Četrstūrainajā, noslēgtajā «Grandhoteļa» pagalmā skanēja virtuves trokšņi, tvaika šņākšana un uzsaucieni: «Divas tējas sešpadsmitajā!», — bet baltajos gaiteņos bija tīri un klusi kā elektrostacijas sadales zālē. Simt piecdesmit numuros gulēja augsnes pētnieku kongress, atgriezies no izbrauciena, trīsdesmit numuri bija paredzēti ārzemju komersantiem, kuri skaidroja sāpīgu jautājumu — vai galu galā iespējams izdevīgi tirgoties ar Padomju Savienību vai nav; labāko apartamentu ar četrām istabām ieņēma slavenais indusu dzejnieks un filozofs, bet mazā istabiņā, kas bija rezervēta simfoniskā orķestra diriģentam, gulēja Ostaps Benders.
Viņš gulēja uz plīša segas ar visām drēbēm, piespiedis pie krūtīm čemodānu ar miljonu. Pa nakti lielais kombinators bija izmantojis visu skābekli, kas atradās istabā, un tajā atlikušos ķīmiskos elementus par azotu varēja saukt tikai aiz pieklājības. Smirdēja pēc ieskābuša vīna, ellišķīgām kotletēm un vēl pēc kaut kā neaprakstāmi riebīga. Ostaps iestenējās un pagriezās uz sāniem. Čemodāns nokrita uz grīdas. Ostaps ātri atvēra acis.
— Kas tad īsti vakar notika? — viņš viebdamies murmināja. — Plātīšanās restorānā zālē! Un, liekas, pat zināma izlaidība! Fui! Uzvedos kā otrās ģildes kupcis! Ak dievs, vai tikai kādu no klātesošajiem neesmu apvainojis? Tur kāds muļķis kliedza: «Augsnes pētnieki, piecelieties!» — bet vēlāk raudāja un apzvērēja, ka savā sirdī viņš pats arī esot augsnes pētnieks. Protams, tas biju es pats! Jā, bet kāds tam bija iemesls?…
Un viņš atcerējās, ka vakar bija nolēmis sākt pieklājīgu dzīves veidu un apņēmies uzcelt savrupmāju mauru_ stilā. Rīta cēlienu viņš pavadīja grandiozos sapņos. Viņš iztēlojās māju ar minare- tiem, šveicaru ar cienīgu sejas izteiksmi, mazo viesistabu, biljarda
istabu un tādu kā konferenču zāli. Pilsētas padomes zemes nodaļā lielajam kombinatoram paskaidroja, ka zemes gabalu varot dabūt. Bet jau celtniecības kantori viss sabruka. Nogāzās šveicars, norī- binādams savu cienīgo mūli, sagrīļojās zelta konferenču zāle un sadrupa minareti.
— Vai jūs esat privātpersonā? — kantori miljonaram jautāja.
Ja, — atbildēja Ostaps, — spilgti izteikta individualitāte.
- Par nožēlošanu, mēs būvējam tikai kolektiviem un organizācijām.
— Kooperativām, sabiedriskām un saimnieciskām? — Benders skumji pārvaicāja.
— Jā, tām pašām.
— Bet es?
— Jūs varat būvēt pats saviem spēkiem.
— Jā, bet kur tad es ņemšu akmeņus, logu un durvju eņģes? Un līstes?
— Gan jau kaut kā dabūsiet. Lai gan tas ir grūti. Kontingenti jau sadalīti pēc rūpniecības un kooperācijas pieprasījumiem.
Droši vien tas arī bija par iemeslu neglītajai nakts pļēguro- šanai.
Ostaps tāpat guļus izvilka piezīmju grāmatiņu un ņēmās saskaitīt izdevumus kopš tā laika, kad bija saņēmis miljonu. Pirmajā lappusītē bija neaizmirstams ieraksts:
Kamielis .
Auns
Kumiss
180 r. 30 r.
1 r. 75 k.
Kopā 211 r. 75 k.
Tālākie nebija labāki. Kažoks, mērce, dzelzceļa biļete, atkal mērce, atkal biļete, trīs nebaltai dienai nopirktas čalmas, ormaņi, vāze un dažādi nieki. Ja neskaita Balaganovam iedotos piecdesmit tūkstošus, kas tam neatnesa laimi, miljons vēl bija vesels.
