Mazajā mākslīgo minerālūdeņu bufetē, uz kuras izkārtnes bija uzkrāsoti zili šifoni, pie balta galdiņa sēdēja Balaganovs un Paņikovskis. Nagu sagādes pilnvarotais gremoja krēma tīteni, uzmanīdams, lai krēms pa pretējo galu neizspiestos ārā. Pie šā dievu ēdiena viņš piedzēra zelteri ar zaļu sīrupu «Svaigais siens». Kurjers dzēra ārstniecisko kefiru. Viņa priekšā jau stāvēja sešas tukšas pudelītes. No septītās Paņikovskis noraizējies purināja glāzē biezu šķidrumu. Šodien kantorī jaunā rakstvede izmaksāja algu pēc saraksta, kuru bija parakstījis Benders, un draugi baudīja dzestrumu, kas plūda no bufetes itāliešu marmora platēm, no ugunsdrošā ledusskapja, kur glabājās valgais aitu siers, no apsūbējušajiem, cilindriskajiem baloniem ar šņācošu ūdeni un no marmora letes. No skapja izslīdēja ledus gabals un kusa uz grīdas, izplūzdams peļķītē. Bija patīkami uz to raudzīties pēc nogurdinošās ielas ainavas ar īsajām ēnām, ar svelmes novārdzinātajiem gājējiem un slāpēs sajēgu zaudējušiem suņiem.
— Jauka pilsēta šī Cernomorskā! — aplaizīdamies sacīja Paņikovskis. — Kefirs labi palīdz sirdij.
Sis secinājums diezin kāpēc sasmīdināja Balaganovu. Viņš neuzmanīgi saspieda tīteni, un no tā izlīda resna krēma desiņa, kuru pilnvarotais teju teju paspēja uztvert jau kritienā.
— Zināt ko, Sura, — turpināja Paņikovskis, — es Benderam vairs diez kā neuzticos. Viņš nedara tā, kā vajag.
— Nu, nu! — draudoši sacīja Balaganovs. — Tev padoma neviens neprasa.
— Nē, nopietni. Es ļoti cienu Ostapu Ibrachimoviču: viņš ir tik gudrs cilvēks! .. . Pat Funts, — jūs zināt, kā es cienu Funtu, — par Benderu sacīja, ka tam tik esot galva. Bet es jums teikšu atklāti, Sura: Funts ir ēzelis! Nudien, viņš ir tāds muļķis. Vienkārši nožēlojama, niecīga personība! Bet pret Benderu man nav nekādu iebildumu. Taču šis tas man pie viņa nepatīk. Jums, Sura, es visu pateikšu kā savam tuviniekam.
Kopš pēdējās sarunas ar kriminalizmeklēšanas subinspektoru pie Balaganova neviens nebija griezies kā pie tuvinieka. Tāpēc viņš ar labpatiku uzklausīja kurjera vārdus un vieglprātīgi atļāva turpināt.
— Jūs zināt, Sura, — Paņikovskis čukstēja, — es ļoti cienu Benderu, bet man jums jāsaka: Benders ir ēzelis! Nudien, nožēlojama, niecīga personība!
— Nu, nu! — brīdinoši iesaucās Balaganovs.
— Kas te ko nunināt? Jūs tikai padomājiet, kādiem pasākumiem viņš tērē mūsu naudu! Atcerieties vien! Priekš kā mums tas muļķīgais kantoris? Tik daudz izdevumu! Vienam pašam Funtam mēs maksājam simt divdesmit. Un kantoriste. Tagad atkal diezin kādus divus ķēmus atsūtīja, es pats redzēju — viņi šodien saņēma algu pēc saraksta. Smurguļpuikas! Kam tas viss vajadzīgs? Viņš saka — legalitates dēļ. Es spļauju virsū legalitatei, ja viņa tādu naudu maksā. Un brieža ragi par sešdesmit pieciem rubļiem! Un tintnīca! Un visi tie caurumšuvēji!
Paņikovskis atpogāja svārkus, un pusrubļa krūteža pie konvencijas pārkāpēja kakla sakāpa uz augšu, saritinādamās kā pergamenta vīstoklis. Bet Paņikovskis bija tā aizsvilies, ka nepievērsa tam uzmanību.
