Par visu, ko lielais kombinators darīja nākošajās dienās pēc pārvietošanās iebraucamajā vietā, Paņikovskis atsaucās ar lielu, neapmierinātību.
— Benders trako! — viņš sacīja Balaganovam. — Viņš mūs pavisam pazudinās.
Un patiešām, kur viņam vajadzēja censties pēc iespējas ilgāk sataupīt šos pēdējos trīsdesmit četrus rubļus un izmantot vienīgi pārtikas pirkšanai, Ostaps devās uz puķu veikalu un nopirka par trīsdesmit pieciem rubļiem lielu, čaukstošu rožu klēpi kā veselu puķu dobi. Iztrūkstošo rubli viņš paņēma no Balaganova. Ziedos ielika zīmīti: «Vai jūs jūtat, kā pukst mana maigā sirds?» Balaganovam pavēlēja aiznest ziedus Zosjai Siņickai.
•— Ko jūs darāt? — Balaganovs iesaucās, pamādams ar ro^ zēm. — Kam vajadzīgs tāds šiks?
—- Vajadzīgs, Sura, vajadzīgs, — Ostaps atbildēja. — Neka nevar darīt! Man ir maiga sirds. Kā teļam. Un bez tam tā tik un tā nav nekāda nauda. Ir vajadzīga ideja.
Ostaps iesēdās «Antilopē» un palūdza Kozļēviču, lai pavizina viņu kaut kur ārpus pilsētas.
— Man vajag, — viņš sacīja, — vientulībā pafilozofēt par visu notikušo un noteikt nepieciešamās prognozes nākotnei.
Augu dienu uzticīgais Ādams vizināja lielo kombinatoru pa baltajiem piejūras ceļiem garām atpūtas namiem un sanatorijām; kur atpūtnieki švīkstināja kurpes, dauzīja ar veseriem kroketa- bumbas vai lēkāja pie volejbola tīkliem. Telegrāfā stieples skanēja kā violončela stīgas. Vasarnieces audekla somās stiepa zilus bak- lažanus un melones. Jauni cilvēki, ar kabatas lakatiņiem apsējuši pēc peldēšanās slapjos matus, nekautrīgi skatījās sievietēm acīs un izdāļāja laipnības, kuru pilns komplekts bija katram černomor- skietim līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Ja gāja divas vasarnieces, jaunie černomorskieši viņas pavadīja ar izteicienu: «Kāda^ skaistulīte tā malējā!» Pie tam viņi no visas sirds smējās. Viņus uzjautrināja tas, ka vasarnieces nekādi nevarēja noteikt, kurai no viņām kompliments domāts. Bet, ja gadījās satikt vienu pašu vasarnieci, jokupēteri apstājās kā zibens ķerti un ilgi šmaukstināja ar lūpām, tēlodami mīlas ilgas. Jaunā vasarniece piesarka un, skriedama pāri ceļam, kaisīja zilus baklažanus, kas sieviešu pa- vedinātājiem izvilināja homeriskus smieklus.
Ostaps zvilnēja uz cietajiem «Antilopes» spilveniem un domāja. Izplēst naudu no Polichajeva vai Skumbrijeviča neizdevās ■— herkulesieši bija aizbraukuši atvaļinājumā. Vājprātīgais grāmatvedis Berlaga nebija ņemams vērā: no viņa labu izslaukumu nevarēja gaidīt. Taču, neraugoties uz to, Ostapa plāni un viņa maigā sirds prasījās vēl uzkavēties Cernomorskā. Cik ilgi šeit būs jāpaliek, to arī viņš pats vēl nezināja.
Saklausījis pazīstamo aizkapa balsi, Ostaps paskatījās uz ietvi. Aiz papeļu rindas zem rokas soļoja laulāts pāris jau labi gados. Laulātie draugi acīm redzot gāja uz liedagu. Aizmugurē vilkās Lochankins. Viņš nesa sieviešu lietussargu un groziņu, no kura rēgojās laukā termosa pudele un malai pāri plivinājās peldpalags.
