Varvara Ptiburdukova bija laimīga. Sēdēdama pie apaļa galda, viņa pārlaida skatienu savai saimniecībai. Ptiburdukovu istabā bija daudz mēbeļu, tā ka brīvas vietas tikpat kā nepalika. Bet ari tās platības, kas vēl bija brīva, pietika laimei. Spuldzes gaismā aiz loga drebēja mazs, zaļš zariņš kā sievietes rotas lieta. Uz galda atradās biskviti, konfektes un marinēts zandarts apaļā skārda kārbiņā. Elektriskās tējkannas izliektā virsma sakopoja sevī visu Ptiburdukovu ligzdas omulību. Tur atspoguļojās ir gulta, ir baltie logu aizkari, ir naktsgaldiņš. Atspoguļojās arī pats Ptiburdukovs, kas sēdēja pretī sievai zaļā pidžamā ar saitītēm. Arī viņš bija laimīgs. Laizdams caur ūsām papirosu dūmus, viņš ar finierzāģīti izzāģēja no finiera vasarnīcu tipa spēļu ateju. Darbs prasīja daudz pūļu un pacietības. Vajadzēja izzāģēt sienas, uzlikt slīpu jumtu,' izgatavot iekšējo iekārtu, iestiklot lodziņu un pierīkot durvīm sīciņu sīciņu āķīti. Ptiburdukovs strādāja aizrautīgi, viņš koka izzāģēšanas darbus uzskatīja par labāko atpūtu.
Pabeidzis darbu, inženieris līksmi iesmējās, paplikšķināja sievai pa silto, plato muguru un piebīdīja sev tuvāk kārbiņu ar zandartu. Bet šai brīdī atskanēja spēcīgi klauvējieni pie durvīm, spuldze pamirkšķināja un tējkanna noslīdēja no stiepļu stativa.
— Kas tik vēlu varētu nākt? — atvērdams durvis, ieteicās Ptiburdukovs.
Kāpnēs stāvēja Vasisualijs Lochankins. Viņš līdz pat bārdai bija ietinies baltā Marseļas segā, lejāk rēgojās spalvainas kājas. Pie krūtīm viņš spieda grāmatu «Vīrietis un sieviete», biezu un apzeltītu kā svētbilde. Vasisualija acis šaudījās uz visam pusēm.
— Laipni lūdzam, — sacīja apstulbušais inženieris un atkāpās soli atpakaļ. — Varvara, ko tas nozīmē?
— Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — aizkapa jambā atbildēja Lochankins, — es ceru mājas vietu pie jums rast.
— Kā — mājas vietu? — tumši piesarkdams, sacīja Ptiburdukovs. — Ko jūs vēlaties, Vasisualij Andrejevič?
Kāpņu laukumā izskrēja Varvara.
— Sašuk! Paskaties — viņš ir pliks! — viņa iekliedzās. — Kas noticis, Vasisualij? Tad ienāciet jel, ienāciet!
Lochankins basām kājām pārkāpa pār slieksni un, murminādams: «Nelaime, nelaime,» — sāka skraidīt pa istabu. Ar segas stūri viņš uzreiz notrieca uz grīdas Ptiburdukova smalko galdniekdarbu, Inženieris Ptiburdukovs atgāja kaktā, juzdams, ka te nekas labs nav gaidāms.
— Kas par nelaimi? — Varvara prašņāja. — Kapec tu esi vienā segā?
— Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — govs balsī atkārtoja Lochankins.
Viņa dzeltenā pēda satraukti rībināja tīro, vaskoto grīdu.
— Ko tu mels niekus? — Varvara uzbruka bijušajam vīram. — Ej mājās un izgulies! Ej prom no šejienes! Marš mājā!
— Vairs mājas nav, — joprojām drebēdams, sacīja Vasisualijs. — Pa tīro nodegusi. Pie jums, pie jums es steidzos, liesmu dzīts. Es izglābt spēju tikai segu vienu un glābu rakstus mīļotos turklāt. Ja jūsu sirdīs cietsirdība mīt, es iešu prom, jūs lādēšu turklāt.
Vasisualijs, bēdās ļodzīdamies, devās uz izeju. Bet Varvara ar vīru viņu aizturēja. Viņi lūdza piedošanu, sacīdami, ka sākumā neaptvēruši, kas ar Vasisualiju lēcies, un vispār izrādīja lielu rūpību par viņu. Gaismā tika izvilkts Ptiburdukova jaunais uzvalks, veļa un kurpes.
Kamēr Lochankins ģērbās, laulātais pāris gaitenī apspriedās.
— Kur lai viņu iekārto? — čukstēja Varvara. — Viņš nevar pie mums palikt pa nakti — mums tikai viena istaba.
— Es brīnos par tevi, — sacīja labsirdīgais inženieris, — cilvēkam nolikusi nelaime, bet tu domā tikai par savu labklājību.
Kad laulātie draugi atgriezās istabā, ugunsgrēkā cietušais sēdēja pie galda un tieši no skārda kārbiņas ēda marinēto zivi. Bez tam no plauktiņa bija izmesti divi «Materialu pretestības» sējumi, un to vietu ieņēma apzeltītais «Vīrietis un sieviete».
