Saule pacēlās virs paugurainā tuksneša pulksten 5 02 minūtēs 46 sekundēs. Ostaps piecēlās minūti vēlāk. Fotoreportieris Menšovs jau bija apkāries ar somām un siksnām. Cepuri viņš uzlika pr nagu uz mugurpusi, lai tas netraucē skatīties vizierī. Fotogrāfu gaidīja darba pilna diena. Ostaps ari cerēja uz rosīgu dienu un, pat nenomazgājies, izlēca no vagona. Dzelteno mapi viņš paķēra sev līdz.
Vilcieni ar viesiem no Maskavas, Sibirijas un Vidusazijas veidoja ielas un šķērsielas. No visām pusēm vilcieni ielenca tribini, lokomotives šņāca, balti tvaiki tinās ap garu audekla lozungu: «Maģistrale — piecgades pirmais bērns.»
Vēl visi gulēja un dzestrs vējš raustīja karogus tukšajā tri- binē, kad Ostaps ieraudzīja, ka dzidro apvārsni stipri šķēršļotajā apvidū aptumšo pēkšņs putekļu mākonis. No visām pusēm pāri uzkalniem parādījās smailas cepures. Tūkstošiem jātnieku, sēdēdami koka seglos un skubinādami garspalvainos zirģeļus, steidzās pie koka bultas, kas atradās tajā pašā vietā, kuru pirms diviem gadiem bija pieņēmuši par sliežu licēju nākošo satikšanās vietu.
Nomadi jāja veseliem auliem. Ģimenes tēvi pārvietojās jāšus, tāpat kā vīrieši zirgos sēdēja arī sievas, bērni pa trim tupēja savos zirģeļos, un pat niknās sievasmātes — ir tās dzina uz priekšu savus uzticamos lopiņus, bungodamas tiem ar papēžiem pa vēderu. Zirdzinieku grupas virpuļoja putekļos, drāzās pa lauku ar sarkaniem karogiem, pacēlās kāpšļos un, pagriezušies sāniski, ziņkārīgi aplūkoja brīnumus. Brīnumu bija daudz — vilcieni, sliedes, brašie kinooperatoru stāvi, no režģiem uzceltā ēdnīca, negaidīti izaugusi kailā vietā, un radio reproduktori, no kuriem atskanēja mundra balss «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši», — pārbaudīja radio iekārtu. Divas sliežu licēju pilsētiņas, divi celtniecības uzņēmumi uz riteņiem ar materialu noliktavām, ēdnīcām, kancelejām, pirtīm un strādnieku dzīvokļiem stāvēja viena pretī otrai tri- bines priekšā, un tās šķīra tikai divdesmit metru atstarpe, noklāta ar gulšņiem, kuri vēl nebija apšūti sliedēm. Sinī vietā nogulsies pēdējā sliede un tiks iedzīta pēdējā sliežu piestiprināšanas bulta. Dienvidu pilsētiņas priekšgalā karājās plakats «Uz Ziemeļiem!». Ziemeļu priekšgalā — «Uz Dienvidiem!».
Abu pilsētiņu strādnieki sajaucās kopējā barā. Viņi tikās pirmo reizi, kaut gan zināja un viens par otru domāja kopš celtniecības paša sākuma, kad viņus šķīra pusotra tūkstoša kilometru tuksnešu, klinšu, ezeru un upju. Sacensība paātrināja tikšanos par veselu gadu. Pēdējo mēnesi sliedes lika teciņus. Kā Ziemeļi, tā Dienvidi centās viens otru pārspēt un pirmie ienākt Pērkonavotos. Uzvarēja Ziemeļi. Tagad abu pilsētiņu priekšnieki — viens grafita krāsas tolstojietī, otrs baltā krievu kreklā mierīgi sarunājās pie bultas, pie kam Ziemeļu priekšnieka sejā neviļus laiku pa laikam atplaiksnījās dzēlīgs smīns. Viņš steidzās to apslēpt un slavēja Dienvidus, bet smīns atkal paslēja viņa saulē izbalējušās ūsas.
