«Antilope» jutās slikti. Viņa apstājās pat pie nelieliem pauguriem un nevarīgi ripoja atpakaļ. Motorā bija saklausāmi svešādi trokšņi un gargšana, it kā zem automobiļa dzeltenā pārsega kādu žņaugtu. Mašīna bija pārlādēta. Bez ekipāžā tā vēl stiepa lielus degvielu krājumus. Kannās un pudelēs, kas aizņēma visas brīvās vietas, guldzēja benzins. Kozļēvičs šūpoja galvu, piedeva gāzi un satriekts raudzījās Ostapā.
— Adam, — teica komandors, — jūs esat mūsu tēvs, mēs jūsu bērni. Kurss uz austrumiem! Jums ir lielisks navigacijas instruments kompass breloks. Nenomaldieties no ceļa!
Antilopieši brauca jau trešo dienu, bet, izņemot Ostapu, neviens īsti nezināja jaunā ceļojuma galamērķi. Paņikovskis grūtsirdīgi raudzījās uz spurainajiem kukuruzas laukiem un bikli svepstēja:
— Kāpēc mēs atkal braucam? Kam tas vajadzīgs? Cernomorskā bija tik labi.
Un, atcerēdamies brīnišķīgo feminu, viņš smagi nopūtās. Bez tam viņam gribējās ēst, bet ko ēst nebija — nauda izbeigusies.
— Uz priekšu! — Ostaps iesaucās. — Nečinkstiet, večuki Jūs gaida zelta žokļi; apaļīga atraitnīte un vesels baseins kefira. Bala- ganovam es nopirkšu matroža uzvalciņu un iekārtošu pirmās pakāpes skolā. Tur viņš iemācīsies lasīt un rakstīt, kas viņa vecumā pilnīgi nepieciešams. Bet Kozļēvičs, mūsu uzticamais Ādams, dabūs jaunu mašīnu. Kādu jūs vēlaties, Ādam Kazimirovič? «Studbekeru», «linkolnu», «roisu», «spāņu sizu»?
— «Izotu fraskini», — piesarcis atbildēja Kozļēvičs.
— Labi. Jūs to saņemsiet. Tā sauksies «Antilope Otrā» vai «Antilopes Meita», kā jums patiks. Bet tagad nav ko nokārt degunu. Ar pārtiku es jūs apgādāšu. Tiesa, mana soma sadegusi, toties palikušas ugunsdrošas idejas. Ja mums klāsies pavisam slikti, mēs apstāsimies kādā laimīgā pilsētelē un sarīkosim tur seviļiešu vēršu cīņas. Paņikovskis būs pikadors. Jau tas vien radīs slimīgu publikas interesi un tātad milzīgu ieņēmumu.
Mašīna virzījās pa platu ceļu, kur varēja samanīt traktora pēdas. Šoferis pēkšņi nobremzēja.
— Kurp lai brauc? — viņš jautāja. —- Te ir trīs ceļi.
Pasažieri izkāpa no mašīnas un, izlocīdami notirpušās kājas,
pagājās mazliet uz priekšu. Krustcelēs stāvēja nošķiebies akmens stabs, uz kura tupēja resna vārna. Plakanā saule grima aiz kuku- ruzas pinkām. Balaganova šaurā ēna stiepās vai līdz pat apvārsnim. Zemi vieglītēm skāra tumsas spārni, un zvaigzne pirmrind- niece savlaicīgi signalizēja, ka tuvojas nakts.
Antilopiešu priekšā atradās trīs ceļi: asfaltēts ceļš, lielceļš un lauku ceļš. Asfalts vēl viegli zeltojās saulē, lielceļu tina zila dūmaka, lauku ceļš jau grima tumsā un izzuda tūlīt aiz staba. Ostaps uzkliedza vārnai, tā gan ļoti izbijās, tomēr prom neaizlaidās; viņš domīgi pagājās pa ceļa krustojumu un sacīja:
— Krievu spēkavīru konferenci paziņoju par atklātu! Ieradušies Iļja Muromietis — Ostaps Benders, Dobriņa Ņikitičs — Balaganovs un Aļoša Popovičs — visu mūsu cienītais Michails Paņikovskis.
