Sakarsušajā un tumšajā preču vagonā gaiss bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē. Smirdēja pēc ādas un sasvīdušām kājām. Koreiko iededzināja konduktora lukturi un palīda zem gultas. Ostaps domīgi raudzījās viņā, sēdēdams uz tukšas makaronu kastes. Abi kombinatori bija cīņā noguruši un pret šo notikumu, no kura Koreiko ārkārtīgi baidījās, bet Benders bija gaidījis visu mūžu, izturējās ar dīvainu vienaldzību. Varēja pat likties, ka tas viss notiek kooperativa veikalā: pircējs lūdz cepuri, un pārdevējs slinki nomet uz letes pinkainu, pelēcīgu žokeni. Viņam vienalga, vai pircējs ņems žokeni vai neņems. Jā, un arī pats pircējs ne sevišķi uztraucies, viņš jautā tikai sirdsapziņas nomierināšanai:
«Varbūt ir vēl citas?» — kam parasti seko atbilde: «Ņemiet, ņemiet, citādi arī tādas pašas nebūs.» Un absolūtā vienaldzībā abi blenž viens otrā. Koreiko ņēmās pa pagulti, acīm redzot atvērdams čemodānā vāku un uz labu laimi tanī rakņādamies.
— Ei, jūs tur uz šonera! — Ostaps gurdeni uzsauca. — Kāda laime, ka jūs nesmēķējat! Lūgt papirosu tādam skopulim kā jūs būtu vienkārši mokas. Jūs nekad nepasniegtu etviju, baidīdamies, ka viena papirosa vietā varētu paņemt vairākus, bet ilgi rakņātos kabatā, ar pūlēm paverot kārbiņu un izvelkot nožēlojamu, saņurcītu papirosu. Jūs neesat labs cilvēks. Nu, vai jums grūti izvilkt visu čemodānu!
— Ko vēl ne! — noburkšķēja Koreiko, smakdams zem gultas.
Salīdzinājums ar skopuli smēķētāju viņam nepatika. Tieši šai brīdī viņš vilka no čemodānā ārā prāvus sainīšus. Atslēgas niķelētā mēlīte skrāpēja līdz elkoņiem kailās rokas. Lai būtu ērtāk, viņš atgūlās uz muguras kā ogļracis šachtā un turpināja darbu. No gultas maisa miljonaram acīs bira pelavas un salmu smelkne, tāds kā pulveris un labības akoti.
«Vai, cik slikti,» domāja Aleksandrs Ivanovičs, «slikti un baigi! Ja pēkšņi viņš mani nožņaudz un pievāc visu naudu? Ļoti vienkārši. Sagriezīs gabalos un ar preču vilcienu nosūtīs uz dažādām pilsētām. Bet galvu ieskābēs kāpostu mucā.»
Koreiko uzvēdīja īsts pagraba miklums. Izbijies viņš palūrēja no gultas apakšas. Benders snauda uz savas kastes, noliecis galvu pie dzelzceļnieku luktura.
«Bet varbūt viņu… ar preču vilcienu,» nodomāja Aleksandrs Ivanovičs, turpinādams vilkt ārā sainīšus un šausminādamies, «uz dažādām pilsētām? Stingri konfidenciāli. Ko?»
Viņš atkal palūrēja ārā. Lielais kombinators izstaipījās un nožāvājās kā dogs, atplezdams muti vai līdz ausīm. Tad viņš paņēma konduktora lukturi un sāka ar to vicināt, saukdams:
— Stacija Hacepetovka! Pilsoni, izkāpiet! Esam atbraukuši? Starp citu, pavisam aizmirsu jums pavaicāt: varbūt jūs gatavojaties man pārgriezt rīkli? Tad ziniet — es neesmu ar mieru. Un bez tam mani vienreiz jau mēģinājuši nogalināt. Bija tāds nenosvērta rakstura vecis no labas ģimenes, bijušais muižniecības maršals un arī dzimtsarakstu nodaļas reģistrators, Kisa Vorobjaņi- novs. Mēs abi uz pajām meklējām simt piecdesmit tūkstošu rubļu lielu laimi. Un tad tieši pirms iegūtās sumas sadalīšanas dumjais muižniecības vadonis novilka ar bārdas nazi man pa rīkli. Un cik tas bija banali, Koreiko! Banali un sāpīgi! Ķirurgi tik tikko izglāba manu jauno dzīvību, par ko es viņiem esmu dziļi pateicīgs.
