Tanī skumīgajā un gaišajā rudens dienā, kad Maskavas skvēros dārznieki nogriež pēdējos ziedus un izdala bērniem, leitnanta Smidta galvenais dēls Sura Balaganovs gulēja uz sola Rjazaņas stacijas pasažieru zālē. Viņš gulēja, nolicis galvu uz sola sānat- zveltnes. Saņurcītā žokejcepure bija uzbīdīta uz deguna. Pēc visa bija redzams, ka «Antilopes» bortmechaniķis un pilnvarotais nagu jautājumos ir nelaimīgs un nabags. Pie viņa neskūtā vaiga bija pielipusi sabirzusi olas čaumala. Buraudekla kurpes bija zaudējušas formu un krāsu un izskatījās pēc moldaviešu pastalām. Bezdelīgas lidoja zem augstajiem zāles griestiem.
Aiz lielajiem, nemazgātajiem logiem rēgojās bloķēšanas aparatūra, semafori un citi dzelzceļa saimniecībai nepieciešami priekšmeti. Aizskrēja nesēji, un drīz cauri zālei garā rindā gāja pienākušā vilciena pasažieri. Pēdējais no perona ienāca pasažieris tīrā apģērbā. Zem atpogātā, vieglā lietusmēteļa vīdēja uzvalks ar ka- leidoskopiski sīkām rūtiņām. Bikses kā ūdenskritums vēlās pār lakkurpēm. Pasažiera ārzemniecisko izskatu papildināja mīksta platmale, viegli pašķiebta uz sāniem. Nesēja pakalpojumus viņš neizmantoja un čemodānu nesa pats. Pasažieris laiski gāja pa tukšo zāli un, bez šaubām, būtu nokļuvis vestibilā, ja pēkšņi nepamanītu Balaganova skumjo stāvu. Viņš piemiedza acis, piegāja
tuvāk un kadu brīdi aplūkoja gulētāju. Tad piesardzīgi ar diviem cimda tērptiem pirkstiem mazliet pabīdīja nost cepuri no bort- mechaniķa sejas un pasmaidīja.
— Celieties augšā, graf, jūs aicina no pazemes! — viņš sacīja, paraustīdams Balaganovu.
Šura apsēdās, paberzēja seju ar plaukstu un tikai tad pazina pasažieri.
— Komandor! — viņš iesaucās.
— Nē, nē — iebilda Benders, aizsargādamies ar delnu, — neapkampiet mani! Es tagad esmu lepns.
Balaganovs luncinājās ap komandoru. Viņš to tik tikko pazina. Bija izmainījies ne tikai uzvalks vien, Ostaps kļuvis vājāks, acīs parādījusies izklaidīga izteiksme, seja stipri iedegusi dienvidu saulē.
— Esat gan kļuvis brūns, pavisam brūns! — priecīgi sauca Balaganovs. — Ek, kā iededzis!
— Jā, es esmu kļuvis pavisam brūns, — Benders cienīgi atsaucās. — Paskatieties uz biksēm. Pirmās šķiras Eiropa! Un šito esat redzējis? Manas kreisās rokas zeltnesi grezno briljanta gredzens. Četri karati. Nu, un kādi jūsu panākumi? Vēl aizvien dēlos?
— Tāpat vien, — Šura samulsa, — vairāk ar sīkumiem noņēmos.
Bufetē Ostaps pieprasīja sev balto vīnu un biskvitus, bet borl- mechaniķim alu ar sviestmaizītēm.
— Šura, sakiet godīgi: cik jums vajag naudas, lai justos laimīgs? — Ostaps jautāja. — Tikai sarēķiniet visu!
— Simt rubļu, — atbildēja Balaganovs, negribīgi pārstādams gremot maizi ar desu.
— Taču ne, jūs mani nesapratāt. Ne šodienai vien, bet vispār. Jūsu laimei. Skaidrs? Lai jūs labi justos šajā pasaulē.
Balaganovs ilgi domāja, bikli smaidīja un pēdīgi pateica, ka pilnīgai laimei viņam vajadzētu seši tūkstoši četri simti rubļu un ka ar šo sumu viņam šai pasaulē būtu ļoti labi.
— Labi, — Ostaps sacīja, — saņemiet piecdesmit tūkstošus.
Viņš, uzlicis uz ceļiem, atvēra četrstūraino ceļa somu un
iebāza Balaganova rokās piecus baltus, ar aukliņu pārsietus sainīšus. Bortmechaniķis uzreiz zaudēja apetiti. Viņš pārstāja ēst, noslēpa naudu kabatās un vairs neizvilka rokas no tām.
