Darba diena «Herkulesa» finansu uzskaites nodaļā kā parasti sākās tieši pulksten deviņos.
Kukuškinds jau pacēla svārku stūri, lai noslaucītu briļļu stiklus un pie viena saviem darba biedriem pavēstītu, ka strādāt «Si- komorska un Cezareviča» bankas kantorī bijis nesalīdzināmi mierīgāk nekā herkulesiešu Sodomā; Tezoimeņickis jau pagriezās uz sava grozāmā sēdekļa pret sienu un pastiepa roku, lai norautu kalendara lapu, Lapidus-jaunākais jau atplēta muti, lai nokostu ar siļķu sacepumu noziestu maizes kumosu, kad atvērās durvis un uz sliekšņa sveiks un vesels parādījās grāmatvedis Berlaga.
Viņa negaidītā ierašanās radīja finuzskaites zālē apjukumu. Tezoimeņickis paslīdēja uz sava grozāmā šķīvīša, un kalendara lapiņā laikam pirmoreiz pa trīs gadiem palika nenoplēsta. Lapidus-jaunākais, aizmirsis iekost sviestmaizē, tāpat tukšā kustināja žokļus. Dreifuss, Cevaževska, Sacharkovs bija bezgalīgi izbrīnījušies. Koreiko pacēla un atkal nolaida galvu. Bet večuks Kukuškinds žigli uzlika brilles, aizmirsis tās noslaucīt, kas ar viņu trīsdesmit dienesta darbības gados nekad nebija noticis. Berlaga, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās pie sava galda un, neatbildēdams uz Lapidusa-jaunākā dzēlīgo smīnu, atvēra savas grāmatas.
— Kā ar veselību? — Lapidus tomēr pajautāja. — Kā jūtas pēdas nervs?
— Viss pārgājis, — atbildēja Berlaga, nepacēlis galvu. — Es pat neticu, ka tāds nervs cilvēkam vispār ir.
Līdz pusdienas pārtraukumam visa finuzskaites daļa, ziņkārības mocīta, trinās uz savām taburetēm un spilventiņiem. Un, kad atskanēja trauksmes zvans, viss uzskaitvedības zieds ielenca Berlagu. Bet bēglis uz jautājumiem gandrīz neatbildēja. Viņš paveda sānis četrus pašus uzticamākos un, .pārliecinājies, ka tuvumā neviena nevēlama nav, izstāstīja tiem par savām neparastajām gaitām vājprātīgo namā. Savu stāstu izbēgušais grāmatvedis pavadīja ar daudziem pārgudriem izteicieniem un izsaukuma vārdiem, kuri šeit izlaisti, lai stāstījums iznāktu sakarīgāks.
GRĀMATVEŽA BERLAGAS STĀSTS, VISSTINGRĀKĀ SLEPENĪBA PAVĒSTĪTS
BORISOCHĻEBSKIM, DREIFUSAM, SACHARKOVAM UN LAPIDUSAM-JAUNĀKAM PAR TO, KAS AR VUV1U NOTICIS VĀJPRĀTĪGO NAMĀ
Kā jau iepriekš sacīts, grāmatvedis Berlaga bēga uz vājprātīgo namu, lai paglābtos no tīrīšanas. Sinī ārstniecības iestādē viņš cerēja nosēdēt satraukuma pilno laiku un atgriezties «Her- kulesā», kad pērkons būs noklusis un astoņi biedri ar pelēcīgajām acīm pārcēlušies uz kaimiņu iestādi.
Visu šo putru bija ievārījis svainis. Viņš sameklēja grāmatu par garīgi slimo tikumiem un ierašām un pēc ilgiem strīdiem no visām uzmācīgajām idejām izvēlējās lielummāniju.
— Tev nekas nebūs jādara, — ieskaidroja svainis, — tev tikai vajadzēs visiem un katram piekliegt pilnas ausis: «Es esmu Napoleons!» vai: «Es esmu Emils Zolā!», vai: «Muchameds!», ja vēlies.
— Bet vai Indijas vicekarali arī var? — ticīgi jautāja Berlaga.
— Var, var. Vājprātīgais visu var. Tātad — Indijas vice- karalis?
