Ceļojuma ceturtajā dienā vilciens pagriezās pret austrumiem. Gar sniegotām kalnu virsotnēm — Himalaju atzarojumiem — specvilciens dārdēdams drāzās pāri sarežģītām būvēm (tiltiņiem, caurtekām pavasara ūdeņu novadīšanai un citām ierīcēm) un, metot drebošu ēnu uz kalnu strautiņiem, aizjoņoja garām papelēs slīgstošai pilsētiņai, un ilgi locījās gar liela, sniegota kalna sāniem. Nespēdams uzreiz pārvarēt kalna pārkāpi, specvilciens pieskrēja pie kalna te no labās, te kreisās puses, pagriezās atpakaļ, elsoja, atgriezās atkal, trinās ar saviem putekļaini zaļajiem sāniem gar kalnu, visādi mānījās — un pēdīgi izlauzās brīvībā. Pamatīgi pastrādājis ar riteņiem, vilciens braši apstājās pēdējā stacijā, aiz kuras sākās Austrumu Maģistrale.
Brīnišķīgajos saules gaismas virpuļos spoži balto kalnu fona stāvēja zaļa lokomotive kā svaigi sazēlusi zāle. Tā bija stacijas darbinieku dāvana jaunajai dzelzceļa līnijai.
Visai ilgu laiku ar dāvanām svinīgos gadījumos un jubilejās pie mums gāja diezgan greizi. Parasti dāvināja vai nu ļoti mazu, kaķa lielumā lokomotives modeli, vai arī pretēji, — cirtni, kura izmēri pārsniedza telegrāfā staba lielumu. Tāda moku pilna mazu priekšmetu pārvēršana lielos un otrādi prasīja daudz laika un naudas. Nevienam nevajadzīgās lokomotivītes pārklājās ar putekļiem uz kanceleju skapjiem, bet titāniskie cirtņi, kurus pārvadāja divos furgonos, bez jēgas mežonīgi rūsēja jubilejas iestāžu pagalmos.
Bet triecientempā kapitali izremontētā lokomotive OV bija gluži normālā lieluma, un pēc visa bija redzams, ka cirtnis, ko, bez šaubām, izmantoja, to remontējot, arī bijis parasta lieluma. Skaisto dāvanu nekavējoties piejūdza vilcienam, un «aitiņa», ka
* Krieviski — Ovečka.
5:ir.
dzelzceļa atsavinātajā joslā pieņemts saukāt OV sērijas lokomotives, nesdama sev priekšā plakatu «Ātrāk savienojieties!», devās uz Maģistrales dienvidu sākuma punktu — Kalnienas staciju.
Tieši pirms diviem gadiem šeit lika zemē pirmo melni zilo sliedi, ko bija izlaidusi Uralu rūpnīca. Kopš tā laika no rūpnīcas velmēšanas mašīnām nepārtraukti nāca ārā ugunīgas sliežu strēles. Maģistrale tās pieprasīja aizvien vairāk un vairāk. Sliežu licējas pilsētiņas, kas gāja viena otrai pretī, darbu noslēgumā sarīkoja sacensību un uzņēma tādu tempu, ka nevienam mate- rialu piegādātājam vairs nebija vieglas dienas.
Svinīgais vakars Kalnienas stacijā, kuru apgaismoja rozā un zaļas raķetes, bija tik lielisks, ka vecie iedzīvotāji, protams, ja tādi šeit būtu, teiktu, ka tādu vakaru viņi neatceras piedzīvojuši. Par laimi Kalnienā ilggadēju iedzīvotāju nebija. Vēl 1928. gadā šeit nebija ne ilggadēju iedzīvotāju, ne ari māju, stacijas telpu, sliežu ceļa un koka triumfa arkas ar plīvojošajiem lozungiem un karogiem, kuras tuvumā apstājās specvilciens.
