Kājāmgājējus vajag mīlēt.
Kājāmgājēji sastāda cilvēces lielāko daļu. Vēl vairāk — tās labāko daļu. Kājāmgājēji radījuši pasauli. Tie ir viņi, kas uzcēla pilsētas, uzbūvēja daudzstāvu namus, ierīkoja kanalizaciju un ūdensvadu, nobruģēja ielas un apgaismoja tās ar elektriskajām spuldzēm. Tie ir viņi, kas izplatīja kulturu pa visu pasauli, izgudroja grāmatu iespiešanu, atklāja pulveri, uzcēla tiltus pāri upēm, atšifrēja eģiptiešu hieroglifus, sāka lietot žiletes, iznīcināja vergu tirdzniecību un konstatēja, ka no sojas pupām var pagatavot četrpadsmit garšīgus, barojošus ēdienus.
Un, kad tas viss bija paveikts, kad mūsu planēta jau bija diezgan labi iekārtota, parādījās automobilisti.
Jāatgādina, ka ari automobili izgudroja kājāmgājēji. Bet automobilisti to drīz vien aizmirsa. Lēnprātīgos un gudros kājāmgājējus mašīnas sāka bendēt nost. Ielas, pašu kājāmgājēju izbūvētas, nonāca automobilistu varā. Bruģis kļuva divreiz platāks, ietves sarāvās tik šauras kā tabakas bandrole. Un gājēji sāka tramīgi spiesties pie namu sienām.
Lielā pilsētā kājāmgājējiem ir mocekļu dzīve. Viņiem ievests kaut kas līdzīgs transporta geto. Viņiem atļauj pāriet pār ielu tikai krustojumos, tas ir, tieši tanīs vietās, kur kustība visdzīvākā
un kur visvieglāk parraut matu, kurā parasti karajas tāda gājēja dzīvība.
Mūsu plašajā zemē parastais automobilis, kas, pēc kājāmgājēju domām, paredzēts mierīgai pasažieru un kravas pārvadāšanai, ieguvis draudošu cilvēku nogalināšanas līdzekļa izskatu. Tas veselām virknēm izsit no ierindas arodbiedrības biedrus un viņu ģimenes locekļus. Ja gājējam kādreiz arī izdodas izsprukt no ma- šīnas sudrabotā deguna apakšas, viņu soda par ielas katķisma neievērošanu.
Un vispār kājāmgājēju autoritate ir stipri iedragāta. Viņi, kas devuši pasaulei tādus lieliskus cilvēkus kā Horacijs, Boils, Ma- riots, Lobačevskis, Gutenbergs un Anatols Franss, tagad spiesti ākstīties visbanalākā veidā, lai tikai atgādinātu par savu eksistenci. Ak dievs, ak dievs, — tu, kas būtībā nemaz neesi, — cik tālu tu, — kas tik tiešām nemaz neeksistē, — esi novedis vienkāršu gājēju!
Lūk, viņš iet no Vladivostokas uz Maskavu pa Sibirijas traktu — vienā rokā karogs ar uzrakstu «Pārveidosim tekstilnieku dzīves apstākļus», pār plecu pārmesta nūja, kuras galā kūļājas rezerves sandales «Tēvocis Vaņa» un skārda tējas trauks bez vāka. Tas ir padomju kājāmgājējs — fizkultūrietis, kas izgāja no Vladivostokas kā jauneklis, bet mūža vakarā pie pašiem Maskavas vārtiem to sabrauks smagā mašīna, kuras numuru neviens nepagūs ievērot.
Vai arī kāds cits — Eiropas kājnieku kustības mohikānis. Viņš iet apkārt pasaulei, veldams sev pa priekšu mucu. Viņš labprāt ietu tāpat bez mucas, bet tad neviens nepamanītu, ka viņš patiešām ir tālsatiksmes kājāmgājējs, un par viņu nerakstītu avīzēs. Tādēļ visu mūžu sev pa priekšu jāripina nolādētā tara, uz kuras pie tam (ak, kauns, kauns!) lieliem, dzelteniem burtiem uzkrāsots uzraksts, kas slavina mašīneļļas «Šofera sapņi» nepārspējamās īpašības.