Pēdīgi Koreiko izlīda no gultas apakšas, piebīdīdams pie Ostapa kājām naudas sainīšus. Katrs sainītis bija rūpīgi ielīmēts baltā papīrā un pārsiets ar aukliņu.
— Deviņdesmit deviņi sainīši, — drūmi sacīja Koreiko, — desmit tūkstoši katrā. Papīrnauda divdesmit piecu červoncu zīmēs. Varat nepārbaudīt, pie manis kā bankā.
— Bet kur tad simtais sainītis? — Ostaps jūsmīgi jautāja.
— Desmit tūkstošus es atrēķināju par aplaupīšanu jūras krastā.
— Nu, tā ir tīrā cūcība. Nauda taču iztērēta jūsu dēļ. Neesiet formalists.
Koreiko nopūzdamies pasniedza iztrūkstošo naudu un tās vietā saņēma savas dzīves aprakstu dzeltenā mapē ar kurpju saitītēm. Dzīves aprakstu viņš turpat sadedzināja dzelzs krāsnī, kuras skurstenis gāja caur vagona jumtu. Ostaps uz labu laimi paņēma vienu sainīti, norāva ietinamo papīru un, pārliecinājies, ka Koreiko nav krāpies, iebāza kabatā.
— Bet kur tad valūta? — piekasījās lielais kombinators.
— Kur Meksikas dolāri, turku liras, kur mārciņas, rūpijas, pese- tas, centavosi, rumāņu lejas, kur Limitrofijas lati un zloti? Kaut daļu dodiet valūtā!
— Ņemiet vien, kāda ir, — atbildēja Koreiko, sēdēdams pie krāsns un skatīdamies uz dokumentiem, kas ugunī čokurojās,
— ņemiet, citādi drīz arī šādas naudas nebūs. Valutu es neturu.
— Āre, arī es tagad esmu miljonārs! — Ostaps iesaucās jautrā izbrīnā. — Piepildījušies idiota sapņi.
Pēkšņi Ostaps kļuva skumīgs. Viņu satrieca ikdienišķā apkārtne, šķita jocīgi, ka pasaule šai pašā mirklī nav pārmainījusies un visapkārt nekas, itin nekas nav noticis. Un, lai gan viņš zināja, ka nekādas slepenas alas, podi ar zeltu un Aladina lampas mūsu bargajā laikmetā nepastāv, tomēr viņam kaut kā kļuva žēl. Viņam kļuva mazliet skumīgi kā Roaldam Amundsenam, kad viņš dirižablī «Norge», lidojot virs Ziemeļpola, kur bija tiecies nokļūt visu mūžu, pavisam ikdienišķi sacīja saviem ceļa biedriem: «Te nu mēs esam atlidojuši.» Apakšā sadrupis ledus, plaisas, aukstums, tukšums. Noslēpums atklāts, mērķis sasniegts, vairāk nav ko darīt un ir jāmaina nodarbošanās. Taču šādas skumjas ir īslaicīgas, jo nākotnē gaida slava, gods un cieņa — skandē kori, goda sardzē stāv ģimnāzistes baltos priekšautos, raud vecenītes, Ziemeļpola pētnieku mātes, kuru dēlus apēduši viņu ekspedicijas biedri, spēlē nacionalās himnas, gaisos šaujas raķetes, un vecais karalis spiež pētnieku pie saviem durstīgajiem ordeņiem un zvaigznēm.
Vājuma brīdis bija pāri. Ostaps sameta sainīšus maisiņā, kuru laipni pasniedza Aleksandrs Ivanovičs, paņēma to padusē un atgrūda preču vagona smagās durvis.
