Biedrs Skumbrijevičs ieradās pludmalē ar dāvinātu portfeli rokā. Portfelim bija piekalta sudraba vizitkarte ar saritinātu stūri un uzrakstu smailiem kursīva burtiem, no kura kļuva skaidrs, ka Jegors Skumbrijevičs jau paspējis nosvinēt piecu gadu darba jubileju «Herkulesā».
Viņa seja bija tīra, atklāta, vīrišķīga — kā labi skūtam anglim reklāmās plakatā. Skumbrijevičs pastāvēja pie plāksnes, kur ar krītu tika atzīmēta ūdens temperatūra, un, ar pūlēm izvilcis kājas no karstajām smiltīm, aizgāja pameklēt ērtāku vietiņu.
Pludmalē ņudzēt ņudzēja ļaudis. Pludmales vieglās celtnes izauga rītos, lai nozustu reizē ar saules rietu, atstājot smiltīs dažādus atkritumus: savītušās meloņu mizas, olu čaumalas un avīžu skrandas, kas visu nakti tukšajā krastā dzīvo noslēpumainu dzīvi, par kaut ko sačukstas un lidinās klinšu pakājē.
Skumbrijevičs izlavījās starp frotē dvieļu, saulessargu un uz nūjām izstieptu palagu teltīm. Tajās slēpās meitenes peldbruncī- šos. Arī vīrieši bija peldkostimos, taču ne visi. Daži no viņiem aprobežojās tikai ar vīģes lapu, un arī tā nebūt nesedza bībeliskās vietas, bet Cernomorskas džentlmeņu degunus. Darīja to tāpēc, lai no deguniem nenoluptu āda. Tā iekārtojušies, vīrieši gulēja visbrīvākās pozās, paretam ar roku aizseguši bībelisko vietu, viņi gāja ūdenī, pamērcējās un ātri skrēja atpakaļ uz savām smiltīs
iespiestajām bedrītēm, lai nezaudētu nevienu kubikcentimetru ārstējošo saules vannu.
So pilsoņu apģērba trūkumu ar uzviju kompensēja pavisam cita tipa džentlmenis. Viņš bija ģērbies kroma puszābakos ar pogām, vizitbiksēs, cieši aizpogātos svārkos, kaklu ieskāva apkaklīte un kaklasaite, pār vēderu nokarājās pulksteņķēde, galvā filca platmale. Sā cilvēka ārējo izskatu papildināja biezās ūsas un logu vate ausīs. Līdzās viņam rēgojās smiltīs perpendikulāri iedurta nūja ar stikla rokturi.
Tveice viņu smacēja. Apkaklīte piepampa no sviedriem. Džentlmeņa padusēs bija tāds karstums kā domnā; tur varētu vai rūdu kausēt. Bet viņš nekustīgi gulēja vien tālāk.
Katrā pludmalē jebkurā pasaules malā var satikt vienu tādu cilvēku. Kas viņš tāds, kāpēc šeit atnācis, kāpēc guļ pilnā ietērpā, — nekas nav zināms. Bet tādi cilvēki pa vienam atrodami katrā pludmalē. Varbūt tie ir kādas slepenas dumiķu savienības locekļi vai kādreiz varenā rozenkreiciešu ordeņa paliekas, vai arī pussajukuši vecpuiši, — kas to lai zin …
Jegors Skumbrijevičs novietojās līdzās dumiķu savienības loceklim un žigli izģērbās. Kailais Skumbrijevičs uzkrītoši atšķīrās no apģērbtā Skumbrijeviča. Pasīkā angļu tipa galva pacēlās virs balta, sievišķīga ķermeņa ar nolaideniem pleciem un ļoti platām gūžām. Jegors piegāja pie ūdens, iemērca kāju un iespiedzās. Tad
iemērca ūdenī otru kāju un atkal iespiedzās. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, ar īkšķiem aizbāza ausis, ar rādītājpirkstiem aizspieda acis, ar vidējiem saspieda nāsis, izgrūda dvēseli plosošu kliedzienu un četras reizes pēc kārtas apmērcējās ūdenī. Tikai pēc visām šīm izdarībām viņš ar plašiem atvēzieniem aizpeldēja uz priekšu, pie katra roku vēziena pagriežot galvu atpaka|. Un ņirbu vilnīši savās skavās uzņēma Jegoru Skumbrijeviču, priekšzīmīgo herkulesieti un izcilo sabiedrisko darbinieku. Pēc piecām minūtēm, kad piekusušais sabiedriskais darbinieks pagriezās uz muguras un viņa apaļais vēders kā globuss šūpojās virs jūras, no kraujas pār liedagu atskanēja «Antilopes» matčišs.