Un, kamēr zem petrolejas kvēles lukturiem notika mītiņš un visi iedzīvotāji drūzmējās pie tribines, fotoreportieris Menšovs ar diviem aparatiem, stativu un magnija lampu grozījās ap arku. Arka fotografam likās piemērota, attēlā tā iznāktu lieliski. Bet vilciens, kas stāvēja no tās apmēram soļu divdesmit, būtu pārāk maziņš. Bet, ja uzņemtu no vilciena puses, tad arka būtu maziņa. Tādos gadījumos Muchameds parasti gāja pie kalna, ļoti labi saprazdams, ka kalns pie viņa neies. Bet Menšovs izdarīja to, kas viņam likās visvienkāršāk. Viņš palūdza pabraukt vilcienu zem arkas tik viegli, it kā tramvajā palūgtu kādu mazliet pavirzīties uz priekšu. Bez tam viņš pieprasīja, lai no lokomotives skursteņa veltos biezi, balti garaiņi. Vēl viņš pieprasīja, lai mašīnists pa lodziņu drosmīgi raudzītos tālumā, turēdams delnu virs acīm kā cepures nagu. Dzelzceļnieki apjuka un, domādami, ka tieši tā arī vajag, lūgumu izpildīja. Vilciens žvadzēdams pietuvojās arkai, no skursteņa vēlās pieprasītais tvaiks, un mašīnists, izliecies pa lodziņu, sataisīja zvērīgu seju. Tad Menšovs izdarīja tādu magnija uzliesmojumu, ka zeme notrīcēja un simt kilometru apkārtnē ierējās suņi. Izdarījis uzņēmumu, fotogrāfs sausi pateicās dzelzceļnieku personālām un steidzīgi nozuda savā kupejā.
Vēlu naktī vilciens jau brauca pa Austrumu Maģistrali. Kad vilciena iemītnieki bija nolikušies gulēt, vagona gaitenī iznāca fotogrāfs Menšovs un, nevienu neuzrunādams, bēdīgi sacīja:
— Dīvains gadījums! Izrādās, to nolādēto arku es esmu uzņēmis ar tukšu kaseti! Un tā nekas nav iznācis.
— Maza bēda, — līdzjūtīgi viņam atbildēja Lavuazjans, — sīkums. Palūdziet mašīnistu, un viņš žigli dos atpakaļgājienu. Pēc kādām nieka trim stundām jūs atkal būsiet Kalnienā un atkārtosiet savu uzņēmumu. Bet sliežu savienošanu varēs uz dienu atlikt.
— Piķi uz puļķa tagad uzņemsi! — skumīgi iebilda fotoreportieris. — Man viss magnijs izgājis, citādi, protams, vajadzētu atgriezties.
Ceļojums pa Austrumu Maģistrali lielajam kombinatoram sagādāja daudz prieka. Katra stunda viņu tuvināja sliežu licēju Ziemeļu pilsētiņai, kur atradās Koreiko. Ostapam patika arī specvilcienā pasažieri. Tie bija jauni, dzīvespriecīgi ļaudis bez birokrātiskiem niķiem, kas tik ļoti izcēla viņa paziņas — herkulesie- šus. Lai laime būtu pilnīga, trūka tikai naudas. Dāvināto pārtiku viņš bija apēdis, bet restorānvagonā vajadzēja skaidru naudu. Sākumā Ostaps, kad jaunie draugi viņu vilka pusdienot, atrunājās, ka neesot apetites, bet drīz saprata, ka tā dzīvot nevar. Kādu laiku viņš vēroja Uhudšanski, kas visu dienu pavadīja gaitenī pie loga, raudzīdamies uz telegrāfā stabiem un putniņiem, kas aizspurdz no stieplēm. Pie tam viegls, satirisks smaids skāra Uhud- šanska lūpas. Viņš atmeta galvu un čukstēja putniem: «Lidināties? Nu, nu.» Ostapa ziņkāre sniedzās tik tālu, ka viņš iepazinās pat ar Uhudšanska rakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu». Pēc tam Benders vēlreiz aplūkoja dīvaino žurnālistu no galvas līdz kājām, nelabi pasmīnēja un, juzdams strēlnieka un mednieka pazīstamo satraukumu, ieslēdzās kupejā.
No turienes viņš iznāca tikai pēc trim stundām, turēdams rokā lielu, ailēs sadalītu papīra lapu kā sarakstu.