Svētki beidzās. Raķetes kā zelta makšķeres tika mestas debesīs, izķerot no turienes sarkanas un zaļas zivtiņas, salta uguns šļācās acīs, virpuļoja pirotechniskās saules. Aiz telegrāfā būdas uz dēļu skatuves notika nomadiem veltīta izrāde. Daži no viņiem sēdēja uz soliem, citi turpretī priekšnesumos noraudzījās no savu seglu augstumiem. Bieži zviedza zirgi. Specvilciens bija apgaismots no viena gala līdz otram.
— Jā! — iesaucās Ostaps. — Bankets restorānvagonā! Es biju pavisam aizmirsis! Kāds prieks! Iesim, Koreiko, es jūs pacienāšu, ■es visus pacienāšu! Saskaņā ar viesmīlības likumiem! Konjaks ar citroniņu, gaļas ķilķēni, frikando ar šampinjoniem, vecais un jaunais ungāru šampaniešvīns! …
_■— Frikando, frikando, — nikni sacīja Koreiko, — bet pēc tam iesēdinās. Es nevēlos sevi afišēt.
— Es jums apsolu pasakainas vakariņas uz balta galdauta, — neatlaidās Ostaps. — Iesim, iesim! Un vispār atmetiet vientuļnie- cību, steidzieties izdzert savu daļu stiprāku dzērienu, apēst savas divdesmittūkstoš kotletes. Citādi vēl sanāks svešas personas un aprīs jūsu porciju. Es jūs iekārtošu specvilcienā, es tur esmu savs cilvēks, — un jau rītā mēs būsim diezgan kulturālā centrā. Bet tur ar mūsu miljoniem … Aleksandr Ivanovič! .. .
Lielajam kombinatoram pašlaik gribējās visus aplaimot, gribējās, lai visiem būtu jautri. Koreiko sadrūmusī seja viņu nomāca. Un viņš ņēmās Aleksandru Ivanoviču pārliecināt. Viņš bija vienis prātis, ka afišēt sevi nevajag, bet kālab mērdēties badā? Ostaps arī pats lāgā neapjēdza, kāpēc viņam vajadzīgs, lai tabeļvedis būtu jautrs, bet, reiz sācis, viņš vairs nevarēja apstāties. Beigās viņš sāka pat draudēt:
— Tupēsiet sabozies uz sava čemodānā, un kādā jaukā dieniņā pie jums ieradīsies kaulainā — un ar izkapti pa rīkli. Ko? Vai varat iedomāties šo atrakciju? Steidzieties, Aleksandr Ivanovič, kotletes vēl galdā! Neesiet tāds cietpauris.
Pēc miljona zaudēšanas Koreiko bija kļuvis pieļāvīgāks un piekāpīgāks.
— Varbūt patiešām izvēdināt smadzenes? — viņš nedroši bilda. — Aizlaisties uz centru? Tikai, protams, bez šika, bez plātīšanās.
— Kas nu par plātīšanos! Vienkārši divi sabiedriski aktivi ārsti brauc uz Alaskavu, lai apmeklētu Dailes teātri un paši savām acīm paskatītos uz mumiju Mākslas muzejā. Ņemiet čemodānu!
Miljonāri devās uz staciju. Ostaps nevērīgi vicināja savu maisu kā vīraka trauku. Aleksandrs Ivanovičs smaidīja visdumjāko smaidu. Specvilcienā pasažieri pastaigājās, cenzdamies turēties tuvāk pie vagoniem, jo jau kabināja klāt lokomotivi. Tumsā spīdēja korespondentu baltās bikses.
Kupejā uz Ostapa augšējā plaukta, apsedzies ar palagu, gulēja svešs cilvēks un lasīja avīzi.
— Nu, kāpiet zemē, — Ostaps draudzīgi sacīja, — saimnieks ieradies.
— Tā ir mana vieta, biedri, — pretojās nepazīstamais. — Es esmu Ļevs Rubaškins.
— Ziniet ko, Ļev Rubaškin, nepamodiniet manī zvēru, ejiet prom no šejienes!
Lielo kombinatoru grūda cīņā Aleksandra Ivanoviča neizpratnes pilnais skatiens.
— Tie tik ir jaunumi, — korespondents augstprātīgi sacīja. — Kas jūs tāds esat?
— Kas jums par daļu, mērkaķis tāds! Reiz jums saka — kāpiet zemē, tad ari kāpiet zemē!