— Vai tiešām šķīvītis? — viņš sajūsmināts jautāja.
— Jā, jā, šķīvītis, — Ostaps vienaldzīgi atbildēja. — Ar zilu apmali. Aizstāvamais atnesa zobos. Ilgi luncināja asti, pirms es biju ar mieru ņemt. Tagad parādi komandēju es! Jūtos lieliski.
Pēdējos vārdus viņš izteica ne visai pārliecinoši.
Ar parādi, taisnību sakot, neveicās, un lielais kombinators meloja, apgalvodams, ka jūtoties lieliski. Pareizāk būtu sacīt, ka viņš izjūt zināmas neērtības, ko tomēr negrib atzīt pat pats sev.
Kopš tā laika, kad viņš šķīrās ar Aleksandru Ivanoviču rokas bagāžas glabātuvē, kur pagrīdes miljonārs nodeva savu čemoda- neli, bija pagājis vesels mēnesis.
Jau pirmajā pilsētā, kur Ostaps iebrauca, juzdamies kā uzvarētājs, viņš nevarēja dabūt viesnīcā istabu.
— Es samaksāšu, cik vien vēlaties! — lielais kombinators augstprātīgi sacīja.
— Nekas neiznāks, pilsoni, — atbildēja portjē, — pilnā sastāvā ieradies viss augsnes pētnieku kongress, lai apskatītu izmēģinājumu staciju. Rezervēts zinātnes pārstāvjiem.
Un portjē laipnā seja pauda godbijību kongresa priekšā. Ostapam gribējās uzkliegt, ka viņš ir galvenais, ka viņu vajag cienīt un godāt, ka viņam maisā ir miljons, taču viņš uzskatīja par labāku apspiest savas vēlmes un izgāja uz ielas galīgi saērcināts.
Visu dienu viņš ormaņa ratos braukāja pa pilsētu. Labākajā restorānā viņš pusotras stundas dabūja gaidīt, kamēr augsnes pētnieki, kuri šeit pusdienoja viss kongress reizē, piecelsies no galda. Teātris šai dienā sniedza izrādi tikai augsnes pētniekiem un atsevišķiem pilsoņiem biļetes nepārdeva. Bez tam vēl Ostapu nebūtu laiduši skatītāju zālē ar maisu rokā, bet to nebija kur nolikt. Lai zinātnes interesēs nebūtu jāpārnakšņo uz ielas, miljonārs tai pašā vakarā aizbrauca, kārtīgi izgulēdamies starptautiskajā vagonā.
No rīta Benders izkāpa lielā Pievolgas pilsētā. No kokiem, griezdamās kā propeleri, lidinājās dzeltenas, caurspīdīgas lapas. Volga tinās vētrā. Nevienā viesnīcā istabu nebija.
— Varbūt vienīgi pēc mēneša, — šaubīdamies teica viesnīcu vadītāji ar bārdiņām un bez bārdiņām, ūsaini un gludi skuvu- šies, — kamēr elektrocentralē neuzmontēs trešo agregatu, ir neceriet. Viss speciālistiem atdots. Un bez tam — komjaunatnes novada kongress. Neko nevaram darīt.
Kamēr lielais kombinators kvernēja pie portjē augstajām pultīm, pa viesnīcas kāpnēm steidzās inženieri, techniķi, ārzemju speciālisti un komjaunieši — kongresa delegāti.
Un atkal Ostaps dienu pavadīja ormaņa ratos, ar nepacietību gaidīdams kurjervilcienu, kur varēs nomazgāties, atpūsties un palasīt avīzīti.
Lielais kombinators piecpadsmit naktis pavadīja dažādos vilcienos, pārbraukdams no pilsētas uz pilsētu, jo viesnīcās istabu nekur nebija. Vienā vietā cēla domnu, otrā — saldētavu, trešā — cinka rūpnīcu. Visur bija pārpildīts ar darbīgiem ļaudīm. Ceturtā vieta Ostapa ceļu šķērsoja pionieru salidojums, un istabā, kur miljonārs būtu varējis pavadīt jauku vakaru kopā ar draudzeni, klaigāja bērni. Ceļā Ostaps iedzīvojās mantās, iegādājās čemodānu miljona glabāšanai, ceļam nepieciešamās mantas un ekipe- jās. Ostaps jau prātoja par ilgstošu un mierīgu ceļojumu līdz Vladivostokai, aprēķinādams, ka braucienam turp un atpakaļ vajadzēs trīs nedēļas, kad pēkšņi sajuta, ja tūlīt neapmetīsies uz cietas zemes, viņš nomirs no kādas mīklainas dzelzceļu slimības. Un viņš darīja to, ko vienmēr, kad bija laimīgs tukšu kabatu īpašnieks. Iepriekš telegrafēdams, viņš uzdevās par inženieri vai sabiedriski aktivu ārstu, vai tenoru, vai rakstnieku. Un viņam par brīnumu visiem cilvēkiem, kas brauca darīšanās, istabas atradās, un Ostaps mazliet atguvās pēc šūpošanās vilcienos. Reiz viņam vajadzēja uzdoties pat par leitnanta Smidta dēlu, lai saņemtu istabu. Pēc šā gadījuma lielais kombinators nodevās drūmām pārdomām.