— Rakstāt? — gurdi jautāja Uhudšanskis.
— Speciāli jums, — atbildēja lielais kombinators. — Jūs, kā es vēroju, visu laiku plosāt savu sirdi daiļrades mokās. Rakstīt, protams, ir ļoti grūti. Es, būdams vecs pirmrindnieks un jūsu spalvas brālis, varu to apliecināt. Bet es esmu izgudrojis tādu lietiņu, kas atbrīvo no nepieciešamības gaidīt, kamēr jūs pārņems iedvesmas sviedru vilnis. Lūk. Esiet tik laipns, paskatieties!
Un Ostaps pasniedza Uhudšanskim lapu, uz kuras bija uzrakstīts:
SVINĪGAIS KOMPLEKTS
NEATVIETOJAMS PALĪGLĪDZEKLIS JUBILEJAS RAKSTU, TABEĻFEĻETONU UN TĀPAT SVĒTKU DZEJOĻU, ODU ' UN TROPARU [6] SACERĒSANAI
I leda|a. VĀRDNĪCA.
1)
Saucieni
2)
Darbaļaudis
3)
Ausma
4)
Dzīve
5)
Bāka
6)
Kļūdas
7)
Karogs (flaga)
8)
Baals
9)
Molochs
10)
Algotnis
11)
Stunda
12)
Naidnieks
13)
Soļi
14)
Vilnis
15)
Putekļi
16)
Trauksme
17)
Auļi
18)
Zirgs
19)
Sirds
20)
Pagātne
lietvārdi
6) Tērauda
7) Dzelzs
darbības vārdi
1) Traukties
2) Pacelties
3) Atklāt (atmaskot)
4) Sārtoties (kvēlot)
5) Uzvlties
6) Spert
7) Dziedāt
8) Apmelot
9) Griezt zobus
10) Draudēt
11) Sacelt
mākslinieciskie epiteti
1) Nikns
2) Zobains
pārejās vārdu sķiras
1) Devītais
2) Divpadsmitais
3) Lai!
4) Lai notiek!
apzīmētāji
1) Imperiālistisks
2) Kapitālistisks
3) Vēsturisks
4) Pēdējais
5) Industriāls
5) Uz priekšu!
(Izsaukuma vardi, satiksmes vardi, saikļi, komati, daudzpunkti, izsaucēji, iekavas u. tml.)
Piezīme. Komatus liek pirms «kas», «kurš» un «ja». Daudzpunktus, izsaucējus un iekavas — kur tik var.
II iedala. DAIĻRADES DAĻA
(Sastādīta vienīgi no pirmās iedaļas vārdiem)
§ i. ievadraksts Devītais vilnis
Austrumu Maģistrale — dzelzs zirgs, kas tērauda auļos, saceldams pagātnes putekļus, sper vēsturiskus soļus, atmaskojot apmelojošo, zobus griezošo ienaidnieku, pret kuru jau paceļas devītais vilnis, draudēdams ar divpadsmito stundu, imperiālistiskā Molocha algotņu, šā kaptalisma Baala, pēdējo stundu, bet, neraugoties uz kļūdām, lai sārtojas un tāpat ari lai uzvijas karogi pie industrializācijas bākas, kas kvēlo darbaļaužu saucienos, kad viņu sirdīm dziedot atklājas jaunās dzīves ausma: uz priekšu!
§ 2. makslin. apraksts — feļetons lai! . . .
— Uz priekšu!
Tas kvēlo darbaļaužu saucienos . .. Tas atklāj jauno dzīves ausmu …
— Bāka! Industrializācijas!
Lai atsevišķas kļūdas. Lai. Bet toties kā sārtojas… kā traucas… ka uzvijas … šie karogi! šīs flagas!…
— Lai — kapitalisma Baals! Lai — imperiālismā Molochs! Lai! Bet pār algotņiem jau paceļas:
— Pēdējais vilnis!
— Devītā stunda!
— Pēdējais Baals!
— Lai apmelo. Lai zobus griež. Lai atklājas niknais, zobainais ienaidnieks!