Ostaps aizskrēja pie Ziemeļu pilsētiņas vagoniem, taču pilsētiņa bija tukša. Visi tās iedzīvotāji bija aizgājuši pie tribines, kur priekšā jau sedeja muzikanti. Apdedzinādami lūpas pie karstajām metala iemutēm, viņi spēlēja uvertiru.
Padomju žurnālisti bija ieņēmuši tribines kreiso spārnu. Lavuazjans, pārkāries pār malu, lūdza Menšovu viņu nofotografēt, dienesta pienākumus izpildot. Taču Menšovam nebija laika ar viņu noņemties. Viņš fotografēja Maģistrales triecienniekus grupās un pa vienam, likdams bultu dzinējiem vicināt āmurus, bet zemes racējiem — atspiesties uz lāpstām. Labajā spārnā sēdēja ārzemnieki. Pie uzejas tribinē sarkanarmieši pārbaudīja ielūgumus. Ostapam ielūguma nebija. Vilciena komandants tos izsniedza pēc saraksta, kurā «Cernomorskas avīzes» pārstāvis O. Benders nebija ierakstīts. Veltīgi Gargantia māja un, aicinādams lielo kombinatoru augšā, sauca: «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — Ostaps noraidoši purināja galvu, ar acīm pārbaudīdams tribini, kurā, cieši saspiedušies, novietojās varoņi un viesi.
Pirmajā rindā mierīgi sēdēja Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas tabeļvedis Aleksandrs Koreiko. Lai pasargātos no saules, viņa galvu sedza avīzes trīsstūrene. Viņš mazliet pagrieza ausi, lai labāk saklausītu pirmo oratoru, kas jau spraucās pie mikrofona.
— Aleksandr Ivanovič! — uzsauca Ostaps, salicis rokas kā ruporu.
Koreiko paskatījās lejā un piecēlās kājās. Muzikanti sāka spēlēt «Internacionāli», bet bagātais tabeļvedis pavirši klausījās himnu. Ķildīgā lielā kombinatora stāvs, kas skraidelēja pa laukumu, kurš bija notīrīts pēdējām sliedēm, uzreiz iztraucēja viņa dvēseles mieru. Viņš paskatījās pāri pūļa galvām, apdomādams, kur varētu aizbēgt. Bet visapkārt bija tuksnesis.
Piecpadsmit tūkstošu jātnieku nepārtraukti jādelēja uz priekšu un atpakaļ, desmitiem reižu pārbrida salto upīti un tikai mītiņa sākumā novietojās jātnieku ierindā aiz tribines. Bet daži kautrīgākie un lepnākie tā arī visu dienu norēgojās pakalnos augšā, neuzdrošinādamies tuvoties dunošajam un rēcošajam mītiņam.
Maģistrales būvētāji svinēja savu uzvaru trokšņaini, jautri, ar kliedzieniem, muziķu un uravājot savus mīluļus un varoņus. Uz gulšņiem džinkstēdamas nolidoja sliedes. Vienā mirklī tās bija noliktas vietā, un sliežu licēji, kas bija iedzinuši tūkstošiem bultu, pēdējos uzsitienus ļāva veikt saviem vadītājiem.
— Saskaņā ar viesmīlības likumiem, — sacīja bufetnieks, sēdēdams kopā ar pavāriem uz restorānvagona jumta.
Ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais inženieris atgrūda pakausī lielo filca cepuri, paķēra veseri ar garu kātu un, savilcis rau
dulīgu grimasi, uzsita tieši pa zemi. Bultu dzinēji, starp kuriem bija tādi spēka viri, kas iedzina bultu ar vienu sitienu, pavadīja šo operāciju ar draudzīgiem smiekliem. Taču mīkstie sitieni pa zemi drīz sāka mīties ar skanīgiem sitieniem, kas liecināja, ka āmurs reizēm nonācis saskarē ar bultu. Vicināja veserus novada komitejas sekretārs, valdības locekļi, Ziemeļu un Dienvidu priekšnieks un viesi. Pašu pēdējo bultu kādu pusstundu dzina gulsnī celtniecības priekšnieks.
