Uz ielas Ostaps paņēma Aleksandru Ivanoviču zem rokas, un abi kombinatori ātri aizsoļoja stacijas virzienā.
— Jūs tomēr esat labāks, nekā es domāju, — Benders draudzīgi sacīja. — Un pareizi. No naudas vajag šķirties viegli un bez vaimanām.
— Labam cilvēkam pat miljona nav žēl, — atbildēja kantorists, vērīgi ieklausīdamies kādās skaņās.
Kad viņi nogriezās uz Meringa ielas, pilsētu pāršalca gaudojošas sirēnas skaņas. Skaņa bija stiepta, viļņojoša un drūma. No tādas skaņas miglainā naktī jūrniekiem kļūst baigi, diez kāpēc gribas lūgt, lai pieliek algu, jo dienests ir bīstams. Sirēna turpināja gaudot. Tai pievienojās sauszemes svilpes un citas sirēnas, daudz tālākas un vēl drūmākas. Garāmgājēji pēkšņi sāka steigties, it kā viņus trenktu lietus gāze. Pie tam visi vīpsnāja un ik pēc brītiņa raudzījās debesīs. Sauleņu sēklu tirgotājas, resnas vecenes, skrēja, vēderus izgāzušas, un viņu niedru groziņos starp beramo preci lēkāja stikla mēriņi. Šķērsām pāri ielai aizdrāzās Ādolfs Nikolajevičs Bomze. Viņš laimīgi paspēja ieskriet «Herkulesa» virpuļdurvīs. Uz dažādas krāsas zirgiem aizauļoja jātnieku milicijas rezerves vads. Pazibēja Sarkanā krusta automobilis. Iela vienā mirklī k]uva tukša. Ostaps pamanīja, ka tālu priekšā no bijušās kafejnīcas «Florida» puses nāk šurp pikē vestu grupiņa. Vicinot avīzes, plakandibena salmenīcas un panamas platmales, veči ļepatoja pa ielu. Bet viņi vēl nebija sasnieguši stūri, kad atskanēja apdullinošs lielgabala šāviens, pikē vestes nolieca galvas, apstājās un tūlīt metās atpakaļ. Viņu čičunča svārku stērbeles piepūtās kā buras.
Pikē vestu izdarības sasmīdināja Ostapu. Kamēr viņš tīksminājās par viņu brīnumainajiem žestiem un lēcieniem, Aleksandrs Ivanovičs paspēja attīt no mājas līdzi paņemto sainīti.
— Neķītrie veči! Operešu komiķi! — Ostaps noteica, pagriezdamies pret Koreiko.
Bet Koreiko nebija. Viņa vietā uz lielo kombinatoru lūkojās atbaidošs purns ar ūdenslīdēja stikla acīm un gumijas snuķi, kura galā šūpojās haki krāsas skārda cilindrs. Ostaps tik ļoti izbrīnījās, ka pat salēcās.
— Kas tie par jokiem? — Ostaps bargi uzsauca un pastiepa roku pie pretgāzu maskas. — Aizstāvamais pilsoni, saucu jūs pie kārtības!
Bet šai brīdī pieskrēja ļaužu grupa tādās pašās pretgāzu maskās, un starp desmit vienādiem gumijas purniem vairs nevarēja pazīt Koreiko. Pieturēdams savu mapi, Ostaps tūlīt sāka skatīties uz nezvēru kājām, bet, tiklīdz viņam likās, ka uzgājis Aleksandra Ivanoviča apdriskātās bikses, viņu kāds paņēma zem rokām, un braša balss sacīja:
— Biedri! Jūs esat saindēts!
— Kas ir saindēts? — cenzdamies atbrīvoties, iekliedzas Ostaps. — Laidiet!
— Biedri, jūs esat saindējies ar gāzi! — līksmi atkārtoja sa- nitars. — Jūs esat nokļuvis saindētā zonā. Redziet, sprāgusi gāzu bumba.
