— Es beidzos nost aiz garlaicības, — sacīja Ostaps, — mēs abi sarunājamies tikai divas stundas, bet jūs man jau tā esat apnicis, it kā es jūs būtu pazinis visu mūžu. Ar tādu spītīgu raksturu labi būt par miljonāru Amerikā. Pie mums miljonāram jābūt daudz piekāpīgākam.
— Jūs esat vājprātīgs! — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs.
— Neapvainojiet mani, — lēnprātīgi iebilda Benders. — Es esmu Turcijas pavalstnieka dēls un tātad janičaru pēctecis. Es jūs nesaudzēšu, ja mani apvainosiet. Janičari nepazīst žēluma ne pret sievietēm, ne bērniem, ne pret padomju pagrīdes miljonāriem.
— Ejiet prom, pilsoni! — Koreiko sacīja herkulesiešu birokrātā balsī. — Pulkstenis jau pāri diviem, es gribu gulēt, man agri jāiet darbā.
— Tiesa, tiesa, es pavisam biju aizmirsis! — iesaucās Ostaps. — Jūs nedrīkstat nokavēt darbu. Var vēl atlaist bez algas izmaksas uz priekšu. Kā nekā divu nedēļu alga — divdesmit trīs rubļi. Dzīvojot tik ekonomiski kā jūs, var iztikt pusgadu.
— Nav jūsu darīšana. Lieciet mani mierā! Vai dzirdat? Vācieties prom!
— Bet šī ekonomija jūs pazudinās. Protams, parādīt savus miljonus ir bīstami. Taču jūs pārlieku cenšaties. Vai jūs par to esat padomājis, kas ar jums notiks, kad beidzot varēsiet savu naudu tērēt? Atturība ir bīstama lieta! Mana paziņa franču valodas skolotāja Ernestine Josifovna Puankarē nekad savā mūžā nedzēra vīnu. Nu, un kas notika! Kādās viesībās viņu pacienāja ar glāzīti konjaka. Tas viņai tā iepatikās, ka viņa izdzēra veselu pudeli un turpat uz vietas, pie vakariņu galda, sajuka prātā. Un pasaulē kļuva mazāk par vienu franču valodas skolotāju. Tas pats var notikt ar jums.
— Ko jūs, velns lai parauj, gribat no manis?
— To pašu, ko gribēja panākt mans bērnības draugs Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes poļu skaistules Ingas Zaioncas. Viņš ieguva mīlestību. Un arī es cenšos iegūt * mīlestību. Es vēlos, lai jūs, pilsoni Koreiko, mani iemīlētu un kā savas labvēlības apliecinājumu izsniegtu man vienu miljonu rubļu.
— Ārā! — paklusu sacīja Koreiko.
— Un, lūk, atkal jūs esat aizmirsis, ka es esmu janičaru pēctecis.
Ar šiem vārdiem Ostaps piecēlās. Tagad sarunas biedri stāvēja viens otram pretī. Koreiko bija kaujinieciska sejas izteiksme, acīs zibsnīja dusmu uguntiņas. Lielais kombinators sirsnīgi smaidīja, rādīdams baltos, veselos zobus. Ienaidnieki piegāja tuvu galda lampiņai, un uz sienas gūlās viņu milzīgās ēnas.
— Tūkstoš reižu es jums esmu atkārtojis, — valdīdamies teica Koreiko, — ka nekādu miljonu man nav un nekad nav bijis. Sapratāt? Sapratāt? Nu, un tagad vācieties prom! Es par jums sūdzēšos.
— Par mani jūs nekad nesūdzēsieties, — Ostaps nozīmīgi sacīja, — bet aiziet es varu, taču es vēl nebūšu paguvis iziet uz jūsu Mazās Sakaru ielas, kad jūs raudādams skriesiet man pakaļ un laizīsiet manus janičara papēžus, lūgdams atgriezties.
— Kāda velna pēc lai es jūs lūgtos?
— Lūgsieties. Tā vajag, kā mēdza izteikties mans draugs Vasisualijs Lochankins, tieši te slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība. Te viņa ir!