Sākās runas. Tās turēja pa divi lāgi — kazachu un krievu valodā.
— Biedri, — lēni sacīja bultu dzinējs-trieciennieks, cenzdamies neskatīties uz Sarkanā Karoga ordeni, kurš tikko bija piesprausts pie viņa krekla, — kas padarīts, tas padarīts, un te nav daudz ko runāt. Tikai no visa mūsu sliežu licēju kolektiva lūgums valdībai — nekavējoties nosūtīt mūs uz jaunu celtni. Mēs esam labi kopā sastrādājušies un pēdējos mēnešus likām sliedes pa pieci kilometri dienā. Apsolāmies šo normu noturēt un paaugstināt. Un lai dzīvo mūsu vispasaules revolūcija! Es vēl gribēju, biedri, sacīt, ka mēs saņēmām daudz brāķa gulšņu un tos nācās izmest. Šo jautājumu vajag nostādīt augstākā līmenī.
Korespondenti vairs nevarēja žēloties par notikumu trūkumu. Bierakstīja runas. Tvēra inženierus aiz piedurknēm un pieprasīja no viņiem precizas, skaitļos izteiktas ziņas. Svelme, putekļi, darbīga rosme. Mītiņš tuksnesī kūpēja kā milzīgs ugunskurs. Lavuazjans, uzkrecelējis desmit rindiņas, skrēja uz telegrāfu, nosūtīja zibenstelegramu un atkal nodevās rakstīšanai. Uhudšanskis neko nepierakstīja un telegramas nesūtīja. Viņam kabatā atradās «Svinīgais komplekts», kas deva iespēju piecās minūtēs sastādīt lielisku korespondenci ar austrumniecisku ornamentu. Uhudšanska nākotne bija nodrošināta. Un tādēļ viņš ar vēl lielāku satirisku pieskaņu balsī nekā parasti sacīja saviem koleģiem:
— Cenšaties? Nu, nu!
Pēkšņi padomju žurnālistu ložā parādījās Maskavā atpalikušie žurnālisti Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins. Viņus bija paņēmusi līdzi lidmašīna, kas atlidoja sliežu licēju tikšanās vietā agri no rīta. Lidmašīna nolaidās desmit kilometrus no Pērkonavotiem, aiz tāla uzkalna dabiskā aerodromā, un brāļi korespondenti tikai tagad kājām bija ieradušies no turienes. Tik tikko sasveicinājušies, Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins izķēra no kabatām bloknotus un ņēmās iedzīt nokavēto.
Ārzemnieku fotoaparati nepārtraukti knipsēja. Rīkles bija izžuvušas no runām un saules. Sapulcējušies aizvien biežāk raudzījās- lejā uz dzestro upīti, uz ēdnīcu, kur nojumes strīpainās ēnas krita uz garajiem banketa galdiem, uz kuriem stāvēja zaļas narzana pudeles. Līdzās bija novietojušies kioski, kur laiku pa laikam skrēja nodzerties mītiņa dalībnieki. Koreiko mocīja slāpes, bet viņš turējās kā vīrs zem savas puiciskās trīsstūrenes. Lielais kombinators viņu no tālienes kaitināja, paceldams virs galvas limonādes pudeli un dzelteno mapi ar kurpju saitītēm.
Uz galda līdzās karafei un mikrofonam uzcēla meitenīti pionieri.
— Nu. meitenīt, — jautri sacīja celtniecības priekšnieks,. — saki mums: ko tu domā par Austrumu Maģistrali?
