Nākošajā dienā ap pulksten divpadsmitiem «Herkulesā» paklīda baumas, ka priekšnieks ar nezin kādu apmeklētāju ieslēdzies savā palmu zālē un jau veselas trīs stundas neatsaucoties ne uz Sernas Michailovnas klauvējieniem, ne uz iekšējā telefona zvaniem. Herkulesieši mulsa minējumos. Viņi bija pieraduši, ka Po- lichajevu visu dienu vadā zem rokas pa koridoriem, sēdina uz palodzēm vai ievelk kāpņu telpā, kur ari izlemj visus jautājumus. Radās pat tāds minējums, ka priekšnieks aizklīdis no «tikko kā izgāja» darbinieku kategorijas un pievienojies iespaidīgajai «ieslēgto» grupai, kuri parasti ielavās savos kabinetos agri no rīta, ieslēdzas, atvieno telefonu un, tādā vīzē norobežojušies no visas pasaules, sacerē visdažādākās atskaites.
Taču darbs turpinājās, papīri prasīja parakstus, atbildes un rezolūcijas. Serna Michailovna neapmierināta gāja pie Polichajeva durvīm un ieklausījās. Pie tam viņas lielajās ausīs šūpojās vieglas pērļu bumbiņas.
— Tas ir fakts, kuram nav precedenta, — dziļdomīgi sacīja sekretāre.
— Bet kas tad, kas pie viņa sēž? — jautāja Bomze, izplatīdams jauktu odekolona un kotletes smaržu. — Varbūt kāds no inspekcijas?
— Nē jau, es taču teicu — vienkāršs apmeklētājs.
— Un Polichajevs sēž ar viņu jau trīs stundas?
— Tas ir fakts, kuram nav precedenta, — atkārtoja Serna Michailovna.
— Kur tad ir izeja no šā stāvokļa? — uztraucās Bomze. — Man steidzīgi nepieciešama Polichajeva rezolūcija. Man sagatavots sīks ziņojums par «Skārda un bekona» bijušo telpu nepiemērotību «Herkulesa» darba apstākļiem. Es bez rezolūcijas nekā nevaru iesākt.
Sernu Michailovnu no visām pusēm ielenca darbinieki. Visi turēja rokās lielus un mazus papīrus. Nogaidījusi vēl vienu stundu, kuras laikā dunoņa aiz durvīm neapklusa, Serna Michailovna nosēdās pie sava galda un lēnprātīgi sacīja:
— Labi, biedri. Dodiet šurp savus papīrus!
Viņa izcēla no skapja garu koka stativu, kur šūpojās trīsdesmit seši spiedogi ar apaļām, lakotām galviņām, un, veikli ņemdama laukā no ligzdām vajadzīgos zīmogus, sāka spiest uz papīriem, ko nedrīkstēja novilcināt.
«Herkulesa» priekšnieks jau sen vairs neparakstīja papīrus pats ar savu roku. Vajadzības gadījumos viņš izņēma no vestes kabatas zīmodziņu, mīlīgi uzpūta elpu un pretim titulam uzspieda ceriņkrāsas faksimilu. Sis darba process viņam ļoti iepatikās un pat uzvedināja uz domām, ka nebūtu slikti iegriezt gumijā arī dažas visvairāk lietojamās rezolūcijas.
Tā dienas gaismā parādījās pirmie kaučuka domu graudi:
„Neiebilslu. Polichajevs"
,.Piekrītu. Polichajevs."
„lieliska doma. Polichajevs."
Jzvest dzīvē. Polichcjevs."
Pārbaudījis jauno ierīci praksē, «Herkulesa» priekšnieks secināja, ka tā ievērojami vienkāršo viņa darbu un nepieciešams arī turpmāk veicināt tās attīstību. Drīz tika laista darbā jauna gumijas partija. Šoreiz rezolūcijas bija izsmeļošākas:
Jzteikt rājienu ar pavēli. Polichajevs."
Jzteikt brīdinājumu. Polichajevs."
„Nosūtit uz periferiju. Polichajevs."
„Atlaist, neizmaksājot algu uz priekšu. Polichajevs."
Cīņa, ko «Herkulesa» priekšnieks veda ar komunālo daļu par telpām, iedvesmoja viņu jaunu standartizētu tekstu sacerēšanai.
„Es komunaldaļai neesmu pakļauts. Polichajevs."
„Ko viņi trako, vai prātā sajukuši. Polichajevs."
„Netraucējiet darbu. Polichajevs".
„Es jums neesmu nekāds naktisargs. Polichajevs."
«Viesnīca pieder mums - un beigta balle. Polichajevs."