Uz ielas patiešām atradās kastīte, no kuras izplūda biezi dumi.
Aizdomīgās bikses jau bija tālu. Pēdējo reizi tās pazibēja starp divām dūmu strūklām un pazuda. Ostaps klusēdams un saniknots centās izrauties. Viņu turēja jau sešas maskas.
— Bez tam, biedri, jūs esat ar šķembu ievainots rokā. Nedusmojieties, biedri! Esiet apzinīgs! Jūs taču zināt, ka notiek manevri. Tūlīt mēs jūs pārsiesim un aiznesīsim gāzu patvertnē.
Lielais kombinators nekādi nevarēja saprast, ka pretošanās ir veltīga. Spēlmanis rītausmā satvēris laimīgās kārtis un ar to pārsteidzis visu galdu, un pēkšņi desmit minūtēs visu paspēlēja jaunajam cilvēkam, kas bija iegriezies tikai uz mirkli, ziņkāres mudināts. Un viņš vairs nesēž bāls un gavi]pilns, vairs nedrūzmējas ap viņu zibenszejli, izlūgdamies sīknaudu laimei. Mājās viņš ies kājām.
Pie Ostapa piesteidzās komjauniete ar sarkanu krustu uz priekšauta. Viņa izvilka no brezenta somas saiti un vati un, sa- raukusi uzacis, lai apvaldītu smieklus, aptina lielā kombinatora roku virs piedurknes. Pabeigusi šo žēlsirdības aktu, meitene iesmējās un aizskrēja pie nākošā ievainotā, kas padevīgi atdeva viņai savu kāju. Ostapu aizvilka pie nestuvēm. Tur notika jauns cīniņš, kura laikā šūpojās snuķi, un pirmais sanitars rīkotājs skaļā lektora balsī turpināja modināt Ostapā apzinību un citus pilsoņa tikumus.
— Brālīši! — murmināja lielais kombinators, kamēr viņu ar siksnām piesprādzēja pie nestuvēm. — Paziņojiet, brālīši, manam nelaiķim tētim Turcijas pavalstniekam, ka viņa mīļotais dēls, bijušais ragu un nagu speciālists, kritis varoņa nāvē kaujas laukā.
Pēdējie kaujas laukā cietušā varoņa vārdi bija:
— Dusiet jel, varoņi staltie! Cīrulīt, cīrulīt, mazputniņ . ..
Pēc tam Ostapu aiznesa, un viņš apklusa, pievērsis acis debesīm, kur sākās īsta jezga. Vēlās blīvi gaišu dūmu mutuļi. Lielā augstumā neregulārā trīsstūrī lidoja caurspīdīgas celuloida lidmašīnas. Tās skanīgi tricināja gaisu, it kā ar dzelzs diegiem visas būtu sasaistītas kopā. īsajos starplaikos starp lielgabalu grāvieniem joprojām gaudoja sirēnas.
Ostapam vajadzēja pārciest vēl vienu pazemojumu. Viņu nesa garām «Herkulesam». No kokmateriālu apgāda četru stāvu logiem lūkojās kalpotāji. Visa finuzskaite stāvēja pie palodzēm. Lapidus- jaunākais baidīja Kukuškindu, izlikdamies, ka grib viņu nogrūst zemē. Berlaga ieplēta lielas acis un paklanījās nestuvēm. Otrā stāva logā palmu fonā apkampušies stāvēja Polichajevs un Skumbrijevičs. Pamanījuši sasieto Ostapu, viņi sačukstējās un žigli aizcirta logu. Pie izkārtnes «Gāzu patvertne Nr. 34» nestuves apstājās, Ostapam palīdzēja piecelties, un, tā kā viņš vēlreiz mēģināja izrauties, sanitaram rīkotājam atkal vajadzēja griezties pie viņa apzinības.