— Varvara, — viņš dīca, — klausies, Varvara!
— Ko tev vajag, mana nelaime? — jautāja Ptiburdukova, neskatīdamās atpakaļ.
— Es vēlos tevi iegūt, jā, Varvara! …
— Nē, tas ir gan neģēlis! — sirdījās Ptiburdukovs, arī neskatīdamies runātājā.
Un savādā ģimene pagaisa «Antilopes» saceltajos putekļos.
Kad putekļi nogūlās zemē, Benders jūras un ziedu fonā ieraudzīja lielu stikla ateljē.
Ģipša lauvas ar nosmērētiem purniem sēdēja plašu kāpņu pie- kājē. No ateljē plūda kairinoša bumbieru esences smarža. Ostaps paostīja gaisu un palūdza Kozļēviču pieturēt. Viņš izkāpa no mašīnas un atkal ņēmās vilkt nāsīs esences dzīvinošo smaržu.
— Kā es to uzreiz neiedomājos! — viņš murmināja, grozīdamies pie parādes durvīm.
Viņš pievērsa skatienu izkārtnei «Cernomorskas pirmā kino-
fabrika», paglaudīja kāpņu lauvas siltās krēpes un, izdvesis: «Hol- konda,» — ātri devās atpakaļ uz iebraucamo vietu.
Visu nakti viņš sēdēja pie palodzes un rakstīja petrolejas lampiņas gaismā. Vējš, pūzdams logā, šķirstīja aprakstītās lapiņas. Sacerētāja priekšā atklājās ne visai pievilcīga ainava. Delikatais mēness vis nelēja savus starus pār diezin kādām pilīm. Iebraucamā vieta elpoja, grozījās un krāca miegā. Neredzamie zirgi tumšajos kaktos klaudzināja pakavus. Sīki spekulanti gulēja ratos, palikuši sev apakšā savu nožēlojamo preci. Atraisījies zirgs klīda pa pagalmu un, uzmanīgi kāpdams pār ilksīm, vilkdams sev līdzi apaušus un bāzdams purnu ratos, meklēja miežus. Viņš pienāca arī pie sacerētāja loga un, nolicis galvu uz palodzes, skumīgi paskatījās uz Ostapu.
— Ej vien prom, ej, zirdziņ, — teica lielais kombinators, — tas nav tavai saprašanai!
Pret rītausmu, kad iebraucamā vieta sāka atdzīvoties un starp ratiem jau klīda zēns ar ūdens spaini, smalkā balstiņā saukdams: «Kam ziergus padzierdīt?» — Ostaps pabeidza savu darbu, izvilka no «Koreiko lietas» tīru papīra lapu un uzrakstīja virsrakstu:
„Rumpis"
Pilnmetrāžās filma O. Bendera scenārijs
Cernomorskas pirmaja kinofabrikā bija tāds jūklis, kāds parasti ir tikai zirgu gada tirgos un tieši tai brīdī, kad visa sabiedrība ķer kabatas zagli.
Pie parādes durvīm sēdēja komandants. Visiem, kas gāja iekšā, viņš stingri pieprasīja caurlaides, bet, ja caurlaidi nedeva, tad laida tāpat. Cilvēki zilās beretēs saskrējās ar cilvēkiem darba kombinezonos, izklīda pa daudzajām kāpnēm un nekavējoties pa tām pašām kāpnēm skrēja lejup. Vestibilā viņi apmeta riņķi, uz mirkli apstājās, stulbi raugoties sev priekšā, un no jauna devās uz augšu ar tādu veiklību, it kā tos kāds no mugurpuses šaustītu ar slapju pātagu. Pa kaklu pa galvu skrēja asistenti, konsultanti, eksperti, administratori, režisori ar savām adjutantēm, gaismas meistari, redaktori montētāji, pavecas scenāristes, teksta drillē- tāji un lielā čuguna zīmoga glabātāji.
