40537.fb2 ZELTA TE?? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 3

ZELTA TE?? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 3

I n o d a ļ aPAR TO, KA PAŅIKOVSKIS PĀRKĀPA KONVENCIJU

Kājāmgājējus vajag mīlēt.

Kājāmgājēji sastāda cilvēces lielāko daļu. Vēl vairāk — tās labāko daļu. Kājāmgājēji radījuši pasauli. Tie ir viņi, kas uz­cēla pilsētas, uzbūvēja daudzstāvu namus, ierīkoja kanalizaciju un ūdensvadu, nobruģēja ielas un apgaismoja tās ar elektriska­jām spuldzēm. Tie ir viņi, kas izplatīja kulturu pa visu pasauli, izgudroja grāmatu iespiešanu, atklāja pulveri, uzcēla tiltus pāri upēm, atšifrēja eģiptiešu hieroglifus, sāka lietot žiletes, iznīci­nāja vergu tirdzniecību un konstatēja, ka no sojas pupām var pagatavot četrpadsmit garšīgus, barojošus ēdienus.

Un, kad tas viss bija paveikts, kad mūsu planēta jau bija diezgan labi iekārtota, parādījās automobilisti.

Jāatgādina, ka ari automobili izgudroja kājāmgājēji. Bet auto­mobilisti to drīz vien aizmirsa. Lēnprātīgos un gudros kājāmgā­jējus mašīnas sāka bendēt nost. Ielas, pašu kājāmgājēju izbūvē­tas, nonāca automobilistu varā. Bruģis kļuva divreiz platāks, ietves sarāvās tik šauras kā tabakas bandrole. Un gājēji sāka tramīgi spiesties pie namu sienām.

Lielā pilsētā kājāmgājējiem ir mocekļu dzīve. Viņiem ievests kaut kas līdzīgs transporta geto. Viņiem atļauj pāriet pār ielu tikai krustojumos, tas ir, tieši tanīs vietās, kur kustība visdzīvākā

un kur visvieglāk parraut matu, kurā parasti karajas tāda gājēja dzīvība.

Mūsu plašajā zemē parastais automobilis, kas, pēc kājāmgā­jēju domām, paredzēts mierīgai pasažieru un kravas pārvadāša­nai, ieguvis draudošu cilvēku nogalināšanas līdzekļa izskatu. Tas veselām virknēm izsit no ierindas arodbiedrības biedrus un viņu ģimenes locekļus. Ja gājējam kādreiz arī izdodas izsprukt no ma- šīnas sudrabotā deguna apakšas, viņu soda par ielas katķisma neievērošanu.

Un vispār kājāmgājēju autoritate ir stipri iedragāta. Viņi, kas devuši pasaulei tādus lieliskus cilvēkus kā Horacijs, Boils, Ma- riots, Lobačevskis, Gutenbergs un Anatols Franss, tagad spiesti ākstīties visbanalākā veidā, lai tikai atgādinātu par savu eksis­tenci. Ak dievs, ak dievs, — tu, kas būtībā nemaz neesi, — cik tālu tu, — kas tik tiešām nemaz neeksistē, — esi novedis vien­kāršu gājēju!

Lūk, viņš iet no Vladivostokas uz Maskavu pa Sibirijas trak­tu — vienā rokā karogs ar uzrakstu «Pārveidosim tekstilnieku dzīves apstākļus», pār plecu pārmesta nūja, kuras galā kūļājas rezerves sandales «Tēvocis Vaņa» un skārda tējas trauks bez vāka. Tas ir padomju kājāmgājējs — fizkultūrietis, kas izgāja no Vladivostokas kā jauneklis, bet mūža vakarā pie pašiem Mas­kavas vārtiem to sabrauks smagā mašīna, kuras numuru neviens nepagūs ievērot.

Vai arī kāds cits — Eiropas kājnieku kustības mohikānis. Viņš iet apkārt pasaulei, veldams sev pa priekšu mucu. Viņš lab­prāt ietu tāpat bez mucas, bet tad neviens nepamanītu, ka viņš patiešām ir tālsatiksmes kājāmgājējs, un par viņu nerakstītu avīzēs. Tādēļ visu mūžu sev pa priekšu jāripina nolādētā tara, uz kuras pie tam (ak, kauns, kauns!) lieliem, dzelteniem burtiem uzkrāsots uzraksts, kas slavina mašīneļļas «Šofera sapņi» nepār­spējamās īpašības.