Svainis runāja tik svarīgi, it kā viņš būtu vismaz psichiatris- kās slimnīcas jaunākais ordinators. Bet patiesībā tas bija vienkāršs aģents, kas izplatīja Valsts izdevniecības greznos parakstāmos izdevumus, un no pagātnes komerciālā dižuma viņam bija saglabājies lādītē tikai Vīnes katliņš ar baltu zīda oderi.
Svainis aizskrēja pie telefona izsaukt karieti, bet jaunais Indijas vicekaralis novilka tolstojieti, saplēsa uz krūtīm madapola- mas kreklu un drošības pēc izlēja sev uz galvas pudelīti pirmās šķiras labākās Gallusa kopējamās tintes. Tad viņš nogulās uz vēdera un, sagaidījis sanitarus, ņēmās kliegt:
— Es esmu vismaz Indijas vicekaralis! Kur mani uzticamie naibi, macharadžas, mani abreki, mani kunaki, mani ziloņi?
Klausoties šajos dižmanības murgos, svainis šaubās šūpoja galvu. Pēc viņa domām, abreki un kunaki neietilpa Indijas karaļa darbības sfērā. Bet sanitari tikai noslaucīja ar slapju lakatu grāmatveža seju, kas bija nosmērēta ar pirmās šķiras tinti, un, sparīgi viņu saķēruši, iesēdināja karietē. Aizcirtās lakotās durtiņas, atskanēja trauksmains mediciniskais signāls, un automobilis ar vicekarali Berlagu aizjoņoja uz viņa jaunajiem īpašumiem.
Pa ceļam slimais vicināja rokas un kaut ko muldēja, ar šausmām nemitīgi domādams par pirmo tikšanos ar īstiem vājpratigajiem. Viņš ļoti baiļojās, ka tie varētu viņam darīt pāri un varbūt pat nosist.
Slimnīca izrādījās pavisam citāda, nekā Berlaga to bija iedomājies. Garā, gaišā telpā sēdēja uz dīvāniem, gulēja gultās un pastaigājās ļaudis zilganos chalatos. Grāmatvedis pamanīja, ka vājprātīgie cits ar citu gandrīz nesarunājas. Viņiem nav laika. Viņi domā. Viņi visu laiku domā. Viņiem milzums domu, kaut kas jāatceras, jāatceras pats galvenais, no kā atkarīga laime. Bet domas jūk, un pats galvenais pazūd, astīti luncinādams. Un atkal vajag visu apdomāt un galu galā saprast, kas īsti noticis, kāpēc tagad tik slikti, kad agrāk viss bija labi.
Berlagam garām jau vairākas reizes bija pagājis nopinkojies un nelaimīgs vājprātīgais. Aptvēris ar pirkstiem zodu, viņš soļoja pa vienu un to pašu maršrutu — no loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam, atkal līdz durvīm un atkal līdz logam. Un tik daudz domu granda viņa nabaga galvā, ka viņš pielika otru roku pie pieres un paātrināja soli.
— Es esmu Indijas vicekaralis! —- atskatījies uz sanitaru, kliedza Berlaga.
Plānprātis pat nepaskatījās uz grāmatveža pusi. Sāpīgi raukdams seju, viņš atkal pūlējās sakopot savas domas, ko bija izkliedējis Berlagas mežonīgais kliedziens. Bet toties pie vicekaraļa piegāja zema auguma idiots un, uzticīgi apņēmis viņu ap viduci, sacīja dažus vārdus putnu valodā.
— Ko? — pārbijies Berlaga iztapīgi jautāja.
— Ene, bene, plauks, kvinter, finter, žvauks, — skaidri izrunāja jaunais paziņa.
Iesaucies «oi», Berlaga metās prom no idiota. Veicis šo manevru, viņš savā priekšā pamanīja cilvēku ar citrondzeltenu pliku pauri. Tas tūlīt pagriezās pret sienu un piesardzīgi paskatījās uz grāmatvedi.
— Kur mani macharadžas? — Berlaga viņam pajautāja, juzdams nepieciešamību uzturēt vājprātīgā reputāciju.
Bet pēkšņi telpas viņā galā gultā sēdošais slimnieks piecēlās uz tievām un dzeltenām kājām, kas izskatījās kā baznīcas sveces, un mocekļa balsī iekliedzās:
— Laidiet brīvībā! Laidiet brīvībā! Uz pampasiem!