„Es pazīstu jūsu trikus. Polichajevs".
„Un nedošu nedz gultas, nedz mazgājamos traukus. Polichajevs/'
So sēriju pasūtīja veselus trīs komplektus. Bija gaidāma ilgstoša cīņa, un vērīgais priekšnieks ne bez pamata baidījās, ka ar vienu komplektu neiztiks.
Vēlāk pasūtīja rezoluciju komplektu herkulesiešu iekšējām vajadzībām.
«Pavaicājiet Sernai Michailovnai. Polichajevs."
«Nejauciet man prātus. Polichajevs."
«Lēnāk brauksi — tālāk tiksi. Poiichajevs."
„Rauj piķis jūs visus! Polichajevs."
Priekšnieka radošā doma, protams, neaprobežojās tikai ar administratīviem jautājumiem vien. Būdams cilvēks ar plašu redzes loku, viņš nevarēja apiet tekošās politikas jautājumus. Un viņš pasūtīja lielisku universālu spiedogu, pie kura teksta bija nopūlējies vairākas dienas. Tā bija brīnišķa gumijas doma, ko Polichajevs varēja piemērot katram dzīves gadījumam. Tā ne tikai deva iespēju nekavējoties atsaukties uz notikumiem, bet arī atbrīvoja no nepieciešamības katru reizi nomocīties ar domāšanu. Spiedogs bija izveidots tik ērti, ka pietika tikai aizpildīt tanī atstāto atstarpi, lai rastos aktuala rezolūcija:
Atsaucoties uz -……………………………….. ………. ……….. ………… mēs, herkulesieši,
visi kā viens ^atbildam :
a) uzlabojot dienesta sarakstīšanās kvalitati,
b) paaugstinot darba ražīgumu,
c) pastiprinot cīņu pret birokrātismu, ķēpāšanos, radu būšanu un pielīšanu.
d) izskaužot darba kavējumus un vārda dienu svinēšanu,
e) samazinot pieskaitāmos izdevumus por kalendariem un portretiem,.
I) ar vispārēju arodbiedrības aktivitates pacēlumu,
g) atsakoties no ziemsvētku, lieldienu, vasarsvētku, Marijas pasludināšanas dienas, kristību, kurban-bairama, jom-kipura, ramazana, purima un citu reliģisko svētku svinēšanas,
h) nesaudzīgi cīnoties pret nevīžību, huligānismu, žūpošanu, bezatbildību, bezmugurkaulainību un izšķērdēšanu,
i) itin visiem bez izņēmuma iestājoties biedrības „Nost rutinu no operu skatuvēm" rindās,
j) visiem bez izņēmuma pārejot uz soju,
kļ visiem bez izņēmuma lietvedībā pārejot uz latiņu alfabētu un tāpat piekrītot visam, ko ievajadzēsies turpmāk.
Punktēto atstarpi Polichajevs aizpildīja pats ar savu roku pēc vajadzības, vadoties no tekošā momenta prasībām.
Pamazām šis jaunizgudrojums Polichajevam iepatikās arvien vairāk, un viņš aizvien biežāk un biežāk laida darbā universālo rezoluciju. Nonāca pat tik tālu, ka viņš ar to atbildēja uz paša darbinieku izlēcieniem, intrigām, uzbrukumiem un ālēšanos.
Piemēram: «Atsaucoties uz grāmatveža Kukuškinda nekaunīgo ālēšanos, kurš pieprasīja viņam samaksāt virsstundas, atbildēsim . ..» Vai arī: «Atsaucoties uz darbinieka Borisochļebska neģēlīgajām intrigām un nelietīgajiem izlēcieniem, lūdzot ārpuskārtas atvaļinājumu, atbildēsim…» — un tā tālāk.
Un uz visu to nekavējoties vajadzēja atbildēt, «paaugstinot, palielinot, pastiprinot, izskaužot, samazinot, ar vispārēju pacēlumu, atsakoties no, nesaudzīgi cīnoties, visiem bez izņēmuma iestājoties, visiem bez izņēmuma pārejot, visus bez izņēmuma pārceļot, un tāpat piekrītot visam, ko ievajadzēsies turpmāk».
Un tikai šādi nostrostējis Kukuškindu un Borisochļebski, priekšnieks laida darbā īsiņo gumiju: «Izteikt brīdinājumu. Polichajevs.» Vai: «Nosūtīt uz periferiju. Polichajevs.»
