Maskavā, Rjazaņas stacijā pie asfaltēta perona, stāvēja īss specvilciens. Tam bija tikai seši vagoni: bagažas vagons, kur pretēji paradumam atradās nevis bagaža, bet uz ledus glabājās pārtikas rezerves, restorānvagons, pa kura durvīm lūkojās ārā balts pavārs, un valdības salons. Pārējie trīs bija pasažieru vagoni, un uz to dīvāniem, ko sedza rupji, strīpaini apvalki, vajadzēja novietoties strādnieku trieciennieku delegācijām, kā arī ārzemju un padomju korespondentiem.
Vilciens gatavojās doties uz turieni, kur savienos Austrumu Maģistrales sliedes.
Bija gaidāms ilgstošs ceļojums. Trieciennieki stūma iekšā vagonā ceļa grozus ar melnām priekškaramām atslēdziņām, kas kūļājās dzelzs stienītī. Padomju prese skraidelēja pa peronu, vicinādama lakotus finiera koferus.
Ārzemnieki sekoja nesējiem, kas stiepa viņu biezos ādas čemodānus, koferus un kartona kārbas, nolīmētas ar turistu biroju un kuģniecības sabiedrību krāsainajiem papīrīšiem.
Pasažieri bija paguvuši iegādāties grāmatiņu «Austrumu Ma- ģistrale», uz kuras vāka kuprains kamielis ostīja dzelzceļa sliedi. Grāmatiņu pārdeva turpat uz perona no bagažas rateļiem. Grāmatas autors žurnālists Palamidovs jau vairākas reizes pagāja garām rateļiem, greizsirdīgi šķielēdams uz pircējiem. Viņš skaitījās Maģistrales lietpratējs un brauca turp jau trešo reizi.
Tuvojās aizbraukšanas brīdis, bet atvadu aina ne mazākā mērā neatgādināja parasto pasažieru vilcienu atiešanu. Uz perona nebija veceņu, neviens pa logu neizbāza mazbērnu, lai viņš uzmestu pēdējo skatienu savam vectētiņam. Saprotams, ka nebija ari vectētiņa, kura blāvajās acīs parasti atspoguļojās bailes no dzelzceļu caurvējiem. Saprotams, ka neviens arī nebučojās. Strādnieku trieciennieku delegāciju stacijā atgādāja arodbiedrību darbinieki, kas vēl nebija paspējuši izstrādāt jautājumu par atvadu skūpstiem. Maskavas korespondentus pavadīja redakciju darbinieki, kas raduši tādos gadījumos tikt cauri ar rokas paspiešanu. Bet ārzemju korespondenti, pavisam trīsdesmit cilvēku, uz Maģistrales atklāšanu brauca pilnā apbruņojumā — ar sievām un gramofoniem, tā ka nebija, kas viņus pavadītu.
Ekspedicijas dalībnieki atbilstoši brīža svarīgumam runāja skaļāk, nekā parasts, bez iemesla tvēra bloknotus un nopēla pavadītājus, ka tie tādā interesantā ceļojumā nebraucot kopā ar viņiem. It sevišķi skaļš bija žurnālists Lavuazjans. Viņam bija jauna sirds, bet viņa sprogās kā mēness caur džungļiem spīdēja kails pakausis.
— Pretīgi uz jums pat skatīties! — viņš sauca pavadītājiem. — Vai jūs maz apjēdzat, kas ir Austrumu Maģistrale!
Ja dedzīgā Lavuazjana rokas nebūtu aizņemtas ar lielu rakstāmmašīnu vaska drēbes pārvalkā, kādus lieto ormaņi, tad viņš varbūt arī būtu piekāvis kādu no saviem draugiem, tik kvēli viņš mīlēja laikrakstu informācijās vākšanas darbu. Viņam jau tūlīt gribējās nosūtīt zibens telegramu savai avīzei, tikai nebija par ko.
Stacijā par visiem agrāk bija ieradies arodbiedrību avīzes līdzstrādnieks Uhudšanskis un gausi pastaigājās gar vilcienu. Viņš nesa sev līdzi Semjonova Tjanšanska 1903. gadā iznākušo rakstu krājumu «Turkestanas novads, mūsu tēvzemes pilnīgs ģeogrāfisks apraksts, krievu cilvēku ceļojumu rokasgrāmata». Viņš apstājās pie aizbraucēju un pavadītāju grupas un ar zināmu satirisku pieskaņu balsī teica:
— Aizbraucat? Nu, nu!
