Vilciens gāja uz Cernomorsku.
Pirmais pasažieris novilka svārkus, pakāra tos uz bagažnieka misiņa radziņa, tad novilka kurpes, tad pec kartas pievilka resnās kājas gandrīz pie pašas sejas un uzvilka rītakurpes ar mēlītēm.
— Vai jūs esat dzirdējis notikumu ar kādu Voroņežas mērnieku, kas izrādījies japaņu mikado radinieks? — viņš jautaja, jau iepriekš smaidīdams.
Olrais un trešais pasažieris pievirzījās tuvāk. Ceturtais pasažieris jau gulēja uz augšējā plaukta, apsedzies ar rupju aveņkra- sas segu, neapmierināti skatīdamies ilustrētā žurnālā.
— Vai tiešām neesat dzirdējuši? Vienu laiku par to daudz sprieda. Tas bijis parasts mērnieks: sieva, viena istaba, simt divdesmit rubļu algas. Uzvārdā Bigusovs. Parasts un pavisam neievērojams cilvēks, pat, ja vēlaties zināt, starp mums runājot, nekauņa. Reiz viņš pārnāk no darba, bet viņa istabā sēž japanis, ģērbies, starp mums runājot, lieliskā uzvalkā, ar brillēm uz deguna un, ja vēlaties zināt, čūskādas kurpēs — pēdējais jaunums. «Jūsu uzvārds Bigusovs?» japanis jautā. «Jā,» saka Bigusovs. «Bet vārds un tēva vārds?» — «Tāds un tāds,» šis atbild. «Pareizi,» saka japanis, «vai tādā gadījumā jūs nebūtu tik laipns un nenovilktu kreklu, — man vajag apskatīt jūsu ķermeni kailu.» — «Lūdzu,» šis saka. Nu, starp mums runājot, ja vēlaties zināt, japanis ķermeni pat neapskatījis, bet tūlīt tik bolījis acis uz dzimumzīmi. Bigusovam bijusi tāda zīme uz sāniem. Japanis paskatījies uz to caur vairojamo glāzi, nobālējis un sacījis: «Apsveicu jūs, pilsoni Bigusov, un atļaujiet jums pasniegt sūtījumu un paketi.» Sieva, protams, atvērusi sūtījumu. Un tur, ja vēlaties zināt, skaidās guļ abpusēji griezīgs japaņu zobens. «Kāpēc man vajadzīgs zobens?» jautājis mērnieks. «Jūs,» šis saka, «izlasiet vēstuli. Tur viss uzrakstīts. Jūs esat samurajs.» Tagad arī Bigusovs nobālējis. Voroņeža, ja vēlaties zināt, nav sevišķi liels centrs. Starp mums runājot, kādas tur var būt attiecības ar samurajiem? Visnegatīvākās. Bet ko lai dara. Bigusovs ķeras pie vēstules, atlauž četrpadsmit vaska zīmogus un sāk lasīt. Un ko jūs domājat? Izrādās, ka tieši pirms trīsdesmit sešiem gadiem caur Voroņežas guberņu inkognito braucis kāds japaņu pusprincis. Nu, protams, starp mums runājot, viņa augstība sapinies ar kādu Voroņežas meiteni un inkognito sadzīvojis bērnu. Gribējis pat precēt meiteni, tikai mikado šifrētā telegramā aizliedzis. Pusprincim vajadzējis braukt prom, bet bērns palicis nelikumīgs. Un tas bijis Bigusovs. Un tagad pēc daudziem gadiem pusprincis mirst nost, un kā par nelaimi likumīgu bērnu nav, nav kam atstāt mantojumu, un pie tam vēl iznīkst slavenā dzimta, kas japanim ir ļaunāk par visu. Nu vajadzēja atcerēties Bigusovu. Sim cilvēkam gan iekrita laime klēpī! Tagad, kā dzird, viņš jau esot Japanā. Večuks nomiris. Bet Bigusovs tagad ir princis, mikado radinieks un bez tā vēl, starp mums runājot, saņēmis skaidrā naudā miljons jenu. Miljons jenu! Tādam muļķim!