Lielais kombinators nolika uz galda mapi un, lēni raisīdams vaļā kurpju saitītes, turpināja:
— Tikai norunāsim. Nekādus ekscesus! Jūs nedrīkstat mani žņaugt, nedrīkstat mesties ārā pa logu un, pats galvenais, ne- nomirstiet triekas ķerts. Ja jūs iedomāsieties šeit pat rast mūžīgo mieru ātrā nāvē, jūs mani nostādīsiet visai muļķīgā stāvokli. Bojā aizies ilgstoša, pašaizliedzīga darba augļi. Vispār labāk aprunāsimies. Tas vairs nav nekāds noslēpums, ka jūs mani nemīlat. Nekad es to nepanākšu, ko panāca Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes Ingas Zaioncas. Tāpēc es velti netērēšu nopūtas, netiekšos jūs apņemt ap vidukli. Uzskatiet, ka serenāde beigusies. Apklusušas balalaikas, kokles un zeltītās arfas. Es esmu pie jums ieradies kā juridiska persona pie juridiskas personas. Te ir sainis, kas sver trīs četrus kilogramus. Es to pārdodu, un tas maksā miljons rubļu, to pašu miljonu, kuru jiis savas savtības dēļ negribat man dāvināt. Nopērciet!
Koreiko noliecās pār galdu un izlasīja uz mapes: «Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. g. 25. jūnijā. Pabeigta 1930. g. 10. augustā.»
— Kas par niekiem! — viņš sacīja, noplātījis rokas. — Kādas tik likstas mani nepiemeklē! Toreiz jūs atnācāt pie manis ar diezin kādu naudu, tagad izdomājis lietu. Vienkārši smieklīgi.
— Nu kā tad paliek, vai pirksiet? — uzstāja lielais kombinators. Cena nav augsta. Kilograms lielisku ziņu par pagrīdes ko- mercoperacijam maksā tikai trīssimt tūkstošu.
— Kādas ziņas tur vēl sakopotas? — Koreiko rupji jautāja, pastiepdams roku pēc mapes.
— Ārkārtīgi interesantas, — atbildēja Ostaps, laipni atbīdīdams viņa roku. — Ziņas par jūsu otro un galveno dzīvi, kas krasi atšķiras no pirmās četrdesmit seši rubji vērtās herkulesieša dzīves._ Pirmā jūsu dzīve ir visiem zināma. No desmitiem līdz četriem jūs esat par padomju varu. Bet, lūk, par jūsu otro dzīvi — no četriem līdz desmitiem, zinu tikai es viens pats. Vai jūs esat apjēdzis situāciju?
Koreiko neatbildēja. Viņa sejas jefreitoriskajās grumbās bija iegulušās ēnas.
— Nē, — pārliecināti sacīja lielais kombinators, — jūs neesat cēlies no pērtiķa kā visi cilvēki, bet gan no govs. Jūsu uztvere darbojas gaužām lēni, tieši kā pārnadžu zīdītājiem. To es jums saku kā ragu un nagu speciālists. Tātad vēlreiz par to pašu. Jums, pēc manām ziņām, ir septiņi astoņi miljoni. Mapi pārdodu par miljonu. Ja jūs nepirksiet, es to tūlīt aiznesīšu kādā citā vietā. Tur man par to nekā nemaksās, ne kapeikas. Bet jūs būsiet pazudis. To es jums saku kā juridiska persona juridiskai personai. Es palikšu tāds pats nabaga dzejnieks ar daudzām sievām, kā bijis, bd līdz pašai nāvei mani mierinās doma, ka es esmu atbrīvojis sabiedrību no liela plēsoņas.
— Parādiet to lietu, — domīgi sacīja Koreiko.
— Tikai mieru, — Ostaps teica, atvērdams mapi, — parādi komandēšu es. Savā laikā tas jums tika pavēstīts pa telegrāfu. Tātad parāde ir sākusies, un es, kā jūs varat manīt, to komandēju.
Aleksandrs Ivanovičs paskatījās uz lietas pirmo lappusi un, ieraudzījis tur uzlīmētu savu fotogrāfiju, sāji pavīpsnāja un sacīja:
— Es lāgā nesaprotu, ko jūs no manis īsti gribat? Var paskatīties vienīgi aiz ziņkāres.