Vai:
— Paliekat? Nu, nu!_
Tādā veidā viņš aizgāja līdz vilciena priekšgalam un, atmetis galvu atpakaļ, ilgi skatījās uz lokomotivi un pēdīgi sacīja mašīnistam:
— Strādājat? Nu, nu!
Pēdīgi žurnālists Uhudšanskis iegāja kupejā, paņēma arodbiedrības laikraksta pēdējo numuru un nogrima pats sava raksta lasīšanā, kas bija iespiests ar virsrakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu» un apakšvirsrakstu «Komisijas neapmierinoši pārkārtojas». Raksts ietvēra kādas sēdes atreferējumu, un autora attieksmi pret aprakstīto notikumu varētu izteikt vienā frāzē: «Noturat sēdes? Nu, nu!» Uhudšanskis lasīja līdz pat vilciena atiešanai.
Kāds no pavadītājiem, cilvēks ar rožainu plīša degunu un samtainiem deniņiem, izteica pareģojumus, kas visus briesmīgi nobiedēja.
— Es zinu, kas notiek tādos braucienos, — viņš teica, — pats esmu braucis. Jūsu nākotne man zināma. Seit jūs esat ap siml cilvēku. Brauksiet jūs kādu mēnesi. Divi no jums atpaliks no vilciena mazā nomaļā stacijā bez naudas un dokumentiem un panāks jūs tikai pēc nedēļas izbadojušies un noplīsuši. Kādam no jums noteikti nozags čemodānu. Varbūt Palamidovam vai Lavu- azjanam, vai arī Novrockim. Un cietušais visu ceļu nepārtrauks gausties un lūgsies no kaimiņiem bārdas pindzeli. Pindzeli viņš atdos neizmazgātu, bet putu trauciņu nozaudēs. Viens ceļotājs, protams, nomirs, un nelaiķa draugi nebrauks vis uz sliežu savienības svinībām, bet gan būs spiesti vest dārgos pīšļus atpakaļ uz Maskavu. Tas ir ļoti garlaicīgi un pretīgi — vest pīšļus. Bez tam ceļā sāksies intrigas. Ticiet man! Kāds, kaut vai tas pats Palami- dovs vai Uhudšanskis, izdarīs pretsabiedrisku pārkāpumu. Un jūs viņu ilgi un.mokoši sodīsiet, bet viņš činkstēdams un vaimanādams atrunāsies un visu noliegs. Tas viss man ir zināms. Tagad jūs aizbraucat platmalēs un žokejcepurēs, bet atgriezīsieties tju- beteikās. Pats glupjākais no jums nopirks Bucharas ebreja pilnu apbruņojumu: samta cepuri ar šakaļādas apmali un biezu, chalat- veidīgi sašūtu vates segu. Un, protams, vakaros jūs visi vagonā dziedāsiet «Steņku Razinu», jūs visi dumji maurosiet «Un pār bortu viņš to pārmet, atdod Volgas viļņiem to». Tas vēl nekas, pat ārzemnieki dziedās: «Lejup pa māmuļu Volgu, sur notre mer Volga, pa mūsu māmuļu Volgu.»
Lavuazjans sadusmojās uz pareģi un atvēzējās ar rakstāmmašīnu.
— Jūs vienkārši mūs apskaužat! — viņš sacīja. — Mēs nedziedāsim vis.
— Dziedāsiet gan, mīlīši! Tas ir neizbēgami. Es jau nu gan visu zinu.
■—- Nedziedāsim vis.
— Dziedāsiet gan. Un, ja jūs esat godīgi ļaudis, tad tūlīt par to uzrakstiet man atklātni.
Sai brīdi atskanēja apslāpēts kliedziens. No bagažas vagona jumta novēlās fotoreportieris Menšovs. Viņš tur bija uzrāpies, lai nofotografētu aizbraukšanas brīdi. Mirkli Menšovs gulēja uz perona, turēdams virs galvas aparatu. Tad viņš piecēlās, rūpīgi pārbaudīja slēdzi un atkal rāpās uz jumta.
— Krītat? — ar avīzi rokā izliecies pa logu, jautāja Uhudšanskis.
— Kas nu tas par kritienu! — fotoreportieris nicinoši sacīja. — Ja jūs būtu redzējis, kā es kritu Kulturas un atpūtas parkā no spiraltorņa!
— Nu, nu! — piezīmēja arodbiedrības avīzes pārstāvis un nozuda kupejā.