Izmantodams pieturu, Kozļēvičs ar bīdatslēgu bija palīdis zem mašīnas un tāpēc netika ierēķināts spēkavīru skaitā.
— Dārgais Dobriņa, — izrīkoja Ostaps,'—• stājieties, lūdzu, pa labi! Mosjē Popovič, ieņemiet savu vietu kreisajā pusē! Pielieciet delnas pie pieres un raugieties uz priekšu!
— Kas tie par glupiem jokiem? — sašuta Aļoša Popovičs. —■ Es esmu izsalcis. Brauksim drīzāk prom!
— Kaunieties, Aļošeņka, — Ostaps norāja, — nostājieties, kā klājas senlaiku bruņiniekam. Un pārdomājiet. Skatieties, kā Dobriņa izturas. Par viņu kaut vai tūlīt var rakstīt biļinu. Tātad, spēkavīri: pa kādu ceļu brauksim? Uz kura no tiem mētājas nauda, kas tik nepieciešama mūsu kārtējiem izdevumiem? Es zinu, Kozļēvičs būtu braucis pa asfaltu, šoferiem patīk labi ceļi. Bet Ādams ir godīgs cilvēks, viņš slikti orientējas dzīvē. Bruņiniekiem neklājas izvēlēties asfaltu. Tāds ceļš droši vien ved uz labības gigantu. Mēs tur pazudīsim mašīnu troksnī. Mūs vēl var saspiest kāds «ka- terpillers» vai kombains. Mirt zem kombaina nav interesanti. Nē, spēkavīri, asfalts nav priekš mums. Tagad lielceļš. Kozļēvičs, protams, arī no tā neatteiktos. Bet ticiet Iļjam Muromietim — arī tas mums neder. Lai mums pārmet atpalicību, bet mēs pa to ceļu nebrauksim. Mana nojauta tur paredz tikšanos ar netaktiskiem kolchozniekiem un citiem priekšzīmīgiem pilsoņiem. Bez tam, kas viņiem daļas gar mums. Pa viņu apvienotajiem īpašumiem tagad klaiņā daudzas literārās un muzikālās brigādes, vākdamas materiālus agropoemām un sakņudārzu kantatēm. Atliek lauku ceļš, pilsoņi spēkavīri! Te viņš ir — šis senais, teiksmainais ceļš, kuru izvēlēsies «Antilope». Seit krievu zemes dvesma šalko! Seit vēl lido dziestošais ugunsputns un mūsu profesijas ļaudīm atlec zelta spalviņas. Seit vēl sēž uz savām lādēm kulaks Kaščejs, kas sevi uzskatīja par nemirstīgu un tagad ar šausmām pārliecinās, ka viņam tuvojas gals. Bet mums, spēkavīri, no viņa šis tas atlēks, jo sevišķi tādā gadījumā, ja mēs viņam stādīsimies priekšā kā ceļojoši mūki. No braukšanas technikas viedokļa šis teiksmainais ceļš ir riebīgs. Bet mums cita ceļa nav, Adam! Mēs braucam!
Kozļēvičs noskumis izbrauca mašīnu uz lauku ceļa, kur tā tūlīt sāka mest cilpas, sasvērās uz sāniem un augstu gaisā pasvieda pasažierus. Antilopieši ķērās cits pie cita, paklusu lamājās un dauzīja ceļgalus pret cietajām kannām.
— Man gribas ēst! — Paņikovskis stenēja. — Es gribu zosi! Kāpēc mēs aizbraucām no Cernomorskas?
Mašīna smilkstēja, rāpdamās ārā no dziļas ceļa grambas un atkal tajā iegāzdamās.
— Turieties, Ādam! — Benders uzsauca. — Lai tur vai kas, bet turieties! Lai tikai «Antilope» mūs aizved līdz Austrumu Maģistrālei, un mēs to apbalvosim ar šķēpiem un lentām rotātām zelta riepām!
Kozļēvičs neklausījās. No negantās kratīšanās stūre paspruka no rokām vaļā. Paņikovskis joprojām mocījās ar izsalkumu.