Sperts vēsturisks solis. Pagātnes putekļi saceļas tērauda auļos. Tas ir — «dzelzs» «zirgs»! … Tā ir:
— Austrumu!
— Maģistrale! «Sirds dzied» .. .
§ 3. makslin. dzejolis
A) Pēdējā stunda
Dzied sirdis dienu trauksmē, Dreb ausmā bāku guņi, Lai industrijas augsmē, Griež zobus kapitala suņi. Dzelzs zirgs uz priekšu trauc Un vēsturiskos auļos dzied,
Un darbaļaudīm allaž sauc: No ce|a kļūdas sviedi Nu stunda pēdējā ir klāt, Tev, Moloch — Baal, Pret vilni devīto tev nenostāt. Tev pēdējs brīdis klāt!
B) Austrumu variants
Zied urjuki dienas trauksmē. Dreb rīta ausmā kišlaks. Starp arikiem un alejām Iet pastaigāties išaks.
Austrumnieciskais ornaments
1) Urjuks (aprikoze)
2) Arifts (kanals)
3) Išaks (ēzelis)
4) Plovs (ēdiens)
5) Bajs (slikts cilvēks)
6) Basmačs (slikts cilvēks)
7) Sakalis (dzīvnieks)
8) Kišlaks (sādža) 9) Piala (krūzīte)
10) Medrese (garīga skola)
11) Ičigi (apavi)
12) Šaitans (velns)
13) Arba (rati)
14) Saitana arba (Vidusazijas dz. c.)
15) Tavs — mans nesaprot \i7tpiHpni
16) Mazu mazu ^ izteicieni
papildinājums
Ar pirmās iedaļas materialu palīdzību pēc otrās iedaļas metodes tāpat var sacerēt arī: romānus, garos stāstus, poēmas prozā, stāstus, sadzīves skices, mākslin. reportāžās, chronikas, epopejas, lugas, politapskatus, radioorato- rijas utt.
Kad Uhudšanskis bija iepazinies ar dokumenta saturu, viņa miglainās acis atdzīvojās. Viņam, kas līdz šim bija pārticis no
sapulču pārskatiem, pēkšņi atklājās stilistikas mirdzošās augstienes.
— Un par visu — divdesmit pieci tugriki, divdesmit pieci mongoļu rubļi, — bada mocīts, nepacietīgi sacīja lielais kombinators.
— Man mongoļu rubļu nav, — iebilda arodorgana līdzstrādnieks, neizlaizdams no rokām «Svinīgo komplektu».
Ostaps bija ar mieru ņemt parastos rubļus, ataicināja Gargan- tiu, kuru jau dēvēja par «sābri un labdari», un kopā ar viņu devās uz restorānvagonu. Viņam pasniedza it kā dzīvsudrabā un ledus kristālos mirdzošu karafi ar degvīnu, salatus un lielu kotleti, smagu kā pakavs. Pēc degvīna, kas viegli skurbināja viņa galvu, lielais kombinators sābrim un labdarim noslēpumaini pavēstīja, ka Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā viņš cerot sameklēt vīreli, kurš viņam esot parādā nelielu sumu. Tad viņš uzaicināšot visus korespondentus uz dzīrēm. Gargantia uz to atbildēja ar garu, pārliecinošu runu, kurā, kā parasts, nevarēja saprast neviena vārda. Ostaps pasauca bufetnieku un izjautāja, vai viņš vedot šampanieti un cik pudeļu viņam esot, un kas vēl no delikatesēm esot krājumā un kādā daudzumā, jo visas šīs ziņas viņam nepieciešamas tādēļ, ka pēc dienām divām viņš nodomājis sarīkot rautu saviem spalvas brāļiem. Bufetnieks atbildēja, ka tikšot darīts viss iespējamais.
— Saskaņā ar viesmīlības likumiem, •— viņš diez kāpēc piemetināja.