— Būtu man iedevuši miljons rubju! — otrais pasažieris iesaucās, tirinādams kājas. — Es viņiem būtu parādījis, ko darīt ar miljonu!
Spraugā starp augšējiem plauktiem parādījās ceturtā pasažiera galva. Viņš uzmanīgi paskatījās uz cilvēku, kas skaidri zināja, ko iesākt ar miljonu, un, neko nesacījis, atkal paslēpās aiz žurnālā.
— Jā, — sacīja trešais pasažieris, atplēsdams dzelzceļa paketi ar diviem individuāliem sausiņiem, — gadās dažādi fakti naudas apgrozības sfērā. Kādai Maskavas meičai Varšavā nomiris tēvocis un atstājis mantojumā miljonu, bet viņa to nav pat zinājusi. Bet tur, aiz robežām, to uzostījuši, un pēc mēneša Maskavā ieradies diezgan pieklājīgs ārzemnieks. Šis putniņš bija nolēmis apprecēt meiteni, kamēr viņai vēl nav ne jausmas par mantojumu. Bet viņai Maskavā bijis līgavainis, diezgan glīts jauns puisis no Mēru un svaru palatas. Viņa to ļoti mīlējusi un, dabiski, nevēlējās iziet pie cita par sievu. Bet tas ārzemnieks taisni vai prātu zaudējis, sūtījis viņai ziedus, konfektes un flora zeķes. Izrādās, ārzemju putniņš ieradies nevis pats uz savu galvu, bet no akciju sabiedrības, kas organizējusies speciāli tēvoča mantojuma ekspluatēšanai. Viņiem bijis pat pamatkapitals astoņpadsmit tūkstoši zelta zlotu. Šim viņu pilnvarotajam vajadzēja par katru cenu apprecēt meiteni un aizvest līdz uz ārzemēm! Ļoti romantisks gadījums! Iedomājieties pilnvarotā stāvokli! Tāda atbildība! Viņš taču saņēmis avansu un nevar to attaisnot šā padomju līgavaiņa dēļ. Bet tur — Varšavā — tīrās šausmas! Akcionāri gaida, uztraucas, akcijas krīt. Vārdu sakot, viss beidzās ar krachu. Meitene apprecējās ar savu padomju līgavaini. Tā viņa arī neko neuzzināja.
— Ir gan zoss! — sacīja otrais pasažieris. — Būtu devuši man to miljonu!
Un uzbudinājumā viņš pat izrāva kaimiņam no rokām sausiņu un nervozi apēda.
Augšējā plaukta apdzīvotājs neapmierināti ieklepojas. Acīm redzot sarunas viņam traucēja iemigt.
Apakšā sāka runāt klusāk. Tagad pasažieri sēdēja cieši galvu pie galvas un aizgūtnēm čukstēja:
— Nesen Starptautiskā Sarkanā krusta biedrība ievietoja avīzēs sludinājumu, ka meklējot amerikaņu zaldāta Harija Kovaļ- čuka mantiniekus; viņš pats kritis karā tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā. Mantojumā vesels miljons! Tas ir — bijis nepilns miljons, bet pieaugušas procentes … Un, luk, nomaļajā Volinijas ciematiņā . ..
Uz augšējā plaukta grozījās aveņkrāsas sega. Benderam šķe- binaja dūšu. Viņam bija apnikuši vagoni, augšejie un apakšējie plaukti, visa krateklīgā ceļojumu pasaule. Viņš viegli būtu atdevis pusmiljonu, lai aizmigtu, bet čukstēšana lejā nerimās:
— … Saprotiet, kādā dzīvokļu izīrēšanas kooperativa biedrībā ierodas vecene un saka: «Es savā pagrabā atradu podiņu, nezinu, kas tai podiņā iekšā, esiet nu tik labi, paskatieties paši.» Dzīvokļu izīrēšanas kooperativa biedrības valde paskatījusies šai podiņā, bet tur indiešu zelta rūpijas, miljons rupiju …
•— Ir gan zoss! Atradusi, kam stāstīt! … Būtu devuši man to miljonu, es gan zinātu …
— Starp mums runājot, ja vēlaties zināt, — nauda — tas ir viss.