Tik tālu degradējies vienkāršs gājējs.
Un tikai mazās Krievijas pilsētiņās vēl cienī un mīl kājāmgājējus. Tur viņš vēl ir ielu saimnieks un var bezrūpīgi klejot pa pašu ielas vidu un šķērsot to jebkurā virzienā un kā vien viņam ienāk prātā.
Pilsonis cepurē ar baltu virsu, kādas pa lielākai daļai valkā vasaras dārzu administratori un konferansjē, nepārprotami pieder pie cilvēces lielākās un labākās daļas. Viņš gāja kājām pa Arbatovas pilsētas ielām un ar nevērīgu ziņkāri raudzījās uz visām pusēm. Rokā viņš turēja nelielu ceļasomu, kādas parasti lieto vecmātes. Pilsēta, kā redzams, ne ar ko nepārsteidza gājēju ar māksliniecisko cepuri galvā.
Viņš ieraudzīja duci, pusotra zilu, rezedkrāsas un bāli rožainu zvanu torņu; acīs dūrās noplukušie, ar amerikaņu zeltu apzeltītie baznīcu kupoli. Virs oficiālās ēkas plīvoja karogs.
Pie provinciālā kremļa baltajiem vārtiem divas drūmas vecenes tērgāja franciski, sūrojās par padomju varu un atcerējās savas mīļās meitas. No baznīcas pagraba plūda auksta vēsma un uzvēdīja skāba vīna dvinga. Tur acīm redzot glabājās kartupeļi.
— Glābšanas templis virs kartupeļiem, — klusā balsī noteica gājējs.
Pagajis zem finiera arkas, ko rotāja ar kaļķiem svaigi uzkrāsots lozungs
«Sveiciens sieviešu un meiteņu piektajai apgabala konferencei», viņš nokļuva garas alejas galā. Aleja saucās «Jauno talantu bulvāris».
— Nē, — viņš sarūgtināts sacīja, — te nav Riodežaneiro, te ir daudz sliktāk.
Gandrīz uz visiem Jauno talantu bulvara soliem sēdēja vientuļas jaunavas ar atvērtām grāmatām rokās. Enu raksti krita uz grāmatu lapām, uz kailajiem elkoņiem, uz valdzinošajām cirtām, kas slīga pār pieri. Kad iebraucējs iegāja vēsajā alejā, sēdētājas sarosījās. Meitenes, paslēpušās aiz Gladkova, Elizes Ožeško un Seifulinas grāmatām, meta uz iebraucēju biklus skatienus. Parādes solī viņš pagāja garām satrauktajām lasītājām un iznāca pie izpildkomitejas ēkas — savas pastaigas mērķa.
Sajā brīdī ielas stūrī parādījās ormanis. Turoties pie ekipāžās putekļiem klātā un aplupušā spārna, vicinot izspīlētu mapi ar iespiestu uzrakstu «Musique», viņam līdzās steidzīgi soļoja cilvēks garā tolstojieša virskreklā. Viņš dedzīgi kaut ko centas iestāstīt pasažierim. Pasažieris, pavecs vīrs ar nokārušos, bana- nam līdzīgu degunu, žņaudza starp kājām čemodānu un laiku pa laikam grūda sejā savam sarunas biedram pigu. Strīda karstuma viņa inženiera cepure, ko rotāja ar zaļu dīvana plīšu apšūta apmale, bija nošķiebušies uz sāniem. Abas strīdīgās puses bieži un sevišķi skaļi daudzināja vārdu «alga».
Drīz kļuva dzirdami arī pārējie vārdi.
— Jūs par to atbildēsiet, biedri Talmudovski! — kliedza gar- kreklainis, atvairot no sava deguna inženiera pigu.
— Bet es jums saku, ka uz tādiem noteikumiem pie jums nebrauks neviens kārtīgs speciālists, — atbildēja Talmudovskis, cenzdamies pigu noturēt agrākajās pozicijās.
— Jūs atkal tik par to loni? Vajadzēs saukt pie atbildības kā ierāvēju.