Tik tālu degradējies vienkāršs gājējs.

Un tikai mazās Krievijas pilsētiņās vēl cienī un mīl kājām­gājējus. Tur viņš vēl ir ielu saimnieks un var bezrūpīgi klejot pa pašu ielas vidu un šķērsot to jebkurā virzienā un kā vien vi­ņam ienāk prātā.

Pilsonis cepurē ar baltu virsu, kādas pa lielākai daļai valkā vasaras dārzu administratori un konferansjē, nepārprotami pie­der pie cilvēces lielākās un labākās daļas. Viņš gāja kājām pa Arbatovas pilsētas ielām un ar nevērīgu ziņkāri raudzījās uz visām pusēm. Rokā viņš turēja nelielu ceļasomu, kādas parasti lieto vecmātes. Pilsēta, kā redzams, ne ar ko nepārsteidza gājēju ar māksliniecisko cepuri galvā.

Viņš ieraudzīja duci, pusotra zilu, rezedkrāsas un bāli rožainu zvanu torņu; acīs dūrās noplukušie, ar amerikaņu zeltu apzeltītie baznīcu kupoli. Virs oficiālās ēkas plīvoja karogs.

Pie provinciālā kremļa baltajiem vārtiem divas drūmas vece­nes tērgāja franciski, sūrojās par padomju varu un atcerējās savas mīļās meitas. No baznīcas pagraba plūda auksta vēsma un uzvēdīja skāba vīna dvinga. Tur acīm redzot glabājās kartupeļi.

—  Glābšanas templis virs kartupeļiem, — klusā balsī noteica gājējs.

Pagajis zem finiera arkas, ko rotāja ar kaļķiem svaigi uzkrā­sots lozungs

«Sveiciens sieviešu un meiteņu piektajai apgabala konferen­cei», viņš nokļuva garas alejas galā. Aleja saucās «Jauno talantu bulvāris».

—  Nē, — viņš sarūgtināts sacīja, — te nav Riodežaneiro, te ir daudz sliktāk.

Gandrīz uz visiem Jauno talantu bulvara soliem sēdēja vien­tuļas jaunavas ar atvērtām grāmatām rokās. Enu raksti krita uz grāmatu lapām, uz kailajiem elkoņiem, uz valdzinošajām cirtām, kas slīga pār pieri. Kad iebraucējs iegāja vēsajā alejā, sēdētājas sarosījās. Meitenes, paslēpušās aiz Gladkova, Elizes Ožeško un Seifulinas grāmatām, meta uz iebraucēju biklus skatienus. Pa­rādes solī viņš pagāja garām satrauktajām lasītājām un iznāca pie izpildkomitejas ēkas — savas pastaigas mērķa.

Sajā brīdī ielas stūrī parādījās ormanis. Turoties pie ekipāžās putekļiem klātā un aplupušā spārna, vicinot izspīlētu mapi ar iespiestu uzrakstu «Musique», viņam līdzās steidzīgi soļoja cil­vēks garā tolstojieša virskreklā. Viņš dedzīgi kaut ko centas iestāstīt pasažierim. Pasažieris, pavecs vīrs ar nokārušos, bana- nam līdzīgu degunu, žņaudza starp kājām čemodānu un laiku pa laikam grūda sejā savam sarunas biedram pigu. Strīda karstuma viņa inženiera cepure, ko rotāja ar zaļu dīvana plīšu apšūta ap­male, bija nošķiebušies uz sāniem. Abas strīdīgās puses bieži un sevišķi skaļi daudzināja vārdu «alga».

Drīz kļuva dzirdami arī pārējie vārdi.

—   Jūs par to atbildēsiet, biedri Talmudovski! — kliedza gar- kreklainis, atvairot no sava deguna inženiera pigu.

—    Bet es jums saku, ka uz tādiem noteikumiem pie jums ne­brauks neviens kārtīgs speciālists, — atbildēja Talmudovskis, cenzdamies pigu noturēt agrākajās pozicijās.

—  Jūs atkal tik par to loni? Vajadzēs saukt pie atbildības kā ierāvēju.