No mašīnas izkāpa Ostaps Benders, Balaganovs un grāmatvedis Berlaga, kura seja pauda pilnīgu padevību liktenim. Visi trīs devās lejā un, nekautrīgi aplūkodami peldētāju fizionomijas, ņēmās kaut ko meklēt.
— Tās ir viņa bikses, — pēdīgi sacīja Berlaga, apstādamies pie Skumbrijeviča drēbēm, kurš nekā nenojauta.
— Viņš droši vien tālu aizpeldējis.
— Diezgan! — iesaucās lielais kombinators. — Es vairāk negaidīšu. Vajadzēs darboties ne tikai virs zemes, bet arī jūrā.
Viņš nometa uzvalku un kreklu, kas atsedza peldbiksītes, un, rokas vicinādams, ielīda ūdenī. Uz lielā kombinatora krūtīm bija zils tetovējums, kas rādīja Napoleonu trīsstūrainā cepurē, ar alus krūzi īsajā rokā.
— Balaganov! — jau no ūdens uzsauca Ostaps. — Izģērbiet un sagatavojiet Berlagu. Varbūt viņš būs vajadzīgs.
Un lielais kombinators aizpeldēja uz sāniem, šķeļot ūdeni ar kapara brūno plecu un turot kursu uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem, kur šūpojās Jegora Skumbrijeviča perlamutra vēders.
Pirms varēja gremdēties jūras dzelmē, Ostaps bija nopieini pastrādājis virs zemes. Galvenās pēdas lielo kombinatoru noveda zem «Herkulesa» zelta burtiem, un viņš šai iestādē pavadīja lielāko laika daļu. Viņu vairs neizbrīnīja istabas ar alkoviem un mazgājamiem traukiem, statujas un šveicars cepurē ar zelta līkločiem, kuram patika patērzēt par apglabāšanu ugunīs.
No izmisušā Berlagas juceklīgajiem paskaidrojumiem iznira pusatbildīgā biedra Skumbrijeviča tēls. Viņš ieņēma lielu istabu ar diviem logiem, kur kādreiz mēdza apmesties ārzemju kapteiņi, lauvu dresētāji vai bagātie Kijevas studenti.
Istabā bieži un īgni zvanīja telefoni, reizēm katrs atsevišķi, bet reizēm abi kopā. Taču klausules neviens nenoņēma. Vēl biežāk pavērās durvis un istabā pabāzās kāda kalpotāja apcirptā galva, tā apmulsusi pabolīja acis un pazuda, lai tūlīt dotu vietu citai galvai un šoreiz nevis apcirptai, bet ar asiem sariem apaugušam vai vienkārši kā sīpols kailam ceriņkrāsas paurim. Bet arī sīpo- liskā galva durvju spraugā neiesprūda uz ilgu laiku. Istaba bija tukša.
Kad durvis atkal atvērās, varbūt jau piecdesmito reizi tai dienā, istabā ielūkojās Benders. Viņš, tāpat kā iepriekšējie, pagrozīja galvu no kreisās puses uz labo un no labās uz kreiso un tāpat kā visi pārliecinājās, ka biedra Skumbrijeviča istabā nav. Asi izteicis savu neapmierinātību, lielais kombinators klīda pa nodaļām, sekcijām, sektoriem un kabinetiem, taujājot, vai kāds nav redzējis biedru Skumbrijeviču. Bet visās šais vietās viņš saņēma vienu un to pašu atbildi: «Skumbrijevičs nupat šeit bija» vai arī: «Skumbrijevičs tikko kā izgāja.»