Nebūtu nekāds brīnums, ja meitenīte pēkšņi piecirstu kājiņu, un sāktu: «Biedri! Atļaujiet man izdarīt secinājumus par tiem sasniegumiem, kuri…» — un tā tālāk, jo mums gadās priekšzīmīgi bērni, kuri ar skumju centību norunā divi stundas garu runu. Taču Pērkonavotu pioniere ar savām vājajām rociņām tūlīt satvēra vērsi aiz ragiem un smalkā, smieklīgā balsī iesaucās:
— Lai dzīvo piecgade!
Palamidovs piegāja pie ārzemju profesora ekonomista, vēlēdamies dabūt no viņa interviju.
— Es esmu sajūsmā, — sacīja profesors, — visa celtniecība, ko es esmu redzējis PSRS, ir grandioza. Es nešaubos par to, ka piecgade tiks izpildīta. Es par to rakstīšu.
Un patiešām pēc pusgada viņš izlaida grāmatu, kurā divsimt lappusēs pierādīja, ka piecgade tiks izpildīta paredzētajos termiņos un ka PSRS kļūs par vienu no visvarenākajām industriālajām valstīm. Bet divsimt pirmajā lappusē profesors pavēstīja, ka tieši šā iemesla dēļ Padomju valsti nepieciešams iznīcināt, cik ātri vien iespējams, citādi tā varot novest pie kapitālistiskās sabiedrības dabiskas bojā ejas. Profesors izrādījās daudz darbīgāks cilvēks nekā pļāpīgais Heinrichs.
Aiz uzkalna pacēlās balta lidmašīna. Kazachi metās bēgt uz visām pusēm. Liela lidmašīnas ēna krita uz tribines un izliekdamās aizskrēja tuksnesī. Kazachi, kliegdami un pātagas vicinādami, dzinās pakaļ ēnai. Kinooperatori satraukti grieza savus- aparatus. Kņada kļuva vēl lielāka, putekļu sacēlās vēl vairāk. Mītiņš beidzās.
— Ziniet ko, biedri, — sacīja Palamidovs, kopā ar spalvas, brāļiem steigdamies uz ēdnīcu, — norunāsim tā — banalas lietas, nerakstīt.
— Banalitate ir riebīga! — Lavuazjans atbalstīja. — Tā ir šausmīga!
Un ceļā uz ēdnīcu korespondenti vienprātīgi nolēma nerakstīt par Uzun-Kulaku, kas nozīmē Garā Auss, kas atkal savukārt nozīme — stepes telegrāfs. Par to rakstījuši visi, kas tikai bijuši Austrumos, un to vairs nav iespējams lasīt. Nerakstīt tēlojumus ar nosaukumiem «Isik-Kuia ezera leģenda». Diezgan banaiitašu austrumu gaumē!
Tukšajā tribinē starp papirosu galiem, saplēstām zīmītēm un no tuksneša sanestām smiltīm sēdēja vienīgi Koreiko. Viņš nekādi nevarēja saņemties, lai kāptu lejā.
— Nāciet lejā, Aleksandr Ivanovič! — sauca Ostaps. — Apžēlojieties par sevi! Auksts narzana malks! Ko? Negribat? Nu, kaut mani pažēlojiet! Man gribas ēst! Es vienalga neiešu prom! Varbūt jūs vēlaties, lai es jums nodziedu Suberta serenādi «Sirdī kvēlo mīlas liesma, mīļā, šurpu steidz»? Es varu!
Bet Koreiko negaidīja. Viņam ari bez serenādes bija skaidrs, ka nauda būs jādod. Salīcis, pie katra pakāpiena apstādamies, viņš kāpa lejā.
— Jums galvā trīsstūraina cepure? — Ostaps draiskuļoja. — Bet kur tad pelēkie ceļotāja svārki? Jūs neticēsiet, kā es pēc jums skumu. Nu, sveicināti, sveicināti! Varbūt sabučosimies? Vai varbūt iesim tieši uz apcirkni, uz Leichtveisa alu, kur jūs glabājat savus tugrikus!