— Jā, Sura. Mēs abi saņemam nabaga grašus, bet viņš dzīvo greznībā. Un kāpēc, es jautāju, viņš brauca uz Kaukāzu? Viņš stāsta — komandējumā. Neticu! Paņikovskim nav visam jātic. Un es vēl skrēju uz piestātni viņam pēc biļetes. Iegaumējiet — pēc pirmās klases biļetes. Sis Ņevas bulvara frants nevar braukt otrajā! Lūk, kur aiziet mūsu desmit tūkstoši! Viņam mūžīgās tālsarunas, pa visu pasauli jāsūta zibens telegramas. Vai jūs zināt, cik tāds zibens maksā? Četrdesmit kapeikas vārds. Bet es esmu spiests atteikties pat no kefira, kas man nepieciešams veselības uzlabošanai. Es esmu vecs, slims cilvēks. Sacīšu jums atklāti: Benders nav vīrs ar galvu uz pleciem.
— Jūs tomēr mazliet pievaldiet mēli, — šaubīdamies piezīmēja Balaganovs. Benders taču jūs pataisīja par cilvēku. Atcerieties vien, kā Arbatovā jūs bēgāt ar zosi azotē. Bet tagad jūs strādājat, saņemat algu, jūs esat sabiedrības loceklis.
— Es negribu but sabiedrības loceklis, — pēkšņi deklarēja Paņikovskis un, pazeminājis balsi, piemetināja: — Jūsu Benders ir idiots. Uzsācis šo muļķīgo izmeklēšanu, kad naudu jau šodien var paņemt ar kailām rokām.
Te nagu sagādes pilnvarotais, vairs nedomādams par mīļoto priekšnieku, pievirzījās Paņikovskim tuvāk. Un tas, nepārtraukti liekdams uz leju nepaklausīgo krūtežu, pavēstīja Balaganovam visnopietnāko izlukošanu, ko viņš bija izdarījis pats uz savu galvu.
Tai dienā, kad lielais kombinators un Balaganovs dzinuši pēdas Skumbrijevičam, Paņikovskis patvarīgi pa'metis kantori vecā Funta ziņa, slepus ielavījies Koreiko istabā un, izmantodams saimnieka prombūtni, izdarījis rūpīgu apskati. Protams, nekādu naudu viņš istabā neesot atradis, bet atklājis kaut ko labāku — svaru bumbas, ļoti lielas, melnas svaru bumbas, puda pusotra katra.
— Jums, Sura, es to pasaku kā tuviniekam. Es atklāju šo bumbu noslēpumu.
Paņikovskis pēdīgi notvēra krūtežas kustīgo astīti, piepogāja pie bikšu pogas un uzvaroši paskatījās uz Balaganovu.
— Kāds tur var būt noslēpums? — vīlies iebilda nagu sagādes pilnvarotais. — Parastas svaru bumbas.
— Jūs zināt, Sura, cik ļoti es jūs cienu, — iedegās Paņikovskis, — bet jūs esat īsts ēzelis. Tās ir zelta bumbas! Vai saprotat? Bumbas no tīra zelta! Katra bumba pusotra puda. Trīs pudi tīra zelta. To es tūlīt sapratu, man taisni kā zviņas no acīm nokrita. Es nostājos to bumbu priekšā un smējos kā ārprātīgs. Kāds nelietis tas Koreiko! Mierīgi atlējis zelta bumbas, nokrāsojis melnā krāsā un domā, ka neviens nekā neuzzinās. Jums, Sura, es to stāstu kā tuviniekam, — vai tad es būtu stāstījis šo noslēpumu, ja varējis bumbas aiznest viens pats? Bet es esmu vecs, slims cilvēks, un bumbas smagas. Es jūs aicinu palīgā kā tuvinieku. Es neesmu Benders. Es esmu godīgs!
— Bet ja nu tās nav zelta? — jautāja leitnanta mīļotais dēls, kam ļoti gribējās, lai Paņikovskis pēc iespējas ātrāk izkliedētu viņa šaubas.
— Bet no kā tad tās ir, pēc jūsu domām? — ironiski vaicaja konvencijas pārkāpējs.
— Jā, — mirkšķinādams rudās skropstas, sacīja Balaganovs, — tagad man ir skaidrs. Redziet nu, vecs vīrs — un tomēr visu atklāja! Bet Benders patiešām nedara, ko vajadzētu darīt: raksta
papīrīšus, braukā … Mēs viņam tomēr pienācīgu daļu dosim, vai ne?