Pusatbildīgais Jegors piederēja pie plaši izplatītā kalpotāju slāņa, kuri vai nu «nupat šeit bija», vai arī «tikko kā izgāja». Daži no viņiem pa visu darba dienu nevar pat nokļūt līdz savam kabinetam. Tieši pulksten deviņos tāds cilvēks ienāk iestādes vestibilā un cildenu nodomu pārpilns liek kāju uz kāpņu pirmā pakāpiena. Viņu gaida diženi darbi. Viņš norunājis savā kabinetā astoņas svarīgas tikšanās, divas plašas un vienu šauru sēdi. Uz rakstāmgalda guļ kaudze papīru, kas prasa nekavējošu atbildi. Vispār darīšanu milzums, diena par īsu. Un pusatbildīgais vai atbildīgais pilsonis mundri ceļ kāju uz marmora pakāpiena. Taču uzlikt nav tik viegli. «Biedri Parusinov, uz vienu mirkli,» atskan dūdojoša balss, «es taisni gribēju ar jums pārspriest kādu jautājumiņu.» Parusinovu vieglītēm paņem zem rociņas un aizved vestibila kaktiņā. Un no šā brīža atbildīgais vai pusatbildīgais darbinieks ir zudis valstij — viņš iet no rokas rokā. Viņš vēl nav paguvis apspriest jautājumiņu un uzskriet trīs pakāpienus, kad viņu atkal satver, aizved pie loga vai tumšā gaitenī, vai kādā tukšā kambari, kur nevīža saimniecības vadītājs sametis tukšas kastes, un kaut ko viņam skaidro, kaut ko cenšas panākt, kaut ko pieprasa un lūdz kaut ko izdarīt steidzamā kārtā. Līdz pulksten trijiem diena viņš tomēr nokļūst līdz kāpņu pirmajam laukumam. Līdz pieciem viņam izdodas izlauzties pat līdz otrā stāva laukumam. Un, tā ka viņš mitinās trešajā stāvā, bet darba diena jau beigusies, viņš žigli dodas lejup un pamet iestādi, lai laikā paspētu uz starpre- soru apspriedi. Bet šai laikā kabinetā trako telefoni, izjūk norunātās tikšanās, vēstules stāv bez atbildes, bet divu plašo un
vienas šaurās apspriedes dalībnieki vienaldzīgi dzer tēju un tērgā par nekārtībām tramvaju satiksmē.
Jegoram Skumbrijevičam visas šīs īpatnības vēl ārkārtīgi saasināja sabiedriskais darbs, kam viņš nodevās ar pārliecīgu kvēli. Viņš prasmīgi un izdevīgi izmantoja savstarpējo un vispusīgo krāpšanu, kas pavisam nemanot bija ieperinājusies «Herkulesā» un nezin kāpēc nesa sabiedriskās slodzes nosaukumu.
Herkulesieši sēdēja sapulcēs pa trim stundām no vietas un klausījās Skumbrijeviča pazemojošā muldēšanā.
Viņiem visiem dikti gribējās saķert Jegoru aiz resnajām ciskām un izmest pa logu no pieklājīga augstuma. Brīžiem viņiem pat likās, ka nekādas sabiedriskās darbības vispār nav un nekad nav bijis, lai gan viņi zināja, ka aiz «Herkulesa» sienām rit kāda cita, pareiza sabiedriskā dzīve. «Ir gan lops,» viņi domāja, garlaikoti grozīdami rokās zīmuļus un tējkarotītes, «nolādētais simu- lants!» Bet piesieties Skumbrijevičam un to atmaskot nestāvēja viņu spēkos. Jegors turēja pareizas runas par padomju sabiedrību, par kultūras darbu, par arodmācībām un par pašdarbības pulciņiem. Bet aiz visiem šiem dedzīgajiem vārdiem slēpās tukšums. Piecpadsmit politiskie un muzikāli dramatiskie pulciņi jau divus gadus izstrādāja savus perspektivos plānus; brīvprātīgo biedrību šūniņas, kas sprauda sev par mērķi pasteidzināt aviacijas, ķīmijas zināšanu, automobilisma, zirgu sporta un ceļu būves attīstību un tāpat arī lielvalstiskā šovinisma drīzāku iznīdēšanu, pastāvēja tikai vietējās komitejas locekļu sakarsētajā iztēlē. Bet arodmācī- bas skola, kuras noorganizēšanu Skumbrijevičs uzskatīja par sevišķu nopelnu, visu laiku pārkārtojās, kas, kā zināms, nozīmē pilnīgu bezdarbību. Ja Skumbrijevičs būtu godīgs cilvēks, viņš droši vien pats sacītu, ka viss šis darbs ir «tikai miraža». Bet vietējā komiteja šo mirāžu ietina atskaitēs, un jau nākošajā arodbiedrības instancē muzikāli politisko pulciņu eksistence vairs neradīja nekādas šaubas. Arodmācības skolu tur iedomājās kā lielu mūra māju, kur sarindoti skolas soli, un rosīgs skolotājs ar krītu velk uz tāfeles līkumotu līniju, parādīdams bezdarba pieaugumu Savienotajās Valstīs, bet ūsainie skolnieki politiski aug taisni acīm redzot. No visa tā vulkāniskā sabiedriskās darbības loka, ar kuru Skumbrijevičs apņēma «Herkulesu», darbojās tikai divi uguni iz- verdoši punkti: sienas avīze «Priekšsēdētāja balss», kas iznāca reizi mēnesī un tika sagatavota darba laikā ar Skumbrijeviča un Bomzes spēkiem, un finiera plāksne ar uzrakstu: «Tie, kas atmetuši dzeršanu un dzeršanas atmešanā tiz sociālistisko sacensību uzaicina citus», taču zem šī uzraksta nebija neviena uzvārda.