— Es arī aiz ziņkāres, — atsaucās lielais kombinators. — Lai notiek, sāksim skatīties kaut vai šo nevainīgo jūtu mudināti. Zvērinātie piesēdētāju kungi, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko dzimis . . . Starp citu, laimīgo bērnību var izlaist. Tai laikā Saša vēl skraidīja slapjās bikšelēs un nenodarbojās ar komerclaupīšanu. Tālāk seko rožainie zēna gadi. Izlaidīsim vēl vienu lappusi. Un te ir jaunība, dzīves sākums. Seit jau var uzkavēties. Aiz ziņkāres. Lietas sestā lappuse …
Ostaps pāršķīra sesto lappusi un darīja zināmu septītās, astotās lappuses saturu un tālāk, līdz divpadsmitai lappusei ieskaitot.
— Nu, lūk, zvērinātie piesēdētāju kungi, jūs nupat uzzinājāt mana aizstāvamā pirmās liela mēroga blēdības, tādas kā tirdzniecība ar valsts medikamentiem bada un tifa laikā un tāpat ari viņa apgādes darbs, kas pazudināja Pievolgas bada cietējiem sūtītā pārtikas vilciena kravu. Visi šie fakti, zvērinātie piesēdētāju kungi, mūs interesē no tīras ziņkāres viedokļa.
Ostaps runāja riebīgajā pirmsrevolūcijas zvērināto advokatu manierē, kuri, pieķērušies kādam vārdiņam, vairs neizlaiž to no mutes un velk līdzi visu desmit dienu ilgo procesa laiku.
— Zināmu interesi var radīt ari mana aizstāvamā parādīšanās Maskavā 1922. gadā …
Aleksandra Ivanoviča seja saglabāja neitralitāti, bet viņa rokas bezmērķīgi gramstījās pa galdu kā neredzīgajam.
— Atļaujiet, zvērinātie piesēdētāju kungi, jums uzdot vienu jautājumu. Protams, aiz ziņkāres. Kādu ienākumu var dot divas ar ūdensvada ūdeni piepildītas mucas? Divdesmit rubļus? Trīs rubļus? Astoņas kapeikas? Nebūt ne, zvērinātie piesēdētāju kungi! Aleksandram Ivanovičam tās ienesa četrsimt tūkstošus zelta rubļu nulle nulle kapeikas. Tiesa, šīm mucām bija izteiksmīgs nosaukums: «Ķīmijas produktu rūpniecības artelis «Revanšs»». Tomēr turpināsim apskatu. Četrdesmit otrā līdz piecdesmit trešai lappusei. Darbības vieta — maza, lētticīga republika. Zila debess, kamieļi, oāzes un franti zeltotās tjubeteikās. Mans aizstāvamais pa- līdz celt elektrostaciju. Pasvītroju — palīdz. Zvērinātie piesēdētāju kungi, paskatieties uz viņa seju! …
Ostaps aizrāvies pagriezās pret Aleksandru Ivanoviču un norādīja uz viņu ar pirkstu. Bet efektīgi ar roku apvilkt graciozu loku, kā to darīja zvērinātie advokati, viņam neizdevās. Aizstāvamais pēkšņi satvēra viņa roku vēl atvēzienā un klusēdams sāka griezt. Tanī pašā laikā aizstāvamais kungs ar otru roku centās ieķerties zvērinātā advokata kunga rīklē. Kādu brīdi pretinieki, sasprindzinājumā trīcēdami, ņurcīja viens otru. Ostapam atpogā- jās krekls, un uz mirkli pavīdēja tetovējums. Napoleons tāpat ka agrāk turēja rokā alus kausu, bet izskatījās tik sarkans, it ka butu paspējis pamatīgi piesūkties.
— Nespēlējiet uz maniem nerviem! — atgrūdis Koreiko un atņēmis elpu, Ostaps sacīja. — Tā jau nevar strādāt.