— Uzspļaut man jūsu algai! Lai par velti strādāju! — kliedza inženieris, satraukti vilkdams gaisā ar pigu visdīvainākos lokus. — Ja gribēšu, — vispār aiziešu pensijā. Jūs tos dzimtlaiku paņēmienus izbeidziet! Paši visur rakstāt: «Brīvība, vienlīdzība un brālība», bet mani grib piespiest strādāt šajā žurku alā.
Te inženieris Talmudovskis atžmiedza delnu un ņēmās skaitīt uz pirkstiem:
— Dzīvoklis — īsta cūkkūts, teatra nav, alga … Orman! Laid uz staciju!
— Tpru-u! — iesmilkstējās garkreklainis, aši metās uz priekšu un mēģināja saķert zirgu aiz iemauktiem. — Es kā inženieru un techniķu sekcijas sekretārs… Kondrat Ivanovič! Saprotiet, rūpnīca paliek bez speciālistiem. Bīstieties dieva … Sabiedrība to nepieļaus, inženier Talmudovski… Man portfelī ir protokols.
Un sekcijas sekretārs, ieplētis kājas, žigli raisīja vaļā savas «Musique» saitītes.
Sī neuzmanība izšķīra strīdu. Pamanījis, ka ceļš brīvs, Talmudovskis pietrūkās kājās un no visa spēka uzsauca:
— Laid uz staciju!
— Kur? Kur? — iešļupstejās sekretārs un joza ekipažai pakaļ. — Jūs esat darba frontes dezertieris!
No mapes izlidoja zīdpapīra lapas ar violetiem rezoluciju uzrakstiem «Klausījās — nolēma».
Atbraucējs, ar interesi novērojis incidentu, vēl brītiņu pastāvēja tukšajā laukumā un pārliecināti noteica: — Nē, te nav Riodežaneiro.
Pēc mirkļa viņš jau klauvēja pie izpildkomitejas priekšsēdētāja kabineta durvīm.
— Ko jūs vēlaties? — jautāja sekretārs, kas sēdēja aiz galda līdzās durvīm. — Kāpēc jums vajadzīgs priekšsēdētājs? Kādā jautājumā?
Acīm redzot apmeklētājs smalki zināja, kā apieties ar valdības, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju sekretāriem. Viņš nesāka pārliecināt, ka ieradies steidzīgās kroņa darīšanās.
— Personiskā, — viņš sausi sacīja, nepaskatīdamies uz sekretāru un iebāzdams galvu durvju spraugā. — Vai atļauts ieiet?
Un, nenogaidot atbildi, tuvojās rakstāmgaldam:
— Labdien, vai jūs mani nepazīstat?
Priekšsēdētājs, melnacains vīrs ar lielu galvu, tērpies zilā žaketē un tādās pašās biksēs, kas bija iebāztas zābakos ar augstiem «Skorochoda» papežiem, visai izklaidīgi paskatījās uz apmeklētāju un paziņoja, ka nepazīstot.
— Vai tiešām nepazīstat? Daudzi taču apgalvo, ka es esot pārsteidzoši līdzīgs savam tēvam.
— Es arī esmu līdzīgs savam tēvam, — nepacietīgi sacīja priekšsēdētājs. — Kas jums, biedri, vajadzīgs?
— Sajā gadījumā svarīgi, kāds tēvs, — skumji ieminējās apmeklētājs. — Es esmu leitnanta Smidta dēls.
Priekšsēdētājs samulsa un piecēlās. Viņš dzīvi atcerējās revolucionāro leitnantu, viņa bālo seju un melno apmetni ar bronzas lauvu sprādzēm. Kamēr viņš sakārtoja domas, lai uzdotu Melnās jūras varoņa dēlam šim gadījumam piemerotu jautājumu, apmeklētājs aplūkoja kabineta mēbeles ar izvēlīga pircēja skatienu.