Jo tuvāk viņi piebrauca sliežu licēju satikšanās vietai, jo aizvien biežāk parādījās nomadi. Viņi ar cepurēm galvās, kas atgādināja ķīniešu tempļus, laidās lejā no uzkalniem šķērsām vilcienam pretī. Specvilciens dārdēdams iejoņoja klintīs izlauztā spraugā, pārbrauca jaunam trīsposmu tiltam, kuram pēdējais posms bija uzcelts tikai vakar, un ņēmās pārvarēt slaveno Kristālā kalnu pāreju. Slavenu to bija padarījuši Maģistrales celtnieki, paveikdami spridzināšanas un sliežu likšanas darbus trijos mēnešos plānā paredzēto astoņu mēnešu vietā.
Vilciens pamazām kļuva ikdienišķāks. Ārzemnieki, kas no Maskavas bija izbraukuši cietās, kā no aptieku fajansa izgatavotās apkaklītēs, smagās zīda kaklasaitēs un vilnas uzvalkos, sāka_ atvieglot savus ietērpus. Tveice ņēma virsroku. Pirmais apģērbu pārmainīja viens no amerikaņiem. Kautrīgi smaidīdams, viņš iznāca no sava vagona dīvainā tērpā. Viņš bija ģērbies smagos, dzeltenos puszābakos, zeķēs, golfa biksēs, raga brillēs un krust- dūrieniem izšūtā krievu kreklā, kādus parasti valkā labības sagādes aģenti. Un, jo karstāks kļuva, jo ārzemnieki kļuva neuzticīgāki Eiropas apģērba idejai. Krievu krekli, apašu krekli ar vaļējām apkaklītēm, plati tērpi, fantazijas krekli, tolstojieši, pseido tolstojieši un pustolstojieši, odesiešu sandales un čībiņas bija pilnīgi pārveidojuši kapitālistiskās pasaules preses darbiniekus. Viņi bija ieguvuši apbrīnojamu līdzību ar vecajiem padomju kalpotājiem, un tos briesmīgi gribējās atlaist no darba, izdibināt, ko viņi darījuši līdz 1917. gadam, vai nav birokrāti un nevīžas un vai viņiem nav aizdomīgi radinieki.
Ar karodziņiem un za|umu vītnēm apkārtā uzticīgā «aitiņa» vēlu nakti ievilka specvilcienu Pērkonavotu stacijā, sliežu licēju satikšanās vietā. Kinooperatori dedzināja Romas sveces. To spilgti baltajā gaismā stāvēja celtniecības priekšnieks, satraukti raudzīdamies uz vilcienu. Vagonos nebija uguņu. Visi gulēja. Un tikai valdības salonā mirdzēja lielie, kvadrātveidīgie logi. Salona durvis ātri atvērās, un no vagona izlēca valdības loceklis.
Maģistrales priekšnieks spēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un ziņoja; šo ziņojumu bija gaidījusi visa valsts. Austrumu Maģistrale, kas tiešā ceļā savienoja Sibīriju un Vidusāziju, bija pabeigta gadu pirms termiņa.
Kad formalitātes bija nokārtotas, ziņojums nodots un pieņemts, divi jau paveci un ne visai sentimentāli vīri saskūpstījās.
Visi korespondenti, ir padomju, ir ārzemju, ir Lavuazjans, kurš nepacietībā bija nosūtījis telegramu par dūmiem, kas veļas no lokomotives skursteņa, ir Kanadas meitene, kura pa kaklu pa galvu bija atdrāzusies no aizokeana, — visi gulēja. Tikai Palamidovs viens pats šaudījās pa svaigo uzbērumu, meklēdams telegrāfu. Viņš prātoja, ja zibens telegramu nosūtītu nekavējoties, tā parādītos vēl avīzes rīta numurā. Un melnajā tuksnesī viņš atrada steigā uzcelto telegrāfā būdiņu.
«Zvaigžņu mirgā» viņš rakstīja, dusmodamies par zīmuli, «nodots ziņojums pabeigta maģistrale pkt biju klāt pie maģistrales priekšnieka un valdības locekļa vēsturiskā skūpsta palamidovs».
Telegramas pirmo pusi redakcija ievietoja avīzē, bet skūpstu izmeta. Redaktors sacīja, ka valdības loceklim neklājoties skūpstīties.