Ostaps, sākumā mēģinājis soļot pa kinofabriku savā parastajā solī, drīz manīja, ka nekādi nevar ieslēgties šajā riņķojošajā pasaulē. Neviefts neatbildēja uz viņa jautājumiem, neviens neapstājās.
— Vajadzēs piemēroties ienaidnieka īpatnībām, — Ostaps nolēma.
Viņš vieglītēm sāka skriet un tūlīt sajuta atvieglojumu. Viņam pat izdevās apmainīties pāris vārdiņiem ar kādu adjutanti. Tad lielais kombinators sāka skriet, cik vien ātri spēja, un drīz manīja, ka ir iekļāvies tempā. Tagad viņš skrēja plecu pie pleca ar literārās daļas vadītāju.
— Scenārijs! — kliedza Ostaps.
— Kāds? — jautāja literārās daļas vadītājs, skriedams stingrā riksī.
— Labs! — Ostaps atbildēja, izvirzīdamies mazliet priekšā.
— Es jums jautāju: kāds? Mēmais vai skaņu?
— Mēmais.
Viegli mezdams biezajās zeķēs ieautās kājas, literārās daļas vadītājs pagriezienā apdzina Ostapu un uzsauca: — Nevajag!
— Kā tad tā — nevajag? — jautāja lielais kombinators, pāriedams smagos aulekšos.
— Pavisam vienkārši! Mēmā kino vairs nav. Griezieties pie skaņiniekiem.
Viņi abi uz mirkli apstājās, stulbi paskatījās viens otrā un aizskrēja katrs uz savu pusi. Pēc īsa brītiņa Benders, vicinādams manuskriptu, atkal skrēja piemērotā kompānijā starp diviem rikšojošiem konsultantiem.
— Scenārijs! — smagi elsodams, Ostaps pavēstīja.
Konsultanti, enerģiski pārvietodami savus kātus, vērsās pie
Ostapa:
— Kāds scenārijs?
— Skaņu.
— Nevajag, — atbildēja konsultanti, paātrinādami gaitu.
Lielais kombinators atkal pazaudēja ātro ritmu un sāka apkaunojoši mīcīties uz vietas.
— Kā tad tā — nevajag?
— Vienkārši nevajag. Skaņu kino vēl nav.
Pusstundu uzcītīgi rikšodams, Benders noskaidroja Cernomorskas pirmās kinofabrikas kutelīgo stāvokli. Suns bija aprakts tai apstāklī, ka mēmais kino vairs nestrādāja, jo sākās skaņu kino era, bet skaņu kino vēl nestrādāja dažādu organizatorisku nekārtību dēļ, kas bija saistītas ar mēmā kino eras likvidēšanu.
Pašā darba dienas karstumā, kad asistentu, konsultantu, ekspertu, administratoru, režisoru, adjutantu, gaismas meistaru, scenāristu un lielā čuguna zīmoga glabātāju skriešana bija sasniegusi savā laikā slavenā «Spēkoņa» ātrumu, izplatījās baumas, ka kaut kur kādā istabā sēžot cilvēks, kurš steidzamā kārtā konstruējot skaņu kino. Ostaps no visa spara iedrāzās lielā kabinetā un apstājās, klusuma pārsteigts. Aiz galda, sagriezies sāniski, sēdēja mazs cilvēks ar beduina bārdeli un zelta pensneju aukliņā. Noliecies viņš ar pūlēm vilka nost kurpi.
— Sveicināts, biedri! — skaļi sacīja lielais kombinators.
Bet cilvēks neatbildēja. Viņš novilka kurpi un ņēmās no tās purināt ārā smiltis.
— Sveicināti! — Ostaps atkārtoja. — Es atnesu scenāriju!