— Katrs žūpa, — spiedzoši iepīkstējās Rubaškins, — sāks šeit huligāniski uzvesties . ..
Ostaps klusēdams satvēra korespondentu aiz basās kājas. Uz Rubaškina kliedzieniem saskrēja viss vagons. Koreiko drošības pēc izvācās priekštelpā.
— Plēšaties? — jautāja Uhudšanskis. — Nu, nu.
Ostapu, kas jau bija paspējis iegāzt Rubaškinam ar maišeli pa galvu, turēja aiz rokām Gargantia un resnais rakstnieks puiciskajos svārciņos.
— Lai viņš uzrāda biļeti! — histēriski kliedza lielais kombinators. — Lai parāda plackarti!
Rubaškins, pavisam kails, lēkāja no plaukta uz plauktu un pieprasīja, lai pasauc komandantu. Zaudējis īstenības izjutu, Ostaps arī bija par to, lai izsauc priekšniecību. Tracis beidzās ar lielām nepatikšanām. Rubaškins uzrādīja kā biļeti, tā plackarti, un tad traģisma pilnā balsī pieprasīja to pašu no Bendera.
— Bet es principa pēc nerādīšu! — iesaucās lielais kombinators, steidzīgi pamezdams notikuma vietu. — Man ir tādi principi!
— Zaķis! — iespiedzās Ļevs Rubaškins, kails izspraucies gaitenī. — Vēršu jūsu uzmanību, biedri komandant, šeit braucis zaķis!
— Kur ir zaķis? — iespiedzās komandants, kura acīs bija iedegušās pēdu dzinēja uguntiņas.
Aleksandrs Ivanovičs, bailīgi noslēpies aiz tribines, raudzījās tumsā, bet nekā nevarēja atšķirt. Ap vilcienu ņudzēja tumši stāvi, lēkāja papirosu uguņi un skanēja balsis: «Papūlieties uzrādīt!» — «Bet es jums saku — principa pēc!» — «Huligānisms!» — «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — «Kādam taču jābrauc bez biļetes?» Sasitās buferu šķīvji, pār zemi šņākdams pārbrāzās bremžu gaiss, un vagonu gaišie logi izkustējās no vietas. Ostaps vēl dižojās, bet viņam garām jau brauca strīpainie dīvāni, bagažas tīkliņi, vagonu pavadītāji ar lukturiem, ziedu pušķi un restorānvagona griestu propeleri. Aizbrauca bankets ar šampaniešvīnu, ar veco un jauno ungārieti. No rokām paspruka gaļas ķiļķēni un izgaisa naktī. Frikando, maigais frikando, par kuru Ostaps tik dedzīgi bija stāstījis, atstāja Pērkonavotus. Pienāca Aleksandrs Ivanovičs.
— Es to tā neatstāšu, — burkšķēja Ostaps. — Pametuši tuksnesī padomju preses korespondentu! Es sacelšu kājās visu sabiedrību. Koreiko! Mēs aizbrauksim ar pirmo kurjervilcienu! Nopirksim visas vietas starptautiskajā vagonā!
— Ko jūs runājat, — Koreiko iebilda, — kur te radīsies kur- jervilciens! No šejienes nekādi vilcieni neiet. Pēc plāna ekspluatācijā sāksies tikai pēc diviem mēnešiem.
Ostaps pacēla galvu. Viņš ieraudzīja melnas dienvidu debesis, mežonīgās zvaigznes un visu saprata. Bet Koreiko kautrais atgādinājums par banketu deva viņam jaunus spēkus.
— Aiz uzkalna stāv lidmašīna, — sacīja Benders, — tā, kas atlidoja uz svinībām. Tā lidos prom tikai rītausmā. Mēs paspēsim.
Lai paspētu laikā, miljonāri devās uz priekšu platā dromedara solī. Viņu kājas grima smiltīs, tuksnesī kurējās nomadu ugunskuri, stiept čemodānu un maisu nebija tik smagi, cik pretīgi. Kamēr viņi rausās uzkalnā no Pērkonavotu puses, tikmēr no pretējās puses propeleru tarkšķu pavadījumā modās rītausma. Lejā no uzkalna Benders un Koreiko jau skrēja, baidīdamies, ka lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem.