Senāk, vēl cara laikos, kroņa iestāžu telpas iekārtoja pēc zināma trafareta. Bija izaudzēta īpaša kroņa mēbeļu šķirne: plakani skapji līdz pašiem griestiem, koka dīvāni ar triscoliīgiem pulētiem sēdekļiem, galdi uz resnām kājām un ozola margas, kas atdalīja kroņa kanceleju no ārējās nemiera pilnās pasaules. Revolūcijas laikā šis mēbeļu tips gandrīz pilnīgi izzuda un tā ražošanas noslēpums nogrima aizmirstībā. Cilvēki vairs nezināja, kā iekārtojamas amatpersonu telpas, un dienesta kabinetos parādījās tādi priekšmeti, kurus līdz šim uzskatīja par personiskā dzīvokļa neatņemamu piederumu. Iestādēs ieviesās advokatu kabinetu mīkstie dīvāni ar spoguļplauktiņu septiņiem porcelānā ziloņiem, kas nesot laimi, trauku plaukti, etažerītes,_ izvelkami ādas atzveltnes krēsli reimatiķiem un zilas japaņu vāzes. Arba- tovas izpildkomitejas priekšsēdētāja kabinetā bez parastā rakstāmgalda bija iemitinājušies vēl divi pufi, apvilkti ar ieplīsušu, sārtu zīdu, strīpains dīvaniņš, atlasa gobelens ar Fudzijamas un ziedoša ķirša atveidiem un rupji darināts slavu spoguļskapis.
«Bet skapītis gan pēc «Hei, slāvi, mostieties!» tipa,» nodomāja apmeklētājs. «Te daudz nav ko cerēt. Nē, te nav Riodežaneiro.»
— Ļoti labi, ka jūs iegriezāties, — pēdīgi sacīja priekšsēdētājs. — Jūs droši vien no Maskavas?
— Jā, caurbraucot, — atbildēja apmeklētājs, aplūkodams dīvaniņu un aizvien vairāk pārliecinādamies, ka izpildkomitejas finansu stāvoklis nav no spīdošajiem. Viņš deva priekšroku izpildkomitejām ar jaunām Ļeņingradas koktrestā ražotām zviedru mēbelēm.
Priekšsēdētājs gribēja apjautāties, kādā nolūkā leitnanta dēls ieradies Arbatovā, bet, pašam negaidot, žēli pasmaidīja un sacīja:
— Baznīcas mums brīnišķīgas. Te jau bija atbraukuši no Zinātņu galvenās pārvaldes, taisās restaurēt. Sakiet, lūdzu, — vai jūs pats ari atceraties sacelšanos uz bruņu kuģa «Očakovs»?
— Pavisam miglaini, — atbildēja apmeklētājs. — Tanī varonīgajā laikā es vēl biju gluži maziņš. Es biju bērns.
— Atvainojiet — kā jūsu vārds?
— Nikolajs… Nikolajs Šmidts.
— Un tēva vārds?
«Eh, cik dumji!» nodomāja apmeklētājs, arī pats nezinādams sava tēva vārdu.
— Jā-ā, — viņš novilka, izvairoties no tiešas atbildes, — tagad daudzi nezina varoņu vārdus. Nepa dvinga. Nav vairs tā entuziasma. Es, taisnību sakot, nokļuvu jūsu pilsētā pilnīgi nejauši. Ceļā gadījās nepatikšanas. Paliku bez kapeikas.
Priekšsēdētājs ļoti nopriecājās par šādu sarunas pavērsienu. Viņš jutās apkaunots, ka varējis tā aizmirst očakoviešu varoņa vārdu.
«Patiešām,» viņš domāja, ar patiku raugoties varoņa apgarotajā sejā, «ieracies darbā un nekā cita vairs neredz. Diženākie notikumi sāk aizmirsties.»
— Ko jūs sakāt? Bez kapeikas? Tas ir interesanti.
— Bez šaubām, es varētu griezties pie privātpersonās, — sacīja apmekletājs, — man katrs dotu, bet jūs saprotiet, tas nebūtu visai ieteicami no politiskā redzes viedokļa. Revolucionāra dēls — un pēkšņi lūdz naudu no privātuzņēmējā, no nepmaņa . . .
Pēdējos vārdus leitnanta dēls izdvesa jau histēriski. Priekšsēdētājs satraukts ieklausījās apmeklētāja balss jaunajās intonacijās. «Bet ja nu epileptiķis?» viņš iedomājās. «Var iekulties īstā ķezā.»
— Un ļoti labi darījāt, ka negriezāties pie privātiem, — sacīja galīgi apjukušais priekšsēdētājs.