Cilvēks ar beduina bārdeli nesteigdamies apāva kurpi un klusēdams savilka saites. Pabeidzis šo darbu, viņš pagriezās pret saviem papīriem un, piemiedzis vienu aci, sāka vilkt sīkus, glītus rakstu ķekšus.
— Kāpēc jūs klusējat? — Benders iebrēcās ar tādu sparu, ka uz kino darbinieku galda iešķindējās telefona klausule.
Tikai tad kino darbinieks pacēla galvu, paskatījās uz Ostapu un sacīja:
— Lūdzu runājiet skaļāk. Es nedzirdu.
— Rakstiet viņam zīmīti, — deva padomu garām skrejošais konsultants raibā vestē, — viņš ir kurls.
Ostaps atsēdās pie galda un uzrakstīja uz papīra strēmeles:
«Vai jūs esat skaņinieks?»
— Jā, — atbildēja kurlais.
«Atnesu skaņu scenāriju. Saucas «Rumpis», tautas traģēdija sešas dalās,» atri uzrakstīja Ostaps.
Kurlais caur zelta pensneju paskatījās uz zīmīti un sacīja:
— Lieliski! Mēs tūlīt jūs iesaistīsim darbā. Mums nepieciešami svaigi spēki.
«Prieks darboties. Bet kā ar avansu?» uzrakstīja Benders.
— «Rumpis» — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs! — sacīja kurlais. — Pasēdiet šeit, es tūlīt atnākšu. Tikai nekur neaizejiet. Es būšu tieši pēc minūtes.
Kurlais paķēra pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju un izslīdēja no istabas.
— Mēs jūs iesaistīsim skaņu grupā! — viņš sauca, nozūdot aiz durvīm. — Pēc minūtes es atgriezīšos.
Ostaps kabinetā nosēdēja pusotras stundas, bet kurlais neatgriezās. Tikai izgājis uz kāpnēm un iek|uvis vispārējā tempā, Ostaps uzzināja, ka kurlais jau sen aizbraucis ar automobili un šodien neatgriezīsies. Un vispār nekad vairs šЈit neatgriezīsies, jo viņu pēkšņi pārsvieduši uz Umaņu vadīt kulturas darbu smago ormaņu vidū. Bet par visu šausmīgāka šķita apziņa, ka kurlais bija aizvedis līdzi pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju. Lielais kombinators izkūņojās no skrējēju loka, atslīga uz sola un pieplaka turpat sēdošā šveicara plecam.
— Ņemsim, piemēram, mani! — pēkšņi sacīja šveicars, acīm redzot attīstīdams domu, kas jau sen to mocīja. — Režisora palīgs Terentjevs man sacīja, lai es audzējot bārdu. Spēlēsi, viņš saka, pie mums filmā Nebukadnecaru vai Belzacaru, es to nosaukumu lāgā neatceros. Es arī ataudzēju — skaties, kas par bārdu — kā patriarcham! Bet ko lai tagad ar to iesāk, ar tādu bārdu! Režisora palīgs saka: mēmo filmu vairs nebūs, bet skaņu filmā, viņš saka, tu spēlēt nevari, jo tev ir nepatīkama balss. Tā nu es sēžu ar bārdu, tpī tevi, kā āzis! Noskūt žēl, bet nēsāt kauns. Tā nu es dzīvoju.
— Bet vai filmas pie jums uzņem? — jautāja Benders, pamazām nākdams pie apziņas.
— Kas nu tur par uzņemšanu? — cienīgi atbildēja bārdainais šveicars. — Pērngad uzņēma mēmo filmu no romiešu dzīves. Līdz šim laikam iztiesāties vien nevar sakarā ar kriminālnoziegumiem.
— Kāpēc tad viņi visi skraida? — painteresējās lielais kombinators, norādīdams uz kāpnēm.