— Bet kādā alā pie Možaiskas . ..
No augšas atskanēja vaidi, skanīgi, izmisuma pilni bojā ejoša individiuma vaidi.
Stāstītāji uz mirkli apmulsa, bet necerēto bagātību valdzinājums, kas lija no japaņu prinču, Varšavas radinieku vai Amerikas zaldātu kabatām, bija tik liels, ka viņi atkal cits citam ķērās pie ceļiem, murminādami:
— Un, lūk, kad atvēra relikvijas, tur, starp mums runājot, atrada par miljonu …
No rīta, vēl pusmiegā, Ostaps dzirdēja, ka logam atbīda aizkarus un kāda balss saka:
— Miljons! Iedomājieties, vesels miljons …
Tas bija par daudz. Lielais kombinators nikni paraudzījās lejup. Bet vakardienas pasažieru vairs nebija. Viņi rītausmā bija izkāpuši Charkovā, pamezdami savandītas gultas, aptaukotu rūtiņu papīra lapu, kotlešu un maizes drupatas un arī auklas galiņu. Pie loga stāvošais jaunais pasažieris vienaldzīgi paskatījās uz Ostapu un turpināja, griezdamies pie saviem diviem ceļa biedriem:
— Miljons tonnu čuguna. Līdz gada beigām. Komisija domā, ka apvienošana varētu dot tādus rezultātus. Un, kas pats smieklīgākais, — Charkova apstiprinājusi!
Ostaps šais vārdos nesaskatīja nekā smieklīga. Taču jaunie pasažieri visi reizē sāka smieties. Pie tam čīkstēja visu triju gumijas mēteļi, kurus viņi vēl nebija paspējuši novilkt.
— Bet ko Bubeško Ivans Nikolajevičs? — jūsmīgā balsī
vaicāja pats jaunākais no pasažieriem. — Droši vien zemes sper gaisā?
— Nu jau vairs nesper. Nokļuva muļķīgā stāvoklī. Un kas tik tur nenotika! Sākumā viņš ārdījās … jūs zināt, Ivans Nikolajevičs ir vīrs ar raksturu . .. Astoņsimt divdesmit pieci tūkstoši tonnu un nevienu tonnu vairāk. Tad lieta pieņēma nopietnu virzienu. Iespēju samazināšana . .. Fakts! Līdzināšanās pēc atpali- cējiem — fakts! Vajadzēja cilvēkam tūlīt pilnīgi atzīt savu kļūdu. Bet ne! Godam kantes rīvē! Iedomājies — dižciltīgā muižniecība. Atzīties un viss. Bet viņš sāka pa daļām. Nolēma autoritati saglabāt. Un tad tikai sākās triki, īsts dostojevskisms! «No vienas puses, atzīstu, bet, no otras puses, — pasvītroju.» Bet ko tur pasvītrot, kas tā par gļēvu locīšanos! Mūsu Bubeško vajadzēja rakstīt otru vēstuli.
Pasažieri atkal iesmējās.
— Bet arī tur viņš ne vārda nebilda par savu oportunismu. Un sākās rakstu plūdi. Katru dienu pa vēstulei. Gribējuši jau viņam ierīkot speciālu nodaļu «Labojumi un norobežošanās». Un pats taču zina, ka iekritis, grib izķepuroties, bet tā iestidzis līdz kaklam, ka vairs nevar. Un pēdējo reizi nogājis pat tik tālu, ka uzrakstījis: «Tā un tā, redziet… kļūdu atzīstu, bet šo vēstuli uzskatu par nepietiekošu.»