Pēc tam Melnās jūras varoņa dels laipni, bez kādas uzstājības pārgāja pie galvenā. Viņš lūdza piecdesmit rubļu. Priekšsēdētājs, ierobežots vietējā budžeta šaurajos rāmjos, varēja dot tikai astoņus rubļus un trīs pusdienu talonus kooperativa ēdnīcā «Vēdera bijušais draugs».
Varoņa dēls noglabāja naudu un talonus apnēsātās, pelēki
svītrotās žaketes dziļajā kabatā un jau grasījās piecelties no sārtā pufa, kad aiz kabineta durvīm atskanēja soļu dipoņa un sekre-"> tara protestējošā balss.
Durvis ātri atvērās, un uz sliekšņa parādījās jauns apmeklētājs.
— Kurš šeit ir galvenais? — smagi elpodams, viņš noprasīja. Viesa nekautrīgās acis žigli izčamdīja istabu.
— Nu, pieņemsim, ka es, — sacīja priekšsēdētājs.
— Sveika būšana, priekšsēdētāj, — iebļāvās jaunpienākušais, pastiepdams lāpstai līdzīgu delnu. — Būsim pazīstami! Leitnanta Šmidta dēls.
— Kas? — acis ieplētis, jautāja pilsētas galva.
— Dižā, neaizmirstamā varoņa leitnanta Smidta dēls, — atkārtoja svešinieks.
— Bet te jau biedrs sēž — varoņa Smidta dēls, Nikolajs Smidts.
Un priekšsēdētājs galīgā apjukumā norādīja uz pirmo apmeklētāju, kura seja pēkšņi pieņēma sapņainu izteiksmi.
Divu blēžu dzīvē bija iestājies kutelīgs mirklis. Vienkāršā un lētticīgā izpildkomitejas priekšsēdētāja rokās katru brīdi varēja pazibēt garais, netīkamais Nemezidas zobens. Liktenis dāvāja tikai mirkli, lai glābtu situāciju. Leitnanta Smidta otrā dēla acīs- atspoguļojās šausmas.
Viņa stāvs, ietērpts vasarīgā «Paragvajas» kreklā, matrožu/, piegriezuma biksēs un zilganās buraudekia kurpēs, vēl pirms, mirkļa kustīgs un stūrains, pēkšņi sašļuka, zaudēja savus draudīgos apveidus un vairs neiedvesa ne mazāko cienību Priekšsēdētāja sejā paplaiksnījās nelabs smīns.
Un, lūk, kad otrajam leitnanta dēlam jau likās, ka viss zaudēts, ka tūlīt pār viņa rudo galvu gāzīsies priekšsēdētāja šausmīgās dusmas, no sārtā pufa nāca glābšana.
— Vasja! — pietrūkdamies kājās, izsaucās leitnanta Smidta pirmais dēls. — Mīļais brāļuk! Vai pazīsti Koļu — savu brāli?
Un pirmais dēls slēdza savos apkampienos otro dēlu.
— Pazīstu! — atsaucās Vasja, sapratis veiklo gājienu. Pazīstu brāli Koļu!
Laimīgā tikšanās beidzās ar vētrainiem glāstiem un tik neparasti spēcīgiem apkampieniem, ka Melnās jūras revolucionārā otrais dēls izkļuva no tiem ar sāpēs nobālušu seju. Brālis Koļa no priekiem bija viņu saņurcījis diezgan pamatīgi.
Apkampjoties abi brāļi šķielēja uz priekšsēdētāju, no kura
sejas nenozuda etiķskābi izteiksme. Tāpēc glābšanas kombināciju turpat uz vietas vajadzēja padarīt ticamāku, papildināt ar sadzīves dētajām un jauniem, Partijas vēsturē neminētiem sīkumiem par jūrnieku sacelšanos 1905. gadā. Saķērušies rokās, brāļi atsēdas uz dīvaniņa un, nenolaižot no priekšsēdētāja lišķīgās •acis. nogrima atmiņās.
— Kāda apbrīnojama tikšanās! — māksloti izsaucās pirmais dēls, ar skatienu aicinādams priekšsēdētāju pievienoties ģimenes svinībām.
— Jā, — priekšsēdētājs sacīja saltā balsī. — Visādi gadās.
