Lļelais kombinators nīda ksendzus. Tikpat noliedzoši viņš izturējās pret rabiniem, dalai-lamām, popiem, muedziniem, šama- ņiem un citiem kulta kalpiem.
— Es pats sliecos uz krāpšanu un šantažu, — viņš sacīja. — piemeram, pašreiz es nodarbojos ar prāvas sumas izvilināšanu kadam iecirtīgam pilsonim. Bet es savas šaubīgās izdarības nepavadu ne ar dziesmu dziedāšanu, ne ērģeļu rēkšanu, ne ar dumju apvārdošanu latiņu vai senslāvu valodā. Un vispār es, dodu priekšroku darbam bez vīraka un astraliem zvaniņiem.
Un, kamēr Balaganovs un Paņikovskis, viens otru pārtraukdami, stastīja par ļauno likteni, kas piemeklējis «Antilopes» vadī- taju, Ostapa vīrišķīgā sirds pārplūda dusmās un īgnumā.
Ksendzi Ādama Kozļēviča dvēseli nozvejoja iebraucamā vietā', kur starp divzirgu vācu furgoniem un moldaviešu augļu novietnēm mēslu putrā stāvēja «Antilope». Ksendzs Kušakovskis apmeklēja iebraucamo vietu, lai izvestu ētiskas pārrunas ar katoļu kolonistiem. Pamanījis «Antilopi», kulta kalps apgāja tai apkārt un ar pirkstu pieskārās riepai. Viņš parunāja ar Kozļēviču un uzzināja, ka Ādams Kazimirovičs pieder pie Romas katoļu baznīcas, bet jau gadus divdesmit nav sūdzējis grēkus. Pateicis: «Nav labi, nav labi, pan Kozļēvič,» — ksendzs Kušakovskis aizgāja, ar abām rokām pacēlis melnos brunčus un lēkādams pār peļķēm, kas putoja kā alus.
Otrā dienā, gaismiņai svīstot, kad smagie ormaņi aizveda uz tirgu Košaru miestiņā mūžam nemierīgos sīkos spekulantus, sasēdinot tos pa piecpadsmit cilvēku katrā orē, atkal parādījās- ksendzs Kušakovskis. Šoreiz viņu pavadīja vēl viens ksendzs — Aloizijs Morošeks. Kamēr Kušakovskis sasveicinājās ar Ādamu Kazimiroviču, ksendzs Morošeks uzmanīgi aplūkoja automobili un ne tikai pieskārās ar pirkstu riepai, bet pat saspieda bumbieri, izvilinot matčiša skaņas. Ksendzi saskatījās, piegāja Kozļēvičam katrs no savas puses un ņēmās viņu apvārdot. Viņi to apvārdoja veselu dienu. Tiklīdz apklusa Kušakovskis, sāka Morošeks. Un viņš vēl nebija pārtraucis savus runas plūdus, lai noslaucītu sviedrus, kad pie Ādama glābšanas atkal ķērās Kušakovskis. Reizēm Kušakovskis pacēla pret debesīm dzeltenu rādītājpirkstu, bet Morošeks pa to laiku pārskaitīja pātaru krelles. Reizēm atkal:
pātaru krelles pārskaitīja Kušakovskis, bet uz debesīm rādīja Morošeks. Vairākas reizes ksendzi uzsāka latiņu valodā klusi dziedāt, un jau pirmās dienas pievakarē Ādams Kazimirovičs vilka viņiem līdzi. Pie tam abi svētie tēvi lietišķi paskatījās uz mašīnu.
Pēc kāda laika Paņikovskis manījis, ka «Antilopes» saimnieks pārvērties. Ādams Kazimirovičs kaut ko penterējis par debesu valstību. Paņikovska vārdus apstiprināja arī Balaganovs. Vēlāk Kozļēvičs lāgiem uz ilgāku laiku pazudis un pēdīgi pavisam aizbraucis no pagalma.
— Kāpēc tad jūs man neziņojāt? — sašuta lielais kombinators.
