm iegremdējās augstās politikas slīkšņā. Kuru katru brīdi viņš varēja sākt runāt par Kelloga paktu vai par spāņu diktatoru Primo de Ri- veru, un tad nekādi spēki viņu nevarētu atraut no šīs goda pilnās nodarbības. Viņa acīs jau parādījās idiotisks spīdums, virs dzeltenīgās stērķelētās apkaklītes jau iedrebējās ādamābols, vēstīdams par jaunas frāzes dzimšanu, kad Benders izgrieza elektrisko spuldzi un nometa uz grīdas. Spuldze saplīsa, auksti no- sprakšķēdama kā šautenes šāviens. Un tikai šis notikums novirzīja zicpriekšsēdētāja domas no starptautiskiem jautājumiem. Ostaps to veikli izmantoja.
— Bet ar kādu no «Herkulesa» jūs taču satikāties? — viņš jautāja. — Avansu lietās?
— Ar mani bija darīšanas tikai herkulesiešu grāmatvedim Berlagam. Viņš no tiem saņēma algu. Bet es nekā nezinu. No manis visu slēpa. Es ļaudīm esmu nepieciešams tikai sēdēšanai. Es sēdēju cara laikā, sociālismā apstākļos, pie hetmaņa un pie franču okupantiem. Brianam, tam tik ir galva.
No veča vairāk neko nevarēja izspiest. Bet ari tas, ko vecis pateica, deva iespēju uzsākt meklēšanu.
«Te jūtama Koreiko ķepa,» Ostaps nodomāja.
Ragu un nagu iepirkšanas Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļas priekšnieks atsēdās pie galda un pierakstīja zicpriekšsēdētāja Funta runu. Prātojumus par Valiada un Briana savstarpējām attiecībām viņš izlaida.
Pagrīdes izmeklēšanas pirmā lapa par pagrīdes miljonāru tika sanumurēta, pienācīgās vietās caurdurta un piešūta pie lietas.
— Kā tad paliek, vai ņemsiet priekšsēdētāju? vecis jautāja, likdams galvā SSVU S8 lāpīto panamieti. — Es redzu, ka jūsu kantorim vajadzīgs priekšsēdētājs. Es dārgi neprasu: simt divdesmit rubļu mēnesī, kamēr brīvībā, un divsimt četrdesmit — cietumā. Simtprocentīga piemaksa par kaitīgiem darba apstākļiem.
— Droši vien ņemsim, — Ostaps atbildēja. Iesniedziet lūgumu pilnvarotajam nagu jautājumos.