Septiņas dienas kamieļi stiepa caur tuksnesi jaunizceptos šei- chus. Ceļojuma sākumā Ostaps priecājās no visas sirds. Viss viņu uzjautrināja: ir Aleksandrs ibn Ivanovičs, kas ķepurojās starp kamieļa kupriem, ir izkāmējušais tuksneša kuģis, kas centās izlocīties no savu pienākumu pildīšanas, ir maiss ar miljonu, ar kuru uzgāzdams lielais kombinators reizēm uzmundrināja nepaklausīgos aunus. Sevi Ostaps dēvēja par pulkvedi Lourensu.
— Es esmu visvarens! — viņš sauca, šūpodamies augstajā kuprī. — Ja pēc divām dienām mēs nesaņemsim pieklājīgu ēdienu, es sadumpošu kādas ciltis. Goda vārds! Iecelšu sevi par pravieša pilnvaroto un izsludināšu svēto karu džichadu. Piemēram, pret Dāniju. Kālab dāņi nomušīja savu princi Hamletu? Ņemot vērā pašreizējo politisko stāvokli, pat Tautu Savienība piekritīs tādam kara ieganstam. Nudien, nopirkšu no angļiem par miljonu šautenes, — viņi mēdz pārdot šaujamos ieročus ciltīm, — un marš prom uz Dāniju. Vācija palaidīs cauri uz reparaciju rēķina. Vai varat iedomāties mežonīgu cilšu iebrukumu Kopenhāgenā? Visiem pa priekšu es pats uz balta kamieļa. Ak! Paņikovska vairs nav! Kā viņam derētu dāņu zoss!…
Bet pēc dažām dienām, kad no auniem bija palikušas pāri tikai auklas, bet kumiss viss izdzerts, pat visvarenais emirs kļuva skumīgs un melancholiski murmināja:
— Kur arabu tuksneša smilšainās laidas, trīs palmas reiz zaļoja lepnas un slaidas.
Abi šeichi pamatīgi novājēja, noplīsa, apauga ar bārdām un sāka līdzināties nabadzīgiem dervišiem.
— Vēl mazliet pacietības, ibn Koreiko, — un mēs iejāsim pilsētiņā, kas nebūs sliktāka par Bagdadi. Lēzeni jumti, iedzimto orķestri, restoraniņi austrumu gaumē, saldi vīni, leģendārās meičas un četrdesmit tūkstošu iesmu ar kariešu, turku, tataru, mezo- potamiešu un odesiešu šašlikiem. Un pēdīgi dzelzceļš.
Astotajā dienā ceļinieki piejāja pie senas kapsētas. Līdz pašam apvārsnim aizstiepās pusapaļo kapliču akmeņainie viļņi. Seit mirušos neapraka. Tos guldīja uz zemes un apbūvēja ar akmens jumoliem. Virs mirušo pīšļu pilsētas mirdzēja baisma saule. Paši senie Austrumi gulēja savos karstajos zārkos.
Kombinatori uzšāva kamieļiem un drīz vien iejāja oāzē. Tālu visapkārt pilsētai slējās papeļu zaļās lāpas, kas atspoguļojās ar ūdeni piepildītos rīsu lauku kvadratos. Vientuļi auga karagačas [7] , mats matā atgādinādamas milzīgus globusus uz koka kājas. Pa ceļam gadījās satikt ēzelīšus, kas nesa chalatos tērptus resnus jātniekus un āboliņa nastas.
Koreiko un Benders jāja gar bodītēm, kur tirgojās ar zaļu, pulverī saberztu tabaku un smirdošām koniskas formas ziepēm, kas atgādināja šrapneļa uzgali. Amatnieki ar baltām, cienīgām bārdām noņēmās ar vara loksnēm, veidodami bļodas un krūzes ar šauriem kakliem. Kurpnieki žāvēja saulē mazas, ar tinti nokrāsotas ādiņas. Mošeju tumšzilie, dzeltenie un gaišzilie podiņi izstaroja blāvu stikla mirdzumu.