Viņi gribējuši ziņot, bet baidījušies komandora dusmu. Viņi cerējuši, ka Kozļēvičs attapsies un pats atgriezīsies. Bet tagad visas cerības zudušas. Ksendzi viņu galīgi ievilkušl savos tīklos. Pavisam nesen — tikai vakar kurjers un nagu sagādes pilnvarotais nejauši satikuši Kozļēviču. Viņš sēdējis mašīnā pie baznīcas ieejas. Viņi nepaspējuši Ādamam Kazimirovičam pieiet klat.
No baznīcas iznācis ksendzs Aloizijs Morošeks ar mežģinēs tērptu zēnu.
— Saprotiet, Bender, — sacīja Sura, — visi šie ķēmrauši iesēdās mūsu «Antilopē», Kozļēvičs, nabadziņš, noņēma cepuri, zēns paklindzināja ar zvaniņu, un" viņi aizbrauca. Taisni žēl bija skatīties uz mūsu Ādamu. Neredzēt mums vairs «Antilopi»!
Lielais kombinators klusēdams uzlika galvā savu kapteiņa cepuri ar lakoto nagu un devās uz izeju.
— Funt, — viņš sacīja, — jūs palieciet kantorī! Ragus un nagus nepieņemiet nekādā ziņā. Ja atnesīs pastu, izgāziet to kurvī. Kantoriste vēlāk izšķiros. Sapratāt?
Kad zicpriekšsēdētājs atvēra muti, lai atbildētu (tas notika tieši pēc piecām minūtēm), sērdienīgie antilopieši jau bija gabalā. Procesijas priekšgalā ar milzu soļiem nesās komandors. Viņš paretam pagrieza galvu atpakaļ un murmināja: «Nenosargājāt maigo Kozļēviču, melancholiķi tādi! Visus degradēšu! Man tie melnie un baltie dieva kalpi līdz kaklam!» Bortmechaniķis gāja klusēdams, izlikdamies, ka pārmetumi uz viņu neattiecas. Paņikovskis lakstīja kā pērtiķis, uzkurinot atriebības jūtas pret Koz- ļēviča nolaupītājiem, lai gan viņa sirdī bija ieplētusies liela, auksta varde. Viņš bijās no melnajiem ksendziem, jo uzskatīja, ka tiem piemīt daudzas brīnumdaru īpašības.
Tādā kārtībā visa ragu un nagu sagādes nodaļa ieradās pie baznīcas. No spirālēm un krustiem sapītā dzelzs režģa priekšā stāvēja tukšā «Antilope». Baznīca bija milzīga. Tā dūrās debesīs smaila un asa kā asaka. Tā sprūda rīklē. Glazētie sarkanie ķieģeļi, dakstiņu jumti, skārda karodziņi, aklie kontrforsi un skaistās akmens statujas, kas no lietus slēpās nišās, — visa šī slaikā, kareiviskā gotika ar savu varenību tūlīt .nomāca antilopiešus. Viņi jutās pavisam maziņi. Ostaps ielīda mašīnā, ievilka degunā gaisu un ar riebumu sacīja:
— Pfu! Cik pretīgi! Mūsu «Antilope» jau smird pēc svecēm, ziedojumu ķeselēm un ksendzu zābakiem. Protams, braukāt apkārt ar svēto sakramentu automobilī ir daudz patīkamāk nekā ormaņa pajūgā. Pie tam vēl par velti! Nu nē, dārgie svētie tēvi, mūsu sakramenti ir svarīgāki!
Ar šiem vārdiem Benders iegāja baznīcas pagalmā un, izgājis caur bērnu baru, kas, uz asfalta ar krītu savilkuši rūtis, lēca klases, pa masivām granita kāpnēm devās uz svētnīcas durvīm. Uz biezajām, dzelzīs kaltajām durvīm kvadratiņos izsēdinātie svēto bareljefi apmainījās ar gaisa skūpstiem vai rādīja ar rokām uz
dažādām pusēm, vai ari izklaidējās, lasot pabiezas grāmatas, uz kurām apzinīgais kokgriezējs bija iegravējis pat latiņu burtiņus. Lielais kombinators parāva durvis, bet tās nepadevās. No iekšas atskanēja lēnprātīgas harmonija skaņas.