— Nelietis! Nelietis! — čukstēja Aleksandrs Ivanovičs. — Ir gan nelietis!
Viņš nosēdas uz grīdas, locīdamies aiz sapem, kuras tam bija nodarījis janičaru pēctecis.
— Sēde turpinās! — Ostaps ieteicās, it kā nekas nebūtu noticis. — Un, kā jūs paši redzat, zvērinātie piesēdētāju kungi, ledus ir_sakustējies. Aizstāvamais dzīrās mani nogalināt. Protams, aiz bērnišķīgas ziņkāres. Viņš vienkārši gribēja zināt, kas atrodas manī iekšā. Steidzos šo ziņkāri apmierināt. Tur iekšā ir cēla un ļoti veselīga sirds, teicamas plaušas un aknas bez mazākām akmeņu pazīmēm. Lūdzu šo faktu ierakstīt protokolā. Bet tagad — turpināsim mūsu spēlīti, kā sacīja humoristiskā žurnālā redaktors, atklādams kārtējo sēdi un bargi raudzīdamies uz saviem līdzstrādniekiem.
Aleksandram Ivanovičam spēlīte ārkārtīgi nepatika. Komandējums, no kura Ostaps atgriezās, smaržodams pēc vīna un jēra gaļas, lietai bija pievienojis plašus materialus. Tur bija aizmuguriskā sprieduma kopija, uz pauspapīra novilktie labdarības kombinātā plāni, izraksti no «Peļņas un zaudējumu konta» un tāpat arī elektrificētās aizas un kinokaraļu fotogrāfijās.
— Un pēdīgi, zvērinātie piesēdētāju kungi, mana kauslīgā aizstāvamā darbības trešais posms — pieticīgs kantora darbs «Herkulesā» sabiedrības labā un pastiprināta pagrīdes tirdznieciskā darbība — dvēseles spirdzināšanai. Vienkārši aiz ziņkāres minēsim spekulācijās ar valutu, kažokādām, akmentiņiem un citām kompaktām plaša patēriņa precēm. Un pēdīgi pakavēsimies pie sērijas pašbankrotējušu akciju sabiedrību ar spilgtiem, bezkaunīgi kooperativiem nosaukumiem: «Intensivists», «Darba ciedrs», «Ga- terapgāds» un «Dienvidu mežcirtis». Un to visu organizēja nevis Funta kungs, privātā kapitala cietumnieks, bet mans draugs aizstāvamais.
Pie tam lielais kombinators atkal norādīja ar roku uz Koreiko un apvilka sen iecerēto efektīgo loku. Pēc tam Ostaps pārspīlēti svinīgos izteicienos lūdza šķietamo tiesu atļaut apsūdzētajam uzdot dažus jautājumus un, pieklājības pēc pagaidījis kādu brītiņu, vaicāja:
— Vai apsūdzētajam nav bijušas kādas ārpusdienesta darīšanas ar herkulesieti Berlagu? Nav bijušas. Pareizi! Bet ar herkule- sieti Skumbrijeviču? Arī ne. Lieliski! Bet ar herkulesieti Policha- jevu?
Miljonārs kantorists klusēja.
— Jautājumu vairāk nav. Ū-uf! Es jūtos noguris un gribu ēst. Sakiet, Aleksandr Ivanovič, vai jums azotē nav kāda auksta kotlete? Nav? Apbrīnojama nabadzība, it sevišķa, ja ņem vērā su- mas lielumu, kuru jūs ar Polichajeva palīdzību esat izpumpējis no labsirdīgā «Herkulesa». Lūk, Polichajeva pašrocīgie paskaidrojumi, tos sniedzis vienīgais herkulesietis, kurš zināja, kas slēpjas aiz četrdesmit sešus rubļus vērta kantorista. Bet arī viņš tā īsti nesaprata, kas jūs tāds esat. Toties es to zinu. Jā, zvērinātie piesēdētāju kungi, mans aizstāvamais ir grēcīgs. Tas ir pierādīts. Un tomēr es atļaušos lūgt apžēlošanu, gan ar noteikumu, ka aizstāvamais nopirks no manis mapi. Es beidzu.