Dienas atlikušo daļu un nakti miljonāri nogulēja ciešā miegā viesnīcas numurā, bet no rīta nomazgājās baltās vannās, nosku- vās un izgāja pastaigāties pa pilsētu. Seichu gaišo garastāvokli bojāja nepieciešamība nēsāt līdzi čemodānu un maisu.
— Es uzskatu par savu vispirmo pienākumu, — lielīgi sacīja Benders, — jūs iepazīstināt ar burvīgo pagrabiņu. Tas saucas «Mēnesnīcā». Es tur biju pirms kādiem pieciem gadiem, lasīju lekcijas par cīņu pret abortiem. Kas par pagrabiņu! Krēsla, vēsums, saimnieks no Tiflisas, vietējais orķestris, auksts degvīns, dejotājas ar zvārguļiem un cimbalām. Ierīkosimies tur uz visu dienu. Var taču sabiedriski aktiviem ārstiem būt savas sīkas vājī- biņas. Es cienāšu. Zelta teļš atbild par visu.
Un lielais kombinators pakratīja savu maisu.
Taču pagrabiņa ^Mēnesnīcā» vairs nebija. Ostapam par izbrīnu vairs nebija pat tās ielas, kur skanējuši zvārgulīši un cim- balas. Šeit stiepās taisna, eiropeiska iela, kuru apbūvēja uzreiz visā garumā. Bija sacelti žogi, gaisā stāvēja alabastra putekļi, un kravas mašīnas karsēja jau tā karsto gaisu. Brītiņu noraudzījies uz pelēko ķieģeļu fasadi ar gariem, horizontāliem logiem, Ostaps piegrūda Koreiko un, pateicis: «Ir vēl viena vietiņa, tā pieder kādam no Baku,» — veda viņu uz pilsētas otru malu. Bet vietiņā vairs neredzēja dzejisko izkārtni, kuru bija sacerējis pats krodzinieks no Baku:
CIENI SEVI.
CIENI MOS.
CIENI ĶAUKAZU,
APCIEMO MŪS.
Tanī vietā šeichi redzēja papes plāksnīti ar arabu un krievu burtiem:
PILSĒTAS MĀKSLAS MUZEJS
— Ieiesim iekšā, — Ostaps skumīgi sacīja, — tur vismaz būs vesi. Un bez tam muzeju apmeklēšana ietilpst ce|ojošu sabiedriski aktivu ārstu programā!
Viņi iegāja lielā, ar krītu izbalsinātā istabā, nolika uz grīdas savus miljonus un ilgi ar piedurknēm slaucīja karstās pieres. Muzejā atradās tikai astoņi eksponāti: mamuta zobs, kuru jaunajam muzejam bija uzdāvinājusi Taškentas pilsēta, eļļas glezna «Sadursme ar basmačiem», divi emiru chalati, zelta zivtiņa akvarijā, vitrinā ar izkaltētiem siseņiem, Kuzņecova fabrikas porcelānā statuete un pēdīgi obēliska makets, kuru pilsēta gatavojās novietot galvenajā laukumā. Turpat projekta pakājē zvilnēja liels skārda vainags ar lentām. To nesen bija atvedusi speciālā delegācijā no kaimiņu republikas, bet, tā kā obeliska vēl nebija (asignētie līdzekļi tika izmantoti pirts būvei, kura izrādījās daudz nepieciešamāka), delegācijā, teikdama attiecīgas runas, nolika vainagu pie projekta.
Pie apmeklētājiem tūlīt pienāca jaunietis ar izrotātu Bucharas tjubeteiku skūtajā galvā un, uztraucies kā jauns autors, jautāja:
— Kādi jūsu iespaidi, biedri?
— Tā nekas, — sacīja Ostaps.