— Vai tiešām visa māja nodega? — līdzjūtīgi jautāja Ptiburdukovs. — Kādas šausmas!
— Bet es domāju, ka varbūt tā vajag, — sacīja Vasisualijs, pabeigdams saimnieku vakariņas, — varbūt es iznākšu no liesmām pārveidojies, kas zin?
Bet viņš nepārveidojās.
Kad viss bija izrunāts, Ptiburdukovi kārtojās nakts mieram. Vasisualijam nolika matracīti tanī pašā pārpalikušajā iaukumiņā, kura vēl pirms stundas pietika laimei. Logu aizvēra, nodzēsa gaismu, un istabā ienāca nakts. Minūtes divdesmit visi gulēja klusēdami, laiku pa laikam pagriezdamies un smagi nopūzdamies. Pēkšņi no grīdas atskanēja Lochankina stieptie čuksti:
— Varvara! Varvara! Klausies, Varvara!
— Ko tev vajag? — dusmīgi jautāja bijusī sieva.
— Kāpēc tu no manis aizgāji, Varvara?
Nesagaidījis atbildi uz šo principiālo jautājumu, Vasisualijs činkstēja:
— Varvara, tu esi mātīte! Vilku mātīte! Tu vilku mātīte, es tevi nicināju . ..
Sažņaudzis dūres un dusmās smakdams, gultā nekustīgi gulēja inženieris.
«Vārnu brīveiems» aizdegās pulksten divpadsmitos vakarā, tai laikā, kad Ostaps Benders tukšajā kantorī dejoja tango, bet piena brāļi Balaganovs un Paņikovskis, salīkuši zem zelta bumbu svara, izgāja no pilsētas.
Garajā piedzīvojumu virknē, kas risinājās pirms ugunsgrēka dzīvoklī numur trīs, sākuma posms bija vientuļā vecenīte. Viņa, kā zināms, savā luktā dedzināja petroleju, jo elektrībai neuzticējās. Pēc Vasisualija Andrejeviča pēršanas dzīvoklī jau sen vairs nebija gadījies nekas interesants, un kamerkunga Mitriča nemierīgais prāts mocījās piespiedu bezdarbībā. Labi pārdomājis vecenītes ierašas, viņš uztraucās.
— Vecā vēl nodedzinās visu dzīvokli! — viņš murmināja. — Kas viņai? Bet man vienas pašas klavieres vien varbūt divi tūkstoši vērtas.
Nonācis pie tāda secinājuma, Mitričs apdrošināja pret uguni visu savu kustamo mantu. Tagad viņš varēja būt mierīgs un vienaldzīgi noraudzīties, kā vecenīte stiepa augšā lielu, duļķainu petrolejas pudeli, turēdama rokās kā bērnu.
Pirmais par Mitriča piesardzības soļiem uzzināja pilsonis Gigienišvili un tūlīt to izskaidroja pēc sava prāta. Viņš gaitenī piegāja pie Mitriča, satvēra aiz krūtīm un draudoši sacīja:
— Visu dzīvokli gribi aizdedzināt? Apdrošināšanas naudu saņemt? Tu domā, ka Gigienišvili ir muļķis? Gigienišvili visu saprot.
Un straujais īrnieks tai pašā dienā par lielu sumu apdrošinājās pats. Pēc šīs ziņas visu «Vārnu brīveiemu» sagrāba šausmas. Lūcija Francevna Pferda ieskrēja virtuvē ar izvalbītām acīm.
— Tie nelieši mūs sadedzinās. Jūs, pilsoņi, dariet, kā zināt, bet es tūlīt-eju apdrošināties. Degsim tā kā tā, kaut vai apdrošināšanas naudu saņemšu. Es viņu dēļ nevēlos palikt ar ubaga tarbu.
Otrā dienā apdrošinājās viss dzīvoklis, izņemot Lochankinu un vientuļo vecenīti. Lochankins lasīja «Rodinu» un nekā nemanīja,
bet vecenīte apdrošināšanai neticēja tāpat kā elektrībai. Ņikita Prjachins pārnesa mājā apdrošināšanas polisi ar ceriņkrāsas apmali un ilgi pret gaismu aplūkoja ūdenszīmes.
— Tas nozīmētu, ka valsts nāk pretī? — viņš drūmi noteica. — Sniedz iedzīvotājiem palīdzību? Nu paldies! Tātad tagad kā gribēsim, tā arī izdarīsim.
Un, noslēpis polisi zem krekla, Prjachins iegāja savā istabā. Viņa vārdi iedvesa tādas bailes, ka tai naktī «Vārnu brīvciemā» neviens negulēja. Dūņa sasēja savas mantas saiņos, bet viņas gultas vietu īrētāji izklīda pārnakšņot pie paziņām. Dienā viens otru novēroja un pamazām nesa mantas no mājas ārā.
Viss bija skaidrs. Mājas liktenis izlemts. Tā nevarēja nenodegt. Un patiešām pulksten divpadsmitos naktī tā uzliesmoja vienlaicīgi sešās vietās.
