Naktī Ostaps sapnī redzēja skumjo, kā miglas aizplīvuroto Zosjas seju, bet vēlāk Paņikovski. Konvencijas pārkāpējs bija ormaņa platmalē ar spalvu un, rokas lauzīdams, sauca: «Bender! Bender! Jūs nezināt, kas ir vista! Tas ir debešķīgs, trekns putns, vista!» Ostaps nesaprata un dusmojās: «Kas par vistu? Jūsu specialitāte taču ir zoss!» Bet Paņikovskis palika pie sava: «Vista, vista, vista!»
Benders pamodās. Virs galvas viņš ieraudzīja griestus, izliektus kā vecmāmiņas lādes vāks. Lielajam kombinatoram pie paša deguna kuļājās bagažas tīkliņš. Kupejā bija ļoti gaišs. Pa pus- nolaisto logu ieplūda Orenburgas stepes karstais gaiss.
— Vista! — atskanēja no apakšas. — Kur palikusi mana vista? Bez mums kupejā vairāk neviena nav! Vai nav tiesa? Atvainojiet, bet kam tās kājas?
Ostaps ar roku aizsedza acis un tūlīt ar nepatiku atcerējās, ka tā darīja arī Paņikovskis, kad viņam draudēja briesmas. Atņēmis roku, lielais kombinators ieraudzīja galvas, kas rēgojās vienā līmenī ar viņa plauktu.
— Guļat? Nu, nu, — sacīja pirmā galva.
— Sakiet, dārgais, — labsirdīgi bilda otrā, — vai jūs apēdāt manu vistu? Ir taču taisnība? Ir tak pareizi?
Fotoreportieris Menšovs sēdēja apakšā, līdz elkoņiem iebāzis abas rokas melnā fotogrāfā maisā. Viņš pārlādēja kasetes.
— Jā, — atturīgi sacīja Ostaps, — es to apēdu.
— Sirsnīgs paldies! — pēkšņi iesaucās Gargantia. — Es vairs nezināju, ko ar to iesākt. Ir taču karsts, vista varēja samaitāties. Pareizi? Izmest žēl! Vai nav tiesa?
— Saprotams, — Ostaps piesardzīgi piekrita, — es esmu ļoti priecīgs, ka varēju jums izdarīt šo mazo pakalpojumu.
— No kādas avīzes jūs esat? — jautāja fotoreportieris,Joprojām čamdīdamies pa maisu un sapņaini smaidīdams. — Jūs taču Maskavā neiekāpāt?
— Jūs, es redzu, esat fotogrāfs, — Ostaps sacīja, izvairīdamies no tiešas atbildes, — es pazinu kādu provinces fotogrāfu, kurš pat konservus atgrieza tikai pie sarkanas gaismas, baidījās, ka citādi tie sabojāsies.
Menšovs iesmējās. Jaunā pasažiera joks viņam bija pa prātam. Un šajā rītā vairs neviens lielajam kombinatoram neuzstādīja slidenus jautājumus.
Viņš nolēca no dīvana un, noglaudījis savus vaigus, uz kuriem pa trijām dienām bija atauguši īsti bandita sari, jautājoši paskatījās uz labsirdīgo Gargantiu. Feļetonists — dzejdaris atsai- ņoja čemodānu, izņēma no turienes bārdas skujamos piederumus un, sniegdams Ostapam, ilgi kaut ko skaidroja, knābādams neredzamo barību un ik brīdi prasīdams, lai apstiprinātu viņa vardu patiesīgumu.
Kamēr Ostaps skuvās, mazgājās un tīrījās, Menšovs, apjozies ar fotogrāfiskām siksnām, pa vagonu izplatīja valodas, ka viņu kupeja braucot jauns provinces korespondents, kas naktī ar aer'o- planu panācis vilcienu un apēdis Gargantia vistu. Stāsts par vistu radīja lielu rosību. Gandrīz visi korespondenti bija paņēmuši līdzi mājas ēdamo: raušus, kapātas gaļas kotletes, klaipiņus un cieti novārītās olas. Šo ēdamo neviens nepatērēja. Korespondenti deva priekšroku restoranam.
Un Benders vēl nebija beidzis savu tualeti, kad kupejā ienāca korpulents rakstnieks mīkstos svārciņos. Viņš nolika Ostapam priekšāuz galda divpadsmit olas un sacīja:
— Ēdiet! Tās ir olas. Reiz olas pastāv, tad kādam tās ari jāēd!