— Vispirms pusdienot, — sacīja Koreiko, kam mēle slāpēs bija izkaltusi un skrāpēja kā rašvīle.
— Var arī ieturēt pusdienas. Tikai šoreiz bez izlocīšanās. .Starp citu — jums nekādu izredžu nav. Aiz uzkalniem noslēpušies mani zeļļi, — Ostaps drošības pēc sameloja.
Un, atcerējies zeļļus, viņš sadrūma.
Pusdienas celtniekiem un viesiem pasniedza eiropiešu un austrumnieku gaumē. Kazachi novietojās uz paklājiem, kājas sakrustojuši, kā to Austrumos dara visi, bet Rietumos tikai drēbnieki: Kazachi ēda plovu no baltām bļodiņām un piedzēra limonādi. Eiropieši sasēdās pie galdiem.
Maģistrales celtnieki divos darba gados bija pārdzīvojuši daudz pūļu, rūpju un satraukuma. Taču ne mazumu nemiera viņiem sagādāja svinīgu pusdienu organizēšana tuksneša centrā. Ilgi apsprieda austrumnieku un eiropiešu_ ēdienu karti. Ilgstošu diskusiju radīja alkoholisko dzērienu jautajums. Vairakas dienas celtniecības pārvalde atgādināja Savienotās Valstis pirms prezi
denta vēlēšanām. Sausuma un slapjuma problēmas piekritēji cīnījās kā divkaujā. Pēdīgi šūniņa izteicās pret alkoholu. Tad pacēlās jauna problēma — ārzemnieki, diplomāti, maskavieši! Kā viņus lepnāk pabarot? Kā nekā viņi tur tais savās Londonas un Ņujor- kās pieraduši pie dažādiem kulinārijās ekscesiem. Un tālab no Taškentas ataicināja vecu speciālistu Ivanu Osipoviču. Savā laikā viņš Maskavā pie populārā Martjaniča bijis par galveno oficiantu un tagad vadīja savas pēdējās mūža dienas par ēdnīcas vadītāju pie Vistu tirgus.
— Tātad turieties, Ivan Osipovič, — pārvaldē viņam sacīja, — nepieviliet! Būs ārzemnieki. Vajag visu tā lepnāk noorganizēt, ar šiku.
— Ticiet maniem vārdiem, — ar asaram acis murminaja večuks, — kādus tik ļaudis neesmu ēdinājis! Virtembergas princi ēdināju! Man ir naudu nevajag maksāt! Kā es sava mūža pēdējās dienās varētu ļaudis nepaēdināt? Paēdināšu un nomiršu!
Ivans Osipovičs šausmīgi uztraucās. Uzzinājis par galīgu atsacīšanos no alkoholiskiem dzērieniem, viņš tik tikko nesaslima, bet pamest Eiropu bez pusdienām neuzdrošinājās. Viņa sastādīto tāmi krietni apcirpa, un večuks, čukstēdams sev zem deguna: «Paēdināšu un nomiršu!» ■— pielika vēl sešdesmit rubļus no saviem ietaupijumiem. Mielasta dienā Ivans Osipovičs ieradās ar nafta- linu piekaisītā frakā. Kamēr turpinājās mītiņš, viņš nervozeja, ik brīdi skatījās uz sauli un bārās ar jātniekiem, kuri aiz vienkāršās ziņkāres dzīrās iejāt ēdnīcā. Večuks pret viņiem atvēzējās ar salveti un šķendējās:
— Atkāpies, Mamaj, vai neredzi, kas te notiek! Ak kungs! Pi- kantmērce pārstāvēsies, un konsomē ar pašotu vēl nav gatava!
Uz galda jau stāvēja uzkožamie. Viss bija servēts ārkārtīgi skaisti un ar lielu prasmi. Izslējušās stāvēja stērķelētas salvetes, stikla šķīvīšos ledū stinga sviests, izvīts kā ziedu pumpuri, siļķes turēja mutē no sīpoliem vai olivēm izgatavotus serso, bija arī ziedi, un pat parastā pelēkā maize izskatījās visai prezentabli.