— Izmet tīklus! — iesaucās Ostaps, nākdams pa kāpnēm lejā. — Vaņģošana rit pilnā sparā! Saldu mandolinas čukstu pavadījumā.
— Varbūt iesim prom? — cepuri rokās burzīdams, jautāja Paņikovskis. — Kā nekā svētnīca ir dieva iestādījums. Neērti.
Bet Ostaps, neklausīdamies viņa vārdos, piegāja pie «Antilopes» un ņēmās nepacietīgi spaidīt bumbieri. Viņš tik ilgi spēlēja matčišu, kamēr aiz biezajām durvīm atskanēja atslēgu žvadzēšana. Antilopieši pacēla galvu. Durvis atvērās uz abām pusēm, un jautrie priesteri savos ozola kvadraliņos lēnām iebrauca dziļāk. No portālā tumsas uz augstā, gaišā baznīcas lieveņa iznāca Ādams Kazimirovičs. Viņš bija bāls. Viņa konduktoriskās ūsas bija kļuvušas valgas un bēdīgi nokarājās zem nāsīm. Rokās viņš turēja lūgšanu grāmatu. Viņu no abām pusēm pieturēja ksendzi. No kreisās puses — ksendzs Kušakovskis, no labās Aloizijs Morošeks. Svēto tēvu acis spīdēja lišķīgā lēnprātībā.
— Hallo, Kozļēvič! — no apakšas uzsauca Ostaps. — Vai jums vēl nav apnicis?
— Labdien, Adam Kazimirovič, — nekautrīgi sacīja Paņikovskis, tomēr slēpdamies aiz komandora muguras.
Balaganovs sveicinot pacēla roku un savieba ģīmi, kas acīm redzot nozīmēja: «Ādam, metiet šos trikus pie malas!»
«Antilopes» vadītāja miesa spēra soli uz priekšu, bet viņa dvēsele, no abām pusēm Kušakovska un Morošeka caururbjošo skatienu sasaistīta, kāpās atpakaļ. Kozļēvičs skumji paskatījās uz draugiem un nolaida acis.
Un sākās dižena cīņa par šofera nemirstīgo dvēseli.
— Ei jūs, ķerubi un serafimi! — Ostaps iesaucās, izaicinādams ienaidniekus uz disputu. — Dieva nav!
— Nē, ir gan, — protestēja ksendzs Aloizijs Morošeks, ar savu augumu aizsegdams Kozļēviču.
— Tas ir vienkārši huligānisms, — murmināja ksendzs Kušakovskis.
— Nav, nav dieva, — turpināja lielais kombinators, — un nekad nav bijis. Tas ir mediciniski pierādīts fakts.
— Es šādu sarunu uzskatu par lieku, — sirdījās Kušakovskis.
— Bet mašīnu pievākt — nav lieki? — iekliedzās netaktiskais Balaganovs. — Adam! Viņi vienkārši grib iegūt «Antilopi».
To padzirdējis, šoferis pacēla galvu un jautājoši paskatījās uz ksendziem. Ksendzi kļuva nemierīgi un, zīda sutanām čaukstot, dzīrās Kozļēviču vest atpakaļ. Bet viņš neļāvās.
— Kā tad galu galā paliek ar dievu? — neatlaidās lielais kombinators.
Ksendzs bija spiests uzsākt diskusiju. Bērni pārtrauca lēkāt uz vienas kājas un pienāca tuvāk.
— Kā jūs varat tā apgalvot, ka dieva nav, — aizgrābtības pilnā balsī sacīja Aloizijs Morošeks, — kad visa dzīvība viņa radīta!…
— Zinu, zinu, — Ostaps attrauca, — es pats esmu vecs katolis un latinists. Puer, socer, vesper, gener, liber, miser, asper, tener.