— Bender, — viņš pēkšņi iesēcās, — jūs zināt, kā es jūs cienu, bet jūs nekā nesaprotat! Jūs nezināt, kas ir zoss. Ah, kā es mīlu šo putnu! Tas ir debešķīgs, trekns putns, goda vīra vārds. Zoss! Bender! Spārniņš! Kakliņš! Kājiņa! Vai zināt, Bender, kā es ķeru zosi? Es to nogalinu kā toreadors — ar vienu sitienu. Tā ir opera, kad dodos uz zosīm! «Karmena»! .. .
— Zinām, — komandors norūca, — Arbatovā redzējām. Otrreiz vairs neieteicu.
Paņikovskis apklusa, bet pēc brītiņa, kad jauns mašīnas grūdiens uzmeta viņu Benderam virsū, atkal atskanēja drudžaini čuksti:
— Bender! Viņa staigā pa ceļu. Zoss! Šis brīnišķīgais putns staigā pa ceļu, bet es stāvu un izliekos, ka tas uz mani neattiecas. Viņa nāk tuvāk. Tūlīt tā sāks uz mani šņākt. Sie putni domā, ka viņi stiprāki par visiem, un tā ir viņu vājā .puse. Bender! Tā ir viņu vājā puse! .. .
Tagad konvencijas pārkāpējs gandrīz vai dziedāja:
— Viņa nāk man virsū un šņāc kā gramofons. Bet es, Bender, neesmu no bailīgajiem. Cits manā vietā būtu aizbēdzis, bet es stāvu un gaidu. Rau, viņa pienāk klāt un pastiepj kaklu, baltu koss kaklu ar dzeltenu knābi. Viņa grasās man knābt. Iegaumē-, jiet, Bender, moralais pārsvars manā pusē. Nevis es viņai uzbruku, bet viņa man. Un tad es viņu aizsargādamies ķeru . ..
Taču Paņikovskis nepaguva pabeigt savu runu. Atskanēja' šausmīgs, šķebinošs brīkšķis, un antilopieši acumirklī pajuka uz ceļa visdažādākās pozās. Balaganova kājas rēgojās ārā no grāvja. Uz lielā kombinatora vēdera atradās benzinkanna. Atsperes viegli piespiests, stenēja Paņikovskis. Kozļēvičs piecēlās kājās un grīļodamies paspēra dažus soļus.
«Antilopes» nebija. Uz ceļa mētājās juceklīga lūžņu kaudze: virzuļi, spilveni, atsperes. Vara zarniņas spīdēja mēnesgaismā. Salūzusī karoserija bija ievēlusies grāvī un gulēja līdzās tikko sajēgu atguvušajam Balaganovam. Ķēde kā čūska ieslīdēja ceļa grambā. Klusumu pārtrauca sīka šķindoņa, un no kāda uzkalniņa atripoja ritenis, acīm redzot trieciens to bija aizmetis tālu prom. Ritenis apvilka loku un mīksti nogulās pie Kozļēviča kājām.
Un tikai tad šoferis saprata, ka viss pagalam. «Antilope» gājusi bojā. Ādams Kazimirovičs apsēdās zemē un ar rokām saķēra galvu. Pēc kāda brītiņa komandors papurināja viņu pie pleca un svešādā balsī sacīja:
— Ādam, mums jāiet.
Kozļēvičs piecēlās, taču tūlīt atslīga agrākajā vietā.
— Jāiet, — atkārtoja Ostaps. — «Antilope» bija uzticama ma- feīna, bet pasaulē ir vēl daudz mašīnu. Drīz jūs varēsiet izvēlēties jebkuru. Iesim, mums jāsteidzas. Kaut kur vajag pārnakšņot, paēst, sagādāt naudu biļetēm. Būs tālu jābrauc. Iesim, iesim, Koz- Jēvič! Neskatoties uz visiem trūkumiem, dzīve tomēr ir skaista. Kur Paņikovskis? Kur ir tas zosu zaglis? Sura! Vediet Ādamu!
Kozļēviču vilka līdzi, saņēmuši zem rokām. Viņš jutās kā ka- valerists, kuram paša neuzmanības dēļ gājis bojā zirgs. Viņam likās, ka tagad par viņu smiesies visi kājāmgājēji.
Pēc «Antilopes» bojā ejas dzīve tūlīt kļuva grūtāka. Pārnakšņot vajadzēja klajā laukā.