Rakstnieks paskatījas ara pa logu un, nolūkojies uz karpaino stepi, sarūgtināts piebilda:
— Tuksnesis — kāda neapdāvinātība! Bet tas pastāv. Un ar to jārēķinās.
Viņš bija filozofs. Noklausījies Ostapa pateicības vārdus, rakstnieks papurināja galvu un aizgāja pabeigt savu stāstu. Būdams ļoti akurats cilvēks, viņš bija stingri apņēmies katru dienu noteikti uzrakstīt pa stāstam. Šo apņemšanos viņš pildīja ar pirmā skolnieka čaklumu. Acīm redzot viņu iedvesmoja doma — ja reiz papīrs pastāv, tad kādam taču uz tā jāraksta.
Filozofa piemēram sekoja citi pasažieri. Novrockis atnesa bundžu pildītu piparu, Lavuazjans — kotletes ar avīžraksta nospiedumiem, Sapegins — siļķi un raušus, bet Dņestrovs — glāzi ābolu marmelades. Ieradās arī citi, bet Ostaps vairāk nepieņēma.
— Nevaru, mani draugi, nevaru, — viņš vairījās, — tā tas ir, izpalīdzi tik vienam, tā visi gāžas virsū.
Korespondenti viņam ļoti iepatikās. Ostaps bija gatavs jūsmot, bet viņš tā pieēdās, ka nebija spējīgs nodoties jel kādām jūtām. Viņš ar pūlēm uzrāpās uz sava dīvana un nogulēja gandrīz visu dienu.
Bija jau trešā diena ceļā. Specvilciens garlaikojās, gaidīdams svarīgus notikumus. Līdz Maģistralei vēl bija tālu, nekas ievērības cienīgs nenotika, un tomēr piespiestā bezdarbībā izvārgušie Maskavas korespondenti aizdomīgi šķielēja cits uz citu.
«Vai tikai kāds kaut ko nav izzinājis un nosūtījis zibenstele- gramu uz savu redakciju?»
Pēdīgi Lavuazjans nenocietās un nosūtīja telegrāfisku ziņojumu:
«Pabraucām garām Orenburgai pkt lokomotives skursteņi veļ dūmus pkt noskaņojums možs kmt delegātu vagonos runā tikai par austrumu maģistrali pkt telegrafējiet instrukcijas Arala jūra Lavuazjans.»
Noslēpums drīz atklājās, un jau nākošajā stacijā pie telegrāfā lodziņa radās rinda. Visi nosūtīja īsus ziņojumus par mundru noskaņojumu un lokomotives skursteni, kas veļ dūmus.
Ārzemniekiem plašs darba lauks pavērās tūlīt aiz Orenburgas, kad viņi ieraudzīja pirmo kamieli, pirmo jurtu un pirmo kazachu ar smailu ādas cepuri galvā un pātagu rokā. Pieturā, kur vilciens uzkavējās tikai gadījuma pēc, vismaz divdesmit fotoaparatu tēmēja uz kamieļa purnu. Sākās eksotika, tuksneša kuģi, brīvību mīlošie stepes dēli un citas romantiskas pievilcības.
No vagona iznāca dižciltīgā amerikāniete apaļās brillēs ar tumšiem stikliem. No saules stariem viņu aizsargāja arī zaļš saulessargs. Tādā izskatā viņu ilgi filmēja sirms amerikanis ar rokas kinokameru «Aimo». Sākumā viņa stāvēja kamielim līdzās, pēc tam priekšā un pēdīgi sēdēja tam mugurā — novietojusies starp ciņiem, par kuriem tik silti bija stāstījis vagona pavadonis. Mazais un ļaunīgais Heinrichs ložņāja pūlī un visiem stāstīja:
— Jūs viņu uzmaniet, citādi viņa netīšām paliks šeit stacijā un atkal amerikaņu presē būs sensācijā: «Drošsirdīgā korespondente satracināta kamieļa ķetnās.»