Kā grāmatvedis vēlāk uzzināja, uz pampasiem prasījās vecs ģeografijas skolotājs, pēc kura mācību grāmatas jaunais Berlaga savā laikā iepazinās ar vulkāniem, zemes ragiem un jūras šaurumiem. Ģeogrāfs sajuka prātā pilnīgi negaidot: reiz viņš paska- tljās uz abu pusložu karti un neatrada uz tās Beringa jūras līci. Visu dienu vecais skolotājs gramstījās pa karti. Viss bija savā vietā: Ņufaundlenda, Suecas kanals, Madagaskara, Sendviču salas ar galveno pilsētu Honolulu un pat Popokatepetlas vulkāns, bet Beringa juras šauruma nebija. Un turpat pie kartes vecis sajuka prātā.* Tas bija labsirdīgs plānprātiņš, kas nevienam nedarīja nekā ļauna, bet Berlaga šausmīgi pārbijās. Kliedziens plosīja viņa dvēseli.
— Laidiet'brīvībā! — ģeogrāfs joprojām kliedza. — Uz pampasiem!
Viņš labāk par visiem pasaulē zināja, kas ir brīvība. Viņš bija ģeogrāfs un pazina tādus plašumus, ko parastie, ar garlaicīgām darīšanām aizņemtie ļaudis pat iedomāties nevar. Viņam gribējās būt brīvībā, gribējās auļot cauri brikšņiem uz putās sa- skrieta mustanga.
Palatā ienāca jauna ārste ar žēlīgām zilām acīm un devās tieši pie Berlagas.
— Nu, kā jūs jūtaties, dārgais? — viņa jautāja, ar siltu roku pieskardamās grāmatveža pulsam. ■— Jums taču ir labāk, vai ne?
— Es esmu Indijas vicekaralis! — viņš nosarkdams raportēja. Atdodiet manu mīļoto ziloni!
— Tie ir murgi, — maigi sacīja ārste, — jūs atrodaties ārstniecības iestādē, mēs jūs izārstēsim.
— O-o-o! Mans zilonis! — Berlaga izaicinoši kliedza.
— Klausieties, dārgais, — vēl maigāk sacīja ārste, — jūs neesat nekāds vicekaralis, tas viss ir murgi, saprotiet, murgi!
— Nē, nav murgi, — pretojās Berlaga, zinādams, ka pirmkārt vajag tiepties.
— Nē, murgi!
— Nē, nav murgi!
— Murgi gan!
— Nav vis murgi!
Grāmatvedis, redzēdams, ka dzelzs ir karsta, ņēmās kalt. Viņš pagrūda labsirdīgo dakterieni un izdvesa tādas stieptas gaudas, ka satrauca visus slimniekus, jo sevišķi mazo idiotu, tas nosēdās uz grīdas un siekalodamies penterēja:
* Pēc autoru rīcībā esošajām ziņām, uz kartes, kas noveda no prfltn nabaga ģeogrāfu, Beringa jūras līča patiešām nebija. Un nebija Izdevniecība* «Grāmata un pols» nevīžīgā darba dēļ. Vainīgie saņēma pelnīto sodu Udo' niecības direktors tika atcelts no darba un nosūtīts pie melndarblem, p|rejU< izkūlās ar rājieniem un brīdinājumiem.
— En, den, truakatr, madmazele Zurovatr.
Un Berlaga apmierināts aiz muguras saklausīja dakterienes balsi, kas sacīja sanitaram:
— Vajadzēs viņu pārvest pie tiem trim, citādi viņš visu pa- latu pārbaidīs.
Divi pacietīgi sanitari ieveda ķildīgo vicekarali nelielā palatā, kur atradās slimie, kas nemierīgi uzvedas; tur rāmi gulēja trīs cilvēki. Tikai šeit grāmatvedis saprata, kādi ir īstie vājprātīgie. Ieraudzījuši apmeklētājus, slimnieki izrādīja neparastu aktivitati. Resns vīrs izvēlās no gultas, veikli nostājās četrrāpus un, augstu pacēlis kā mandolinu izspīlēto pakaļu, sāka aprauti riet un ar pakaļējām ķepām, ieautām slimnīcas čībās, kārpīt parketu. Otrs satinās segā un klaigāja: «Un arī tu, Brut, esi pārdevies boļševikiem!» Šis cilvēks acīm redzot bija iedomājies, ka viņš ir Gajs Jūlijs Cezars. Reizēm gan, starp citu, viņa uzbudinātajā galvā paspruka kāda skrūvīte un viņš putrodams kliedza: «Es esmu Heinrichs Jūlijs Cimmermanis!»