Šie latiņu valodas izņēmumi, ko Ostaps bija iekalis Iliadas privatģimnazijas trešajā klasē un kas vēl līdz šim bez kādas sajēgas turējās atmiņā, atstāja uz Kozļēviču magnētisku iespaidu. Viņa dvēsele pievienojās ķermenim, un šās apvienošanās rezultātā šoferis bikli pagājās uz priekšu.
— Mans dēls, — sacīja Kušakovskis, ar naidu skatīdamies uz Ostapu, — jūs maldāties, mans dēls. Tā kunga brīnumdarbi liecina .. .
— Ksendz! Beidziet pļurkstēt! — bargi uzsauca lielais kombinators. — Es pats esmu darījis brīnumus. Tikai pirms četriem gadiem kādā pilsētiņā man vairākas dienas vajadzēja būt par Jēzu Kristu. Un viss bija kārtībā. Es pat ar pieciem maizes riecieniem paēdināju vairākus tūkstošus ticīgo. Paēdināt jau es viņus paēdināju, bet kas tā bija par burzmu!
Disputs turpinājās tādā pašā dīvainā veidā. Nepārliecinošie, bet jautrie Ostapa argumenti atstāja uz Kozļēviču visspirdzinošāko iespaidu. Šofera vaigos atplauka sārtums un ūsas pamazām vien slējās uz augšu.
— Sadod, sadod! — atskanēja uzmundrinoši saucieni no spirālēm un krustiem restotā žoga otrās puses, kur jau bija sapulcējies krietns pūlis ziņkārīgo. — Tu viņiem par Romas pāvestu pasaki, par krusta karu.
Ostaps pateica arī par pāvestu. Viņš pienagloja pie kauna staba Aleksandru Bordžiju par sliktu uzvedību, ne no šā, ne no tā pieminēja Serafimu Sarovski un īpaši šaustīja inkviziciju, kas vajājusi Galileju. Viņš tā aizrāvās, ka visās lielā zinātnieka nelaimēs vainoja tieši Kušakovski un Morošeku. Tas bija pēdējais piliens. Padzirdis par Galileja drausmīgo likteni, Ādams Kazimirovičs veikli nolika lūgšanu grāmatu uz pakāpiena un iekrita kā vārti plašajos Balaganova apkampienos. Turpat trinās Paņikovskis, glāstīdams pazudušā dēla raupjos vaigus. Šmaukstēja laimīgas bučas.
— Pan Kozļēvič! — ievaidējās ksendzi. — Kurp pans iet? Atjēdzieties, pan!
Bet autobrauciena varoņi jau sēdās mašīnā.
— Redziet nu, — uzsauca Ostaps noskumušajiem ksendziem, ieņemdams komandora vietu, — es taču jums sacīju, ka dieva nav. Zinātniski pierādīts fakts. Palieciet sveiki, ksendzi! Uz redzēšanos, svētie tēvi!
Pūļa atzinīgu saucienu pavadīta, «Antilope» aizbrauca, un drīz vien baznīcas skārda karodziņi un dakstiņu jumti pazuda no redzes loka. Aiz priekiem antilopieši apstājās pie alus bodes.
— Paldies, paldies, brālīši, — Kozļēvičs tencināja, turēdams rokās smagu kausu. — Būtu pavisam postā aizgājis. Ksendzi mani ievilka" savos tīklos. Sevišķi Kušakovskis. Ū, kur viltīgs, sātans tāds! Ticiet vai neticiet, piespieda gavēt! Citādi, saka, es debesīs neiekļūšot.
— Debesīs! — Ostaps novilka. — Debesis tagad galīgi nolaistas. Nav tas laikmets. Nav tas laika posms. Eņģeļiem tagad gribas nokļūt uz zemes. Uz zemes tagad labi, ir gan komunālie pakalpojumi, gan planetarijs, var paskatīties zvaigznes antireli- ģiskas lekcijas, pavadījumā.