Japaņu diplomāts stāvēja divus soļus no kazacha. Abi klusēdami skatījās viens otrā. Viņiem bija pilnīgi vienādas, drusku pla- kanīgas sejas, cietas ūsas, dzeltena, spīdīga āda, pietūkušas un šauras acis. Viņus varētu pieņemt par dvīņiem, ja kazachs nebūtu tērpies ar katūna jostu apjoztā aitādas kažokā, bet japanis — pelēkā Londonas uzvalkā, ja kazachs nebūtu sācis lasīt tikai pagājušā gadā, bet japanis pirms divdesmit gadiem nebūtu beidzis divas universitātes — Tokijā un Parizē. Diplomāts atkāpās soli atpakaļ, nolieca galvu pie fotoaparata un noknikšķināja slēdzi. Kazachs iesmējās, uzsēdās mugurā savam pinkainajam zirģelim un devās stepē.
Bet jau nākošajā stacijā romantiskajā stāstā ievijās jauni elementi. Aiz stacijas ēkas atradās sarkanas, cilindriskas mucas — degvielu dzelzs tara, dzeltena, jauna koka celtne, un tās priekšā, smagi iespiezdama zemē kāpurķēdes, bija novietojusies traktoru ierinda. Uz krusteniski sakrautas gulšņu grēdas stāvēja meitene
traktoriste melnās darba biksēs un velteņos. Te padomju korespondenti revanšējās. Turēdami fotoaparatus pie acīm, viņi lavījās meitenei klāt. Visiem pa priekšu zagās Menšovs.
Zobos viņš turēja aluminija kaseti un ar savām kustībām atgādināja strēlnieku, kas izdara pārskrējienus ķēdē. Un, ja kamielis fotografējās, pilnīgi apzinādamies savas tiesības kļūt populārām, tad traktoriste izrādījās kautrīgāka. Kādus piecus uzņēmumus viņa izturēja mierīgi, bet pēc tam piesarka un aizgāja. Fotogrāfi pārgāja uz traktoriem. Un īstā laikā pie apvāršņa aiz mašīnām parādījās kamieļu virkne. Tas viss — traktori un kamieļi — lieliski iekļāvās fotokadra rāmī ar nosaukumu «Vecais un jaunais» vai arī «Kurš kuru?».
Ostaps pamodās pirms saulesrieta. Vilciens joprojām joņoja pa tuksnesi. Pa gaiteni klīda Lavuazjans, cenzdamies pierunāt biedrus, lai izdotu speciālu vilciena avīzi. Viņš pat nosaukumu bija izdomājis: «Ar pilnu tvaiku».
— Nu kas tas par nosaukumu! — Ostaps sacīja. — Es redzēju kādas ugunsdzēsēju komandas sienasavīzi, tā saucās — «No uguns ārā un speltē iekšā». Tas bija pēc būtības.
— Jūs esat īsts spalvas meistars! — iesaucās Lavuazjans. — Atzīstieties, jums vienkārši slinkums rakstīt vilciena sabiedriskās domas ruporam.
Lielais kombinators nenoliedza, ka viņš ir īsts spalvas meistars. Vajadzības gadījumā viņš bez stomīšanās varētu paskaidrot, kādu preses orgānu viņš šai vilcienā pārstāv — «Cernomorskas avīzi». Starp citu, to sacīt nebija nekādas sevišķas vajadzības, jo vilciens bija speciāls un šeit neuzkavējās dusmīgie kontrolieri ar niķelētajām knaiblēm. Bet Lavuazjans ar savu rakstāmmašīnu jau sēdēja trieciennieku vagonā, kur viņa priekšlikums bija sacēlis veselu kņadu. Večuks no Trjochgorkas ar ķīmisko zīmuli jau rakstīja avīzei par nepieciešamību vilcienā sarīkot pieredzes apmaiņas un literatūras lasīšanas vakarus, jau meklēja karikatūristu un mobilizēja Novrocki, lai viņš savāktu ziņas, kurš no tiem uzņēmumiem, kurus pārstāv delegāti, labāk izpildījis rūpnieciski finansialo plānu.