—   Uzspļaut man jūsu algai! Lai par velti strādāju! — klie­dza inženieris, satraukti vilkdams gaisā ar pigu visdīvainākos lokus. — Ja gribēšu, — vispār aiziešu pensijā. Jūs tos dzimtlaiku paņēmienus izbeidziet! Paši visur rakstāt: «Brīvība, vienlīdzība un brālība», bet mani grib piespiest strādāt šajā žurku alā.

Te inženieris Talmudovskis atžmiedza delnu un ņēmās skaitīt uz pirkstiem:

—   Dzīvoklis — īsta cūkkūts, teatra nav, alga … Orman! Laid uz staciju!

—   Tpru-u! — iesmilkstējās garkreklainis, aši metās uz priek­šu un mēģināja saķert zirgu aiz iemauktiem. — Es kā inženieru un techniķu sekcijas sekretārs… Kondrat Ivanovič! Saprotiet, rūpnīca paliek bez speciālistiem. Bīstieties dieva … Sabiedrība to nepieļaus, inženier Talmudovski… Man portfelī ir protokols.

Un sekcijas sekretārs, ieplētis kājas, žigli raisīja vaļā savas «Musique» saitītes.

Sī neuzmanība izšķīra strīdu. Pamanījis, ka ceļš brīvs, Tal­mudovskis pietrūkās kājās un no visa spēka uzsauca:

—   Laid uz staciju!

—   Kur? Kur? — iešļupstejās sekretārs un joza ekipažai pa­kaļ. — Jūs esat darba frontes dezertieris!

No mapes izlidoja zīdpapīra lapas ar violetiem rezoluciju uz­rakstiem «Klausījās — nolēma».

Atbraucējs, ar interesi novērojis incidentu, vēl brītiņu pastā­vēja tukšajā laukumā un pārliecināti noteica: — Nē, te nav Riodežaneiro.

Pēc mirkļa viņš jau klauvēja pie izpildkomitejas priekšsēdē­tāja kabineta durvīm.

—   Ko jūs vēlaties? — jautāja sekretārs, kas sēdēja aiz galda līdzās durvīm. — Kāpēc jums vajadzīgs priekšsēdētājs? Kādā jautājumā?

Acīm redzot apmeklētājs smalki zināja, kā apieties ar valdī­bas, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju sekretāriem. Viņš nesāka pārliecināt, ka ieradies steidzīgās kroņa darīšanās.

—   Personiskā, — viņš sausi sacīja, nepaskatīdamies uz sek­retāru un iebāzdams galvu durvju spraugā. — Vai atļauts ieiet?

Un, nenogaidot atbildi, tuvojās rakstāmgaldam:

—   Labdien, vai jūs mani nepazīstat?

Priekšsēdētājs, melnacains vīrs ar lielu galvu, tērpies zilā ža­ketē un tādās pašās biksēs, kas bija iebāztas zābakos ar augstiem «Skorochoda» papežiem, visai izklaidīgi paskatījās uz apmeklē­tāju un paziņoja, ka nepazīstot.

—   Vai tiešām nepazīstat? Daudzi taču apgalvo, ka es esot pārsteidzoši līdzīgs savam tēvam.

—   Es arī esmu līdzīgs savam tēvam, — nepacietīgi sacīja priekšsēdētājs. — Kas jums, biedri, vajadzīgs?

—   Sajā gadījumā svarīgi, kāds tēvs, — skumji ieminējās ap­meklētājs. — Es esmu leitnanta Smidta dēls.

Priekšsēdētājs samulsa un piecēlās. Viņš dzīvi atcerējās revo­lucionāro leitnantu, viņa bālo seju un melno apmetni ar bronzas lauvu sprādzēm. Kamēr viņš sakārtoja domas, lai uzdotu Melnās jūras varoņa dēlam šim gadījumam piemerotu jautājumu, apmek­lētājs aplūkoja kabineta mēbeles ar izvēlīga pircēja skatienu.