Ostaps tūlīt sirdīgi iemiga, iemiga arī Balaganovs ar Kozļe- riču, bet Paņikovskis visu nakti sēdēja pie ugunskura un drebēja.
Antilopieši piecēlās rītausmā, bet līdz tuvakai sādžai nokļuva tikai pulksten četros dienā. Paņikovskis visu ceļu vilkās tālu aizmugurē. Viņš mazliet kliboja. Aiz bada viņa acis spīdēja kā kaķim, un viņš nepārtraukti sūdzējās par likteni un komandoru.
Sādžā Ostaps ekipažai pavēlēja gaidīt viņu Trešajā ielā un nekur neaizklīst, bet pats pa Pirmo ielu aizgāja uz ciema padomi. No turienes viņš atgriezās diezgan ātri.
— Viss kārtībā, — viņš runāja jau mundrākā balsī, — tūlīt mums ierādīs dzīvokli un pacienās ar pusdienām. Pēc pusdienām mēs varēsim palaiskoties sienā. Vai atceraties — piens un siens? Bet vakarā sniegsim izrādi. Es jau pārdevu biļetes par piecpadsmit rubļiem. Nauda saņemta. Sura! Jums vajadzēs kaut ko nodeklamēt no «Daiļlasītāja prieka», es parādīšu ar kārtīm antireliģiskus fokusus, bet Paņikovskis … Kur ir Paņikovskis? Kur viņš ielīdis?
— Viņš nupat bija šeit, — Kozļēvičs sacīja.
Pēkšņi aiz zedeņu žoga, pie kura stāvēja antilopieši, atskanēja zosu gāgināšana un sieviešu spiegšana, paputēja baltas spalvas un uz ielas izskrēja Paņikovskis. Acīm redzot roka toreadoru bija pievīlusi un viņš pašaizsardzības nolūkā devis putnam nepareizu triecienu. Viņam pakaļ dzinās saimniece, vicinādama pagali.
— Nožēlojama, niecīga sieviete! — Paņikovskis kliedza, joz.- dams prom no sādžas.
— Ir gan mūlāps! — Ostaps izsaucās, neslēpdams īgnumu. — Sis nelietis izjauca mūsu izrādi. Bēgsim, kamēr vēl nav atņēmuši tos piecpadsmit rubļus!
Saniknotā saimniece panāca Paņikovski, pamanījās un iegāza ar pagali pa muguru. Konvencijas pārkāpējs nokrita zemē, bet tūlīt atkal pielēca kājās un pārdabiskā ātrumā aizdrāzās prom. Izpildījusi šo atriebības aktu, saimniece līksmi pagriezās atpakaļ. Skriedama garām antilopiešiem, viņa tiem padraudēja ar pagali.
— Tagad mūsu mākslinieku karjera beigusies, — Ostaps sacīja un ātriem soļiem devās ārā no sādžas. — Pusdienas, atpūta — viss vējā.
Paņikovski viņi panāca tikai pēc kādiem trim kilometriem. Viņš gulēja ceļa grāvī un skaļi sūdzējās. Aiz noguruma, bailēm un sāpēm viņš bija kļuvis bāls, un daudzie vecišķie sarkanie plankumi bija nozuduši no viņa sejas. Viņš izskatījās tik nožēlojams, ka komandors atteicās no domas par izrēķināšanos.
— Uzdeva gan Aļošam Popovičam pa diženo mugurtiņu! — iedams garām, Ostaps noteica.
Visi ar riebumu skatījās uz Paņikovski. Un atkal viņš vilkās kolonas galā, stenēdams un šļupstēdams:
— Pagaidiet mani, nesteidzieties. Es esmu vecs, es esmu slims, es slikti jūtos! … Zoss! Kājiņa! Kakliņš! Femina! … Nožēlojami, niecīgi cilvēki!
Bet antilopieši bija tā pieraduši pie večuka žēlabām, ka nepievērsa tam nekādu uzmanību. Bads tos dzina uz priekšu. Nekad vēl pasaulē viņi nebija jutušies tik šauri un neērti. Ceļš vilkās bezgalīgi, un Paņikovskis atpalika aizvien vairāk un vairāk. Draugi jau devās lejup mazā, dzeltenā ielejā, bet konvencijas pārkāpējs vēl aizvien rēgojās kalna galā kā melns siluets pret zaļganajām, krēslainajām debesīm.