Pēdīgi viesi ieradās pie galdiem. Visi bija noputējuši, sarkani no tveices un ļoti izsalkuši. Neviens nelīdzinājās Virtembergas princim. Ivans Osipovičs pēkšņi juta nelaimes tuvošanos.
— Lūdzu viesus atvainot, — viņš galanti sacīja, — vēl piecas minutītes — un sāksim pusdienot! Personīgi man jums lūgums — neaiztieciet neko uz galda līdz pusdienām, lai viss būtu, kā pieklājas.
Graciozi piedejodams, viņš uz brītiņu aizskrēja virtuvē, bet, kad atgriezās atpakaļ, nesdams uz paplātes kādu krāšņu zivi, viņš ieraudzīja baigu galda izlaupīšanas ainu. Tas tik ļoti atšķiras no Ivana Osipoviča izstrādātā ēdiena baudīšanas ceremoniālā, ka viņš sastinga uz vietas. Anglis ar tenisista vidukli bezrūpīgi eda maizi ar sviestu, bet Heinrichs, pārliecies pār galdu, ar pirkstiem vilka ārā olivi no siļķes mutes. Uz galda viss bija sajucis. Viesi, apmierinājuši pirmo izsalkumu, jautri apmainījās iespaidiem.
— Kas te notiek? — vājā balsī iestenējās večuks.
— Kur tad vira, tētiņ? — Heinrichs ar pilnu muti iesaucās.
Ivans Osipovičs neko neatbildēja. Viņš tikai atmeta ar salveti
un aizgāja prom. Tālākās rūpes viņš pameta saviem pakļautajiem.
Kad kombinatori bija aizspraukušies pie galda, resns vīrs ar nokārušos degunu kā bananu teica pirmo galdarunu. Sev par lielu brīnumu Ostaps pazina inženieri Talmudovski.
— Jā! Mēs esam varoņi! — Talmudovskis uzsauca, pastiepdams uz priekšu glāzi ar narzanu. — Sveiciens mums, Maģistrales celtniekiem! Bet, pilsoņi, kādi ir mūsu darba apstākļi! Teikšu, piemēram, par darba algu. Nenoliedzu, Maģistralē atalgojums labāks nekā citās vietās, bet kā ar kulturālajām prasībām! Teatra nav! Tuksnesis! Kanalizacijas nekādas! … Nē, es tā strādāt nevaru!
—- Kas tas tāds ir? — jautāja cits citam celtnieki. — Jūs nezināt?
Pa to laiku Talmudovskis jau bija izvilcis no galda apakšas čemodānus.
— Es uzspļauju līgumam! — viņš kliedza, dodamies uz izeju.
— Ko? Pārcelšanās naudu atdot? Tikai caur tiesu, tikai caur tiesu!
Un, ar čemodāniem pat grūstīdams pusdienotājus, viņš «pardon» vietā neganti kliedza: «Tikai caur tiesu!»
Vēlu naktī viņš jau motordrezinā devās prom, pievienojies ceļa meistariem, kas brauca darīšanās uz Maģistrales dienvidu gala punktu. Jāteniski uzsēdies čemodāniem, Talmudovskis skaidroja meistariem iemeslus, kāpēc godīgs speciālists nevarot strādāt šajā ala. Kopā ar viņiem brauca mājā galvenais oficiants Ivans Osipovičs. Bēdās viņš nebija paguvis novilkt pat fraku. Viņš bija stipri piedzēries.