«Nedod iespējas kārtīgi ieguldīt kapitalu!» sašuta Ostaps. «Nedod! Varbūt sākt intelektuālu dzīvi, kā dzīvo mans draugs Lo- chankins? Galu galā materialās vērtības es jau esmu uzkrājis, pamazām vajag papildināt arī garīgo vērtību krājumu. Nekavējoties jānoskaidro, kur slēpjas dzīves jēga.»
Viņš atcerējās, ka viesnīcas vestibilā visu dienu drūzmējās meitenes, vēlēdamās parunāt par dvēseli ar atbraukušo indusu profesoru.
«Iešu pie indusa,» viņš nolēma, «galu galā jāuzzina, kas par lietu. Taisnība, tā rīkoties ir pintiķība, bet citas izejas nav.»
Nešķirdamies no čemodānā, Benders tādā pašā izskatā, kā bija gulējis, — saburzītā uzvalkā nogāja lejā beletažā un pieklauvēja pie diženā cilvēka istabas durvīm. Viņam atvēra tulks.
— Vai filozofs pieņem? — Ostaps jautāja.
— Kā nu kuru, — laipni atbildēja tulks. — Vai jūs esat privātpersonā?
— Nē, nē, — izbijies iesaucās lielais kombinators, — es esmu no kādas kooperativas organizācijās.
— Jūs ar grupu? Cik jūs esat cilvēku? Citādi, ziniet, skolotājam grūti pieņemt katru atsevišķu personu. Viņš dod priekšroku pārrunām . ..
— Ar kolektivu? — Ostaps uztvēra. — Mani tieši kolektivs pilnvaroja noskaidrot kādu svarīgu principiālu jautājumu attiecībā uz dzīves jēgu.
Tulks aizgāja un pēc piecām minūtēm atgriezās. Viņš atrāva portjeru un svinīgā balsī sacīja:
— Lai ienāk kooperativā organizacija, kas vēlas uzzināt dzīves jēgas noslēpumu.
Krēslā ar augstu un neērtu, grebumiem rotātu atzveltni sēdēja lielais filozofs un dzejnieks brūnā samta talarā un tādā pašā augstā cepurē. Viņa seja bija melnīgsnēja un maiga, bet acis melnas kā podporučikam. Balta un plata bārda kā frakas krūtaža sedza krūtis. Stenografiste sēdēja pie viņa kājām. Divi tulki, induss un anglis, bija novietojušies katrs savā pusē.
Ieraugot Ostapu ar čemodānu, filozofs krēslā nemierīgi sagrozījās un satraukts kaut ko pačukstēja tulkam. Stenografiste sāka steidzīgi pierakstīt, bet tulks pie lielā kombinatora vērsās ar jautājumu:
— Skolotājs vēlas zināt, vai apmeklētāja čemodānā neslēpjas dziesmas un sagas un vai apmeklētājs netaisās tās skaļi nolasīt, bet, tā kā skolotājam jau daudzi lasījuši dziesmas un sagas, viņš vairāk nespēj tās klausīties.
— Sakiet skolotājam, ka sagu nav, — Ostaps godbijīgi atbildēja.
Melnacainais sirmgalvis kļuva vēl nemierīgāks un, uztraukti runādams, šausmās ar pirkstu norādīja uz čemodānu.
— Skolotājs jautā, — tulks turpināja, — vai ienācējs nav nodomājis apmesties viņa numurā, jo pie viņa uz pieņemšanu vēl neviens nav ieradies ar čemodānu.
Un tikai pēc tam, kad Ostaps bija nomierinājis tulku, bet tulks filozofu, sasprindzinājums pārgāja un sākās saruna.
— Pirms atbildes uz jūsu jautājumu par dzīves jēgu, — tulks sacīja, — skolotājs vēlas teikt dažus vārdus par tautas izglītību Indijā.
— Pasakiet skolotājam, — Ostaps teica, — ka tautas izglītības problēma mani satrauc kopš bērnu dienām.