— Kāda velna pēc? — protestēja Paņikovskis. — Viss mums pašiem! Tagad, Sura, mēs lieliski dzīvosim. Es ielikšu sev zelta zobus un apprecēšos, nudien, apprecēšos, goda vīra vārds'
Nolēma vērtīgās bumbas pievākt nekavējoties.
— Samaksājiet par kefiru, Sura, — sacīja Paņikovskis, — vēlāk norēķināsimies.
Sazvērnieki izgāja no bufetes un, saules apstulboti, ņēmās cilpot pa pilsētu. Viņus mocīja nepacietība. Viņi ilgi stāvēja uz pilsētas tiltiem un, ar vēderiem uzgūlušies uz margām, vienaldzīgi raudzījās lejā uz māju jumtiem, uz ielām, kuras veda lejā uz ostu un pa kurām piesardzīgi kā zirgi lejup čāpoja smagās mašīnas. Trekni ostas zvirbuļi ar knābjiem kala ielu, kamēr no visām pavārtēm tos vēroja netīri kaķi. Aiz rūsas klātajiem jumtiem, bēniņu lukturiem un antenām bija redzams zils ūdens, pilnā jaudā ejošs kuterītis un dzeltens tvaikoņa dūmenis ar lielu, sarkanu burtu.
Laiku pa laikam Paņikovskis pacēla galvu un ņēmās aprēķināt. Viņš pārvērta pudus kilogramos, kilogramus — veclaicīgajos zolotņikos, un katru reizi iznāca tik vilinošs skaitlis, ka konvencijas pārkāpējs pat klusītēm iesvilpās.
Ap vienpadsmitiem vakarā piena brāļi, salīkuši zem divu lielu bumbu smaguma, gāja ragu un nagu sagatavošanas kantora virzienā. Paņikovskis savu daļu nesa, apķēris ar abām rokām, izgāzis vēderu un priecīgi tusnīdams. Viņš bieži apstājās, nolika bumbu uz trotuārā un murmināja: «Precēšos! Goda vīra vārds — precēšos!» Spēka mitriķis Balaganovs turēja bumbu uz pleca. Reizēm Paņikovskis nekādi nevarēja pagriezties ap stūri, jo bumba inerces dēļ viņu vilka uz priekšu. Tad Balaganovs ar brīvo roku pieturēja Paņikovski aiz apkakles un pagrieza viņa augumu vajadzīgajā virzienā.
Pie kantora durvīm viņi apstājās.
— Mēs tūlīt nozāģēsim pa gabaliņam, — norūpējies sacīja Paņikovskis, bet rīt no rīta pārdosim. Man ir kāds pazīstams pulksteņmeistars, Biberhama kungs. Viņš maksās īsto cenu. Nevis tā kā Cernomorskas universālveikalā, kur nekad nemaksā īsto cenu.
Bet te sazvērnieki pamanīja, ka caur kantora zaļajiem aizkariem laužas ārā gaisma.
— Kas tur tik vēlā stundā varētu būt? — brīnījās Balaganovs un noliecās pie atslēgās cauruma.
Pie rakstāmgalda, ko no sāniem apgaismoja spoža galda lampa, sēdēja Ostaps Benders un kaut ko ātri rakstīja.
— Rakstnieks! — skaļi smiedamies un palaizdams Paņikovski pie atslēgas cauruma, izsaucās Balaganovs.
— Protams, —• pamatīgi izskatījies, piebilda Paņikovskis, — atkal raksta. Jā, nudien, tas nožēlojamais cilvēks mani smīdina. Bet kur mēs zāģēsim?
Un, dedzīgi apspriežot, ka jau rīt no rīta nepieciešams pārdot pulksteņmeistaram divus gabaliņus zelta, piena brāļi pacēla savu nesamo un ienira tumsā.
Pa to laiku lielais kombinators beidza Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīves aprakstu. No visām piecām mājiņām, kas veidoja tintnīcu «Ar seju pret laukiem», bija noņemti bronzas jumtiņi. Ostaps mērcēja spalvu, kur tik roka trāpīja, dīdījās krēslā un švīkāja kājas zem galda.