Senāk, vēl cara laikos, kroņa iestāžu telpas iekārtoja pēc zi­nāma trafareta. Bija izaudzēta īpaša kroņa mēbeļu šķirne: pla­kani skapji līdz pašiem griestiem, koka dīvāni ar triscoliīgiem pulētiem sēdekļiem, galdi uz resnām kājām un ozola margas, kas atdalīja kroņa kanceleju no ārējās nemiera pilnās pasaules. Re­volūcijas laikā šis mēbeļu tips gandrīz pilnīgi izzuda un tā ražo­šanas noslēpums nogrima aizmirstībā. Cilvēki vairs nezināja, kā iekārtojamas amatpersonu telpas, un dienesta kabinetos parādī­jās tādi priekšmeti, kurus līdz šim uzskatīja par personiskā dzī­vokļa neatņemamu piederumu. Iestādēs ieviesās advokatu kabi­netu mīkstie dīvāni ar spoguļplauktiņu septiņiem porcelānā ziloņiem, kas nesot laimi, trauku plaukti, etažerītes,_ izvelkami ādas atzveltnes krēsli reimatiķiem un zilas japaņu vāzes. Arba- tovas izpildkomitejas priekšsēdētāja kabinetā bez parastā rak­stāmgalda bija iemitinājušies vēl divi pufi, apvilkti ar ieplīsušu, sārtu zīdu, strīpains dīvaniņš, atlasa gobelens ar Fudzijamas un ziedoša ķirša atveidiem un rupji darināts slavu spoguļskapis.

«Bet skapītis gan pēc «Hei, slāvi, mostieties!» tipa,» nodo­māja apmeklētājs. «Te daudz nav ko cerēt. Nē, te nav Riodežaneiro.»

—   Ļoti labi, ka jūs iegriezāties, — pēdīgi sacīja priekšsēdē­tājs. — Jūs droši vien no Maskavas?

—   Jā, caurbraucot, — atbildēja apmeklētājs, aplūkodams dīvaniņu un aizvien vairāk pārliecinādamies, ka izpildkomitejas finansu stāvoklis nav no spīdošajiem. Viņš deva priekšroku izpildkomitejām ar jaunām Ļeņingradas koktrestā ražotām zviedru mēbelēm.

Priekšsēdētājs gribēja apjautāties, kādā nolūkā leitnanta dēls ieradies Arbatovā, bet, pašam negaidot, žēli pasmaidīja un sacīja:

—   Baznīcas mums brīnišķīgas. Te jau bija atbraukuši no Zinātņu galvenās pārvaldes, taisās restaurēt. Sakiet, lūdzu, — vai jūs pats ari atceraties sacelšanos uz bruņu kuģa «Očakovs»?

—   Pavisam miglaini, — atbildēja apmeklētājs. — Tanī varo­nīgajā laikā es vēl biju gluži maziņš. Es biju bērns.

—   Atvainojiet — kā jūsu vārds?

—   Nikolajs… Nikolajs Šmidts.

—   Un tēva vārds?

«Eh, cik dumji!» nodomāja apmeklētājs, arī pats nezinādams sava tēva vārdu.

—  Jā-ā, — viņš novilka, izvairoties no tiešas atbildes, — tagad daudzi nezina varoņu vārdus. Nepa dvinga. Nav vairs tā entu­ziasma. Es, taisnību sakot, nokļuvu jūsu pilsētā pilnīgi nejauši. Ceļā gadījās nepatikšanas. Paliku bez kapeikas.

Priekšsēdētājs ļoti nopriecājās par šādu sarunas pavērsienu. Viņš jutās apkaunots, ka varējis tā aizmirst očakoviešu varoņa vārdu.

«Patiešām,» viņš domāja, ar patiku raugoties varoņa apgaro­tajā sejā, «ieracies darbā un nekā cita vairs neredz. Diženākie notikumi sāk aizmirsties.»

—   Ko jūs sakāt? Bez kapeikas? Tas ir interesanti.

—   Bez šaubām, es varētu griezties pie privātpersonās, — sa­cīja apmekletājs, — man katrs dotu, bet jūs saprotiet, tas nebūtu visai ieteicami no politiskā redzes viedokļa. Revolucionāra dēls — un pēkšņi lūdz naudu no privātuzņēmējā, no nepmaņa . . .

Pēdējos vārdus leitnanta dēls izdvesa jau histēriski. Priekšsē­dētājs satraukts ieklausījās apmeklētāja balss jaunajās intonacijās. «Bet ja nu epileptiķis?» viņš iedomājās. «Var iekulties īstā ķezā.»

—   Un ļoti labi darījāt, ka negriezāties pie privātiem, — sa­cīja galīgi apjukušais priekšsēdētājs.