Pēdējais no mājas, ko jau pildīja dūmi un liesmu mēles, izspruka Lochankins, ietinies baltā segā. Viņš pilnā rīklē kliedza: «Ugunsgrēks! Ugunsgrēks!», lai gan neviens nebrīnījās par šādu jaunumu. Bija sapulcējušies visi «Vārnu brīvciema» iemītnieki. Piedzērušais Prjachins sēdēja uz savas lādes ar apkaltajiem stūriem. Viņš stulbi blenza uz liesmās mirdzošajiem logiem un purpināja: «Kā gribēsim, tā ari izdarīsim.» Gigienišvili šķebīgi ostīja savas rokas, kas smirdēja pēc petrolejas, un katru reizi pēc tam tās noslaucīja gar biksēm. Ugunīgas mēles izšāvās caur vēdlodziņu un, dzirksteles bārstīdamas, laizīja koka karnizi. Sasprāga un šķindēdama izkrita pirmā rūts. Vientuļā vecenīte šausmīgi ievaimanājās.
— Četrdesmit gadu māja stāvēja, — staigādams pūlī, cienīgi skaidroja Mitričs, — pie visām varām stāvēja, bija laba māja. Bet pie padomju varas nodega. Tāds nu ir tas bēdīgais fakts, pilsoņi.
«Vārnu brīvciema» sievieši bija saspiedušies vienā kamolā un nenolaida acu no uguns. Liesmas kā no lielgabalu stobriem jau šāvās ārā pa visiem logiem. Brīžiem uguns nozuda, un tad satum- susī māja šķita palecam atpakaļ kā lielgabala stobrs pēc šāviena. Un atkal ārā izšāvās sarkandzeltens mākonis, kā svētkos apgaismodams Citronu šķērsielu. Kļuva karsti. Pie mājas vairs nebija iespējams stāvēt, un sabiedrība pārvietojās uz pretējās puses ietvi.
Vienīgi Ņikita Prjachins snauda ielas vidū uz savas lādes. Pēkšņi viņš pielēca kājās, baskājains un drausmīgs.
— Pareizticīgie! — viņš kliedza, plēsdams kreklu. — Pilsoņi!
Viņš sāniski bēga prom no uguns, iejuka pūlī un, klaigādams nesaprotamus vārdus, rādīja ar roku uz degošo mājai. Pūlī sacēlās kņada.
— Bērnu aizmirsuši, — pārliecināti sacīja sieviete salmu cepurē.
Ņikitu ielenca cilvēki. Viņš atgaiņājās ar rokām un rāvās uz māju.
— Gultā guļ! — ārkārtīgā uzbudinājumā kliedza Prjachins. — Laid, kad tev saka!
Pār viņa seju ritēja ugunīgas asaras. Viņš. iesita pa galvu Gigienišvili, kas aizsprostoja viņam ceļu, un metās pagalmā. Pēc mirkļa viņš no turienes izskrēja, nesdams kāpnes.
— Nelaidiet viņu! — iekliedzās sieviete salmu cepurē. — Viņš sadegs!
— Vācies prom, kad tev saka! — sliedams kāpnes pie sienas un atgrūzdams jaunos cilvēkus no pūļa, kas viņu ķēra aiz kājām, auroja Ņikita Prjachins. — Neļaušu tai iet zudumā. Dvēsele deg.
Viņš spēra saviem glābējiem un līda augšā pie kūpošā otrā stāva loga.
— Gultā guļ! — turpināja klaigāt Ņikita. — Vesela zoss un kortelītis sīvā. Ko jūs, pareizticīgie pilsoņi, gribat, lai tas bojā aiziet?
Negaidīti veikli Prjachins ieķērās palodzē un acumirklī pazuda, viņu gaisa strāvas raušus ierāva iekšā. Ņikitas pēdējie vārdi bija: «Kā gribēsim, tā arī izdarīsim.» Šķērsielā iestājās klusums, ko pārtrauca ugunsdzēsēju pajūgu zvanu un tauru signāli. Pagalmā ieskrēja vīri stīvos brezenta uzvalkos ar platām, zilām jostām.
Pēc īsa brītiņa, kad Ņikita Prjachins bija spēris vienīgo varonīgo soli savā mūžā, no mājas atšķēlās un novēlās zemē degošs baļķis. Jumts krakšķēdams pašķīrās un sagāzās. Pret debesīm pacēlās uguns stabs, it kā no mājas būtu izšauta raķete uz mēnesi.
Tā aizgāja bojā dzīvoklis Nr. 3, plašāk pazīstams ar nosaukumu «Vārnu brīvciems».
Pēkšņi šķērsielā atskanēja pakavu šķinda. Ugunsgrēka atspīdumā ormaņa ratos aizdrāzās inženieris Talmudovskis. Uz viņa ceļiem atradās ar viesnīcu markām nolīmēts čemodāns. Kratīdamies sēdeklī, inženieris noliecās pie ormaņa un kliedza:
— Savu kāju te nesperšu par tādu algu! Brauc ātrāk!
Un tai pašā mirklī viņa tuklā, uguņu un ugunsgrēka lāpu apgaismotā mugura nozuda ceļa līkumā.