Viņam bija izmocīta seja kā kāršu spēlmanim, kas visu nakti paspēlējis un tikai rītausmā pēdīgi ticis pie īstām kārtīm. Visu nakti nav varējis noraut banku un nav nākušas kārtis. Spēlmanis gājis pie cita galda, centies piekrāpt likteni un atrast laimīgo vietu. Bet kārts spītīgi kā neienāca, tā neienāca. Viņš jau sācis «žņaudzīties», tas ir, paskatījies uz pirmo kārti, lēni aiz tās muguras izvirzījis otru, jau licis kārti uz galda malas un skatījies uz to no apakšas, salicis abas kārtis ar mugurpusēm uz āru un vēris tās vaļā kā grāmatu, vārdu sakot, darījis visu, ko dara ļaudis, kad viņiem nelaimējās uz acīti. Bet tas nelīdzējis. Rokās nākušas pa lielākai daļai bildītes: kalpi ar šaurām ūsu svītriņām, dāmas ar papīra ziediem pie deguna un kungi ar kuplām bārdām. Ļoti bieži pagadījušies melnie un sārtie desmitnieki. Vispār nākuši tie draņķi, ko oficiāli sauc par «bakkarā», bet neoficiāli — «baks» vai «žirs». Un tikai stundā, kad lustras dzeltē un dziest, kad zem pla- kata «gulēt aizliegts» uz krēsliem aizgūtnēm krāc neveiksminieki netīrās apkaklītēs, notiek brīnums. Pēkšņi viņam sāk iet uz roku, riebīgās bildītes un desmitnieki pazūd, nāk astoņnieki un deviņnieki. Spēlmanis vairs neskraida pa zāli, «nežņauga» kārti, nelūr tajā no apakšas. Viņš jūt rokās laimīgās kārtis. Un zibenszeļļi jau drūzmējas laimīgajam aiz muguras, purina viņu aiz pleciem un glaimīgi čukst: «Jura onkulīt, dodiet trīs rubļus!» Bet viņš bāls un lepns drosmīgi apgriež kārtis un, izsaucienu pavadīts: «Atbrīvojas vieta pie devītā galda!» un «Amatieri, atsūtiet pa pusrubulī- šam!», — apstrādā savus partnerus. Un ar baltām līnijām un lokiem sagrafētais zaļais galds viņam kļūst jautrs un līksms kā futbola laukums.
Ostapam vairs nebija šaubu. Spēlē bija iestājies lūzums.
Viss neskaidrais kļuva skaidrs. Daudzie ļaudis ar tievām ūsu svītriņām un karaļu bārdām, ar kuriem Ostaps nāca sakaros un kuri bija atstājuši pēdas mapē ar kurpju saitītēm, pēkšņi pajuka uz visām pusēm, un priekšplānā, dragādams visus un visu, izvirzījās baltacainais cūkas purns ar kviešu dzeltenām uzacīm un dziļām, jefreitoriskām krokām uz vaigiem.
Ostaps pielika punktu, nosusināja dzīves stāstu ar presi, kurai roktura vietā bija sudraba lācītis, un ņēmās sašūt dokumentus. Viņam patika dokumentus turēt kārtībā. Pēdējo reizi viņš patīk- sminājās par gludajām liecībām, telegramām un dažādām izziņām. Mapē bija pat fotogrāfijās un izraksti no grāmatvedības grāmatām. Visa Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīve atradās mape, un kopā ar to tur mājoja palmas, meitenes, zilā jūra, baltais tvaikonis, zilie ekspreši, spožs automobilis un Riodežaneiro, burvīgā pilsēta pie nelielā jūras līča, kur dzīvo labsirdīgie mulati un pilsoņu lielum lielais vairākums staigā baltās biksēs. Pēdīgi lielais kombinators bija atradis individu, par kuru sapņoja visu mūžu,
— Un nav neviena, kas novērtētu manu titānisko darbu, — bēdīgi sacīja Ostaps, pieceldamies un aizsiedams biezo mapi. — Balaganovs ļoti jauks, bet glups. Paņikovskis — vienkārši kašķīgs vecis. Bet Kozļēvičs ir eņģelis bez spārniem. Viņš līdz šai dienai nešaubās, ka mēs sagādājam ragus iemutu rūpniecības vajadzībām. Kur ir mani draugi, manas sievas, mani bērni? Atlikusi viena vienīga cerība, ka cienījamais Aleksandrs Ivanovičs novērtēs manu lielo darbu un izsniegs man, trūkuma cietējam, kādus piecsimt tūkstošus. Kaut gan ne! Tagad mazāk par miljonu es neņemšu, citādi labsirdīgie mulati mani vienkārši nicinās.