Gāzu patvertne bija iekārtota nama klubā. Tās bija garas un gaišas puspagrabtelpas ar velvētiem griestiem, pie kuriem stieplēs karājās kara un pasta lidmašīnu modeļi. Kluba viņā galā bija ierīkota neliela skatuve, kuras dibenplānā bija uzkrāsoti divi zili logi ar mēnesi un zvaigznēm un brūnas durvis. Pie sienas ar uzrakstu «Karu negribam, bet prettriecienam esam gatavi» mīņājās pikē vestes, saņemtas gūstā visa grupiņa reizē. Pa skatuvi staigāja lektors zaļā frencī un, neapmierināti raudzīdamies uz durvīm, kas ar troksni laida iekšā arvien jaunas saindēto grupas, karavīra noteiktajā balsī runāja:
— Pēc iedarbības rakstura indīgās kaujas vielas dalās smacējošās, asaru izsaucošās, vispārindīgās, ^miesas audus bojājošās, iekaisumus izsaucošās un tā tālāk. No asaru izsaucošām indīgām vielām var minēt chlorpikrinu, benzola bromidu, bromacetonu, chloracetofenonu . . .
Ostaps pavērsa savu drūmo skatienu no lektora uz klausītājiem. Jaunie ļaudis skatījās oratoram mutē vai arī pierakstīja lekciju burtnīciņā, vai arīdzan rosījās pie plāksnes ar šautenes detaļām. Otrā rindā vientuļi sēdēja sportiska izskata meitene un domīgi raudzījās uz teatralo mēnesi.
«Jauka meitene,» Ostaps nolēma, «žēl tikai, ka nav laika. Par ko viņa domā? Taču laikam ne jau par benzola bromidu. Ai, ai, ai! Vēl šorīt es varēju kopā ar tādu meiteni aizlaisties kaut kur uz Okeāniju, uz Fidži vai uz kādām Dzīvokļbiedrības salām, vai uz Riodežaneiro.» Atceroties zaudēto Rio, Ostaps sāka nemierīgi skraidīt pa patvertni.
Pikē vestes, skaitā četrdesmit cilvēku, jau atguvušās no satricinājuma, pieskrūvēja stērķelētās apkaklītes un dedzīgi sprieda par Paneiropu, par triju valstu jūras konferenci un par gandismu.
— Vai esat dzirdējis? — viena veste teica otrai. — Gandijs ieradies Dandi.
— Gandijs ir vīrs ar galvu uz pleciem! — tas nopūtās. — Arī Dandi ir ģeniālā galva.
Izcēlās strīds. Vienas vestes apgalvoja, ka Dandi esot pilsēta un nevarot būt vīrs ar galvu uz pleciem. Citas ar stulbu neatlaidību centās pierādīt pretējo. Vispār, visi vienojās par to, ka Cernomorskā jau tuvākās dienās tikšot pasludināta par brīvpilsētu.
Lektors atkal sarauca pieri, jo durvis no jauna atvērās un telpā ar troksni ieradās jauni iemītnieki — Balaganovs un Paņikovskis. Gāzu uzbrukums viņus bija pārsteidzis, atgriežoties no nakts ekspedīcijas. Pēc noņemšanās ar bumbām viņi bija nosmulējušies kā runči marta mēnesī. Ieraudzījuši komandoru, piena brāļi nodūra acis.
— Kas jums lēcies, vai esat piedalījušies biskapa vārda dienas svinības? — Ostaps saīdzis jautāja.
Ostapsbaidījās, ka tik viņi nesāktu iztaujāt par Koreiko lietas gaitu, tāpēc dusmīgi sarauca uzacis un pats devās uzbrukumā.
— Nu padziediet, mazputniņi, — ko esat pastrādājuši?
— JānudienL — Balaganovs sacīja, likdams roku uz sirds. — To putru ievarīja Paņikovskis.
— Paņikovski! — komandors bargi uzsauca.