Jaunais cilvēks pārzināja muzeju un nekavējoties sāka sūroties par grūtībām, kādas pārdzīvojot viņa lolojums. K.rediti par maziem. Taškenta atkratījusies ar vienu zobu, bet pašu vērtības — mākslinieciskās un vēsturiskās neesot kas savāc. Nesūtot speciālistu.
— Ja man būtu kaut trīssimt rubļu! — iesaucās vadītājs. — Es šeit Luvru iztaisītu!
— Sakiet: vai jūs labi pazīstat pilsētu? — Ostaps jautāja, pamirkšķinādams Aleksandram Ivanovičam. — Vai jus nevaretu mums ieteikt apskatīties dažas ievērības cienīgas vietas? Es pazinu jūsu pilsētu, bet tā pēdējā laikā ļoti pārmainījusies.
Vadītājs ļoti nopriecājās. Iesaukdamies, ka pats personīgi visu parādīšot, viņš noslēdza muzeju un aizveda miljonārus uz to pašu
ielu, kur pirms pusstundas viņi bija meklējuši pagrabiņu «Mēnesnīcā».
— Sociālismā vārdā nosauktais prospekts! — viņš sacīja, ar tīksmi ievilkdams plaušās alabastra putekļus. — Ak! Kāds brīnišķīgs gaiss! Kas šeit būs pēc gada! Asfalts! Autobuss' Irigacijas institūts! Tropu institūts! Nu, ja šoreiz Taškenta nedos zinātniekus! … Jūs zināt, viņiem ir tik daudz mamutu kaulu, bet man atsūtījuši tikai vienu zobu, kad mūsu republikā visi tik ļoti tiecas pēc dabas zinībām.
— Ko tu neteiksi? — Koreiko nomurmināja, ar pārmetumu skatīdamies uz Ostapu.
— Un vai zināt, — čukstēja entuziasts, — man ir aizdomas, ka tas nemaz nav mamuta zobs. Viņi iesmērējuši ziloņa zobu!
— Bet kā pie jums ar tādiem… krodziņiem austrumnieku gaumē, ziniet, ar timpaniem un fleitām? — nepacietīgi jautāja lielais kombinators.
— Tādu vairs nav, — vienaldzīgi atbildēja jauneklis, — sen jau bija laiks iznīcināt šo sērgu, šo epidemiju perēkli. Tieši pavasarī piežmiedzām pēdējo midzeni. Saucās «Mēnesnīcā».
— Piežmiedzāt? — Koreiko iestenējās.
— Goda vārds! Bet toties atvērta fabrika-virtuve. Eiropiešu ēdieni. Šķīvjus mazgā un žāvē ar elektrības palīdzību. Kuņģa slimību līkne strauji noslīdējusi uz leju.
— Kas te notiek? — lielais kombinators iesaucās, aizsegdams seju ar rokām.
— Jūs vēl neko neesat redzējuši, — kautri smaidīdams, sacīja muzeja vadītājs. — Brauksim uz fabriku-virtuvi pusdienot.
Viņi iesēdās līnijdroškā zem audekla nojumes ar cakotu, zilu lentīti apšūtu apmali un aizbrauca. Pa ceļam laipnais pavadonis ik brīdi spieda miljonārus izliekties no baldachina apakšas un rādīja viņiem jau uzceltas ēkas, ēkas, kuras ceļ, un vietas, kur tās vēl tiks celtas. Koreiko skatījās uz Ostapu ar ļaunuma pilnām acīm. Ostaps novērsās un sacīja:
— Kāds brīnišķīgs ieziemiešu tirdziņš! Bagdade!
— Septiņpadsmitā datumā sāksim noplēst, — sacīja jaunais cilvēks, — šeit būs slimnīca un kooperativa centrs.
— Un jums šīs eksotikas nav žēl? Tā taču īsta Bagdade!
— Ļoti skaisti! — nopūtās Koreiko.
Jaunais cilvēks sadusmojās:
— Tas jums, iebraucējiem, ir skaisti, bet mums te jādzīvo.