Ostaps piecēlās no galda, paņēma brīnišķīgo mapi un domīgi sāka staigāt pa tukšo kantori, apiedams rakstāmmašīnu ar sazin jods kādu akcentu, dzelzceļnieku biļešu kompostieri un ar galvu gandrīz skardams briežu ragus. Baltā rēta uz Ostapa kakla piesarka. Pamazām lielā kombinatora kustibas kļuva lēnākas, un viņa kājas, ieautas sarkanās kurpēs, ko nejauši bija gadījies nopirkt no kāda grieķu matroža, klusu sāka slīdēt pa grīdu. Pamazām viņš sāka virzīties sāniski. Ar labo roku viņš maigi kā meiteni pie krūtīm spieda mapi, bet kreiso izstiepa uz priekšu. Pāri pilsētai skaidri ieskanējās Fortūnas riteņa kolofoniskā čīkstēšana. Tā bija smalka, muzikālā skaņa, kas pēkšņi pārgāja vieglā vijoles unisonā … Un sirdi aizgrābjošā, sen aizmirstā melodija piespieda skanēt visus priekšmetus, kuri atradās Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļā.
Pirmais iesāka patvāris. No tā piepeši izkrita uz paplātes- liesmu apņemta oglīte. Un patvāris iedziedājās:
Zem kvēlajām debesīm Argentīnā, Kur dienvidu debess tik zila …
Lielais kombinators dejoja tango. Viņa kā marmorā izcirstā seja bija pagriezta profilā. Viņš nometās uz viena ceļa, ātri piecēlās, izdarīja pagriezienu un, sperot vieglus soļus, atkal slīdēja uz priekšu. Neredzamās frakas ļipas plīvoja straujajos pagriezienos.
Un melodiju jau pārņēma rakstāmmašīna ar sazin jods kādu akcentu:
… Gur dienvidu debess tig zila, Gur sievietes sgaistas gā fejas …
Un lempīgais, daudz pieredzējušais čuguna kompostieris dobji nopūtās par nekad neatgūstamo laiku:
… Kur sievietes skaistas kā fejas, Un visas tur dejo tango.
Ostaps dejoja klasisko provinciālo tango, ko pirms divdesmit gadiem izpildīja miniaturteatros, kad grāmatvedis Berlaga nēsāja savu pirmo katliņu, Skumbrijevičs kalpoja pilsētas priekšnieka kancelejā, Polichajevs lika pirmo civildienesta eksāmenu, bet zicpriekšsēdētājs Funts bija vēl mundrs septiņdesmit gadus vecs vīrs, kas kopā ar citām pikē vestēm sēdēja kafejnīcā «Florida», apspriežot šausmīgo Dardaneļu slēgšanas faktu sakarā ar italiešu-turku karu. Un pikē vestes, tanī laikā vēl sārtas un gludas, vērtēja tā laikmeta politiskos darbiniekus. «Enverbejam, tam tik ir galva. Juan Si-kai ir vīrs ar galvu uz pleciem. Puriškevičs tomēr arī vīrs ar galvu uz pleciem!» viņi spriedelēja. Un jau toreiz viņi apgalvoja, ka Brianam arī esot galva uz pleciem, jo viņš arī tais laikos bija ministrs.
Ostaps dejoja. Pār viņa galvu lidinājās krāsaini putni un čaloja palmas. Okeana tvaikoņi šūpojās Riodežaneiro piestātnē. Atjautīgie braziliešu tirgoņi visu acu priekšā nodarbojās ar kafijas dempingu, un brīvdabas restorānos vietējie jaunie cilvēki izklaidējās, dzerot alkoholiskus dzērienus.
— Parādi komandēšu es! — iesaucās lielais kombinators.
Nodzēsis gaismu, viņš izgāja no istabas un pa īsāko ceļu devās uz Mazo Sakaru ielu. Prožektoru bālie pirksti taustīja debesis, nolaidās zemāk, pēkšņi ieskāva ēkas galu, apgaismojot balkonu vai arnautu stila stiklotu galeriju ar pārsteigumā galīgi apstulbušu pārīti. Šūpodamies un kāpurķēdes žvadzinādami, no stūra Ostapam pretī izbrauca divi nelieli tanki ar apaļām cepurēm kā sēnēm. Kavalerists seglos noliecies iztaujāja gājēju, kā taisnāk izbraukt uz Veco tirgu. Kādā vietā Ostapam ceļu aizsprostoja artilērija. Viņš pārskrēja pār ceļu intervālā starp divām baterijām. Citā vietā miliči steigšus nagloja pie vārtiem dēli ar melnu uzrakstu: «Pretgāzu patvertne.»