— Goda vīra vārds! — iesaucās konvencijas pārkāpējs. — Jūs taču zināt, Bender, kā es jūs cienu! Tie ir Balaganova triki.
— Sura! — vēl bargāk ieteicās Ostaps.
— Un jūs viņam tūlīt noticējāt! — ar pārmetumu balsī sacīja nagu sagādes pilnvarotais. — Nu kā jūs domājat, vai es bez jūsu atļaujas būtu ņēmis šīs bumbas?
— Tātad jūs paņēmāt bumbas? — iekliedzās Ostaps. — Kālab gan?
— Paņikovskis apgalvoja, ka tās esot no zelta.
Ostaps paskatījās uz Paņikovski. Tikai tagad viņš pamanīja, ka zem svārkiem tam nav pusrubļa krūtažas un no turienes dieva pasaulē raugās kaila krūts. Ne vārda nesacīdams, lielais kombinators nokrita uz krēsla. Viņš kratījās smieklos, ar rokām tvarstīdams gaisu. Tad no viņa rīkles izlauzās vulkāniskā dārdoņa, no acīm tecēja asaras, un smiekli, kuros izpaudās nakts nogurums, vilšanās Koreiko sakāvē, kuru tik nožēlojami parodcja piena brāļi, — drausmīgi smiekli atskanēja gāzu patvertnē. Pikē vestes satrūkās, bet lektors vēl skaļāk un noteiktāk runāja par indīgajām kaujas vielām.
Smiekli vēl durstīja Ostapu ar tūkstošiem narzana adatiņu, bet viņš jau jutās atsvaidzināts un jaunāks, kā cilvēks, kas izgājis visas frizētavas instances: ir draudzību ar bārdas nazi, ir iepazīšanos ar šķērēm, ir odekolona lietutiņu un pat uzacu sasukāšanu ar speciālu suku. Maigs okeana vilnis jau iešļāca viņa sirdī, un uz Balaganova jautājumu par kopējo pasākumu viņš atbildēja, ka viss noritot lieliski, ja neskaita miljonārā negaidīto bēgšanu nezināmā virzienā.
Piena brāļi Ostapa vārdiem nepievērsa vajadzīgo uzmanību. Viņus iepriecināja tas, ka jezga ar bumbām tik viegli gājusi secen.
— Skatieties, Bender, — sacīja nagu sagādes pilnvarotais.
— Re, kur sēž jaunkundze. Ar viņu Koreiko vienmēr pastaigajas.
— Tātad tā ir Zosja Siņicka? — Ostaps ar uzsvaru noteica.
— Nu patiešām — tik negaidot, trokšņainā ballē…
Ostaps izspraucās pie skatuves, laipni pārtrauca runātāju un, uzzinājis, ka gāzu uzbrukuma gūsts turpināšoties vēl stundas pusotras vai divas, pateicās un apsēdās turpat pie skatuves līdzās Zosjai. Pēc kāda laiciņa meitene vairs neskatījās uz izmālēto logu. Uzkrītoši skaļi smiedamās, viņa rāva laukā no Ostapa rokām savu matu suku. Kas attiecas uz lielo kombinatoru, tad, spriežot pēc viņa lūpu kustībām, viņš runāja bez apstājas.
Gāzu patvertnē ievilka inženieri Talmudovski. Viņš atgaiņājās ar diviem čemodāniem. Viņa sārtā piere bija valga no sviedriem un spīdēja kā pankūka.
— Nekā nevaru līdzēt, biedri! — runāja rīkotājs. — Manevri! Jūs bijāt iekļuvis saindētā zonā.
— Bet es taču braucu ar ormani! — uzbudinājās inženieris.
— Ar or-ma-ni! Es dienesta darīšanās steidzos uz staciju. Naktī es nokavēju vilcienu. Vai tagad arī lai nokavēju?
— Biedri, esiet apzinīgs!
— Kāpēc man jābūt apzinīgam, ja es braucu ar ormani! — dusmojās Talmudovskis.