— Pie mums visi nemaz tā neskraida, — piezīmēja šveicars, — rau, biedrs Suprugovs neskraida. Lietpratīgs cilvēks. Aizvien vēl domāju pie viņa aiziet sakarā ar bārdu, kā par bārdu maksās: vai pēc saraksta vai atsevišķa ordera .. .
Padzirdis vārdu «orders», Ostaps aizgāja pie Suprugova. Šveicars nebija melojis. Suprugovs neaujoja pa stāviem, nenēsāja Alpu bereti, nevalkāja pat ārzemju ierēdņu golfa bikses. Uz viņu raugoties, patīkami atpūtās acis.
Lielo kombinatoru viņš sagaidīja ārkārtīgi sausi.
— Es esmu aizņemts, — viņš sacīja pāva balsī, — jums es varu veltīt tikai divas minūtes.
— Tas ir pilnīgi pietiekoši, — ieminējās Ostaps. — Mans scenārijs «Rumpis»…
— īsāk, — sacīja Suprugovs.
— Scenārijs «Rumpis»…
— Sakiet īsi un skaidri: ko jums vajag?
— «Rumpis»…
— īsāk. Cik jums pienākas?
— Man kāds kurlais …
— Biedri! Ja jūs tūlīt nesacīsiet, cik jums pienākas, es jūs palūgšu atstāt šīs telpas. Man nav laika.
— Deviņsimt rubļu, — lielais kombinators nomurmināja.
— Trīssimt! — kategoriski noteica Suprugovs. — Saņemiet un ejiet! Un iegaumējiet: jūs man esat nozadzis liekas pusotras minūtes.
Suprugovs ar plašiem vilcieniem uzšņāpa zīmīti grāmatvedībai, iedeva to Ostapam un satvēra telefona klausuli.
Iziedams no grāmatvedības, Ostaps iebāza naudu kabatā un sacīja:
— Nebukadnecaram taisnība. Seit ir tikai viens lietpratīgs cilvēks — un tas pats Suprugovs.
Pa to laiku skraidīšana pa kāpnēm, riņķošana, spiegšana un zviegšana Cernomorskas pirmajā kinofabrikā bija sasniegusi augstāko pakāpi. Adjutantes vieza zobus. Režisora palīgi veda melnu āzi, jūsmodami par tā fotogenismu. Konsultanti, eksperti un čuguna zīmoga glabātāji uzgrūdās cits citam virsū un aizsmakuši smējās. Aizjoņoja kurjere ar krāsns slotu. Lielajam kombinatoram pat šķita, ka viens no asistentiem aspirantiem zilganās biksēs izlidoja virs pūļa un, apmetis loku ap lustru, nosēdās uz karnizes.
Un tai pašā brīdī atskanēja vestibila pulksteņa zvans.
«Bamm!» — sita pulkstenis.
Stikla ateljē sadrebināja brēkšana un klaigas. Asistenti, konsultanti, eksperti un redaktori montētāji metās lejā pa kāpnēm. Pie izejas durvīm sākās drūzmēšanās.
«Bamm! Bamm!» — sita pulkstenis.
Klusums līda ārā no kaktiem. Pazuda lielā zīmoga glabātāji, teksta drillētāji, administratori un adjutantes. Pēdējo reizi pazibēja kurjeres krāsns slota.
«Bamm!» — sita pulkstenis ceturto reizi.
Ateljē vairs neviena nebija. Un tikai durvīs, aizķēries ar svārku kabatu aiz misiņa roktura, plosījās, žēli vaimanāja un ar kājām kārpīja marmora grīdu asistents aspirants debeszilās biksēs.
Darba diena bija beigusies.
No krasta, no zvejnieku ciemata puses atlidoja gaiļa dziesma.