Pēc tam Melnās jūras varoņa dels laipni, bez kādas uzstājības pārgāja pie galvenā. Viņš lūdza piecdesmit rubļu. Priekšsēdētājs, ierobežots vietējā budžeta šaurajos rāmjos, varēja dot tikai asto­ņus rubļus un trīs pusdienu talonus kooperativa ēdnīcā «Vēdera bijušais draugs».

Varoņa dēls noglabāja naudu un talonus apnēsātās, pelēki

svītrotās žaketes dziļajā kabatā un jau grasījās piecelties no sārtā pufa, kad aiz kabineta durvīm atskanēja soļu dipoņa un sekre-"> tara protestējošā balss.

Durvis ātri atvērās, un uz sliekšņa parādījās jauns apmek­lētājs.

—   Kurš šeit ir galvenais? — smagi elpodams, viņš nopra­sīja. Viesa nekautrīgās acis žigli izčamdīja istabu.

—   Nu, pieņemsim, ka es, — sacīja priekšsēdētājs.

—   Sveika būšana, priekšsēdētāj, — iebļāvās jaunpienākušais, pastiepdams lāpstai līdzīgu delnu. — Būsim pazīstami! Leitnanta Šmidta dēls.

—   Kas? — acis ieplētis, jautāja pilsētas galva.

—   Dižā, neaizmirstamā varoņa leitnanta Smidta dēls, — at­kārtoja svešinieks.

—   Bet te jau biedrs sēž — varoņa Smidta dēls, Nikolajs Smidts.

Un priekšsēdētājs galīgā apjukumā norādīja uz pirmo ap­meklētāju, kura seja pēkšņi pieņēma sapņainu izteiksmi.

Divu blēžu dzīvē bija iestājies kutelīgs mirklis. Vienkāršā un lētticīgā izpildkomitejas priekšsēdētāja rokās katru brīdi varēja pazibēt garais, netīkamais Nemezidas zobens. Liktenis dāvāja tikai mirkli, lai glābtu situāciju. Leitnanta Smidta otrā dēla acīs- atspoguļojās šausmas.

Viņa stāvs, ietērpts vasarīgā «Paragvajas» kreklā, matrožu/, piegriezuma biksēs un zilganās buraudekia kurpēs, vēl pirms, mirkļa kustīgs un stūrains, pēkšņi sašļuka, zaudēja savus drau­dīgos apveidus un vairs neiedvesa ne mazāko cienību Priekšsē­dētāja sejā paplaiksnījās nelabs smīns.

Un, lūk, kad otrajam leitnanta dēlam jau likās, ka viss zau­dēts, ka tūlīt pār viņa rudo galvu gāzīsies priekšsēdētāja šausmī­gās dusmas, no sārtā pufa nāca glābšana.

—   Vasja! — pietrūkdamies kājās, izsaucās leitnanta Smidta pirmais dēls. — Mīļais brāļuk! Vai pazīsti Koļu — savu brāli?

Un pirmais dēls slēdza savos apkampienos otro dēlu.

—   Pazīstu! — atsaucās Vasja, sapratis veiklo gājienu. Pa­zīstu brāli Koļu!

Laimīgā tikšanās beidzās ar vētrainiem glāstiem un tik ne­parasti spēcīgiem apkampieniem, ka Melnās jūras revolucionārā otrais dēls izkļuva no tiem ar sāpēs nobālušu seju. Brālis Koļa no priekiem bija viņu saņurcījis diezgan pamatīgi.

Apkampjoties abi brāļi šķielēja uz priekšsēdētāju, no kura

sejas nenozuda etiķskābi izteiksme. Tāpēc glābšanas kombinā­ciju turpat uz vietas vajadzēja padarīt ticamāku, papildināt ar sadzīves dētajām un jauniem, Partijas vēsturē neminētiem sīku­miem par jūrnieku sacelšanos 1905. gadā. Saķērušies rokās, brāļi atsēdas uz dīvaniņa un, nenolaižot no priekšsēdētāja lišķīgās •acis. nogrima atmiņās.

—   Kāda apbrīnojama tikšanās! — māksloti izsaucās pirmais dēls, ar skatienu aicinādams priekšsēdētāju pievienoties ģimenes svinībām.