Ostaps jau sen bija aizgājis mazgāties, bet jaunie pasažieri vēl arvien turpināja smieties. Kad viņš atgriezās, kupeja bija izslaucīta, plaukti nolaisti, un pavadonis gāja prom, piespiezdams ar zodu palagu un segu klēpi. Jaunie cilvēki, nebaidīdamies caurvēja, atvēra logu, un kupejā taisni kā kastē iesprostots jūras vilnis šaudījās un auļoja rudens vējš.
Ostaps uzmeta uz tīkliņa čemodānu ar miljonu un nosēdās lejā, draudzīgi raudzīdamies uz jaunajiem kaimiņiem, kuri ar sevišķu degsmi iejutās starptautiskā vagona apstākļos, — bieži lūkojās durvju spogulī, šūpojās uz mīkstajiem sēdekļiem, pārbaudīdami to atsperu elastību, atzina sarkani pulētā rotājuma labo kvalitati un spieda pogas. Laiku pa laikam viens no viņiem uz dažām minūtēm pazuda un atgriezies sačukstējās ar biedriem. Pēdīgi durvīs parādījās meitene bobrika vīriešu mētelī un vingrošanas kurpēs ar auklām, kas ieskāva potītes kā senajiem grieķiem.
— Biedri! — viņa stingri sacīja. — Tā ir cūcība. Mēs arī vēlamies braukt greznībā. Nākošajā stacijā mums jāapmainās.
Bendera ceļa biedri draudīgās balsīs pretojās.
— Nav ko klaigāt. Visiem ir tādas pašas tiesības kā jums, —
turpināja meitene. — Mes taču lozējām. Laimējās Tarasovam, Parovickim un man. Vācieties prom uz trešo klasi.
No saceltā trača Ostaps saprata, ka vilcienā no vasaras rūpnieciskas prakses uz Cernomorsku atgriežas liela grupa politech- nikuma studentu. Cietajā vagonā visiem nepietika vietu, un trīs biļetes vajadzēja pirkt starptautiskajā, starpību sadalot uz gal- viņam.
Rezultātā kupejā palika meitene, bet trīs pirmdzimtie aizgāja, cenzdamies saglabat savu cienīgo izskatu. Viņu vietā tūlīt iera- das Tarasovs un Parovickis. Viņi tūlīt sāka šūpoties uz mīkstajiem sedekļiem un spiest pogas. Meitene rosīgi šūpojās kopā ar viņiem. Nebija pagajusi ne pusstunda, kad kupejā iebruka pirmais trijnieks. Tos dzina atpakaļ skumjas par zaudēto greznību. Aiz viņiem, mulsi smaidīdami, parādījās vēl divi, bet pēc tam vēl viens, ūsainis.' Ūsaiņa kārta braukt greznībā bija tikai otrajā dienā, bet viņš nevarēja nociesties. Viņa parādīšanos uzņēma ar sevišķi satrauktiem izsaucieniem, uz kuriem nekavējoties ieradās pavadonis.
— Kas te notiek, pilsoņi, — viņš sacīja ierēdnieciskā balsī,
— sapulcējies vesels bars bandinieku skrandinieku. Vācieties prom, kas no cietā vagona. Citādi iešu pie galvenā.
Bandinieki skrandinieki apmulsa.
— Tie ir viesi, — sacīja saskumdinātā meitene, — viņi atnāca tikai pasēdēt.
— Pēc noteikumiem tas ir aizliegts, — pavadonis noteica,
— ejiet prom.
Ūsainis jau kāpās atpakaļ uz izeju, bet tad konfliktā iejaucās lielais kombinators.
— Ko jūs darāt, onkulīt, — viņš sacīja pavadonim, — pasažierus nevajag linčot bez sevišķas nepieciešamības. Kāpēc tik cieši turēties pie likuma burta? Vajag būt viesmīlīgam. Ziniet, kā Austrumos! Iesim, es jums tūlīt visu noskaidrošu.
Parunājies koridorā ar Ostapu, pavadonis tā piesātinājās ar Austrumu garu, ka vairs nedomāja par bandinieku skrandinieku izdzīšanu, atnesa tiem deviņas glāzes tējas smagos glāžu turētājos un visu individuālo sausiņu rezervi. Viņš pat naudu neņēma.