Uzrāpies uz jumta un nometies uz viena ceļa, Menšovs turpināja darbu. Ar visdzīvākās apmierinātības izteiksmi sejā uz Menšovu noraudzījās norvēģu rakstnieks, kas jau bija novietojis savas mantas kupejā un iznācis uz perona pastaigāties. Rakstniekam bija gaiši bērna mati un liels vikingu deguns. Norvēģis tik ļoti sajūsminājās par Menšova fotografēšanas brašumu, ka sajuta nepieciešamību dalīties ar kādu savā sajūsmā. Atrā solī viņš piegāja pie večuka, Trjochgorkas trieciennieka, un, pielicis savu rādītāja pirkstu pie viņa krūtīm, spalgi iesaucās:
— Jūs!!
Pēc tam viņš noradīja uz savam krūtīm un tikpat spalgi iesaucās:
— Es!!
Tada veida izsmēlis visus viņa rīcība esošos krievu vārdus, rakstnieks laipni pasmaidīja un aizskrēja uz savu vagonu, jo atskanēja jau otrais zvans. Trieciennieks arī aizskrēja uz savu vagonu. Menšovs nokāpa zemē. Māja ar galvām, atplaiksnījās pēdējie smaidi,.garām pazibēja feļetonists mētelī ar melnu samta apkaklīti. Kad vilciena aste jau kūļājās aiz izbraucamās pārmijas, no bufetes zāles izskrēja divi brāļi korespondenti — Ļevs Rubaš- kins un Jans Skameikins. Skameikins turēja zobos iekostu Vīnes šniceli. Brāļi, lēkšodami kā jauni suņi, aizdrāzās pa peronu, nolēca uz naftas plankumiem izraibinātās zemes un tikai šeit, starp gulšņiem, saprata, ka vilcienu viņiem nepanākt.
Bet vilciens, izjoņojis aiz Maskavas jaunceltnēm, jau uzņcma savu apdullinošo dziesmu. Tas klaudzināja riteņus, velnišķīgi smējās zem tiltiem un, tikai nokļuvis starp vasarnīcu mežiem, mazliet nomierinājās un attīstīja lielāku ātrumu. Viņam vajadzēja uzvilkt uz globusa pamatīgu loku, vajadzēja mainīt vaira- kas klimatiskās joslas, pārvietoties no centra dzestruma karstajā tuksnesī, paskriet garām daudzām lielām un mazām pilsētām un aiziet priekšā Maskavas laikam par četrām stundām.
Pirmās dienas pievakarē padomju korespondentu vagonā ieradās divi kapitālistiskās pasaules vēstneši: brīvdomīgās austriešu avīzes pārstāvis Heinrichs un amerikanis Hirams Burmans. Viņi bija atnākuši iepazīties. Heinricha kungs bija neliela auguma. Misteram Hiramam bija galvā mīksta platmale ar uzlocītām malām. Abi diezgan skaidri un pareizi runāja krieviski. Kādu laiku visi klusēdami stāvēja gaitenī un ar interesi aplūkoja cits citu. Un, lai atraisītos mēles, uzsāka valodas par Dailes teātri. Heinrichs teātri palielīja, bet misters Burmans izvairīgi piezīmēja, ka viņu kā cionistu Padomju Savienībā vairāk par visu interesējot ebreju jautājums.
— Pie mums tāda jautājuma vairs nav, — Palamidovs sacīja.
— Kā var nebūt ebreju jautājuma? — brīnījās Hirams.
— Vienkārši nav. Neeksistē.
Misters Burmans uztraucās. Visu mūžu viņš savā avīzē bija devis rakstus par ebreju jautājumu, un šķirties no šā jautājuma viņam būtu sāpīgi.
— Bet Krievijā taču ir ebreji? — viņš piesardzīgi vaicāja.
— Ir gan, — atbildēja Palamidovs.
— Tātad ir arī jautājums?
— Nē. Ebreji ir, bet jautājuma nav.
Spriegums, kas vagona gaitenī bija sakāpis visai augstu, mazliet atslāba, kad parādījās Uhudšanskis. Ar dvieli pār plecu viņš gāja uz tualeti.
— Sarunājaties? — viņš sacīja, šūpodamies vilciena straujajā gaitā. — Nu, nu!