— Vecais kļuvis neciešams, — sacīja izsalkušais Benders.
— Vajadzēs ar viņu izrēķināties. Ejiet, Sura, un atvelciet šurp to simulantu!
Balaganovs īdzīgi devās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņš uzskrēja kalnā, Paņikovska stāvs bija nozudis.
— Tur kaut kas lēcies, — pēc brītiņa ieteicās Kozļēvičs, raudzīdamies uz kalna virsotni, kur Balaganovs māja ar rokām.
Šoferis un komandors kāpa augšā.
Konvencijas pārkāpējs gulēja ceļa vidū nekustīgs kā lelle. Rožainā kaklasaite slīpi šķērsoja viņa krūtis. Viena roka bija zem muguras. Acis izaicinoši raudzījās debesīs. Paņikovskis bija miris,
— Sirdstrieka, — Ostaps ieminējās, lai kaut ko sacītu.
— Varu to noteikt arī bez stetoskopa. Nabaga večuks!
Viņš novērsās. Balaganovs nevarēja novērst acis no miroņa. Pēkšņi viņš saviebās un ar pūlēm izdvesa:
— Un es vēl viņu piekāvu par bumbām. Un ari agrāk tiku ar viņu kāvies.
Kozļēvičs atcerējās bojā gājušo «Antilopi», ar šausmām paskatījās uz Paņikovski un sāka pusbalsī vilkt lūgšanu latiņu, valodā.
— Liecieties mierā, Adam! — sacīja lielais kombinators. — Es visu zinu, ko jūs gribat darīt. Pēc pātariem jūs sacīsiet: «Dievs devis, dievs arī ņēmis», pēc tam: «Viss dieva ziņā», bet vēlāk sacīsiet vēl kaut ko, kam nav nekādas jēgas, apmēram: «Viņam tagad tomēr labāk nekā mums.» Tas viss nav vajadzīgs, Adam Kazimirovič. Mums jāveic pavisam vienkāršs uzdevums: miesa jānodod zemei!
Bija jau pavisam tumšs, kad konvencijas pārkāpējam radās pēdējā mājvieta. Tas bija dabisks kaps, lietus ūdeņu izskalots pie stāvas akmens plāksnes. Sen senis šī plāksne bija stāvējusi pie ceļa. Varbūt kādreiz uz tās lepojās uzraksts: «Muižneeka, atwa(i- nahta majora Georgija Atanasjewischa Wolk-Ļisickowa ihpa- schumi», bet varbūt ta bija vienkārša kupica no Potjomkina lai- kiem: starp citu, tas nebūt nebija svarīgi. Paņikovski ielika bedrē, ar nujam saraka zemi un aizbēra. To veikuši, antilopieši ar pleciem piespieda laika zoba izkustināto akmens plāksni un nogāza lejā. Tagad kaps bija gatavs. Sērkociņu gaismā lielais kombinators ar ķieģeļa gabaliņu uzrakstīja uz plāksnes epitāfiju:
Šeit atdusas HIICHAILS SAMUILEVICS
Paņikovskis
cilvēks bez pases
Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un sacīja:
— Es bieži biju netaisns pret nelaiķi. Bet vai nelaiķis bija tikumisks cilvēks? Nē, viņš nebija tikumisks cilvēks. Viņš bija izbijis aklais, viltvārdis un zosu zaglis. Viņš veltīja visus savus spēkus tam, lai dzīvotu uz sabiedrības rēķina. Taču sabiedrība nevēlējās, ka viņš dzīvo uz tās rēķina. Bet Michails Samuilevičs nevarēja izturēt šo uzskatu pretrunu, jo viņam bija straujš raksturs. Un tāpēc viņš nomira. Viss!
Kozļēvičs un Balaganovs palika neapmierināti ar Ostapa bēru runu. Viņi uzskatīja, ka daudz piemērotāk būtu, ja lielais kombinators izvērstu savu runu par nelaiķa sabiedrisko labdarību, par viņa palīdzību nabadzīgajiem, par nelaiķa atsaucīgo dvēseli, par viņa mīlestību pret bērniem un tāpat par visu to, ko piedēvē katram nelaiķim. Balaganovs pat piegāja pie kapa, lai to visu pateiktu pats, bet komandors jau lika cepuri galvā un ašiem soļiem devās prom.