— Ejiet prom! Es esmu kaila! — spiedza trešais. — Neskatieties uz mani! Man kauns. Es esmu kaila sieviete.
Bet īstenībā viņš bija vīrs ar ūsām un pilnīgi apģērbies.
Sanitari aizgāja. Indijas vicekarali pārņēma tādas bailes, ka viņš vairs ir nedomāja pieprasīt, lai viņam atdotu mīļoto ziloni, macharadžas uzticīgos naibus un tāpat mīklainos abrekus un ku- nakus.
«Tie nožmiegs kā cāli,» viņš stingdams domāja.
Un viņš rūgti nožēloja, ka bija sacēlis brēku klusajā palatā. Tik labi tagad būtu sēdēt pie labsirdīgā ģeografijas skolotāja kājām un klausīties mazā idiota maigos šļupstus: «Ene, bene, plauks, kvinter, finter žvauks.» Tomēr nekas briesmīgs nenotika. Cilvēks suns ievaukšķējās vēl dažas reizes un ņurdēdams ierausās savā gultā. Gajs Jūlijs nometa segu, plati nožāvājās un pamatīgi izstaipījās. Sieviete ar ūsām aizsmēķēja pīpi, un tabakas «Mūsu kapteinis» saldā smarža nomierināja Berlagas nemierpilno dvēseli.
— Es esmu Indijas vicekaralis, — kļuvis drošāks, viņš stādījās priekšā.
— Turi muti, nelieti! — Gajs Jūlijs uz to slinki atbildēja. Un ar romieša atklātību piemetināja: — Nositīšu! Dvēseli izpurināšu!
Šī piezīme, ko izteica visdrošsirdīgākais no imperatoriem un karavīriem, atskurbināja bēguļojošo grāmatvedi. Viņš palīda zem
segas un, skumīgi pārdomājot savu uztraukumiem pilno dzīvi, iesnaudās.
No rīta pusmiegā Berlaga saklausīja dīvainus vārdus:
— Uztupināja mums uz kakla šo trako. Tik labi bija trijatā — un pēkšņi… Noņemies nu ar viņu! Tā vien tik skaties, tas nolādētais vicekaralis mūs visus nokodīs.
Pēc balss Berlaga pazina, ka šos vārdus teica Gajs Jūlijs Cezars. Pēc kāda laika, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka uz viņu ar visdzīvāko interesi skatās cilvēks suns.
«Beigas,» nodomāja vicekaralis, «tūlīt iekodīs!»
Bet cilvēks suns pēkšņi sasita plaukstas un cilvēka balsī jautāja:
— Sakiet, — vai jūs neesat Fomas Berlagas dēls?
— Dēls gan, — atbildēja grāmatvedis un attapies tūlīt iegaudojās: — Atdodiet nelaimīgajam vicekaralim viņa uzticamo ziloni!
— Paskatieties uz mani, — palūdza cilvēks mājas sargs. — Vai tiešām jūs mani nepazīstat?
— Michail Aleksandrovič! — iesaucās sapratu atguvušais grāmatvedis. — Tā tik ir tikšanās!
Un vicekaralis sirsnīgi sabučojās ar cilvēku suni. Pie tam viņi atvēzienā sasitās ar pierēm, kas izklausījās kā sitiens pa biljarda bumbu. Michaila Alek- sandroviča acīs bija asaras.
— Tātad jūs neesat vājprātīgs? — jautāja Berlaga. — Kāpēc tad jūs velnu dzenat?
— Bet kāpēc jūs velnu dzenat? Iedomājies! Lai dod viņam ziloņus! Un bez tam varu jums sacīt, dārgais Berlaga, ka vicekaralis kārtīgam vājprātīgajam daudz par vāju.
— Bet svainis man sacīja, ka varot, — noskuma Berlaga.
—- Paraugieties, piemēram, uz mani, — sacīja Michails Aleksandrovičs, — smalka spēle. Cilvēks suns. Šizofrēniski murgi, ko sarežģī ma- niakala depresiva psichoze, un pie tam, iegaumējiet, Berlaga, krēslains dvēseles stāvoklis. Jūs domājat, ka man tas viegli padevās? Es strādāju pie pirm
avotiem. Vai jūs esat lasījis profesora Bleilera grāmatu «Autis- tiskā domāšana»?