«Un tāds ir miljonārā liktenis . ..» viņš sarūgtināts domāja. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?»
Pat pirmās šķiras Eiropa, ar kuru Ostaps dižojās Balaganova priekšā, — uzvalks, kurpes un platmale — bija komisijas veikalā pirkti, un, neraugoties uz visu lielisko kvalitati, tām bija trūkums — tās nebija paša mantas, tuvas un ierastas, bet gan svešas. Tās kāds jau bija valkājis, varbūt stundu, minūti, un tomēr kāds svešs cilvēks tās apvazājis. Aizvainojoši bija arī tas, ka valdība nepievērš nekādu uzmanību miljonāru bēdīgajam stāvoklim un sadala dzīves labumus pēc plāna. Un vispār bija slikti. Stacijas priekšnieks sveicinot necēla roku pie cepures, kā agrākos laikos klanījās katram tirgonītim ar nieka piecdesmit tūkstošu lielu kapi- taliņu, pilsētas tēvi neieradās viesnīcā stādīties priekšā, prese nesteidzās intervēt un miljonārā fotogrāfiju vietā iespieda šādus tādus triecienniekus, kas pelnīja simt divdesmit rubļus mēnesī.
Ostaps katru dienu pārskaitīja savu miljonu, un aizvien bija un palika miljons, atskaitot kādu sīkumu. Viņš pielika visas pūles, pusdienoja vairākas reizes dienā, dzēra senus, dārgus vīnus, izda- ļāja ļoti lielas dzeramnaudas, nopirka gredzenu, japaņu vāzi un seskādu kažoku. Kažoku un vāzi vajadzēja uzdāvināt viesnīcas apkalpotājam, jo Ostapam nepatika ceļā stiept līdz smagas mantas. Bez tam vajadzības gadījumā viņš varēja sapirkt vēl daudzus kažokus un vāzes. Un tomēr mēneša laikā bija iztērēti tikai seši tūkstoši.
Nē! Parāde galīgi neizdevusies, lai gan viss bija savā vietā. Savlaicīgi tika izsūtīti līnijnieki, norādītā laikā ieradās daļas, spēlēja orķestris. Bet pulki neskatījās uz viņu, nesauca «urā», un ne jau viņam kapelmeistars vicināja ar rokām. Tomēr Ostaps nepadevās. Viņš stipri cerēja uz Maskavu.
— Bet kā ar Riodežaneiro? — satraukti jautāja Balaganovs.
— Vai brauksim?
— Velns viņu rāvis! — Ostaps negaidīti nikni iesaucās. — Tas viss ir izdomas, nav nekādas Riodežaneiro, un Amerikas nav, un Eiropas nav, nekā nav. Un vispār pēdējā pilsēta ir Sepetovka, pie kuras sašķīst Atlantijas okeana viļņi.
— Tie tik ir brīnumi! — Balaganovs nopūtās.
— Man kāds doktors visu paskaidroja, — Ostaps turpināja,
— ārzemes — tā ir teika par aizkapa dzīvi. Kas tur nokļūst, tas vairs neatgriežas.
— Tīrais cirks! — iesaucās Sura, nekā nesapratis. — Oh, kā es tagad dzīvošu! Nabaga Paņikovskis! Viņš, protams, pārkāpa konvenciju, bet dievs ar viņu! Kā večuks būtu priecājies!
— Lieku priekšā nelaiķa piemiņu godināt ar piecelšanos, — sacīja Benders.
Piena brāļi piecēlās un brīdi pastāvēja klusēdami, skatīdamies lejup uz sadrupinātajiem biskvitiem un neapēstajām sviestmaizēm.
Nospiedošo klusumu pārtrauca Balaganovs.
—- Vai jūs zināt, ko dara Kozļēvičs? — viņš sacīja. — Tīrais cirks! Viņš tomēr samontējis «Antilopi» un strādā Cernomorskā. Vēstuli atsūtīja. Skat…
Bortmechaniķis izvilka no žokenes vēstuli.