Vakarā Gargantia, Menšova, Uhudšanska un Bendera kupejā sapulcējās daudz avīžnieku. Sēdēja saspiedušies pa seši cilvēki uz dīvaniņa. No augšas nokarājās galvas un kājas. Nakts spirgtais dzestrums atsvaidzināja žurnālistus, kas visu dienu bija izmocījušies karstumā, bet riteņu vienmērīgā klaboņa, kas neno- klusa jau trīs dienas, veicināja draudzību. Runāja par Austrumu
Maģistrali, atcerējās savus redaktorus un sekretārus, stāstīja smieklīgas avīžu kļūdas, un visi kopā apstrādāja Uhudšanski par to, ka viņa raksturam nepiemītot žurnālistā ķeriens. Uhudšanskis augstu pacēla galvu un ar pārākuma apziņu sacīja:
— Trinat mēles? Nu, nu!
Jautrība dzirkstīja pilnā sparā, kad ieradās Heinricha kungs.
— Atļausiet ienākt kapitala algotnim! — viņš braši sacīja.
Heinrichs novietojās resnajam rakstniekam uz ceļiem, par ko
rakstnieks iekrekšķējās un stoiciski nodomāja: «Ja jau man ir ceļi, tad kādam taču uz tiem jāsēž. Tālab viņš arī sēž.»
— Nu, kā veicas ar sociālismā celšanu? — nekautrīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.
Bija izveidojušās tādas attiecības, ka pret visiem vilcienā braucošajiem ārzemniekiem izturējās ar cieņu, pie uzvārdiem piemetinot, «mister», «kungs» vai «sinjor», bet brīvdomājošās avīzes korespondentu sauca vienkārši par Heinrichu, uzskatīja par tarkšķi un neņēma nopietni. Tāpēc uz šo tiešo jautājumu Palamidovs atbildēja:
— Heinrich! Jūs veltīgi nopūlaties! Tagad jūs atkal lamāsiet padomju varu, un tas ir garlaicīgi un neinteresanti. Un bez tam mēs to pašu varam uzzināt no niknas vecenes, kas stāv rindā pie veikala.
— Netrāpījāt vis, — Heinrichs atsaucās, — es jums gribēju izstāstīt bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Jūs vēlaties dzirdēt?
— Klausieties, Heinrich, kur jūs iemācījāties tik labi runāt krieviski? — jautāja Sapegins.
— Odesā iemācījos, kad tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā ar ģeneraļa fon Belca armiju okupēju šo brīnišķo pilsētu. Man toreiz bija leitnanta pakāpe. Jūs droši vien esat dzirdējuši par fon Belcu?
— Ne tikai esam dzirdējuši, — sacīja Palamidovs, — bet arī redzējuši. Jūsu fon Belcs Odesas kara apgabala pavēlnieka pilī savā zeltotajā kabinetā gulēja cauršautu galvu. Viņš nošāvās, uzzinājis, ka jūsu tēvzemē notikusi revolūcija.
Dzirdot vārdu «revolūcija», Heinricha kungs oficiāli pasmaidīja un sacīja:
•— Ģenerālis bija uzticīgs zvērestam.
— Bet kāpēc jūs nenošāvāties, Heinrich? — jautāja no augšējā plaukta. — Kā jūs tur tikāt galā ar zvērestu?
— Kā tad paliek, vai klausīsieties bībeles stāstu? — ērcīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.
Tomēr Heinrichu vēl labu laiku mocīja ar jautājumiem par zvērestu, un tikai tad, kad viņš bija jau pavisam apvainojies un grasījas iet prom, viņi bija ar mieru noklausīties stāstu.
HEINRICHA KUNGA STĀSTS PAR ĀDAMU UN IEVU
— Kungi, Maskavā reiz dzīvoja kāds jauns cilvēks komjaunietis, vārdā Ādams. Un tajā pašā pilsētā dzīvoja jauna meitene komjauniete Ieva. Un, lūk, šie jaunie cilvēki reiz devās pastaigāties Maskavas paradizē — Kultūras un atpūtas parkā. Nezinu, par ko viņi tur runāja. Pie mums jauni cilvēki parasti runā par mīlestību. Bet jūsu Ādams un Ieva bija marksisti un, iespējams, runāja par pasaules revoluciju. Katrā ziņā iznāca tā, ka, pastaigādamies pa bijušo Jautro parku, viņi apsēdās zālē zem koka. Nezinu, kas tas bija par koku. Varbūt tas bija ļauna un laba atzīšanas koks. Bet marksistiem, kā jums zināms, nepatīk mistika. Viņiem droši vien likās, ka tas ir vienkāršs pīlādzis. Žirgti tērzēdama, Ieva nolauza no koka zariņu un uzdāvināja Ādamam. Bet pēkšņi parādījās cilvēks, kuru jaunie marksisti, kam trūka fantazijas, noturēja par dārza sargu. Bet patiesībā tas acīm redzot bija eņģelis ar ugunīgu zobenu. Bārdamies un murkšķēdams eņģelis aizveda Ādamu un Ievu uz kantori, lai sastādītu protokolu par dārza saimniecībai nodarīto postījumu. Sis niecīgais sadzīves starpgadījums novērsa jauno cilvēku domas no augstās politikas, un Ādams ieraudzīja, ka viņa priekšā stāv maigā Ieva, bet Ieva pamanīja, ka viņas priekšā stāv vīrišķīgais Ādams. Un jaunie cilvēki iemīlēja viens otru. Pēc trim gadiem viņiem jau bija divi dēli.