— N-nē, — Berlaga atbildēja tādā vicekaraļa balsī, kuram norauts Bikšu lenču ordenis un pats pazemināts par denščiku.
— Kungi! — iesaucās Michails Aleksandrovičs. — Viņš nav lasījis Bleilera grāmatu! Nebaidieties taču, nāciet šurp! Viņš ir tāds pats karalis kā jūs Cezars.
Mazās nemierīgo palatas pārējie divi iemītnieki pienāca tuvāk.
— Jūs neesat lasījis Bleileru? — izbrīnījies jautāja Gajs Jūlijs. — Atvainojiet, pēc kādiem materialiem tad jūs gatavojāties?
—- Viņš droši vien izrakstīja vācu žurnālu «Jahrbuch fūr Psychoanalytik und Psychopathologik», — izsacīja savas domas nepilnvērtīgais ūsainis.
Berlaga stāvēja kā ar aukstu ūdeni apliets. Bet speciālisti bēr- tin bēra gudrus izteicienus no psichoanalizes teorijas un prakses novada. Visi vienojās par to, ka Berlagam klāsies jauni, ka galvenais ārsts Titanuškins, kura atgriešanos no komandējuma gaidīja kuru katru dienu, atmaskos viņu piecās minūtēs. Ka Titanuš- kina atgriešanās rada bažas arī viņos pašos, to viņi noklusēja.
— Varbūt var izmainīt murgojumu? — Berlaga bailīgi jautāja. Kā izklausītos, ja es būtu Emīls Zolā vai Muchameds?
— Par vēlu, — sacīja Gajs Jūlijs. — Slimības vēsturē jau ierakstīts, ka jūs esat vicekaralis, bet vājprātīgais nevar mainīt savu māniju kā zeķes. Tagad jūs visu mūžu būsiet muļķīgajā karaļa stāvoklī. Mēs šeit sēžam jau nedēļu un kārtību zinām.
Pēc stundas Berlaga visos sīkumos zināja savu palatas kaimiņu patiesās slimību vēstures.
Michaila Aleksandroviča parādīšanās vājprātīgo namā izskaidrojama ar diezgan vienkāršām, ikdienišķām lietām. Viņš bija plaša vēriena nepmanis un nejauši nesamaksāja četrdesmit trīs tūkstošus ienākuma nodokļa. Draudēja piespiedu brauciens uz ziemeļiem, bet darīšanas neatlaidīgi prasīja Michaila Aleksandroviča klātbūtni Cernomorskā. Duvanovs, tā sauca vīrieti, kas uzdevās par sievieti, acīm redzot bija sīks kaitnieks, kas ne bez pamata sargājās no aresta. Bet gluži citāds bija Gajs Jūlijs Cezars, kas pēc pases skaitījās bijušais zvērinātais advokats I. N. Starochamskis.
Gajs Jūlijs Starochamskis gāja vājprātīgo namā aiz augsti idejiskiem apsvērumiem.
— Padomju Krievijā, — viņš runāja, vīstīdamies segā, — vājprātīgo nams ir vienīgā vieta, kur normāls cilvēks var dzīvot. Viss pārējais ir supertrako māja. Nē, kopā ar boļševikiem es dzīvot nevaru. Tad jau labāk padzīvošu šeit blakus parastiem vājprātīgiem. Viņi vismaz neceļ sociālismu. Bez tam šeit dod ēst. Bet tur, viņu trako mājā, vajag strādāt. Taču es viņu sociālismā labā nestrādāšu, un pēdīgi šeit man ir personiska brīvība. Sirdsapziņas brīvība. Vārda brīvība . ..
Ieraudzījis garām ejošo sanitaru, Gajs Jūlijs Starochamskis spiedzoši iekliedzās:
— Lai dzīvo Satversmes sapulce! Visi uz forumu! Arī tu, Brut, esi pārdevies atbildīgiem darbiniekiem! — Un, pagriezies pret Berlagu, piemetināja: — Vai redzējāt? Ko gribu, to ari kliedzu. Bet pamēģiniet uz ielas.