Filozofs aizvēra acis un sāka gausi runāt. Pirmo stundu viņš runāja angliski, bet otro stundu bengaliski. Brīžiem viņš sāka dziedāt klusā, patīkamā balsī, bet reiz pat piecēlās kājās un, pa- eēlis talaru, izdarīja dažas dejas kustības, acīm redzot attēlodams skolnieku spēles Pendžabā. Tad viņš apsēdās un atkal aizvēra acis, bet Ostaps ilgi klausījās tulkojumu. Sākumā Ostaps laipni māja ar galvu, vēlāk miegaini skatījās pa logu un pēdīgi centās izklaidēties — bārstīja kabatā sīknaudu, tīksminājās ar gredzenu un pat visai atklāti pamirkšķināja skaistulītei stenografistei, un viņa vēl ātrāk skripstināja ar zīmuli pa papīru.
— Bet kā tad tomēr paliek ar dzīves jēgu? — izmantodams izdevīgu brīdi, jautāja miljonārs.
— Skolotājs vispirms vēlas, — tulks paskaidroja, — iepazīstināt ienācēju ar plašajiem materialiem, kurus viņš savācis, pētīdams tautas izglītības darbu PSRS.
— Pasakiet viņa labdzimtībai, — Ostaps atbildēja, — ka ienācējs neiebilst.
Un mašīna atkal sāka strādāt. Skolotājs runāja, dziedāja pionieru dziesmas, rādīja sienasavīzi, kuru viņam bija pasnieguši simt četrdesmit sestās darba skolas bērni, un vienreiz pat apraudājās. Tulki bubināja divās balsīs, stenografiste rakstīja, bet Ostaps izklaidīgi tīrīja nagus.
Pēdīgi Ostaps skaļi ieklepojās.
— Ziniet, — viņš sacīja, — tulkot vairs nevajag. Es esmu sācis saprast bengaliski. Vienīgi kad viņš runās par dzīves jēgu, tad pārtulkojiet.
Kad filozofam apliecināja Ostapa neatlaidīgo vēlēšanos, meln- acainais sirmgalvis kļuva pavisam nemierīgs.
— Skolotājs saka, — tulks teica, — ka viņš pats atbraucis uz jūsu lielo zemi, lai uzzinātu, kur slēpjas dzīves jēga. Tikai tur, kur tautas izglītība nostādīta tik augstu kā pie jums, dzīvei ir dziļa jēga. Kolektivs …
— Uz redzēšanos, — ātri iesaucās lielais kombinators, — pasakiet skolotājam, ka ienācējs lūdz atļauju nekavējoties aiziet.
S/2
Bet filozofs jau inaigā balsī dziedāja «Budjonija maršu», kuru viņš bija iemācījies no padomju bērniem. Un Ostaps aizgāja bez atļaujas.
— Krišna! — kliedza lielais kombinators, skraidīdams pa savu istabu. — Višna! Kas te notiek pasaulē? Kur slēpjas dzīves lielā, raupjā patiesība? Bet varbūt es esmu dumjš un nekā nesaprotu un dzīve pagājusi muļķīgi un nejēdzīgi? īsts induss, kā redzat, visu zina par mūsu plašo zemi, bet es kā Indijas viesis operā kaļu vienmēr vienu un to pašu: «Kur dimantiem nav skaita klinšu vīlēs.» Cik tas viss ir riebīgi!
Sai dienā Ostaps pusdienoja bez degvīna un pirmo reizi atstāja čemodānu numurā. Vēlāk viņš mierīgi sēdēja uz palodzes, ar interesi vērodams parastos garāmgājējus, kas lēca autobusā kā vāveres.
Naktī lielais kombinators pēkšņi pamodās un apsēdās uz gultas malas. Bija klusu, un tikai no restorānā caur atslēgas caurumu spiedās iekšā melancholiskas bostona skaņas.
— Kā es varēju aizmirst! — viņš dusmīgi iesaucās.
Viņš iesmējās, iededza gaismu un ātri uzrakstīja telegramu:
«Cernomorskā Zosjai Siņickai Sakarā ar mūža lielāko kļūdu gatavs lidot uz Cernomorsku mīlestības spārniem steidzami telegrafējiet Maskava Grandhotelis Benderam»
Viņš pazvanīja un pieprasīja, lai telegramu nosūtītu nekave- joties kā zibenstelegramu.
Zosja neatbildēja. Nesekoja atbildes arī uz citām telegramam, kuras bija uzrakstītas tādā pašā izmisuma pilnā un liriskā noskaņā.