Kad viņš atgriezās atpakaļ tīrs un mundrs, ar ūdens lāsēm matos, strīds bija pārņēmis jau visu gaiteni. No kupejām iznāca padomju žurnālisti, no blakus vagona ieradās daži trieciennieki, atnāca vēl divi ārzemnieki — itāliešu korespondents ar fašistu krūšu nozīmi, kas rādīja pasaulei liktora rikšu sauju un cirvīti, un vācu profesors austrumpētnieks, kas brauca uz svinībām, «Voksa» uzaicināts. Strīda fronte bija ļoti plaša — no sociālismā celtniecības PSRS līdz Rietumos modē nākušajām vīriešu beretēm. Un visos punktos, lai kādi tie arī bija, radās domstarpības.
— Strīdaties? Nu, nu, — sacīja Uhudšanskis, pazuzdams savā kupejā.
Vispārējā troksnī varēja saklausīt tikai atsevišķus izsaucienus.
— Ja jau tā, — sauca Heinricha kungs, ķerdams putilovieti Suvorovu aiz krievu krekla, — tad kāpēc jūs trīspadsmit gadus tikai pļāpājat? Kāpēc jūs netaisāt pasaules revoluciju, par kuru tik daudz esat runājuši? Tātad nevarat? Tad beidziet pļāpāt!
— Bet mēs nemaz nedomājam pie jums revoluciju taisīt! Taisiet paši!
— Es? Nē, es revoluciju netaisīšu.
— Nu, to izdarīs bez jums un atļauju neprasīs.
Misters Hirams Burmans stāvēja, atslējies pret starpsienu, iztapsētu ar presētu ādu, un vienaldzīgi raudzījās strīdīgajos ļaudīs. Ebreju jautājums bija iegāzies kādā diskusijas spraugā jau pašā sarunas sākumā, bet citas tēmas viņa dvēselē neradīja ne- * kādas emocijas. No grupas, kur vācu profesors atzinīgi atsaucās par padomju laulības sistēmas priekšrocībām, salīdzinot ar laulībām baznīcā, atšķīrās nost feļetonists, kas rakstīja savus sacerējumus dzejā un parakstījās ar pseidonimu Gargantia. Viņš piegāja pie domās nogrimušā Hirama un dedzīgi ņēmās viņam kaut ko skaidrot. Hirams klausījās, bet drīz pārliecinājās, ka itin neko nevar saprast. Bet Gargantia nepārtraukti kaut ko kārtoja Hirama tualetē, te savilkdams ciešāk kaklasaiti, te noņemdams pūciņu, te aizpogādams un atkal atpogādams pogu, viņš runāja diezgan skaļi un, kā likās, pat skaidri. Taču viņa runā bija kāds neuztverams defekts, kas vārdus pārvērta smelknēs. Nelaime kļuva vēl lielāka tālab, ka Gargantiam patika parunāties un pēc katra teikuma prasīt no sarunas biedra apstiprinājumu.
— Vai nav tiesa? — viņš runāja, galvu klanīdams, it ka grasīdamies ar savu lielo, pilnīgo degunu knābāt kādu barību. — Vai nav pareizi?
Vienīgi šie vārdi arī bija saprotami Gargantia runa. Visi pārējie saplūda brīnišķi pārliecinošā šalkoņā. Misters Burmaņs aiz pieklājības piekrita un drīz aizbēga. Visi Gargantiam piekrita, un viņš sevi uzskatīja par cilvēku, kas spējīgs pārliecināt jebkuru un jebkurā jautājumā.
— Nu redzat, — viņš sacīja Palamidovam, — jūs neprotat ar cilvēkiem runāt. Es viņu pārliecināju. Nupat es viņam pierādīju, un viņš man piekrita, ka nekāds ebreju jautājums pie mums vairs nepastāv. Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?
Palamidovs neko nesaprata un, pamājis ar galvu, sāka ieklausīties sarunā, kas risinājās starp vācu austrumpētnieku un vagona pavadoni. Pavadonis jau sen bija centies iejaukties sarunā un tikai tagad atradis sev piemērotu brīvu klausītāju. Jau iepriekš
uzzinājis sarunas biedra titulu un ari vārdu un uzvārdu, pavadonis nolika slotiņu sāņus un plūstošā balsī sacīja:
— Jūs, pilsoni profesor, droši vien nebūsiet dzirdējis, Vidusāzijā ir tāds dzīvnieks, saucas kamielis. Viņam uz muguras ir divi ciņi. Un man bija pazīstams dzelzceļnieks, jūs droši vien esat dzirdējis — biedrs Dolžnostjuks, bagažas izsniedzējs. Viņš uzsēdās uz šā kamieļa muguras starp ciņiem un iesita ar vicu. Kamielis saniknojās un sāka viņu ar ciņiem spiest, daudz netrūka, būtu pavisam saspiedis. Dolžnostjuks tomēr paspēja nolēkt. Ugunīgs puika bija, jūs droši vien esat dzirdējis par viņu? Un kamielis viņam visu vasaras formas tērpu apspļaudīja, bet tērps tikko no mazgātavas.