Zem augstajiem, rievotajiem lidmašīnas spārniem staigāja mazi mechaniķi ādas mēteļos. Trīs propeleri lēni griezās, vēdinādami tuksnesi. Pasažieru kabines kvadratveidīgajos logos plandījās aizkari ar plīša bumbiņām. Pilots, atspiedis muguru pie aluminija pakāpiena, ēda pīrādziņu, piedzerdams no pudeles narzanu.
— Mēs esam pasažieri, — aizelsies sauca Ostaps, — divas pirmās klases biļetes!
Viņam neviens neatbildēja. Pilots nometa pudeli un vilka rokās cimdus ar uzročiem.
— Vai brīvas vietas ir? — Ostaps atkārtoja, tverdams pilotu aiz rokas.
— Pasažierus neuzņemam, — sacīja pilots, ķerdamies pie kāpņu roktura. — Šis ir speciāls reiss.
— Es pērku lidmašīnu! — steidzīgi sacīja lielais kombinators.
— Ietiniet papīrītī!
— Nost no ceļa! — uzsauca mechaniķis, sekodams pilotam
Propeleri, ātri griezdamies, pagaisa skatienam. Drebēdama un
gāzelēdamās lidmašīna pagriezās pret vēju. Gaisa viļņi atgrūda miljonārus atpakaļ pie kalna. Ostapa kapteiņa cepure nolidoja no galvas un aizripoja uz Indijas pusi ar tādu ātrumu, ka tās ierašanos Kalkutā varētu gaidīt ne vēlāk kā pēc trim stundām. Cepure noteikti būtu ieripojusi Kalkutas galvenajā ielā, ar savu mīklaino parādīšanos pievērsdama Iritelligence Service tuvu stāvošo aprindu uzmanību, ja lidmašīna nebūtu aizlidojusi un vētra pārstājusi. Gaisā lidmašīna pažilbināja savas šķautnes un izzuda saules staros. Ostaps aizskrēja pēc cepures, kas bija ieķērusies saksaula zaros, un piebilda:
— Ar transportu galīgi nevedas. Ar dzelzceļu mēs sastrīdējāmies. Gaisa satiksmes ceļi mums slēgti. Kājām? Četrsimt kilometru. Tur nav par ko jūsmot. Ir tikai viena izeja — pieņemt islamu un pārvietoties ar kamieļiem.
Par islamu Koreiko neatbildēja nekā, bet doma par kamieļiem viņam patika. Restorānvagona un lidmašīnas vilinošais izskats bija nostiprinājis vēlēšanos kā sabiedriski aktivam ārstam veikt izpriecas braucienu, protams, bez plātīšanās, taču arī ne bez savas bramanības.
Auli, kas bija ieradušies sliežu licēju tikšanās svētkos, vēl nebija izklīduši, un kamieļus izdevās nopirkt netālu no Pērkonavo- tiem. Tuksneša kuģi izmaksāja simt astoņdesmit rubļus gabalā.
— Cik lēti! — Ostaps iečukstēja. — Nopirksim piecdesmit kamieļus. Vai simt!
— Tā ir plātīšanās, — sadrūvis sacīja Aleksandrs Ivanovičs.
— Ko ar tiem darīsim? Pietiek arī ar diviem.
Kazachi bļaustīdamies nosēdināja ceļotājus starp kupriem, palīdzēja piesiet čemodānu, maisu un pārtiku ceļam — burdjuku ar kumisu un divus aunus. Kamieļi vispirms piecēlās uz pakaļkājām, kālab miljonāri zemu paklanījās, bet pēc tam uz priekškājām un aizsoļoja gar Austrumu Maģistrales līniju. Valgos piesietie auni tipināja aizmugurē, laiku pa laikam birdināja spiras un dvēseli satricinoši blēja.
— Hei, šeich Koreiko! — uzsauca Ostaps. — Aleksandr ibn Ivanovič! Vai dzīve nav jauka?
Seichs neko neatbildeja. Viņam bija trāpījies izkāmējis kamielis, un Koreiko to nikni dauzīja ar saksaula nūju pa noplukušo paka|u.