Bfil
Fabrikas-virtuves lielajā zālē starp glazēto podiņu sienām un
mušpapīru lentēm, kas karājās pie griestiem, dejotāji ēda grūbu zupu un maziņus, brūnus sitenlšus. Ostaps painteresējās par vīnu un saņēma jūsmīgu atbildi, ka nupat netālu 110 pilsētas esot atklāts minerālūdens avots, kas pēc garšas pārspējot slaveno nar- zanu. Lai to pierādītu, entuziasts pieprasīja pudeli jaunā minerālūdens, ko viņi kapa klusumā izdzēra.
— Bet kā prostitūcijas līkne? — ar cerībām jautāja Aleksandrs, ibn Ivanovičs.
—- Krasi iet uz leju, — sacīja nepielūdzamais jaunais cilvēks.
— Ai, kas te tik nenotiek! — māksloti smiedamies, Ostaps iesaucās.
Un viņš patiešām nezināja, kas te notiek. Kad viņi piecēlās no galda, noskaidrojās, ka jaunais cilvēks jau paspējis par visiem samaksāt. Viņš neparko nebija ar mieru ņemt naudu no miljonāriem, apgalvodams, ka parīt tā kā tā saņemšot algu, bet līdz tam. kaut kā iztikšot.
— Bet kā ar izpriecām? Kā pilsēta pavada brīvo laiku? — jau diezgan bezcerīgi jautāja Ostaps. — Kur timpāni, cimbalas?
— Vai tiešām jūs nezināt? — brīnījās muzeja vadītājs. — Pagājušā nedēļā pie mums atvēra pilsētas muzikālo komēdiju. Bē- beļa un Paganini vārdā nosauktu lielu simfonisko kvartetu. Brauksim tūlīt nekavējoties. Kā es to varēju piemirst!
Pēc tam, kad viņš bija samaksājis par pusdienām, atsacīties no muzikālās komēdijas apmeklēšanas nevarēja aiz etiskiem apsvērumiem. Iznākot no turienes, Aleksandrs ibn Ivanovičs rupjā balsī sacīja:
— Pilsētas muzikālie kumēdiņi!
Lielais kombinators nosarka.
Atceļā uz viesnīcu jaunais cilvēks pēkšņi apturēja važoni, izsēdināja miljonārus, paņēma tos aiz rokām un, aiz milzīgas sajūsmas pacēlies pirkstgalos, aizveda pie maza, ar stiepļu žogu norobežota akmens.
— Seit cels obelisku! ■— viņš iespaidīgi sacīja. — Marksisma- kolonu!
Atvadoties jaunais cilvēks lūdza, lai atbraucot biežāk. Labsirdīgais Ostaps solījās noteikti atbraukt, jo nekad neesot pavadījis- laiku tik lieliski kā šodien.
—- Es došos uz staciju, — palicis vienatnē ar Benderu, sacīja Koreiko.
— Varbūt brauksim uz citu pilsētu uzdzīvot? — jautāja Ostaps. — Taškentā var jautri pavadīt dienas trīs.
— Man pietiek, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, — es braukšu uz staciju nodot glabāšanā čemodānu un strādāšu šeit kaut kur par kantoristu. Pagaidīšu kapitalismu. Tad arī izpriecāšos.
— Nu tad gaidiet arī, — Ostaps visai rupji iesaucās, — bet es braukšu. Šī diena ir nepatīkams pārpratums, vietējie pārspīlējumi. Zelta teliņam mūsu zemē vēl ir zināma vara!
Stacijas laukumā viņi ieraudzīja pūli specvilcienā korespondentu, kuri pēc sliežu savienošanas rīkoja ekskursijas izbraucienu pa Vidusāziju. Viņi bija ielenkuši Uhudšanski. Svinīgā komplekta īpašnieks pašapmierināti grozījās uz visām pusēm, izrādīdams savu ieguvumu. Viņš bija tērpies ar šakaļa asti apšūtā samta cepurē un no vatētas segas sašūtā halatā.
Plīša pareģa vārdi joprojām piepildījās.