—   Jā, — priekšsēdētājs sacīja saltā balsī. — Visādi gadās.

Redzēdams, ka priekšsēdētājs vēl aizvien atrodas šaubu varā,

pirmais dēls noglāstīja brāļa rudās sprogas, kas atgādināja se- tera pinkas, un maigi vaicāja:

—   Kad tu ieradies šeit no Mariopoles? Tur tu dzīvoji pie mūsu vecmāmiņas.

—   Jā, es dzīvoju, — nomurmināja leitnanta otrais dēls, — pie viņas.

—   Kāpēc tu man tik reti rakstīji? Es biju ļoti norūpējies.

—   Biju aizņemts, — drūmi atbildēja rudmatis.

Un, baidīdamies, ka nerimtīgais brālis tūlīt sāks interesēties, ar ko viņš bijis aizņemts (bet aizņemts viņš lielākoties bija ar to, ka atradās labošanas darbu nometnēs dažādās autonomās re­publikās un apgabalos), leitnanta Smidta otrais dēls pārņēma iniciativu savās rokās un pats uzdeva jautājumu:

—   Bet kāpēc tu nerakstīji?

—   Es rakstīju, — brāļuks pēkšņi atbildēja, juzdams nepa­rastus jautrības uzplūdus, — ierakstītas vēstules sūtīju. Man sa­glabājušās pat kvītis.

Un viņš iebāza roku sānkabatā, no kurienes patiešām izvilka saņurcītu papīrīšu žūksni, taču diezin kāpēc rādīja tos nevis brā­lim, bet priekšsēdētājam, turklāt iztālēm.

Taisni dīvaini, ieraudzījis papīrīšus, priekšsēdētājs mazliet no­mierinājās, un brāļu atmiņu pavediens vērpās grodāk. Rudmatis bija pilnīgi iejuties situācijā un diezgan saprātīgi, lai arī visai vienmuļi, izstāstīja masu brošūras «Dumpis uz Očakova» saturu. Brālis viņa sauso stāstījumu izpušķoja ar tik gleznainiem sīku­miem, ka priekšsēdētājs, jau sācis nomierināties, no jauna sa- ausījās.

Tomēr viņš atlaida brāļus ar labu, un viņi izskrēja uz ielas, juzdamies ļoti atviegloti.

Aiz izpildkomitejas ēkas stūra viņi apstājās.

—   Starp citu, bērnībā, — sacīja pirmais dēls, — bērnībā es tādus kā jūs uz vietas nogalēju. Ar kaķeni.

—   Kāpēc? — līksmi jautāja slavenā tēva otrais dēls.

—   Tādi ir šīs bargās dzīves likumi. Vai arī, īsāk izsakoties, dzīve mums diktē savus bargos likumus. Kāpēc jūs lidāt kabi­netā? Vai tad jūs neredzējāt, ka priekšsēdētājs nav viens?

—   Es domāju .. .

—   Ak jūs domājāt? Tātad jūs šad tad arī domājat? Jūs esat domātājs. Kā jūs sauc, domātāj? Spinoza? 2ans Zaks Ruso? Marks Aurelijs?

Dibināto pārmetumu nospiests, rudmatis klusēja.

—    Bet es jums piedodu. Dzīvojiet vien tālāk. Bet tagad iepa­zīsimies. Mēs kā nekā esam brāļi, bet radniecība uzliek pienā­kumus. Mani sauc Ostaps Benders. Esiet tik laipns un pasakiet arī jūs savu pirmo uzvārdu.

—    Balaganovs, — rudmatis stādījās priekšā, — Šura Balaganovs.

—    Par arodu netaujāju, — pieklājīgi sacīja Benders, — bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cikreiz šogad esat sodīts?

—   Divas, — Balaganovs vaļsirdīgi atbildēja.

—   Tas nu gan slikti. Kāpēc jūs pārdodat savu nemirstīgo dvēseli? Cilvēks nedrīkst nonākt tiesā. Tā ir necienīga nodarbo­šanās. Es domāju zādzības. Par to nemaz nav runa, ka zagt ir grēks, — māmuļa droši vien jūs jau bērnībā būs iepazīstinājusi ar šo doktrinu, turklāt zagšana ir bezmērķīga spēku un enerģi­jas izšķiešana.