Skumbrijeviča pēdu dzīšana pa «Herkulesa» stāviem Bende- ram apnika līdz kaklam. Lielais kombinators nekādi nevarēja notvert slaveno sabiedrisko darbinieku. Viņš izspruka no rokām. Lūk, šeit, vietējā komitejā, viņš tikko runājis pa telefonu, pat membrānā nav vēl atdzisusi un no telefona klausules melnās lakas nav nozudis viņa elpas apmiglojums. Lūk, tur uz palodzes vēl sēdēja cilvēks, ar kuru viņš nupat bija sarunājies. Reiz Ostaps pat ieraudzīja Skumbrijeviča attēlu kāpņu telpas spogulī. Viņš strauji metās uz priekšu, bet spogulis jau bija tukšs, tur spoguļojās vienīgi logs ar tālu mākoni.
— Svētā sargātāja, milicija visuvarenā! — iesaucās Ostaps, dzi]i nopūzdamies. — Kas par banalu un visiem apriebušos birokrātismu! Mūsu Cernomorskas nodaļā arī ir savas ēnas puses, proves palatā vēl sastopamas nekārtības, bet nu tādas cūcības kā «Herkulesā» … Vai ne, Sura?
Nagu sagādes pilnvarotais kā sūknis izdvesa smagu nopūtu. Viņi atkal atradās otrā stāva vēsajā gaitenī, kur šai dienā bija bijuši savas reizes piecpadsmit. Un atkal, jau piecpadsmito reizi, viņi pagāja garām koka dīvanam, kas stāvēja pie Polichajeva kabineta.
Uz dīvana kopš paša rīta sēdēja no Vācijas par lielu naudu ataicinātais vācu speciālists inženieris Heinrichs Marija Zauze. Viņš bija tērpies parastā eiropiešu uzvalkā, un tikai ar aizkrā- ciešu ornamentiem izšūtais ukrainieša krekls norādīja, ka inženieris Krievijā uzturas jau nedējas trīs un paspējis apmeklēt amatniecības ražojumu veikalu. Viņš nekustīgi sēdēja, atmetis galvu pret dīvana koka atzveltni un pievēris acis kā cilvēks, kam tūlīt skūs bārdu. Varētu likties, ka viņš snauž. Bet piena brāļi, Skum- brijeviču meklējot, vairākkārt paskriedami viņam garām, paspēja ievērot, ka ārzemju viesa nekustīgās sejas krāsa nepārtraukti mainās. Darba dienas sākumā, kad inženieris ieņēma savas pozi- cijas pie Polichajeva durvīm, viņa seja bija mēreni sārta. Ar katru stundu tā iekvēlojās aizvien spožāk un brokastu pārtraukuma laikā ieguva sarkanās pasta lakas krāsu. Jādomā, ka biedrs Polichajevs šai laikā bija nokļuvis tikai līdz otrajam kāpņu posmam. Pēc pārtraukuma krāsa mainījās pretējā kārtībā. Lakas krāsa pārgāja tādos kā šarlaka plankumos. Heinrichs Marija kļuva bāls, un dienas vidū, kad «Herkulesa» priekšniekam acīm redzot bija izdevies nokļūt iidz kāpņu otrajam laukumam, ārzemju speciālistā seja kļuva balta kā krīts.