Visu dienu un lielāko daļu nakts četri slimnieki no nemierīgo palatas rāva vaļā «sešdesmit seši» bez divdesmit un četrdesmit saukuma, viltīgu spēli, kas prasa pašsavaldīšanos, atjautību, dvēseles tīrību un skaidru prātu.
Rīta cēlienā no komandējuma atgriezās profesors Titanuš- kins. Viņš ātri apskatīja visus četrus un tūlīt lika tos izmest no slimnīcas. Nelīdzēja ne Bleilera grāmata, ne maniakalas depresi- vas psichozes sarežģītā dvēseles krēsla, ne «Jahrbuch fūr Psy- choanalvtik und Psychopathologik». Profesors Titanuškins necienīja simulantus.
Un viņi aizļekoja pa ielu, ar elkoņiem grūstīdami garāmgājējus. Pa priekšu svinīgi soļoja Gajs Jūlijs. Aiz viņa rikšoja sieviete vīrietis un cilvēks suns. Visiem aizmugurē tenterēja atmaskotais vicekaralis, lādēdams savu svaini un ar šausmām domādams par to, kas tagad būs.
Beidzis šo pamācošo stāstu, grāmatvedis Berlaga skumīgi paskatījās vispirms uz Borisochļebski, tad uz Dreifusu, pēc tam uz Sacharkovu un pēdīgi uz Lapidusu-jaunāko, kuru galvas, kā viņam likās, līdzjūtīgi šūpojās koridora pustumsā.
— Nu redzat, ko jūs panācāt ar savām fantazijām, — teica cietsirdīgais Lapidus-jaunākais, — jūs gribējāt izkulties no vie nas tīrīšanas, bet nokļuvāt otrā. Tagad jums klāsies slikti. Ja jūs iztīrīja no vājprātīgo nama, tad no «Herkulesa» kā likts iztīrīs.
Borisochļebskis, Dreifuss un Sacharkovs neteica nekā. Un, nebilduši ne vārda, pamazām ienira tumsā.
— Draugi! — vārgi iesaucās grāmatvedis. — Uz kurieni jūs?
Bet draugi jau joza prom, cik spēka, un viņu apdriskātas bik
ses, pēdējo reizi pazibējušas uz kāpnēm, pagaisa skatienam.
— Nav labi, Berlaga, — salti sacīja Lapidus, — veltīgi jūs mani pinat savās netīrajās pretpadomju blēdībās. Adieut
Un Indijas vicekaralis palika viens.
Ko tu esi izdarījis, grāmatvedi Berlaga? Kur bija tavas acis, grāmatvedi? Un ko sacītu tavs tētis Foma, ja uzzinātu, ka viņa dēls vecumdienās līdis vicekaraļos? Lūk, kur tevi, grāmatvedi, noveduši tavi savādie sakari ar Funta kungu, šo priekšsēdētāju daudzās akciju sabiedrībās ar jauktu un netīru kapitalu. Baigi pat iedomāties, ko būtu sacījis vecais Foma par sava mīļotā dēla nedarbiem. Bet jau sen Foma guļ otros kristiešu kapos zem akmens eņģeļa ar nosistu spārnu, un tikai puikas, kas šurp mēdz skriet ceriņus zagt, šad tad uzmet vienaldzīgu skatienu kapa uzrakstam: «Tavs ceļš ir galā. Vīrs tu lāga. Dusi saldi, visu mīlēts F. Berlaga.» Bet varbūt večuks neko nebūtu teicis. Nu, protams, ka nekā nebūtu sacījis, jo pats bija dzīvojis ne sevišķi taisnīgu dzīvi. Vienkārši būtu devis padomu izturēties uzmanīgāk un nopietnās lietās nepaļauties uz svaini. Jā, pats velns tikai zina, ko tu esi pastrādājis, grāmatvedi Berlaga!
Smagās pārdomas, kas bija pārņēmušas Džordža Piektā eksvietvaldi Indijā, pārtrauca saucieni no kāpņu telpas:
— Berlaga! Kur viņš ir? Pēc viņa kāds taujā. Re, tur jau viņš stāv! Ienāciet, pilsoni!
Gaitenī parādījās pilnvarotais nagu jautājumos.
Militāri vicinādams milzīgās rokas, viņš piesoļoja Berlagam klāt un pasniedza pavēsti:
«Bied. Berlagam. Ar šīs pavēstes saņemšanu liegu priegšā negavējoties ierasties, lai nosgaidrotu dažus apstāgļus.»