Vakara stundas saruna pamazām izplēnēja. Divu pasauļu sadursme beidzās miermīlīgi. Asāki strīdi neiedegās. Divu sistēmu ■— kapitālistiskās un sociālistiskās — līdzās pastāvēšanai specvilcienā gribot negribot vajadzēja turpināties apmēram mēnesi. Vispasaules revolūcijas ienaidnieks Heinricha kungs izstāstīja vecu ceļojumu anekdoti, pēc kam visi, pāriedami no vagona vagonā pa drebošiem buferiem un caurvējā piemiegdami acis, devās uz restorānu vakariņot. Tomēr restorānā vilciena iemītnieki izsēdās katrs grupējums atsevišķi. Pie vakariņu galda notika sapazīšanās. Aizrobeža, kuru pārstāvēja visas pasaules lielāko avīžu un telegrāfā aģenturu korespondenti, svinīgi ņēmās dzert sīvo un ar šausmīgu laipnību aplūkoja triecienniekus zābakos un padomju žurnālistus, kuri, kā mājās juzdamies, bija ieradušies rītakuroēs un kaklaisaišu vietā spīdināja apkaklīšu pogas.
Restorānvagonā sēdēja dažādi ļaudis: gan provincialis misters Burmans no Ņujorkas, gan Kanadas meitene, kas no aizokeana bija ieradusies tikai stundu pirms specvilcienā atiešanas un tāpēc vēl kā apdullusi grozīja galvu, ņemdamās ap kotleti uz gara metālā šķīvja, gan japaņu diplomāts un otrs japanis — jaunāks par pirmo, gan Heinricha kungs, kura dzeltenās acis diez kāpēc smīnēja, gan jauns angļu diplomāts ar tievu viduci kā tenisa spēlētājam, gan vācietis austrumpētnieks, kas visai pacietīgi bija uzklausījis vilciena pavadoņa stāstu, ka esot dīvains dzīvnieks ar diviem ciņiem uz muguras, gan amerikaņu ekonomists, gan če- choslovaks, gan polis, gan četri amerikaņu korespondenti, viņu vidū kāds garīdznieks, kas raksta kristīgās jaunatnes savienības avīzei, gan simtprocentīga amerikāniete no vecas pionieru ģimenes ar holandiešu uzvārdu, kura kļuva slavena ar to, ka pagājušā gadā Mineraļnije Vodos bija atpalikusi no vilciena un reklāmās nolūkos kādu laiku slēpusies stacijas bufetē (šis notikums amerikaņu presē sacēla lielu kņadu. Trīs dienas iespieda rakstus ar kliedzošiem virsrakstiem: «Meitene no senas ģimenes Kaukāzā mežonīgo kalniešu ķetnās» un «Nāve vai izpirkšana»), un daudzi citi. Vieni izturējās naidīgi pret visu padomisko, citi cerēja visīsākā laikā atminēt mīklainās aziatu dvēseles, trešie godīgi centās apjēgt, kas tad Padomju zemē galu galā notiek.
Padomju puse čaloja pie saviem galdiņiem. Trieciennieki bija atnesuši sev līdzi papīra sainīšos ietītu ēdamo un ņēmās dzert tēju no Krupa firmas baltmetala turētājos ieliktām glāzēm. Turīgākie žurnālisti pasūtīja šniceles, bet Lavuazjans, kuram pēkšņi uznāca slavisma lēkme, nolēma nepalikt kaunā ārzemnieku priekšā un pieprasīja nieres — sautee. Nieres viņš neapēda, jo tās viņam negaršoja kopš bērnu dienām, taču, neraugoties uz to, lepni piepūtās un meta uz ārzemniekiem izaicinošus skatienus. Arī padomju pusē bija dažādi ļaudis. Bija gan Sormovas strādnieks, kuru braucienā sūtīja strādnieku kopsapulce, gan Staļin- gradas traktoru rūpnīcas celtnieks, kas pirms desmit gadiem bija gulējis ierakumos pret Vrangeli tanī pašā laukā, kur tagad stāv traktoru gigants, gan audējs no Serpuchovas, kuru interesēja Austrumu Maģistrale, jo tai vajadzēja paātrināt kokvilnas piegādi tekstilrūpniecības rajoniem.