Viņš tā pasvītroja šo apstākli, it kā braukšana ormanī padarītu pasažieri neievainojamu un atņemtu chlorpikrinam, bromacetonam un benzola bromidam to indīgās, nāvējošās īpašības. Kas zin, cik ilgi vēl Talmudovskis būtu strīdējies ar osoaviachimiešiem, ja gāzu patvertnē neienāktu jauns saindētais un, spriežot pēc marlē satītās galvas, arī ievainots pilsonis. Pamanījis jauno viesi, Talmudovskis apklusa un veikli ienira pikē vestu pūlī. Bet cilvēks marlē ieraudzīja inženiera vareno stāvu un devās tieši pie viņa.
— Beidzot es jūs notvēru, inženieri Talmudovski! — viņš draudoši iesaucās. — Uz kāda pamata jūs pamētāt rūpnīcu?
Talmudovskis palūrēja uz visām pusēm ar mazajām kuiļa ačtelēm. Pārliecinājies, ka nekur nevar aizbēgt, viņš apsēdās uz saviem čemodāniem un aizsmēķēja papirosu.
— Ierodos pie viņa viesnīcā, — skaļi turpināja cilvēks marle,
— man saka: esot aizbraucis. Kā tad tā — aizbraucis, jautāju, viņš tikai vakar ieradās, un pēc kontrakta viņam šeit jānostrādā gads? Esot aizbraucis, man stāsta, ar visiem čemodāniem uz
Kazaņu. Es jau nodomāju — viss pagalam, atkal jāmeklē jauns speciālists, bet re, kā notvēru: sēž, kā redzat, un smēķē. Jūs, inženieri Talmudovski, esat vieglas dzīves tīkotājs! Jūs graujat ražošanu!
Inženieris nolēca no čemodāniem un, iesaukdamies: «Jūs pats graujat ražošanu!» — satvēra atmaskotāju ap viduci, aizveda kaktā un džinkstēja viņam ausī kā lielā muša. Drīz no kakta atskanēja aprauti vārdi: «Ar tādu algu . ..», «Pamēģiniet atrast!», «Bet komandējuma nauda?». Cilvēks marlē skumji raudzījās uz inženieri.
Lektors jau bija beidzis savas pamācības, nobeigumā parādīdams, kā lietojama pretgāzu maska, jau atvērās gāzu patvertnes durvis un pikē vestes, viena pie otras turēdamās, aizļepatoja uz «Floridas» pusi, jau Talmudovskis, atgrūdis savu vajātāju, izkļuva brīvībā, pilnā rīklē saukdams ormani, bet lielais kombinators vēl aizvien pļāpāja ar Zosju.
— Kas par feminu! — iziedams kopā ar Balaganovu uz ielas, greizsirdīgi sacīja Paņikovskis. —• Ah, ja bumbas būtu bijušas no zelta! Goda vīra vārds, es būtu viņu ņēmis par sievu.
Dzirdot pieminam nelaimīgās bumbas, Balaganovs sāpīgi iegrūda Paņikovskim ar elkoni. Dunka nāca īstā laikā. Gāzu patvertnes durvīs parādījās Ostaps ar feminu zem rokas. Viņš ilgi atvadījās no Zosjas, sapņaini skatīdamies viņai tieši acīs. Zosja pēdējo reizi pasmaidīja un aizgāja.
— Par ko jūs ar viņu runājāt? — aizdomīgi jautāja Paņikovskis.
— Tāpat vien, par šo un to, — Ostaps atbildēja. -— Nu, zelta vedēji, pie darba! Vajag atrast aizstāvamo.
Paņikovski aizsūtīja uz «Herkulesu», Balaganovu — uz Aleksandra Ivanoviča dzīvokli. Pats Ostaps aizdiedza uz stacijām. Bet miljonārs kantorists bija pazudis. «Herkulesā» viņa numuriņš nebija noņemts no uzskaites dēļa, dzīvoklī viņš nebija atgriezies, bet gāzu uzbrukuma laikā no stacijām bija atgājusi astoņi tālsatiksmes vilcieni. Bet Ostaps cita rezultātā arī negaidīja.