Uz papīrīša bija uzspiesta Arbatovas ragu un nagu uzpirkšanas kantora Cernomorskas nodaļas štempele un apaļais zīmogs, kura uzrakstu gan būtu bijis pagrūti salasīt, pat ja Berlagam tas būtu ienācis prātā. Bet izbēgušo grāmatvedi tā nomāca visas viņam uzkritušās nelaimes, ka viņš tikai pajautāja:
— Vai drīkstētu uz mājām piezvanīt?
— Ko tur vēl zvanīt, — saīdzis sacīja nagu vadītājs.
Pēc divām stundām pūlis, kas stāvēja pie kino «Kapitolijs» un gaidīja pirmo seansu, aiz bezdarbības blenzdams apkārt, pamanīja, ka pa ragu un nagu sagatavošanas kantora durvīm iznāca cilvēks un, ar roku ķerdams pie sirds, lēnām vilkās prom. Tas bija grāmatvedis Berlaga. Sākumā viņš gurdeni cilāja kājas, bet pamazām viņa gaita kļuva arvien straujāka. Ticis aiz stūra, grāmatvedis neuzkrītoši pārmeta krustu un aizskrēja pa galvu pa kaklu. Drīz vien viņš jau sēdēja finuzskaites zālē pie sava galda un kā sajēgu zaudējis skatījās «galvenajā grāmatā». Skaitļi ņirbēja un lēkāja acu priekšā.
Lielais kombinators aizsita «Koreiko lietas» mapi, paskatījās uz Funtu, kas sēdēja zem jaunā uzraksta «Valdes priekšsēdētājs», un sacīja:
— Kad es biju ļoti jauns, ļoti nabags un pārtiku no tā, ka Chersonas gada tirgū rādīju resnu mūku ar lielām krūtīm, uzdodams to par sievieti ar bārdu — neizskaidrojamu dabas fenomenu, — pat toreiz es morāli nenolaidos tik zemu kā šis lupata Berlaga.
— Nožēlojams, niecīgs cilvēks, — apstiprināja Paņikovskis, piedāvādams visiem tēju. Viņam bija patīkami apzināties, ka pasaulē ir vēl niecīgāki ļaudis nekā viņš pats.
— Berlaga nav vīrs ar galvu uz pleciem, — pavēstīja zicpriekšsēdētājs ar viņam piemītošu gausumu. — Makdonalds — tas ir vīrs ar galvu īstā vietā. Viņa ideja par šķiru mieru rūpniecībā . ..
— Pietiek, pietiek, — Benders pārtrauca. — Mēs noorganizēsim speciālu sēdi, lai noskaidrotu jūsu uzskatus par Makdonaldu un citiem buržuāziskajiem darbiniekiem. Pašreiz man nav laika. Berlaga patiešām nav vīrs ar galvu uz pleciem, bet šo to viņš mums tomēr pastāstīja par pašeksplodējošo akciju sabiedrību dzīvi un darbību.
Pēkšņi lielais kombinators kļuva jautrs. Viss gāja lieliski. Smirdošos ragus vairs neviens nepienesa. Cernomorskas nodaļas darbu varēja uzskatīt par apmierinošu, lai gan kārtējais pasts kantorī piegādāja kaudzi jaunu oficiālu rakstu, cirkulāru un pieprasījumu, un Paņikovskis jau divas reizes skrēja uz darba biržu pēc kantoristes.
— Jā! — pēkšņi Ostaps iesaucās. — Kur ir Kozļēvičs? Kur «Antilope»? Kas tā par iestādi bez automobiļa? Man jābrauc uz sēdēm. Visi aicina, bez manis iztikt nevar. Kur ir Kozļēvičs?
Paņikovskis nolaida acis un ar nopūtu sacīja:
— Ar Kozļēviču nav labi.
— Kā to saprast — nav labi? Vai viņš piedzēries, vai?
— Daudz sliktāk, — atbildēja Paņikovskis, — mēs baidījāmies jums sacīt. Viņa prātu aptumšojuši ksendzi.
Pie šiem vārdiem kurjers paskatījās uz pilnvaroto nagu jautājumos, un viņi abi bēdīgi pašūpoja galvu.