Kad antilopieši! kase papildinājās ar kinonaudu, komandora autoritate, kas bija pēc Koreiko bēgšanas nedaudz kritusies, atkal cēlās. Paņikovskim izsniedza nelielu sumu kefiram un apsolīja zelta žokļus. Balaganovam Ostaps nopirka svārkus un piedevām ādas kabatas portfeli, kas čīkstēja kā segli. Lai gan kabatas portfelis bija tukšs, Šura to bieži izvilka un paraudzījās iekšā. Kozļēvičs saņēma piecdesmit rubļu benzina iegādei.
Antilopieši dzīvoja skaidru, tikumisku, gandrīz vai laucinie- cisku dzīvi. Viņi palīdzēja iebraucamās vietas vadītājam uzturēt kārtību un pārzināja miežu un krējuma cenas. Paņikovskis reizēm izgāja pagalmā, norūpējies atvēra muti tuvākajam zirgam, skatījās zobos un murmināja: «Krietns ērzelis,» — kaut gan viņa priekšā stāvēja krietna ķēve.
Vienīgi komandors nozuda veselām dienām, un, kad atkal parādījās iebraucamā vietā, viņš bija jautrs un izklaidīgs. Viņš atsēdās pie draugiem, kuri dzēra tēju netīrā stikla verandā, pārmeta spēcīgo, sarkanā kurpē ieauto kāju pār celi un draudzīgi runāja:
— Vai patiešām dzīve ir jauka, Paņikovski, vai man tas tikai tā liekas?
— Kur tad jūs līksmojat? — greizsirdīgi jautāja konvencijas pārkāpējs.
— Vecīt! Tā meitene nav priekš jums, — Ostaps atbildēja.
To dzirdot, Balaganovs līdzjūtīgi smējās un aplūkoja jauno
kabatas portfeli, bet Kozļēvičs smīnēja savās konduktora ūsās. Viņš ne vienreiz vien jau bija vizinājis komandoru un Zosju pa Piejūras šoseju.
Jaukais laiciņš kvēlināja mīlestību. Pikē vestes apgalvoja, ka tāds augusts neesot bijis kopš portofranco laikiem. Nakts rādija tīru, teleskopisku debesi, bet diena vēla pilsētai pie kājām spirdzinošu jūras vilni. Sētnieki pie māju vārtiem tirgojās ar strīpainiem, cietumnieciskiem arbūziem, un pilsoņi nopūlējās, spiezdami arbu- zus no abiem poliem un likdami pie auss, lai saklausītu vēlamos sprakšķus. Vakaros no sporta laukumiem atgriezās sasvīduši, laimīgi futbolisti. Aiz viņiem, saceldami putekļus, skrēja puikas. Viņi ar pirkstiem rādīja uz slaveno vārtsargu, bet reizēm pat pacēla to uz pleciem un cienīgi nesa.
Kādu vakaru komandors brīdināja «Antilopes» ekipāžu, ka rītā esot paredzēts liels izpriecas brauciens ārpus pilsētas un apdāvināšana.
— Ņemot vērā apstākli, ka mūsu bērnu rītu apmeklēs kāda meitene, — nozīmīgi sacīja Ostaps, — es palūgtu brīvprātīgo kungus nomazgāt ģīmjus, sakārtoties un galvenais — brauciena laikā nelietot rupjus vārdus.
Paņikovskis ļoti uztraucās, izlūdzies no komandora trīs rubļus, aizskrēja uz pirti un pēc tam vēl visu nakti tīrījās un skrāpējās kā zaldāts pirms parādes. Viņš piecēlās par visiem agrāk un ļoti steidzināja Kozļēviču. Antilopieši ar izbrīnu raudzījās uz Paņikovski. Viņš bija gludi skuvies, nopūderēts un līdzinājās atvaļinātam konferansjē. Ik mirkli viņš saraustīja uz leju žaketi un ar grūtībām grozīja kaklu Oskara Vailda parauga apkaklītē.