Pēc astotā kausa Kozļēvičs pieprasīja devīto, augstu pacēlis to virs galvas un pasūkājis savas konduktoriskās ūsas, viņš jūsmīgi jautāja:
— Dieva nav?
— Nav, — atbildēja Ostaps.
— Tātad nav? Nu, uz veselību!
Tā viņš tagad dzēra, pirms katras krūzes pavaicādams:
— Dievs ir? Nav? Nu, uz veselību!
Paņikovskis dzēra tāpat kā pārējie, bet par dievu neizteicās. Viņš šai strīdīgajā lietā negribēja iepīties.
Ar pazudušā dēla un «Antilopes» atgriešanos Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļa ieguva vajadzigo spožumu. Pie bijušā piecu privātīpašnieku kombinātā durvīm tagad pastāvīgi dežurēja mašīna. Protams, tā nevarēja līdzināties zilajiem «buikiem» un garrumpjainajiem «linkolniem», tā stāvēja tālu pat no Forda karietēm, un tomēr tā bija mašīna, automobilis, ekipāžā^ kas, runājot Ostapa vārdiem, neraugoties uz visiem saviem trūkumiem, reizēm tomēr spēja kustēties pa ielām bez zirgu palīdzības.
Ostaps strādāja aizrautīgi. Ja viņš savus spēkus būtu veltījis patiesai ragu vai arī nagu sagādei, tad droši vien matu suku un iemutu rūpniecība būtu nodrošināta ar izejvielām vismaz līdz tekošā budžeta gadsimta beigām. Bet kantora priekšnieks nodarbojās ar pavisam citām lietām.
Ticis galā ar Funtu un Berlagu, kuru sniegtās ziņas bija ļoti interesantas, bet tieši Koreiko pagaidām neskāra, Ostaps lietas labā nolēma sadraudzēties ar Zosju Siņicku un starp divām mīlīgām bučām zem naksnīgajām akacijām pārrevidēt jautājumu par Aleksandru Ivanoviču un ne tik daudz par viņu, cik par viņa naudas lietām. Bet nagu sagādes pilnvarotā ilgstošie novērojumi rādīja, ka starp Zosju un Koreiko mīlestības nav un pēdējais, kā izteicās Sura, par velti deldē zoles.
— Kur nav mīlestības, — ar nopūtu komentēja Ostaps, — tur par naudu nav pieņemts runāt. Pagaidām atstāsim meiteni mierā.
Un laikā, kad Koreiko ar smaidu atcerējās blēdi miliča cepurē, kas bija izdarījis nožēlojamu trešās šķiras šantažas mēģinājumu, nodaļas priekšnieks braukāja pa pilsētu dzeltenā automobilī un sameklēja ļaudis un ļautiņus, par kuriem miljonārs kantorists jau sen bija aizmirsis, bet kuri labi atcerējās viņu pašu. Ostaps vairākkārt sarunājās ar Maskavu, izsaucot pie telefona pazīstamu privātuzņēmēju, populāro specu komercnoslēpumos. Tagad kantorī pienāca vēstules un telegramas, ko Ostaps veikli atšķīra no pārējā pasta, kas tāpat kā agrāk bija pārpildīts ielūgumiem, ragu pieprasījumiem un rājieniem par nepietiekami enerģisku nagu sagādi. Dažas no šīm vēstulēm un telegramām nokļuva mapē ar kurpju saitītēm.
Jūlija beigās Ostaps taisījās komandējumā uz Kaukāzu. Lietas labā lielajam kombinatoram vajadzēja personīgi ierasties nelielā, vīnogām svētītā republikā.
Priekšnieka aizbraukšanas dienā nodaļā atgadījās skandalozs notikums. Paņikovskis, kas bija aizsūtīts ar trīsdesmit rubļiem uz piestātni pēc biļetes, pēc pusstundas atgriezās piedzēries, bez naudas un bez biļetes. Viņš nekā nevarēja sacīt sevis attaisnošanai, tikai izgrieza kabatas, kas nokarājās kā biljarda luzas, un nemitīgi smējās. Viss viņu smīdināja: ir komandora dusmas, ir pārmetumu pilnais Balaganova skatiens, ir viņam uzticētais patvāris, ir pie sava galda snaudošais Funts ar dziļi pār acīm uzmaukto panameni. Kad Paņikovskis paskatījās uz brieža ragiem — kantora lepnumu un rotu — viņu pārņēma tāda smieklu lēkme, ka viņš nogāzās uz grīdas un drīz vien aizsnaudās ar priecīgu smaidu violetajās lūpās.