Redzēdams, ka priekšsēdētājs vēl aizvien atrodas šaubu varā,
pirmais dēls noglāstīja brāļa rudās sprogas, kas atgādināja se- tera pinkas, un maigi vaicāja:
— Kad tu ieradies šeit no Mariopoles? Tur tu dzīvoji pie mūsu vecmāmiņas.
— Jā, es dzīvoju, — nomurmināja leitnanta otrais dēls, — pie viņas.
— Kāpēc tu man tik reti rakstīji? Es biju ļoti norūpējies.
— Biju aizņemts, — drūmi atbildēja rudmatis.
Un, baidīdamies, ka nerimtīgais brālis tūlīt sāks interesēties, ar ko viņš bijis aizņemts (bet aizņemts viņš lielākoties bija ar to, ka atradās labošanas darbu nometnēs dažādās autonomās republikās un apgabalos), leitnanta Smidta otrais dēls pārņēma iniciativu savās rokās un pats uzdeva jautājumu:
— Bet kāpēc tu nerakstīji?
— Es rakstīju, — brāļuks pēkšņi atbildēja, juzdams neparastus jautrības uzplūdus, — ierakstītas vēstules sūtīju. Man saglabājušās pat kvītis.
Un viņš iebāza roku sānkabatā, no kurienes patiešām izvilka saņurcītu papīrīšu žūksni, taču diezin kāpēc rādīja tos nevis brālim, bet priekšsēdētājam, turklāt iztālēm.
Taisni dīvaini, ieraudzījis papīrīšus, priekšsēdētājs mazliet nomierinājās, un brāļu atmiņu pavediens vērpās grodāk. Rudmatis bija pilnīgi iejuties situācijā un diezgan saprātīgi, lai arī visai vienmuļi, izstāstīja masu brošūras «Dumpis uz Očakova» saturu. Brālis viņa sauso stāstījumu izpušķoja ar tik gleznainiem sīkumiem, ka priekšsēdētājs, jau sācis nomierināties, no jauna sa- ausījās.
Tomēr viņš atlaida brāļus ar labu, un viņi izskrēja uz ielas, juzdamies ļoti atviegloti.
Aiz izpildkomitejas ēkas stūra viņi apstājās.
— Starp citu, bērnībā, — sacīja pirmais dēls, — bērnībā es tādus kā jūs uz vietas nogalēju. Ar kaķeni.
— Kāpēc? — līksmi jautāja slavenā tēva otrais dēls.
— Tādi ir šīs bargās dzīves likumi. Vai arī, īsāk izsakoties, dzīve mums diktē savus bargos likumus. Kāpēc jūs lidāt kabinetā? Vai tad jūs neredzējāt, ka priekšsēdētājs nav viens?
— Es domāju .. .
— Ak jūs domājāt? Tātad jūs šad tad arī domājat? Jūs esat domātājs. Kā jūs sauc, domātāj? Spinoza? 2ans Zaks Ruso? Marks Aurelijs?
Dibināto pārmetumu nospiests, rudmatis klusēja.
— Bet es jums piedodu. Dzīvojiet vien tālāk. Bet tagad iepazīsimies. Mēs kā nekā esam brāļi, bet radniecība uzliek pienākumus. Mani sauc Ostaps Benders. Esiet tik laipns un pasakiet arī jūs savu pirmo uzvārdu.
— Balaganovs, — rudmatis stādījās priekšā, — Šura Balaganovs.
— Par arodu netaujāju, — pieklājīgi sacīja Benders, — bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cikreiz šogad esat sodīts?
— Divas, — Balaganovs vaļsirdīgi atbildēja.
— Tas nu gan slikti. Kāpēc jūs pārdodat savu nemirstīgo dvēseli? Cilvēks nedrīkst nonākt tiesā. Tā ir necienīga nodarbošanās. Es domāju zādzības. Par to nemaz nav runa, ka zagt ir grēks, — māmuļa droši vien jūs jau bērnībā būs iepazīstinājusi ar šo doktrinu, turklāt zagšana ir bezmērķīga spēku un enerģijas izšķiešana.
Ostaps vēl ilgi būtu klāstījis savus uzskatus par dzīvi, ja viņu nepārtrauktu Balaganovs.