Kad antilopiešu armijas paliekas bija šķērsojušas ieleju un pārgājušas pāri jaunam uzkalnam, tūlīt aiz tā viņi pamanīja mazu dzelzceļa staciju.
— Beidzot ari civilizācijā, — Ostaps noteica, — varbūt bus pat bufete un ēdiens. Nosnaudīsimies uz soliem. No rīta dosimies uz austrumiem. Kā jūs domājat?
Šoferis un bortmechaniķis klusēja.
— Ko jūs klusējat kā līgavaiņi?
— Ziniet, Bender, — pēdīgi sacīja Balaganovs, — es nekur nebraukšu! Jūs neņemiet ļaunā, bet es neticu. Es nezinu, kur jābrauc. Mēs tur visi aiziesim bojā. Es palikšu tepat.
— Es jums to pašu gribēju sacīt, — Kozļēvičs atbalstīja Balaganovu.
— Kā vēlaties, — negaidīti sausi piezīmeja Ostaps.
Stacijā bufetes nebija. Dega petrolejas gāzlampa. Pasažieru; zālē uz maisiem snauda divas sievas. Viss dzelzceļa personāls- klaiņāja pa dēļu peronu un satraukti raudzījās pirmsausmas tumsā uz semaforu.
— Kāds vilciens nāks? — jautāja Ostaps.
— Specvilciens, — nervozi atbildēja stacijas priekšnieks,, iegrozīdams galvā sarkano cepuri ar sudraba pīnīti. — Ar sevišķu uzdevumu. Aizkavējies par divām minūtēm. Izmaiņas punkts nedod caurlaidi.
Atskanēja dunoņa, nodrebēja siieple, no dunoņas izšķīlās vilka ačeles, un stacijā pilnā sparā iejoņoja īss, mirdzošs vilciens. Iemirdzējās mīksto vagonu platie stikli, gar antilopiešu deguniem aizšāvās restorānvagona ziedu pušķi un vīna pudeles, vēl vilcienam ejot, no tā izlēca pavadoņi ar lukturiem, un perons uzreia piepildījās ar jautrām krievu čalām un ārzemnieku valodu. Vagonus rotāja skuju vītnes un lozungi: «Sveiciens varoņiem — Austrumu Maģistrales celtniekiem!»
Specvilciens ar viesiem devās uz ceļa atklāšanas svinībām.
Lielais kombinators nozuda. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās un čukstēja:
— Es braucu! Kā braukšu — nezinu, nekā nezinu, bet braucu! Vai vēlaties braukt kopā ar mani? Pēdējo reizi jautāju.
—- Nē, — Balaganovs atteicās.
— Nebraukšu vis, — sacīja Kozļēvičs, — vairāk nevaru.
Ko tad jūs iesāksiet?
— Un kas tad man jāiesāk? — atbildēja Sura. — Atgriezīšos leitnanta Smidta bērnu pulkā — un viss.
— Domāju «Antilopi» samontēt, —- žēlabaini sacīja Ādams Kazimirovičs, —- iešu pie viņas un paskatīšos, mēģināšu saremontēt.
Ostaps gribēja ko sacīt, bet stiepts svilpiens aizbāza muti. Viņš piekļāva pie krūtīm Balaganovu, paglāstīja viņa muguru, sabučojās ar Kozļēviču, pamāja ar roku un skrēja pie vilciena, kura vagoni jau sadrebējās no lokomotives pirmā grūdiena. Bet pusceļā viņš atgriezās atpakaļ, iebāza Kozļēvičam saujā piecpadsmit rubļus, kurus bija saņēmis par pārdoto izrādi, un uzlēca uz ejošā vilciena kāpnēm.
Atskatījies viņš ceriņkrāsas dūmakā saskatīja divus sīkus stāvus, kas rāpās augšā pa uzbērumu. Balaganovs atgriezās nemierīgajā leitnanta Smidta bērnu nometnē. Kozļēvičs čāpoja pie «Antilopes» mirstīgajām atliekām.