Pirmo reizi iepazīstoties ar gumijas rezoluciju, daži herkule- sieši noskuma. Viņus biedēja pārlieku daudzie punkti. Sevišķi mulsināja punkts par latiņu alfabētu un par pilnīgi visu darbinieku iestāšanos biedrībā «Nost rutinu no operu skatuvēm!». Taču viss beidzās mierīgi. Tiesa gan, Skumbrijevičs kļuva darbīgs un bez minētās biedrības organizēja vēl pulciņu «Nost Chovan- ščinu [5] !», bet ar to arī viss aprobežojās.
Un, kamēr aiz Polichajeva durvīm kā ventilators dūca balsis, Serna Michailovna naski strādāja. Stativs ar spiedogiem, kas bija novietoti pēc lieluma — no paša mazākā: «Neiebilstu. Polichajevs», līdz pašam lielākajam — universālajam atgādināja asprātīgu cirkus instrumentu, uz kura balts klauns ar sauli uz dibena ar nūjiņām spēlē Braga serenādi. Sekretāre izvēlējās aptuveni saturam piemērotu spiedogu un zīmogoja papīrus. Visvairāk viņa uzticējās piesardzīgajai gumijiņai: «Lēnāk brauksi — tālāk tiksi»„ atcerējusies, ka tā bija priekšnieka visiemīļotākā rezolūcija.
Darbs šķīrās. Gumija teicami aizvietoja cilvēku. Gumijas Polichajevs ne par matu nebija sliktāks par dzīvo Polichajevu.
Jau bija apklusis darbīgais «Herkuless», un baskājainas apkopējas ar netīriem spaiņiem staigāja pa gaiteņiem, jau aizgāja pēdējā mašīnrakstītāja, uz stundiņu aizkavējusies, lai pati sev pārrakstītu Jeseņina rindas: «Un dzejas rindu pītos zelta grozos es gribētu jums maigus vārdus sniegt», jau Serna Michailovna, kam bija apnicis gaidīt, piecēlās un pirms iziešanas uz ielas ar vēsajiem pirkstiem sāka masēt plakstiņus, kad Polichajeva kabineta durvis nodrebēja, atvērās un no turienes laiski iznāca Ostaps- Benders. Viņš miegaini paskatījās uz Sernu Michailovnu un devās prom, vicinādams dzelteno mapi ar kurpju saitītēm. Tūlīt aiz Ostapa no palmu un sikomoru spirdzinošās ēnas iznira Polichajevs. Serna paskatījās uz savu augsto draugu un, neizdvesusi ne skaņas, atslīga uz četrstūraina spilventiņa, kas mīkstināja viņas krēsla cietību. Cik labi, ka darbinieki jau bija izklīduši un šai brīdī nevarēja redzēt savu priekšnieku! Viņa ūsās kā putniņš zaros slēpās dimanta asara. Polichajevs apbrīnojami ātri mirkšķināja acis un tik enerģiski berzēja rokas, it kā gribēdams ar berzes palīdzību iegūt uguni, kā to dara Okeanijas mežoņi. Viņš skrēja Ostapam pakaļ, kaunīgi smaidīdams un locīdamies.
— Kas tagad notiks? — viņš murmināja, pieskriedams gan no vienas, gan otras puses. — Es taču neaiziešu bojā? Nu, sakiet taču, mans zelta, mans sudraba gabaliņ: es neaiziešu bojā? Vai varu būt mierīgs?
Polichajevam gribējās piemetināt, ka viņam ir sieva, bērni, Serna, bērni no Sernas un vēl vienas sievietes, kura dzīvo Ros- tovā pie Donas, bet rīklē kaut kas aizmetās, un viņš noklusa.
Raudulīgi vaimanādams, viņš pavadīja Ostapu līdz pašam vestibilam. Tukšajā ēkā viņi sastapa tikai divus cilvēkus. Koridora galā stāvēja Jegors Skumbrijevičs. Ieraudzījis lielo kombinatoru, viņš saķēra žokli un atkāpās nišā. Lejā uz kāpnēm aiz marmora meitenes ar elektrisko lāpu rokā lūrēja grāmatvedis Berlaga. Viņš verdziski paklanījās Ostapam un pat bilda: «Sveicināti!» — bet Ostaps neatņēma vicekaraļa sveicienu.
Pie pašas izejas Polichajevs satvēra Ostapu aiz piedurknes un šļupstēja:
— Es itin nekā neslēpu. Goda vārds! Vai es varu būt mierīgs? Taisnība?
— Pilnīgu mieru cilvēkam var dot tikai apdrošināšanas polise, — neapstādamies atbildēja Ostaps. — To jums pateiks katrs dzīvības apdrošināšanas aģents. Personīgi man jūs vairs neesat vajadzīgs. Bet valsts — tā gan droši vien drīz par jums sāks interesēties.