Brauciena laikā Paņikovskis turējās visai cienīgi. Kad viņu iepazīstināja ar Zosju, viņš galanti salieca augumu un pie tam tā samulsa, ka piesarka pat pūderis uz viņa vaigiem. Sēžot automobilī, viņš pievilka kreiso kāju, slēpdams saplīsušo kurpi, no kuras līda ārā lielais pirksts. Zosja bija baltā kleitā ar sarkanām apšu- vēm. Antilopieši viņai ļoti iepatikās. Viņu smīdināja rupjais Sura Balaganovs, kas visu ceļu pieglauda matus ar «Sobinova» suku. Reizēm viņš ar pirkstiem nošņauca degunu, pēc tam noteikti izņēma kabatas lakatiņu un sapņaini ar to apvēdinājās. Ādams Kazimirovičs mācīja Zosju vadīt «Antilopi», ar ko arī iekaroja^viņas simpātijās. Viņu mazliet mulsināja Paņikovskis. Viņa domāja, ka tas nerunā aiz lepnības. Bet visbiežāk viņas skatiens apstājās pie komandora kā marmorā izcirstās sejas.
Saulei rietot, Ostaps izdalīja apsolītās dāvanas. Kozļēvičs saņēma kompasveidīgu breloku, kas ļoti piederējās viņa biezajam sudraba pulkstenim. Balaganovam pasniedza «Daiļlasītāja prieku» dermatina iesējumā, bet Paņikovskim — rožainu kaklasaiti ar ziliem ziediem.
— Bet tagad, mani draugi, — Benders sacīja, kad «Antilope» atgriezās pilsēta, — mēs ar Zosju Viktorovnu mazliet pastaigāsimies, bet jums laiks atgriezties iebraucamā vielā un doties uz čučumuižu.
Iebraucamā vieta jau bija iemigusi, Balaganovs un Kozļēvičs ar deguniem atskaņoja arpedžo, bet Paņikovskis ar jauno kaklasaiti ap kaklu klīda starp ratiem, mēmās ilgās lauzīdams rokas.
— Kāda femina! — viņš čukstēja. — Es viņu mīlu kā meitu!
Ostaps ar Zosju sēdēja uz aizvēsturisko lietu muzeja kāpnēm.
Pa bruģēto laukumu smiedamies un ķircinādamies pastaigājās jauni cilvēki. Aiz platanu rindas spīdēja starptautiskā jūrnieku kluba logi. Ārzemju jūrnieki mīkstās cepurēs soļoja pa diviem, pa trim kopā un apmainījās ar īsām, nesaprotamām piezīmēm.
— Kāpēc jūs mani iemīlējāt? — jautāja Zosja, pieskardamās Ostapa rokai.
— Jūs esat maiga un brīnišķīga, — atbildēja komandors, — jūs esat par visām labākā visā pasaulē.
Ilgi un klusēdami viņi sēdēja muzeja kolonu melnajā ēnā, domādami par savu mazo laimi. Bija silti un tumšs kā starp divām plaukstām.
— Vai atceraties, es jums tiku stāstījusi par Koreiko? — pēkšņi Zosja sacīja. — Par to, kas lūdza manu roku.
— Jā, — Ostaps izklaidīgi atsaucās.
— Viņš ir ļoti jocīgs cilvēks, — Zosja turpināja. — Vai atceraties, es jums tiku stāstījusi, cik negaidīti viņš aizbrauca?
— Jā, — jau daudz uzmanīgāk sacīja Ostaps, — viņš ir ļoti jocīgs.
— Iedomājieties tikai, šodien es no viņa saņēmu vēstuli, ļoti amizantu …
— Ko? — pieceldamies iesaucās mīlētājs.
— Jūs esat greizsirdīgs? — Zosja šķelmīgi vaicāja.
— Mhm, mazliet. Ko tad raksta tas plencis?