— Skatieties! — viņš iesaucās, norādot uz Jauno talantu bulvara zaļajām dzīlēm. — Redziet, tur nāk cilvēks ar salmu platmali galvā!
— Redzu, — Ostaps augstprātīgi atrūca. — Nu un tad? Vai tas ir pats Borneo salas gubernators?
— Tas ir Paņikovskis, — Sura sacīja. — Leitnanta Šmidta dēls.
Pa aleju diženo liepu ēnā, mazliet uz sāniem sasvēries, soļoja kāds pilsonis jau krietni gados. Cietā salmu platmale ar rievotam malām bija pastumta uz vienas auss. Bikses bija tik īsas, ka varēja redzēt apakšbikšu baltās saites. Zem pilsoņa ūsām kā papirosa uguntiņa kvēloja zelta zobs.
— Kā, vēl viens dēls? — Ostaps izsaucās. — Tas ir amizanti.
Paņikovskis aizgāja līdz izpildkomitejas ēkai, domās nogrimis vairākkārt noso|oja gar ieeju, ar abām rokām saņēma platmali aiz malām un sagrieza galvā taisni, saraustīja svārku stērbeles un, smagi nopūties, devās iekšā.
— Leitnantam bija trīs dēli, — Benders piezīmēja, — divi gudri, trešais muļķītis. Viņu vajag brīdināt.
— Nevajag, — sacīja Balaganovs, — lai citreiz zina, kā tas ir, kad pārkāpj konvenciju.
— Kas tā tāda par konvenciju?
— Pagaidiet, vēlāk pastāstīšu. Iegāja, iegāja iekšā!
— Es nu reiz esmu nenovīdīgs cilvēks, — atzinās Benders, — bet te gan nav ko apskaust. Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Iesim paskatīsimies.
Jau kļuvuši draugi, leitnanta Šmidta dēli iznāca uz ielas un piegāja pie priekšsēdētāja kabineta loga.
Aiz nokvēpušā, nemazgātā loga sēdēja priešsēdētājs. Viņš ātri rakstīja. Seja viņam bija sērīga kā visiem, kas raksta. Pēkšņi viņš pacēla galvu. Durvis atvērās, un istabā ienāca Paņikovskis. Piespiedis platmali pie nospeķotās žaketes, viņš apstājās pie galda un ilgi čapstināja ar biezajām lūpām. Pēkšņi priekšsēdētājs salēcās krēslā un plati atplēta muti. Draugi saklausīja gari stieptu kliedzienu.
Izsaucies «pilnā gaitā atpakaļ», Ostaps parāva sev līdz Balaganovu. Viņi ieskrēja alejā un noslēpās aiz kokiem.
— Noņemiet cepures, — Ostaps sacīja, — atsedziet galvas! Tūlīt tiks iznestas mirstīgās atliekas.
Viņš nebija kļūdījies. Gaisā vēl skanēja priekšsēdētāja varenās balss grandi, kad izpildkomitejas portālā parādījās divi zaļoksnēji darbinieki. Viņi nesa Paņikovski. Viens to turēja pie rokām, otrs pie kājām.
— Nelaiķa pīšļus, — Ostaps komentēja, — tuvinieki un draugi iznesa laukā uz rokām.
Darbinieki izstiepa uz lievenēM leitnanta Šmidta trešo dēlu muļķīti un lēnām ņēmās iešūpot. Paņikovskis klusēja un padevīgi raudzījās zilajās debesīs.
— Pēc īsa sēru mītiņa … — Ostaps dzirās turpināt.
Šajā mirklī darbinieki, piedevuši Paņikovska ķermenim pietiekamu atvēzienu un inerci, izmeta to uz ielas.
— … miesas atdeva zemei, — Benders nobeidza.
Paņikovskis plakšķēdams atsitās pret zemi kā krupis. Viņš aši pietrūkās kājās un, vēl stiprāk sasvēries uz sāniem, neticami ātri aizļekoja pa Jauno talantu bulvāri.
— Nu, bet tagad stāstiet, — Ostaps teica, — kādā veidā šis rāpulis pārkāpa konvenciju un kas tā par konvenciju bija.