— Galu galā, — viņš sadrūmis sacīja, — nekā briesmīga nav. Piemēram, Ķīnā atrast vajadzīgo cilvēku ir diezgan grūti: tur dzīvo četrsimt miljonu iedzīvotāju. Bet pie mums pavisam viegli: tikai simt sešdesmit miljoni, trīsreiz vieglāk nekā Ķīnā. Ja tikai ir nauda. Un tā mums ir.
Taču no bankas Ostaps iznāca, turēdams rokā trīsdesmit četrus rubļus.
—- Tas ir viss, kas palicis no desmit tūkstošiem, — viņš teica ar neizsakāmām skumjām balsī, — bet es domāju, ka uz tekošā rēķina vēl ir seši septiņi tūkstoši… Kā tas varēja notikt? Viss norisa tik jautri, mēs iepirkām nagus un ragus. Dzīve bija valdzinoša, zemeslode griezās speciāli mums par prieku — un pēkšņi. . . Saprotu! Pieskaitāmie izdevumi! Aparats aprijis visu naudu.
Un viņš pārmetoši paskatījās uz piena brāļiem. Paņikovskis paraustīja plecus, it kā sacīdams: «Jūs zināt, Bender, kā es jūs cienu! Es vienmēr esmu teicis, ka jūs esat ēzelis.» Balaganovs apstulbis pieglauda savas sprogas un jautāja:
— Ko mēs tagad iesāksim?
— Kā — ko iesāksim? — Ostaps iesaucās. — Bet ragu un nagu sagādes kantoris? Un inventārs? Par vienu pašu rakstāmpiederumu komplektu «Ar seju pret laukiem» jebkura iestāde ar prieku samaksās simt rubļu! Un rakstāmmašīna! Un caurumotājs, brieža ragi, galdi, barjera, patvāris! To visu var pārdot. Pēdīgi mums rezervē ir Paņikovska zelta zobs. Protams, tas ir mazliet mazāks par bumbām, taču tomēr zelta molekula, cēlmetāls.
Pie kantora draugi apstājās. Pa atvērtajām durvīm bija dzirdamas no komandējuma atbraukušo lopkopības technikuma studentu jaunās, spēcīgās balsis, Funta miegainā murmināšana un vēl citi nepazīstami basi un baritoni ar neapšaubāmu agrono- rnisku tembru.
— Tas ir noziegums! — sauca praktikanti. — Mēs jau toreiz brīnījāmies. Visas kampaņas laikā iepirkti tikai divpadsmit kilogrami sliktas kvalitates ragu.
— Jūs nodosim tiesai! — dārdēja basi un baritoni. — Kur nodaļas priekšnieks? Kur nagu sagādes pilnvarotais?
Balaganovs sāka trīcēt.
— Kantoris ir miris, — čukstēja Ostaps, — un mēs šeit vairs neesam vajadzīgi. Mēs iesim pa saules apspīdētu ceļu, bet Funtu iespundēs sarkanā ķieģeļu mājā, pie kuras logiem arehitekta dīvaino kaprižu dēļ pieskrūvētas resnas restes.
Nodaļas ekspriekšnieks nebija kļūdījies. Kritušie eņģeļi vēl nebija aizgājuši no kantora ne trīs kvartalus, kad aiz muguras saklausīja ormaņa ekipāžās rīboņu. Ekipāžā brauca Funts. Viņš būtu gaužām līdzīgs labsirdīgam vectētiņam, kas pēc ilgas pošanas dodas ciemos pie precēta mazdēla, ja nebūtu miliča, kas stāvēja uz kāpšļa un pieturēja veci aiz kaulainās muguras.