«Sveicināts, Sura,» rakstīja «Antilopes» vadītājs. «Kā jums klājas? Vai jūs vēl aizvien esat 1. S. dēls? Man klājas labi, tikai nav naudas, un mašīna pēc remonta briesmīgi niķīga, dienā strādā tikai vienu stundu. Visu laiku to laboju, taisni spēka vairs nav. Pasažieri dusmojas. Varbūt jūs, dārgais Sura, varētu man atsūtīt eļļas pievadcauruli, kaut vai lietotu. Seit tirgū galīgi nevar dabūt. Pameklējiet Smoļenskas tirgū, tur, kur pārdod vecas atslēgas. Bet, ja jums klājas slikti, brauciet šurp. Gan jau iztiksim. Es stāvu uz Meringa ielas stūra, pie biržas. Kur tagad O. B.? Jūs cienīdams, jūsu Ādams Kozļēvičs. Aizmirsu uzrakstīt. Pie manis biržā bija atnakuši ksendzi Kušakovskis un Morošeks. Izcēlās skan- dals. A. K.»
— Skriešu meklēt cauruli, — norūpējies sacīja Balaganovs.
— Nevajag, — Ostaps atturēja, — es viņam nopirkšu jaunu mašīnu. Brauksim uz «Grandhoteli», es pa telegrāfu pieprasīju istabu simfoniskā orķestra diriģentam. Bet jums jāpārģērbjas, jānomazgājas, jāizdara kapitālremonts. Jūsu priekšā, Sura, atveras» lielo iespēju vārti.
Viņi izgāja uz Kalančas laukuma. Taksometru nebija. Braukt ormanī Ostaps atsacījās.
— Tā ir pagātnes kariete, — viņš nicinoši sacīja, — ar tādu tālu neaizbrauksi. Bez tam tur oderējumā dzīvo mazas pelītes.
Vajadzēja kāpt tramvajā. Vagons bija pārpildīts. Tas bija viens no tiem strīda atmosfēras pilnajiem vagoniem, kuri bieži cirkulē pa galvaspilsētas ielām. Ķildu uzsāk kāda atriebīga večiņa rīta stundā, kad visi steidzas laikā nokļūt darbā. Pamazām strīdā iesaistās visi vagona pasažieri, pat tie, kas tur iekļuvuši pusstundu pēc incidenta sākšanās. Niknā večiņa jau sen izkāpusi, aizmirsies arī strīda iemesls, bet kliedzieni un savstarpēji apvainojumi turpinās, un vārdu karā stājas aizvien jauni pasažieru kadri. Un tādā vagonā līdz pat vēlai naktij neapklust bāršanās.
Satrauktie pasažieri ātri vien izšķīra Balaganovu un Ostapu„ un drīz piena brāļi kūļājās katrs savā vagona galā, starp augumiem un kurvjiem iežņaugti. Ostaps bija iekāries siksnā, ar pūlēm saturēdams čemodānu, kuru visu laiku nesa prom cilvēku straume.
Pēkšņi, pārskanot lamas, no tās puses, kur šūpojās Balaganovs, atskanēja sievietes vaimanas:
— Nozaga! Turiet! Re, kur viņš stāv!
Visi pagrieza galvas. Aizelsdamies aiz ziņkāres, notikuma vietai spraucās klāt šādu starpgadījumu cienītāji. Ostaps ieraudzīja Balaganova apstulbušo seju. Bortmechaniķis vēl pats lāgā nesaprata, kas noticis, bet viņu jau turēja aiz rokas, kurā viņš cieši žņaudza graša vērtu sieviešu somiņu ar tievu bronzas ķēdīti.
— Bandits! — sieviete kliedza. — Tikko pagriezos sānis, bet viņš…
Piecdesmit tūkstošu īpašnieks bija nozadzis somiņu, kur atradās bruņurupuča čaulas pūdernīca, arodbiedrības biedra karte un viens rublis septiņdesmit kapeiku naudas. Vagons apstājās. Starpgadījumu cienītāji vilka Balaganovu uz izeju. Iedams garām Ostapam, Sura bēdīgi nočukstēja:
— Kā tas tā gadījās? Es taču mechaniski…
— Es tev gan parādīšu mechaniski! — iesaucās starpgadījumu cienītājs ar pensneju un portfeli, tīksmīgi iegāzdams bortmecha- niķim pa skaustu.
Pa logu Ostaps ieraudzīja, ka pie grupas ātrā solī pienāca milicis un aizveda noziedznieku prom.
Lielais kombinators novērsās.