Nonācis līdz šai vietai, Heinricha kungs pēkšņi apklusa, bāzdams piedurknēs mīkstās, strīpainās manšetes.
— Nu, un kāda tam jēga? — jautāja Lavuazjans.
— Lūk, kāda, — lepni sacīja Heinrichs, — ka vienu dēlu sauc par Kainu, bet otru par Ābelu un ka pēc zināma laika Kains nogalinās Ābelu, Ābrams radīs Izaku, Izaks radīs Jēkabu, un vispār visa bībeles vēsture sāksies no jauna un nekāds marksisms to nespēs novērst. Viss atkārtojas. Būs arī grēku plūdi, būs arī Noass ar trim dēliem, un Kams apsmies Noasu. Būs arī Bābeles tornis, kuru nekad neuzcels, kungi. Un tā tālāk. Nekas jauns pasaulē nenotiks. Tā kā jūs par velti uztraucaties par jauno dzīvi.
Un Heinrichs apmierināts atgāzās atpakaļ, piespiezdams ar šauro siļķes muguru resno, labsirdīgo rakstnieku.
— Tas viss būtu lieliski, — sacīja Palamidovs, — ja vien to apstiprinātu pierādījumi. Bet pierādīt jūs nekā nevarat. Jūs vienkārši vēlaties, lai tā būtu. Aizliegt jums ticēt brīnumiem nav nekādas vajadzības. Ticiet, skaitiet lūgšanas.
— Bet vai jums ir pierādījumi, ka būs citādi? — iesaucās brīvdomājošās avīzes pārstāvis.
— Ir, — atbildēja Palamidovs, — vienu no tiem jūs ieraudzīsiet parīt, kad savienos Austrumu Maģistrali.
— Nū-ū, tagad nebūs gala! — Heinrichs ieņurdējās. — Celtniecība! Rūpnīcas! Piecgade! Ko jūs man bāžat acīs savu dzelzi? Svarīgs ir gars! Viss atkārtosies! Būs gan trīsdesmit gadu karš, gan simtgadu karš, un atkal uz sārta dedzinās cilvēkus, kuri iedrošināsies sacīt, ka zeme ir apaļa. Un atkal piekrāps nabaga Jēkabu, piespiežot strādāt septiņus gadus bez algas un iesmērējot viņam nesmuko, tuvredzīgo sievu Leu pilnkrūtīgās Raeles vietā. Viss, itin viss atkārtosies. Un Mūžīgais Zīds tāpat kā agrāk klīdis pa pasauli…
— Mūžīgais Zīds nekad vairs neklaiņos pa pasauli! — pēkšņi sacīja lielais kombinators, pārlaizdams klātesošajiem jautru skatienu.
— Un vai ari par to varat divu dienu laikā iesniegt pierādījumus? — ievaimanājās Heinrichs.
— Kaut vai tūlīt, — Ostaps laipni atbildēja. — Ja sabiedrība atļaus, es pastāstīšu, kas notika ar tā saucamo Mūžīgo Zīdu.
Sabiedrība labprāt atļāva. Visi sagatavojās klausīties jaunā pasažiera stāstu, bet Uhudšanskis pat piebilda:
— Stāstīsiet? Nu, nu.
Un lielais kombinators iesāka.