Ostaps vēl ilgi būtu klāstījis savus uzskatus par dzīvi, ja viņu nepārtrauktu Balaganovs.

—   Skatieties! — viņš iesaucās, norādot uz Jauno talantu bulvara zaļajām dzīlēm. — Redziet, tur nāk cilvēks ar salmu platmali galvā!

—   Redzu, — Ostaps augstprātīgi atrūca. — Nu un tad? Vai tas ir pats Borneo salas gubernators?

—   Tas ir Paņikovskis, — Sura sacīja. — Leitnanta Šmidta dēls.

Pa aleju diženo liepu ēnā, mazliet uz sāniem sasvēries, soļoja kāds pilsonis jau krietni gados. Cietā salmu platmale ar rievotam malām bija pastumta uz vienas auss. Bikses bija tik īsas, ka va­rēja redzēt apakšbikšu baltās saites. Zem pilsoņa ūsām kā papi­rosa uguntiņa kvēloja zelta zobs.

—   Kā, vēl viens dēls? — Ostaps izsaucās. — Tas ir amizanti.

Paņikovskis aizgāja līdz izpildkomitejas ēkai, domās nogri­mis vairākkārt noso|oja gar ieeju, ar abām rokām saņēma plat­mali aiz malām un sagrieza galvā taisni, saraustīja svārku stēr­beles un, smagi nopūties, devās iekšā.

—   Leitnantam bija trīs dēli, — Benders piezīmēja, — divi gudri, trešais muļķītis. Viņu vajag brīdināt.

—   Nevajag, — sacīja Balaganovs, — lai citreiz zina, kā tas ir, kad pārkāpj konvenciju.

—   Kas tā tāda par konvenciju?

—   Pagaidiet, vēlāk pastāstīšu. Iegāja, iegāja iekšā!

—   Es nu reiz esmu nenovīdīgs cilvēks, — atzinās Benders, — bet te gan nav ko apskaust. Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Iesim paskatīsimies.

Jau kļuvuši draugi, leitnanta Šmidta dēli iznāca uz ielas un piegāja pie priekšsēdētāja kabineta loga.

Aiz nokvēpušā, nemazgātā loga sēdēja priešsēdētājs. Viņš ātri rakstīja. Seja viņam bija sērīga kā visiem, kas raksta. Pēkšņi viņš pacēla galvu. Durvis atvērās, un istabā ienāca Pa­ņikovskis. Piespiedis platmali pie nospeķotās žaketes, viņš ap­stājās pie galda un ilgi čapstināja ar biezajām lūpām. Pēkšņi priekšsēdētājs salēcās krēslā un plati atplēta muti. Draugi sa­klausīja gari stieptu kliedzienu.

Izsaucies «pilnā gaitā atpakaļ», Ostaps parāva sev līdz Balaganovu. Viņi ieskrēja alejā un noslēpās aiz kokiem.

—   Noņemiet cepures, — Ostaps sacīja, — atsedziet galvas! Tūlīt tiks iznestas mirstīgās atliekas.

Viņš nebija kļūdījies. Gaisā vēl skanēja priekšsēdētāja vare­nās balss grandi, kad izpildkomitejas portālā parādījās divi zaļoksnēji darbinieki. Viņi nesa Paņikovski. Viens to turēja pie rokām, otrs pie kājām.

—  Nelaiķa pīšļus, — Ostaps komentēja, — tuvinieki un draugi iznesa laukā uz rokām.

Darbinieki izstiepa uz lievenēM leitnanta Šmidta trešo dēlu muļķīti un lēnām ņēmās iešūpot. Paņikovskis klusēja un pade­vīgi raudzījās zilajās debesīs.

—   Pēc īsa sēru mītiņa … — Ostaps dzirās turpināt.

Šajā mirklī darbinieki, piedevuši Paņikovska ķermenim pie­tiekamu atvēzienu un inerci, izmeta to uz ielas.

—  … miesas atdeva zemei, — Benders nobeidza.

Paņikovskis plakšķēdams atsitās pret zemi kā krupis. Viņš aši pietrūkās kājās un, vēl stiprāk sasvēries uz sāniem, neticami ātri aizļekoja pa Jauno talantu bulvāri.

— Nu, bet tagad stāstiet, — Ostaps teica, — kādā veidā šis rāpulis pārkāpa konvenciju un kas tā par konvenciju bija.