— Funts vienmēr sēdējis, — antilopieši dzirdēja veča zemo, dobjo balsi, kad kariete brauca garām. — Funts sēdēja Aleksandra
Otrā «Atbrīvotāja» laikā, Aleksandra Trešā «Miermīlīgā» laikā, Nikolaja Otrā «Asiņainā» laikā, Aleksandra Fjodoroviča Kerenska laikā …
Un, uzskaitīdams carus un zvērinātos advokatus, Funts nolieca pirkstus.
— Bet ko mēs tagad darīsim? — jautāja Balaganovs.
— Lūdzu neaizmirstiet, ka jūs dzīvojat vienā laikmetā ar Ostapu Benderu, — skumīgi sacīja lielais kombinators. — Lūdzu iegaumējiet, ka viņam ir brīnišķīga soma, kurā atrodas viss, kas nepieciešams kabatas naudas iegūšanai. Iesim mājup pie Lochankina! '
Citronu šķērsielā viņus gaidīja jauns trieciens.
— Kur tad māja? — iesaucās Ostaps. — Te taču vēl vakar vakarā bija māja?
Bet mājas nebija, nebija «Vārnu brīvciema». Pa apdegušiem baļķiem kāpelēja vienīgi apdrošināšanas inspektors. Atradis pagalma stūrī petrolejas kannu, viņš to paostīja un šaubās šūpoja galvu.
— Nu, bet ko tagad? — jautāja Balaganovs, izbiedēti smaidīdams.
Lielais kombinators neatbildēja. Viņu nomāca somas bojā eja. Bija sadedzis burvju maiss, kur atradās gan indieša čalma, gan afiša «Ieradies Priesteris», gan daktera chalats un stetoskops. Kā tikai tur nebija!
— Redziet, — pēdīgi izdvesa Ostaps, — liktenis spēlējas ar cilvēku, bet cilvēks spēlē ar pijoli.
Viņi klīda pa ielām bāli, vīlušies, bēdu nomākti. Viņus grūstīja garāmgājēji, bet viņi pat nereaģēja uz to. Paņikovskis kā uzrāvis plecus pēc neveiksmes bankā, tā tos vairs nenolaida. Balaganovs plūkāja savas sarkanās sprogas un grūtsirdīgi pūta. Benders gāja visiem aizmugurē un, galvu nokāris, mechaniski murmināja: «Gals ir izpriecas dienām jau, šauj atkal, mans mazais zuav.» Tādā noskaņojumā viņi aizvilkās iebraucamā vietā. Dziļi nojumē rēgojās dzeltenā «Antilope». Traktiera lievenī sēdēja Kozļēvičs. Ar baudu pūzdams, viņš no apakštasītes sūca karstu tēju. Seja kvēloja sarkana kā māla pods. Viņš jutās kā septītās debesīs.
—• Ādam! —- sacīja lielais kombinators, nostādamies šofera- priekšā. — Mums nekas vairs nav palicis. Mēs esam nabagi, Ādam! Pieņemiet mūs! Mēs ejam bojā.
Kozļēvičs piecēlās. Komandors, pazemots un nabags, staveja viņa priekšā ar atsegtu galvu. Ādama Kozļēviča gaišajās poļa acīs iemirdzējās asaras. Viņš nokāpa no lieveņa un pēc kārtas apkampa visus antilopiešus.
— Taksometrs ir brīvs! — viņš sacīja, rīdams žēluma asaras.
— Lūdzu sēdieties!
— Bet varbūt mums vajadzēs braukt tālu, ļoti tālu, — Ostaps ieteicās, — varbūt līdz pašai pasaules malai, varbūt — vēl tālāk. Padomājiet!
— Kurp vien vēlaties! — atbildēja* uzticīgais Kozļēvičs.
— Taksometrs ir brīvs!
Paņikovskis raudāja, aizsegdams seju ar dūrēm un čukstēdams: — Kāda sirds! Goda vīra vārds! Kāda sirds!