Lielā kombinatora runas beigās Aleksandrs Ivanovičs bija nomierinājies. Sabāzis rokas plāno bikšu kabatās, viņš piegāja pie loga. Jauna diena tramvaja zvanos jau skanēja pilsētā.
Aiz puķu dārziņa soļoja osoaviachimieši, šķībi un greizi turēdami šautenes, it kā kapļus nesdami. Pa cinkoto karnizi ar sarkanajām kā kārklu klūdziņas kājiņām pakšķinādami un nepārtraukti slīdēdami, staigāja baloži. Aleksandrs Ivanovičs, pieradis ekonomēt, nodzēsa galda lampu un sacīja:
— Tātad jūs man sūtījāt tās muļķīgās telegramas?
— Jā gan, — atbildēja Ostaps. — «Kraujiet apelsinus mucās brāļi Karamazovi.» Vai tad slikti?
— Diezgan padumji.
— Bet ubags pusidiots? — jautāja Ostaps, juzdams, ka parāde izdevusies. — Vai labs?
— Puicisks izlēciens! Un grāmata par miljonāriem ari. Bet kad jūs atnācāt Kijevas miliča izskatā, es tūlīt sapratu, ka jūs esat sīks blēdis. Par nožēlošanu es kļūdījos. Citādi jūs mani ar uguni nesameklētu.
— Jā, jūs kļūdījāties. Gudram gudra nelaime, kā sacīja poļu skaistule Inga Zaionca mēnesi pēc kāzām ar manu bērnības draugu Koļu Ostenu Bakenu.
— Nu aplaupīšanu — to es vēl saprastu, bet bumbas! Kāpēc jūs nozagāt manas bumbas?
— Kas par bumbām? Nekādas bumbas es neesmu zadzis.
— Jums vienkārši kauns atzīties. Un vispār jūs esat pielaidis veselu lēveni muļķību.
— Iespējams, — Ostaps piezīmēja. — Es neesmu eņģelis. Man arī ir savi trūkumi. Tomēr es ar jums esmu aizpļāpājies. Mani gaida mulati. Varbūt būsiet tik laipns un izsniegsiet man naudu?
— Jā, nauda! — sacīja Koreiko. — Ar naudu ir grūtības. Mape laba, nav vārdam vietas, pirkt var, bet, saskaitot manus ienākumus, jūs pavisam esat izlaidis no redzes loka izdevumus un tiešus zaudējumus. Miljons — tas ir absurds skaitlis.
— Uz redzēšanos, — Ostaps salti teica, — un lūdzu palieciet vēl pusstundu mājā. Pēc jums atbrauks brīnišķā restotā karietē.
— Tā darīšanas nekārto, — Koreiko sacīja ar tirgoņa smai- diņu.
— Var jau būt, — nopūtās Ostaps, — bet es, ziniet, neesmu finansists. Es esmu brīvs mākslinieks un auksts filozofs.
— Par ko tad jūs gribat saņemt naudu? Es to nopelnīju, bet jūs …
— Es ne tikai pūlējos. Es pat cietu. Pēc sarunām ar Berlagu, Skumbrijeviču un Polichajevu es esmu zaudējis ticību cilvēcei. Vai tā nav miljons rubļu vērta, šī ticība cilvēcei?
— Ir jau, ir vērta, — nomierināja Aleksandrs Ivanovičs.
— Tātad, dosimies uz apcirkni? — Ostaps jautāja. — Starp citu, kur jūs glabājat savu skaidro naudu? Jādomā, ne jau krājkasē?
— Iesim! — atbildēja Koreiko. — Tur redzēsiet.
— Varbūt tālu jāiet? — Ostaps sarosījās. — Es varu paaicināt mašīnu.
Bet miljonārs no mašīnas atsacījās un teica, ka jāiet neesot tālu un vispār nevajagot lieku greznību. Viņš pieklājīgi palaida Benderu pa priekšu un izgāja, paķēris no galda nelielu, avīžpapīrā ievīstītu sainīti. Ejot lejā pa kāpnēm, Ostaps dudināja dziesmiņu: «Zem kvēlajām debesim Argentinā …»