— Kas ar to cilvēku notiek? — Ostaps čukstēja Balagano- vam. Kāda pārdzīvojumu gamma!
Tikko viņš bija izrunājis šos vārdus, kad Heinrichs Marija Zauze pietrūkās kājās no dīvana un nikni paskatījās uz Polichajeva durvīm, aiz kurām, neviena neuzklausīti, skanēja telefona zvani. «Birokrāts!» viņš diskantā iespiedzās un, pieskrējis lielajam kombinatoram, sāka to no visa spēka purināt aiz pleciem.
— Genosse Polichajev! — viņš kliedza, lēkādams Ostapa priekšā. — Genosse Polichajev!
Viņš izvilka pulksteni, bāza to Balaganovam zem deguna, raustīja plecus un atkal uzbruka Benderam.
— Was machen Sie? — pārsteigts jautāja Ostaps, parādīdams zināmas vācu valodas zināšanas. — Was wollen Sie no nabaga apmeklētāja?
Bet Heinrichs Marija Zauze nelikās mierā. Joprojām turēdams kreiso roku uz Bendera pleca, ar labo viņš pievilka tuvāk Balaganovu un noturēja viņiem garu, dedzīgu runu, kuras laikā Ostaps nepacietīgi skatījās apkārt cerībā notvert Skumbrijeviču, bet nagu sagādes pilnvarotais klusām žagojās, godbijīgi aizsegdams muti ar roku un stulbi blenzdams uz ārzemnieka kurpēm.
Inženieris Heinrichs Marija Zauze bija uz gadu parakstījis kontraktu par strādāšanu PSRS vai, kā izsacījās pats precizitāti mīlošais Heinrichs, — koncernā «Herkuless». «Ņemiet vērā, Zau- zes kungs,» viņu brīdināja paziņa — matematikas doktors Bernhards Herngross, «par savu naudu boļševiki liks jums kārtīgi pastrādāt.» Bet Zauze atbildēja, ka darba nebīstoties un jau sen esot meklējis plašu darba lauku, kur likt lietā savas zināšanas mežsaimniecības mechanizacijā.
Kad Skumbrijevičs ziņoja Polichajevam par ārzemju speciālistā ierašanos, «Herkulesa» priekšnieks zem savām palmām kļuva ārkārtīgi rosīgs.
— Viņš mums vajadzīgs kā ēst! Kur jūs viņu likāt?
— Pagaidām viesnīcā. Lai atpūšas pēc ceļa grūtībām.
— Par atpūtu nevar būt ne runas! — iesaucās Polichajevs. — Tāds milzums naudas par viņu samaksāts, īstas valūtas! Jau rīt tieši pulksten desmitos viņam jābūt šeit.
Bez piecām minūtēm desmitos Heinrichs Marija Zauze, lepodamies savās kafijas krāsas biksēs un smaidot domādams par plašo darbības lauku, iegāja Polichajeva kabinetā. Priekšnieka vēl nebija. Viņš neieradās ari pēc stundas un divām stundām. Heinrichs sāka garlaikoties. Viņu izklaidēja vienīgi Skumbrijevičs, kas laiku pa laikam parādījās un ar nevainīgu smaidu sejā jautāja:
— Ko, vai tad genosse Polichajevs vēl nav atnācis? Savādi.
Vēl pēc divi stundām Skumbrijevičs gaitenī apturēja brokastojošo Bomzi un čukstēja viņam:
— Taisni nezinu, ko darīt. Polichajevs vācieti izsauca pulksten desmitos no rīta, bet pats aizbrauca uz Maskavu cīnīties par telpām. Ātrāk par nedēļu nav ko gaidīt. Izpalīdziet, Ādolf Nikola- jevič! Man ir sabiedriskie pienākumi, tās pašas arodmācības nekādi nevaram pārkārtot. Pasēdiet pie vācieša, mēģiniet kaut kā izklaidēt. Par viņu taču nauda samaksāta, īsta valūta!
Bomze pēdējo reizi paostīja savu neiztrūkstošo kotleti, norija to un, nopurinājis drupatas, gāja iepazīties ar viesi.