—- Pēc austrumu ierašas, — Ostaps sacīja sabiedrībai, — saskaņā ar viesmīlības likumiem, kā sacīja kāds kulinārijās sektora darbinieks.
Pakalpojums tika darīts ar tādu vieglumu un vienkāršību, ka nevarēja to nepieņemt. Sprakšķēja, vaļā plēšot, sausiņu paketes,
Ostaps kā saimnieks izsniedza tēju un drīz bija sadraudzējies ar visiem astoņiem studentiem un vienu studenti.
— Mani sen interesējusi vispārējās vienlīdzīgās un slepenās mācīšanās problēma, — viņš priecīgi pļāpāja, — nesen es pat aprunājos par šo jautājumu ar indusu filozofu — diletantu. Ārkārtīgi izglītots cilvēks. Jo, lai ko viņš arī sacītu, viņa vārdus tūlīt ierakstīja gramofona platē. Bet, tā kā večukam patīk parunāt, — viņam piemīt tāds grēciņš, — tad plašu sakrājies astoņsimt vagonu, un tagad no tām jau taisa pogas.
Iesācis ar šo brīvo improvizāciju, lielais kombinators paņēma rokā sausiņu.
— Šim sausiņam, — viņš sacīja, — viens solis līdz galodai. Un šis solis jau sperts.
Draudzība, kuru vēl iesildīja līdzīga veida joki, attīstījās ļoti strauji, un drīz vien visi bandinieki skrandinieki Ostapa vadībā jau dziedāja častušku:
Un Pēterim Lielajam Radu nav un savējo. Tikai zirgs un odze vien Viņu radu saitēm sien.
Pievakarē Ostaps jau zināja visiem vārdus un ar dažiem bija pat uz «tu». Tomēr daudz ko no tā, ko runāja jaunie ļaudis, viņš nesaprata. Pēkšņi viņš pats sev šķita šausmīgi vecs. Viņam priekšā sēdēja jaunība, mazliet parupja, tieša, tīri vai aizvainojoši patiesīga. Viņš pats divdesmit gadu vecumā bija bijis savādāks. Viņš pie sevis atzina, ka divdesmit gadu vecumā viņš bijis daudz vispusīgāks un sliktāks. Viņš toreiz nesmējās, bet tikai smīnēja. Bet šie smējās pilnā kaklā.
«Par ko tā priecājas šī apaļvaidzīgā jaunība?» viņš pēkšņi saērcināts nodomāja. «Goda vārds, es sāku apskaust.»
Lai gan Ostaps neapšaubāmi atradās visas kupejas uzmanības centrā un viņa runa plūda gludi, kaut ari visi izturējās pret viņu ļoti draudzīgi, taču nebija šeit ne Balaganova dievināšanas, ne Paņikovska bailīgās pakļaušanās, ne Kozļēviča uzticīgās mīlestības. Studentos bija jaušama skatītāju pārākuma sajūta par konferansjē. Skatītājs klausās pilsoni frakā, reizēm smejas, laiski aplaudē, bet galu galā aiziet mājā, un viņam vairs nav nekādas darīšanas gar konferansjē. Bet konferansjē pēc izrādes ierodas aktieru klubā, skumīgi sēž pie kotletes un sūdzas savas mākslas biedram — operetes komiķim, ka publika viņu nesaprotot un val-
dlba nenovērtējot. Komiķis dzer degvīnu un arī sūdzas, ka viņu nesaprotot. Bet kas tur ko nesaprast? Asprātības vecas, arī paņēmieni veci, bet no jauna mācīties par vēlu. Šķiet, viss ir skaidrs.