— Tagad mums ir patiesi īsta iestāde, — sacīja Ostaps, — ir pašiem savs izšķērdētājs, kas ir arī šveicars un žūpa. Abi šie tipi padara reālus visus mūsu pasākumus.
Ostapa prombūtnes laikā zem kantora logiem vairākas reizes parādījās Aloizijs Morošeks un Kušakovskis. Pamanījis ksendzus, Kozļēvičs slēpās iestādes pašā tālākajā kaktā.
Ksendzi atvēra durvis, raudzījās iekšā un klusi pasauca:
— Pan Kozļevič! Pan Kozļēvič! Vai tu nedzirdi debesu tēva balsi? Atjēdzies, pan!
To sacīdams, ksendzs Kušakovskis pacēla pirkstu pret debesīm, bet ksendzs Aloizijs Morošeks pārskaitīja pātaru krelles. Tad kulta kalpiem pretī izgāja Balaganovs un klusēdams parādīja sarkaniem matiem apaugušu dūri. Un ksendzi pazuda, skumīgi noraudzīdamies uz «Antilopi».
Ostaps atgriezās pēc divām nedēļām. Viņu sagaidīja visa iestāde. Kamēr kuģis pietauvojās, lielais kombinators pār augsto, melno bortu draudzīgi un maigi nolūkojās uz saviem apakšniekiem. No viņa dvesa jēra gaļas un Imeretijas vīna smarža.
Cernomorskas nodaļā bez kantoristes, kura bija pieņemta vēl pirms Ostapa aizbraukšanas, sēdēja divi jauni cilvēki zābakos. Tie bija studenti, atsūtīti no lopkopības technikuma uz šejieni praksē.
— Tas ir labi! — skābi sacīja Ostaps. — Maiņa aug. Tikai pie manis, dārgie biedri, būs jāpastrādā. Jūs, protams, zināt, ka ragi, tas ir, ar spalvām vai cietu raga kārtu klāti izaugumi, tie ir galvaskausa piedēkļi, kas sastopami galvenokārt pie zīdītājiem.
— To mēs zinām, — noteikti sacīja studenti, — mums nepieciešams iziet praksi.
No studentiem izdevās tikt vaļā ar sarežģītu un diezgan dārgu paņēmienu. Lielais kombinators tos nosūtīja komandējumā uz kal- miku stepēm organizēt tur sagādes punktus. Tas kantorim izmaksāja sešsimt rubļu, bet citas izejas nebija: studenti būtu izjaukuši sekmīgi ievirzītā pasākuma nobeigšanu.
Kad Paņikovskis uzzināja, kādu sumu izmaksājuši studenti, viņš paveda sānis Balaganovu un uzbudināts čukstēja:
— Bet mani vis nesūta komandējumā. Un atvaļinājumu nedod. Man jābrauc uz Esentukiem ārstēties. Un izejamās dienas man nav un spectērpu nedod. Nē, Sura, man tādi noteikumi neder. Un vispār, es uzzināju, ka «Herkulesā» maksā lielākas algas. Iešu tur par kurjeru. Goda vārds, aiziešu.
Vakarā Ostaps atkal izsauca pie sevis Berlagu.
— Uz ce|iem! — Ostaps uzkliedza Nikolaja Pirmā balsī, tiklīdz ieraudzīja grāmatvedi.
Neskatoties uz to, sarunai bija draudzīgs raksturs, un tā ilga divas stundas. Tad Ostaps pavēlēja nākošajā rītā piebraukt «Antilopi» pie «Herkulesa» parādes durvīm.