Nedēļas laikā inženieris Zauze Ādolfa Nikolajeviča laipnajā vadībā paspēja apskatīt trīs muzejus, noskatīties baletu «Apburtā princese» un nosēdēt stundas desmit viņam par godu sarīkotā svinīgā sanāksmē. Pēc sēdes notika neoficiālā daļa, kurā izredzētie herkulesieši bija ļoti jautri, skandināja Lafitas vīna kausus, Sevastopoles degvīna glāzītes un, vērsdamies pie Zauzes, sauca: «Izdzer sausu!»
«Dārgā Tīli,» inženieris rakstīja savai līgavai Achenē, «jau desmit dienas dzīvoju Cernomorskā, bet darbā «Herkulesa» koncernā vēl neesmu stājies. Baidos, ka šīs dienas man izrēķinās no līguma sumas.»
Tomēr piecpadsmitajā datumā kasieris izsniedza Zauzem pusmēneša algu.
— Vai jums neliekas, — Heinrichs sacīja savam jaunajam draugam Bomzem, — ka man naudu izmaksāja par velti? Es taču nedaru nekādu darbu.
— Metiet pie malas, kolega, šīs drūmās domas! — iesaucās Ādolfs Nikolajevičs. — Starp citu, ja vēlaties, var novietot jums speciālu galdu manā kabinetā.
Tagad Zauze rakstīja līgavai vēstuli, sēdēdams aiz speciālā personīgā galda:
«Mīļā drostaliņa! Es dzīvoju savādu un neparastu dzīvi. Es burtiski neko nedaru, bet naudu saņemu precizi līguma paredzētajos termiņos. Par visu to man liels brīnums. Pastāsti par to mūsu draugam doktoram Bernhardam Herngrosam. Tas viņam būs interesanti.»
Atgriezies no Maskavas un uzzinājis, ka Zauzem jau ir galds, Polichajevs nopriecājās.
— Nu tas ir lieliski! — viņš sacīja. — Lai Skumbrijevičs ievada vācieti mūsu darbā.
Bet Skumbrijevičs, ar visu kvēli nodevies spēcīga harmoniku spēlētāju un bajanistu pulciņa organizēšanai, pameta vācieti Ādolfa Nikolajeviča ziņā. Bomzem tas nepatika. Vācietis viņam traucēja iekost un vispār bāza degunu citu darīšanās, un Bomze viņu nodeva ekspluatācijās daļai. Bet, tā kā šī daļa tai laikā pārkārtoja savu darbu, kas izpaudās bezgalīgā galdu pārvilkšanā no vienas vietas uz otru, tad Heinrichu Mariju aizsūtīja uz finuzskaites zāli. Seit Arnikovs, Dreifuss, Sacharkovs, Koreiko un Borisochļebskis, neprazdami vācu valodu, nodomāja, ka Zauze ir ārzemju tūrists no Argentinas, un cauras dienas skaidroja viņam herkulesiešu grāmatvedības sistēmu. Sim nolūkam viņi izmantoja kurlmēmo ābeci.
Pēc mēneša ļoti satrauktais Zauze notvēra Skumbrijeviču bufetē un kliedza:
— Es nevēlos par velti saņemt naudu! Dodiet man darbu! Ja tā vēl turpināsies, es sūdzēšos jūsu patronam!
Ārzemju speciālistā runas nobeigums Skumbrijevičam nepatika. Viņš izsauca pie sevis Bomzi.
— Kas noticis ar vācieti? — viņš jautāja. — Ko viņš trako?
— Ziniet ko, — sacīja Bomze, — man liekas, viņš vienkārši ir tenkotājs. Nudien. Sēž cilvēks pie galda, ne velna nedara, saņem veselu žūksni naudas un vēl sūdzas.
— Patiešām īsta tenkotāja daba, — Skumbrijevičs piekrita, — nemaz nav kā vācietis. — Pret viņu vajag pielietot represijas. Es pateikšu Polichajevam. Tas viņam ātri aplauzīs ragus.
Taču Heinrichs Marija bija nolēmis pats piekļūt pie Polichajeva. Bet, tā kā «Herkulesa» priekšnieks bija ievērojams to darbinieku pārstāvis, kuri «tikko kā izgāja» vai «nupat šeit bija», šis mēģinājums noveda tikai pie sēdēšanas uz koka dīvana un eksplozijas, par kuras upuriem kļuva nevainīgie leitnanta Smidta bērni.