— Viņš nav nekāds plencis. Viņš vienkārši ir ļoti nelaimīgs un nabadzīgs cilvēks. Sēdieties, Ostap! Kāpēc jūs piecēlāties? Nopietni, es viņu nemaz nemīlu. Viņš lūdz, lai es aizbraucot pie viņa.
— Kur, kur lai aizbraucot? — iesaucās Ostaps. — Kur viņš ir?
— Nē, to es jums neteikšu. Jūs esat greizsirdīgs. Jūs viņu vēl nogalināsiet.
— Kas jums nāk prātā, Zosja! — piesardzīgi ieteicās komandors. — Vienkārši interesanti zināt, kur ļaudis iekārtojas.
— O, viņš ir ļoti tālu! Raksta, ka atradis ļoti izdevīgu darbu, šeit viņam maz maksāja. Viņš tagad ir Austrumu Maģistrales celtniecībā.
— Kādā vietā?
— Goda vārds, jūs esat pārāk ziņkārīgs! Tā nevajag, Otello!
— Jānudien, Zosja, jūs mani smīdināt. Vai tiešām es esmu līdzīgs vecajam, glupajam morim? Vienkārši gribētos zināt, kādā Austrumu Maģistrales posmā ļaudis iekārtojas.
— Es pateikšu, ja jūs tā vēlaties. Viņš strādā par tabeļvedi Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā, — rāmi sacīja meitene, — tas tikai tāds nosaukums — pilsētiņa. Bet patiesībā tas ir vilciens. Aleksandrs Ivanovičs ļoti interesanti aprakstījis. Sis vilciens liek sliedes. Vai saprotat? Un pa tām pašām virzās uz priekšu. No dienvidiem tam pretī nāk otra tāda pati pilsētiņa. Tās drīz satiksies. Tad notiks svinīga sliežu savienošana. Tas viss notiek tuksnesī, viņš raksta, kamieļi . . . Tiešām interesanti, vai ne?
— Neparasti interesanti, — skraidīdams starp kolonām, iesaucās lielais kombinators. — Zināt ko, Zosja, laiks iet mājup. Ir jau vēls. Un auksts. Un vispār iesim!
Viņš piecēla Zosju no lieveņa, izveda laukumā un šeit apjuka.
— Vai tad jūs mani nepavadīsiet uz mājām? — meitene satraukti jautāja.
— Ko? — Ostaps pārvaicāja. — Ak maja? Redziet, es …
— Labi, — sausi iebilda Zosja, — uz redzēšanos. Un vairs nenāciet pie manis. Dzirdējāt?
Bet lielais kombinators vairs nekā nedzirdeja. Tikai noskrējis veselu kvartalu, viņš apstājās.
— Maigā un brīnišķīgā! — viņš nomurmināja.
Ostaps pagriezās atpakaļ un steidzās pie mīļotās. Brītiņu viņš joņoja zem melnajiem kokiem. Tad atkal apstājās, noņēma kapteiņa cepuri un mīņājās uz vietas.
— Nē, te nav Riodežaneiro! — viņš pēdīgi sacīja.
Viņš spēra vēl pāris ļodzīgu soļu, atkal apstājās, uzmauca cepuri uz acīm un, vairs neprātodams, joza uz iebraucamo vietu.
Tajā pašā naktī pa iebraucamās vietas vārtiem, palsi spīdinā- dama prožektorus, izbrauca «Antilope». Kozļēvičs samiegojies ar pūlēm grieza stūresratu. Balaganovs īsajā pošanās laikā bija paguvis mašīnā iesnausties, Paņikovskis skumīgi valbīja ačteles, drebinādamies nakts dzestrumā. Viņa sejā vēl bija manāmas svētku pūdera pēdas.
— Karnevals beidzies! — uzsauca komandors, kad «Antilope» dārdēdama pabrauca zem dzelzceļa tilta. — Sākusies skarbā ikdiena.
Bet vecā rebusnieka istabā pie sažuvuša rožu pušķa raudāja maigā un brīnišķīgā.