Ostaps steidzās. Viņu trenca Argentinas tango. Nepievēršot uzmanību apkārtnei, viņš iegāja Koreiko mājā un pieklauvēja pie pazīstamajām durvīm.
— Kas tur ir? — atskanēja pagrīdes miljonārā balss.
— Telegrama! — tumsā pamirkšķinājis, atsaucās lielais kombinators.
Durvis atvērās, un, aizķerdamies ar mapi aiz stenderes, Ostaps iegāja iekšā.
Gaismiņai austot, tālu ārpus pilsētas gravā sēdēja pilnvarotais un kurjers.
Viņi zāģēja bumbas. Deguni bija nosmulēti ar čuguna putekļiem. Blakus Paņikovskim zālē bija nomesta krūtaža. Viņš to noņēma, jo tā traucēja strādāt. Zem bumbām tālredzīgais konvencijas pārkāpējs bija paklājis avīzi, drošs paliek drošs, lai neviens puteklītis dārgmetālā nezustu velti.
Piena brāļi paretam nozīmīgi saskatījās un ņēmās zāģēt ar jaunu sparu. Rīta klusumā bija dzirdama tikai susliku sasvilpša- nās un sakarsušo zāģu šņirkstēšana.
— Kas tas par joku? — pārstājis strādāt, pēkšņi sacīja Bala- ganovs. — Jau trīs stundas zāģēju, bet no zelta vēl arvien nav ne smakas.
Paņikovskis neatbildēja. Viņš jau visu bija sapratis un pēdējo pusstundu stumdīja zāģi tikai izskata pēc.
— Labs ir, pazāģēsim vēl! — mundri iesaucās rudmatainais Sura.
— Protams, vajag zāģēt, — piezīmēja Paņikovskis, cenzdamies novilcināt šausmīgo atmaksas stundu.
Viņš ar delnu aizklāja seju un caur paplestajiem pirkstiem skatījās uz plato Balaganova muguru, kas ritmiski kustējās.
— Nekā nesaprotu! — pārzāģējis bumbu un sadalījis divās daļās kā ābolu, Sura brīnījās. — Tas nav zelts!
— Zāģējiet, zāģējiet, — nošļupstēja Paņikovskis.
Bet Balaganovs, turēdams katrā rokā pa čuguna puslodei, lēni tuvojās konvencijas pārkāpējam.
— Nenāciet man klāt ar tiem dzelžiem! — pabēgdams sānis, iespiedzās Paņikovskis. — Es jūs nicinu!
Bet Sura atvēzējās un, piepūlē iestenēdamies, meta intrigantam ar bumbas gabalu. Padzirdējis lādiņa svilpienu virs savas galvas, intrigants nokrita pie zemes.
Pilnvarotā un kurjera cīniņš nebija ilgs. Saniknotais Balaganovs sākumā ar baudu mīdīja krūtažu un tad ķērās pie paša īpašnieka. Neskopodamies ar belzieniem, Sura sunīja:
— Kas izdomāja šīs bumbas? Kas izšķērdēja kroņa naudu?1 Kas lamāja Benderu?
Bez tam leitnanta pirmdzimtais atcerējās Suchareva konvencijas pārkāpšanu, un tas Paņikovskim maksāja vēl dažas liekas dunkas.
— Jūs man atbildēsiet par krūtažu! — aizsargādamies ar elkoņiem, nikni kliedza Paņikovskis. — Iegaumējiet, krūtažu es nekad jums nepiedošu! Tagad tādu krūtažu pārdošanā nav!
Noslēgumā Balaganovs pretiniekam atņēma noplukušo naudas maku ar trīsdesmit astoņiem rubļiem.
—- Tas par tavu kefiru, odžu dzimums! —- viņš sacīja.
Pilsētā atgriezās bez prieka.
Pa priekšu gāja saniknotais Sura, bet aiz viņa vilkās Paņikovskis, pieklibodams uz vienas kājas un skaļi raudādams.
— Es esmu nožēlojams un nelaimīgs večuks! — viņš šņukstēja. — Jūs man atbildēsiet par krūtažu. Atdodiet manu naudu!
— Tu tagad dabūsi trūkties! — neatskatīdamies draudēja Sura. — Visu Benderam pasacīšu. Avantūrists!