— Birokratismus! — kliedza vācietis, uzbudinājumā pāriedams uz grūto krievu valodu.
Ostaps klusēdams paņēma eiropeisko viesi aiz rokas, pieveda pie sienas, kur karājās sūdzību kastīte, un sacīja kā kurlam:
— Seit! Saprotat? Kastītē. Schreiben, schrieb, geschrieben. Rakstīt. Saprotat? Es rakstu, tu raksti, viņš raksta, viņa raksta.
Saprotat? Mēs, jūs, viņi raksta sūdzības un met šajā kastītē. Mest! Darbības vārds mest. Mēs, jūs, viņi met sūdzības … Un neviens tās neizņem. Izņemt! Es neizņemu, tu neizņem…
Bet šai brīdi lielais kombinators gaiteņa galā ieraudzīja Skumbrijeviča platās gūžas un, nepabeidzis gramatikas stundu, metās pakaļ nenotveramajam sabiedriskajam darbiniekam.
— Turies, Vācija! — uzmundrinoši vācietim uzsauca Balaganovs un aizdrāzās pakaļ komandoram.
Bet Ostapam par vislielāko vilšanos Skumbrijevičs atkal pagaisa, it kā pēkšņi būtu dematerializējies.
— Tā taču ir tīrā mistika, — Ostaps nogrozīja galvu, — nupat bija cilvēks — un viņa vairs nav.
Izmisumā piena brāļi ņēmās virināt visas durvis pēc kārtas. Bet jau no trešās istabas Balaganovs izsprāga ārā kā no āliņģa. Seja viņam bija nervozi sašķobīta.
— Vai, vai, — atspiedies pie sienas, dvesa nagu pilnvarotais,
— vai, vai, vai.
— Kas jums lēcies, mans bērns? — jautāja Benders. — Jūs kāds apvainoja?
— Tur, — murmināja Balaganovs, pastiepdams drebošo roku. Ostaps atvēra durvis un ieraudzīja melnu zārku.
Zārks svinīgi stāvēja istabas vidū uz kancelejas galda ar atvilktnēm. Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un uz pirkstgaliem piegāja pie zārka. Balaganovs bailīgi vēroja viņa darbību. Pēc brītiņa Ostaps paaicināja Balaganovu un parādīja lielu, baltu uzrakstu uz zārka sāniem.
— Vai redzat, Sura, kas šeit uzrakstīts? — viņš sacīja,
— «Nāve birokrātismam!» Vai tagad jums vairs nav bail?
Tas bija lielisks aģitacijas zārks, ko lielos svētkos herkulesieši izvilka uz ielas un dziedādami nēsāja pa visu pilsētu. Parasti zārku uz pleciem balstīja Skumbrijevičs, Bomze, Berlaga un pats Polichajevs, kas bija demokrātiski noskaņots cilvēks un nekaunējās dažādos gājienos un politkarnevalos iet līdzās padotajiem. Skumbrijevičs ļoti cienīja šo zārku un piešķīra tam lielu nozīmi. Reizēm, aizsējies priekšautu, Jegors pašrocīgi pārkrāsoja zārku no jauna un atsvaidzināja antibirokratiskos lozungus, kamēr viņa kabinetā aizsmakuši rēca telefoni un visdažādākās galvas, paba- zušās pa durvju spraugu, skumīgi bolīja acis.
Jegors tā arī neatradās. Šveicars ar līkločoto cepuri Benderam pateica, ka biedrs Skumbrijevičs nupat šeit bijis un tikko ka aizgājis, aizbraucis uz Komandanta pludmali peldēties, kas, kā Jegors izteicās, viņam deva kūsājošu enerģiju.
Drošības pēc paķēruši līdz Berlagu un sapurinājuši pie stūres snaudošo Kozļēviču, antilopieši devās ārpus pilsētas.
Kas tur par brīnumu, ka visa notikušā sakaitinātais Ostaps bez vilcināšanās līda ūdenī pie Skumbrijeviča, it nemaz neuztraukdamies, ka svarīgo sarunu par netīrajām akciju padarīšanām vajadzēs vest Melnajā jūrā.