OSTAPA BENDERA STĀSTS PAR MūžīGO žĪDU
— Neatgādināšu jums garo un garlaicīgo stāstu par Mūžīgo žīdu. Sacīšu tikai, ka apmēram divus tūkstošus gadu šis banalais vecis mētājās pa visu pasauli, nepierakstīdamies viesnīcās un apnikdams pilsoņiem ar savām sūdzībām par augstiem dzelzceļu tarifiem, kuru dēļ viņš bija spiests staigāt kājām. Viņu redzēja daudzkārt. Viņš piedalījās vēsturiskajā sēdē, kur Kolumbam tā arī neizdevās norēķināties par avansa sumām, kuras bija saņēmis Amerikas atklāšanai. Būdams pavisam jauns cilvēks, viņš redzēja Romas degšanu. Apmēram pusotra simta gadu viņš nodzīvoja Indijā, ārkārtīgi pārsteigdams jogus ar savu sīkstumu un kašķīgo raksturu. Vardu sakot, večuks varētu pastāstīt daudz interesanta, ja katra gadsimta beigās būtu rakstījis memuārus. Bet Mūžīgais žīds bija analfabēts un pie tam ar cauru atmiņu.
Visai nesen večuks dzīvoja brīnišķīgā pilsētā Riodežaneiro, dzēra atspirdzinošus dzērienus, skatījās uz okeana kuģiem un baltas biksēs pastaigājās zem palmām. Šīs bikses viņš gadījuma pēc nopirka pirms astoņsimt, gadiem Palestinā no kāda bruņinieka, kas bija atkarojis tā kunga kapu, un tās vēl bija tikpat kā jaunas. Un pēkšņi večuks kļuva nemierīgs. Viņam sagribējās nokļūt Krievija pie Dņepras. Viņš visur bija bijis: pie Reinas, pie Gangas, pie Misisipi, pie Janczi, pie Nigeras, pie Volgas. Un tikai pie Dņepras nebija bijis. Viņam sagribējās, redziel, uzmest skatienu arī šai plašajai upei.
Tieši 1919. gadā Mūžīgais žīds savās bruņinieka biksēs nelegāli pārgāja Rumanijas robežu. Diez vai ir vērts pieminēt, ka viņam uz vēdera glabājās astoņi pāri zīda zeķu un flakons Parizes smaržu, ko kāda Kišiņevas dāma bija lūgusi nodot saviem Kijevas radiniekiem. Tanī vētrainajā laikā kontrabandas nešanu uz vēdera sauca «nēsāt kompresi». Šādam pasākumam večuku bija Kišiņevā veikli apmācījuši. Kad Mūžīgais Zīds, izpildījis uzdevumu, stāvēja Dņepras krastā, nokāris savu nekopto, zaļo bārdu, pie viņa piegāja cilvēks ar dzeltenziliem lampasiem un petļuriešu uzplečiem un bargi noprasīja:
— žīds?
— žīds gan, — atbildēja večuks.
— Nu iesim, — aicināja cilvēks ar lampasiem.
Un aizveda viņu pie kureņa atamana.
— žīdu notvērām, — viņš ziņoja, pagrūzdams večuku ar celi.
— žīds? — jautrā izbrīnā vaicāja atamans.
— žīds gan, — atbildēja klaiņotājs.
— Tad nostādiet viņu pie sienas, — maigi sacīja kureņa vīrs.
— Bet es taču esmu Mūžīgais! — večuks iekliedzās.
Divtūkstoš gadu viņš nepacietīgi bija gaidījis nāvi, bet tagad
viņam pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot.
— Turi muti, žīda purns! — līksmi iesaucās biezlūpis atamans. — Cērtiet viņu, brašie puiši!
Un Mūžīgā klaiņotāja vairs nebija.
— Un tas ir viss, — nobeidza Ostaps.
— Domāju, ka jums, Heinricha kungs, kā bijušajam austriešu armijas leitnantam ir zināmas jūsu draugu petļuriešu ierašas? — Palamidovs sacīja.
Heinrichs neko neatbildēja un tūlīt aizgāja prom. Sākumā visi domāja, ka viņš apvainojies, bet jau otrā dienā noskaidrojās, ka brīvdomājošās avīzes korespondents no padomju vagona devies tieši pie mistera Hirama Burmana, kuram par četrdesmit dolāriem pārdevis stāstu par Mūžīgo Zīdu. Bet Hirams jau no pirmās stacijas pa telegrāfu noraidīja Ostapa Bendera stāstu savai avīzei;