Tur sēdēja arī metālisti no Ļeņingradas, ogļrači no Donbasa, mašīnists no Ukrainas un delegācijās vadītājs baltā krievu krekla ar lielu Bucharas zvaigzni, saņemtu par cīņu pret emiru. Kā brīnītos diplomāts ar tenisista vidukli, ja uzzinātu, ka mazais,_laipnais dzejdaris Gargantia astoņas reizes bijis gūsta pie dažadiem haidamaku atamaniem un vienreiz machnovieši viņu pat nošāvuši, par ko viņš nemīlēja daudz runāt, jo bija sagjabajis visnepatīkamākās atmiņas, kā ar pāršautu plecu rāpies ārā no kopēja kapa.
Ļoti iespējams, ka arī kristīgās jaunatnes pārstāvi vai trieka ķertu, ja viņš uzzinātu, ka jautrais Palamidovs bijis armijas tribunālā priekšsēdētājs, bet Lavuazjans laikraksta informācijās interesēs pārģērbies par sievieti un iekļuvis baptistu sapulce, par ko arī uzrakstījis lielu antireliģisku korespondenci, ka neviens no klātesošajiem padomju pilsoņiem nav kristījis savus bērnus un ka starp šiem izdzimteņiem ir pat četri rakstnieki.
Dažādi ļaudis sēdēja restorānvagonā.
Otrā dienā piepildījās plīšdeguņa pareģa vārdi. Kad vilciens dārdēdams un pūzdams pārbrauca pār Volgu pa Sizraņas tiltu, specvilcienā pasažieri netīkamās pilsētnieku balsīs sāka vilkt dziesmu par Volgas spēkavīru. To darīdami, viņi centās neskatīties cits citam acīs. Blakus vagonā ārzemnieki, kas skaidri nezināja, kur un kas jādzied, ar sajīismu izpildīja «Ei, pilna pilna tā kārbiņa» ar pavisam dīvainu piedziedājumu «Ei, uchņeml». Cilvēkam ar plīša degunu atklātni neviens nerakstīja, jo bija kauns. Vienīgi Uhudšanskis turējās. Viņš nedziedāja reizē ar visiem. Kad dziesmu sērga pārņēma visu vilcienu, tikai viņš vienīgais klusēja, cieši sakodis zobus un izlikdamies, ka lasa «Mūsu tēvzemes ģeografijas pilnīgo aprakstu». Viņš tika bargi piemeklēts. Muzikālā lēkme viņam uznāca naktī, tālu aiz Samaras. Pusnakts stundā, kad neparastais vilciens jau gulēja, no Uhudšanska kupejas atskanēja drebelīga balss: «Stāv pie Volgas tur klints, biezu sūnu tā klāta.»
Ceļojums prasīja savu.
Un vēl pēc kāda laiciņa, kad arī Uhudšanskis bija aizmidzis, priekštelpas durvis atvērās, uz brīdi atskanēja riteņu skaļā kla- boņa, un tukšajā, spodrajā gaitenī, skatīdamies apkārt, iegāia Ostaps Benders. Brītiņu viņš šaubījās, tad miegaini atmeta ar roku un atvēra pirmās kupejas durvis. Zilās naktslampiņas gaismā gulēja Gargantia, Uhudšanskis un fotogrāfs Menšovs. Ceturtais augšējais dīvaniņš bija tukšs. Lielais kombinators daudz nedomāja. Juzdams nespēku kājās pēc smagajiem klejojumiem, neatgūstamiem zaudējumiem un divu stundu stāvēšanas uz vagona pakāpieniem, viņš uzrāpās augšā. No turienes viņam atklājās brīnišķīgs skats uz galdiņu pie loga, saslējusi kājiņas kā ilksis uz augšu, tur gulēja baltmiesīga, vārīta vista.
— Es eju Paņikovska nepareizo ceļu, — nočukstēja Ostaps.
Ar šiem vārdiem viņš paņēma vistu un apēda bez maizes un sāls. Kauliņus viņš pabāza zem cietā linaudekla pārvalka. Ieelpodams dzelzceļa krāsu vienreizējo smaržu, starpsienu čīkstoņas iežūžots, viņš laimīgs iemiga.