Balaganovs precizi izpildīja komandora rīkojumu. Viņš izģērba padevīgo Berlagu, pieveda pie ūdens un, ar abām rokām pieturēdams aiz vidukļa, sāka pacietīgi gaidīt. Jūrā acīm redzot notika smaga izskaidrošanās. Ostaps kliedza kā jūras ķeizars. Vārdus nevarēja saprast. Varēja tikai redzēt, ka Skumbrijevičs mēģināja ņemt kursu uz krastu, bet Ostaps nogrieza viņam ceļu un iedzina atklātā jūrā. Balsis kļuva skaļākas, un varēja saklausīt atsevišķus vārdus: «Tntensivists!» —- «Bet kas ņēma? Romas pāvests ņēma? …» — «Kāds man ar to sakars? . . .»
Berlaga jau ilgi mīņājās ar basajām kājām, atstādams slapjajās smiltīs indiāņu pēdas. Pēdīgi no jūras atskanēja sauciens:
— Var laist!
Balaganovs palaida jūrā grāmatvedi, tas aizpeldeja ar neparastu ātrumu, suņu stilā ar rokām un kājām kuldams ūdeni. Ieraudzījis Berlagu, Jegors Skumbrijevičs šausmas ienira ūdenī.
Bet nagu pilnvarotais izstiepās smiltīs un aizsmēķēja papirosu. Viņam vajadzēja gaidīt minūtes divdesmit. Pirmais atgriezās Berlaga. Viņš pietupās, izņēma no bikšu kabatas mutautiņu un, slaucīdams seju, sacīja:
— Mūsu Skumbrijevičs atzinās. Konfrontēšanu neizturēja.
— Ak nodeva gan pats sevi, rāpulis tāds? — labsirdīgi jautāja Sura. Un, ar īkšķi un rādītājpirkstu atņēmis no lūpām papirosa galu, noklakšķināja ar mēli. Pie tam no viņa mutes izlidoja spļāviens, ātrs un garš kā torpēda.
Lēkādams uz vienas kājas un otru tēmēdams bikšu starā, Berlaga mīklaini paskaidroja:
— Es to darīju nevis patiesības, bet gan taisnības vārdā.
Kā otrais ieradās lielais kombinators. Viņš tūdaļ nostiepās uz vēdera un, piespiedis vaigu siltajām smiltīm, ilgi un daudznozīmīgi raudzījās no ūdens iznākošajā zilajā Skumbrijevičā. Pēc tam viņš paņēma no Balaganova rokām mapi un, slapinādams zīmuli ar mēli, ņēmās ierakstīt grūtā darbā iegūtās jaunās ziņas.
Jegors Skumbrijevičs bija apbrīnojami pārvērties. Vēl pirms pusstundas vilnis bija apskāvis visaktivāko sabiedrisko darbinieku, cilvēku, par kuru pat vietējās komitejas priekšsēdētājs biedrs Niderlandjuks sacīja: «Lai nu kas, bet Skumbrijevičs gan nepievils.» Taču Skumbrijevičs pievīla. Un kā vēl pievīla! Vasarīgie ņirbu vilnīši iznesa krastā vairs nevis brīnišķu sievišķīgu augumu ar skūtu angļu galvu, bet gan bezformīgu ādas maisu, pildītu ar sinepēm un mārrutkiem.
Tai laikā, kamēr lielais kombinators strādāja savus pirata darbus jūrā, Heinrichs Marija Zauze, beidzot sadzinis Polichajeva pēdas un ļoti nopietni ar viņu aprunājies, iznāca no «Herkulesa» galīgā nesaprašanā. Dīvaini smaidīdams, viņš devās uz pastu un, stāvot pie augsta, ar stikla plāksni pārklāta kantora galda, uzrakstīja vēstuli līgavai Achenē:
«Dārgo meitenīt! Steidzos Tev paziņot priecīgu vēsti. Beidzot mans patrons Polichajevs mani sūta ražošanas darbā. Bet, lūk, kas mani pārsteidz, dārgā Tili, — koncernā «Herkuless» to sauc par ragu aplaušanu (applauBt raggus!). Mans jaunais draugs Bomze uzsver, ka ražošanas darbā mani sūtot par sodu. Vai Tu vari to iedomāties? Un vai to jebkad spēs saprast mūsu krietnais draugs matematikas doktors Bernhards Herngross?»