— Barbari! — viņš kliedza, izliecies asajā vējā un draudēdams ar dūri uz Pērkonavotu pusi. — Visu servējumu izcūkoja, lopi tādi! … Antonu Pavloviču tiku ēdinājis, Virtembergas princi! . . . Aizbraukšu mājās un nomiršu! Tad atcerēsies Ivanu
Osipoviču. Servē, sacīs, banketa galdu astoņdesmit četrām personām, piķis un zēvele! Un tad vairs nebūs, kas to darītu! Nebūs Ivana Osipoviča Trikartova! Šķīries no mums! Aizgājis uz labāku pasauli, kur nav nedz slimību, nedz skumju, nedz nopūtu, bet dzīve bezgalīga . . . Mu-ū-ūžīga pie-m-miņa!
Un, kamēr večuks apdziedāja pats savu dvēseli, viņa frakas astes plivinājās vējā kā vimpeļi.
Ostaps, neļāvis Koreiko izēst kompotu, piecēla viņu no galda un aizvilka norēķināties. Pa pieliekamām kāpnītēm kombinatori ierāpās preču vagonā, kur bija izvietojusies Ziemeļu sliežu licēja kanceleja un atradās tabeļveža saliekamā audekla gulta. Seit viņi ieslēdzās.
Pēc pusdienām, kad specialvilciena pasažieri atpūtās, uzkrādami spēkus vakara sarīkojumam, feļetonists Gargantia notvēra brāļus korespondentus neatļautā nodarbībā. Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins nesa uz telegrāfu divas papīra lapiņas. Viena no tām īsi ziņoja: «Steidzīgi maskava stepes telegrāfs domzīm uzun-kulaks pēd garā auss kom aiznesa auliem ziņu sliežu licēji satikušies rubaškins.»
Otra lapiņa bija aprakstīta no augšas līdz apakšai. Lūk, ko tā vēstīja:
ISIK-KULA EZERA LEĢENDA
Vecs karakalpaks Uchums Buchejevs man pastāstīja šo gadsimtu elpas apdvesto leģendu. Pirms divsimt tūkstoš četri simti astoņdesmit pieciem mēnešiem jaunā, straujā kā džeirāns (kalnu kaza) chana sieva skaistule Sumburuna kvēli iemīlējusi jaunu nu- keru Ai-Bulaku. Lielas bijušas vecā chana bēdas, kad viņš uzzinājis par karsti mīļotās sievas neuzticību. Vecis divpadsmit mēnešus raidījis debesīm lūgšanas un tad ar asarām acīs iespundējis skaistuli mucā un piesējis tai septiņus džasasinus (18 kilogramus) smagu tīra zelta gabalu un iemetis dārgo nastu kalna ezerā. No tā laika ezeru iedēvējuši par Isik-Kulu, kas nozīmē «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»…
Jans Skameikins-Sarmatskis (Virzulis)
— Vai nav tiesa? — prasīja Gargantia, korespondentiem rādīdams brāļiem atņemtos papīrīšus. — Vai nav taisnība?
— Protams, nekrietni! — atbildēja Palamidovs. — Kā jūs uzdrošinājāties rakstīt leģendu pēc visa tā, kas tika norunāts?
Pēc jūsu domām, Isik-Kuls tulkojams «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»? Un ja nu tā nav! Vai tikai viltus karakalpaks Uchums Buchejevs nav samelojies? Vai tikai šis nosaukums neskan šādi: «Nemetiet ezerā jaunas skaistules, bet gan lētticīgus korespondentus, kas padevušies eksotikas pazudinošai ietekmei?»
Rakstnieks puiciskajos svārciņos piesarka. Viņa piezīmju grāmatiņā jau bija pierakstīts ir Uzun-Kulaks, ir divas krāšņas, ar austrumnieciskiem ornamentiem rotātas leģendas.
— Bet pēc manām domām, — viņš sacīja, — te nav nekā briesmīga. Reiz Uzun-Kulaks pastāv, kādam taču par to jāraksta?
— Bet par to jau tūkstoš reižu rakstīts! — Lavuazjans iesaucās.
— Uzun-Kulaks pastāv, — nopūtās rakstnieks, — un ar to jārēķinās.