Notikumu ar Bubeško, kas samazinājis plānus, viņi izstāstīja otrreiz, šoreiz speciāli Ostapam. Viņš kopā ar saviem jaunajiem draugiem devās uz cieto vagonu pārliecināt studenti Lidu Pisarevsku atnākt pie viņiem ciemos un pie tam tik daiļrunīgi ru- naja, ka kautrīgā Lida atnāca un piedalījās vispārējā kņadā. Pēkšņā uzticība izauga tik liela, ka pievakarē, pastaigādamies ar meiteni vīriešu mētelī pa lielo dzelzceļu mezgla stacijas peronu, lielais kombinators viņu aizveda gandrīz līdz pašam pēdējam semaforam un šeit, pašam negaidot, izkratīja viņai visu savu sirdi, pie tam diezgan banalos izteicienos.
— Saprotiet, — viņš skaidroja, — spīdēja mēness, šis peizaža karalis. Mēs sēdējām uz senlietu muzeja kāpnēm, un pēkšņi es jutu, ka mīlu viņu. Bet man vajadzēja tai pašā vakarā aizbraukt, un viss pajuka. Viņa, liekas, apvainojās. Droši vien apvainojās.
— Vai jūs aizsūtīja komandējumā? — meitene jautāja.
— M-jā., Gandrīz vai komandējumā. Tas ir, ne jau nu gluži komandējumā, bet steidzamās darīšanās. Tagad es ciešu. Diženi un muļķīgi Ciešu.
— Tas nav bīstami, — sacīja meitene, — veltiet savas enerģijas pārpalikumu kāda darba veikšanai. Zāģējiet, piemēram, malku. Tagad ir tāda kustība.
Ostaps solījās tā darīt un, lai gan nevarēja iedomāties, kā Zosju varēs aizstāt malkas zāģēšana, tomēr sajuta lielu atvieglinājumu. Viņi atgriezās vagonā ar noslēpumainām sejām un pēc tam vairākas reizes gāja gaitenī sačukstēties par nelaimīgu mīlu un par jaunām strāvām šai laukā.
Kupejā Ostaps tāpat kā iepriekš līda vai no ādas ārā, lai iegūtu kompānijās simpātijās. Un viņš panāca, ka studenti sāka viņu uzskatīt par savējo. Un neaptēstais Parovickis no visa spēka uzsita Ostapam pa plecu un iesaucās:
— Iestājies pie mums politechnikumā. Nudien! Saņemsi stipendiju septiņdesmit piecus rubļus. Dzīvosi kā dievs. Mums ir ēdnīca — katru dienu dod gaļu. Vēlāk brauksim praksē uz Uraliem.
— Es jau esmu beidzis vienu humanitaro augstskolu, — steidzīgi iebilda lielais kombinators.
— Un ko tu tagad dari? — jautāja Parovickis.
— Tāpat vien, pa finansu līniju.
— Vai bankā strādā?
Ostaps pēkšņi satiriski paskatījās uz studentu un negaidot sacīja:
— Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs.
Protams, šie vārdi Ostapam neuzlika nekādus pienākumus un visu varētu pārvērst jokā, bet Parovickis iesmējās tik ironiski, ka lielais kombinators apvainojās. Viņu pārņēma vēlēšanās pārsteigt ceļa biedrus, radīt viņos vēl lielāku izbrīnu.
— Cik tad miljonu jums ir? — jautāja meitene vingrošanas kurpēs, rosinādama viņu uz jautru atbildi.
— Viens, — bāls aiz lepnības, Ostaps teica.
— Tā kā pamaz, — komentēja ūsainis.
— Maz, maz! — visi iesaucās.
— Man pietiek, — Benders svinīgi sacīja.
Ar šiem vārdiem viņš paņēma savu čemodānu, noskrapstināja niķelētos slēdžus un izbēra uz dīvana visu tā saturu. Papīra sainīši sabira slīdošā kaudzē. Ostaps vienu no tiem salieca, un ietinamais papīrs pārplīsa, ka nosprakstēja vien.
— Katrā sainītī pa desmit tūkstoši. Jums tas ir par maz? Vesels miljons, trūkst tikai kāds sīkumiņš. Viss, kā nākas. Paraksti, parketveidīgais tīkliņš un ūdenszīmes.
Vispārējā klusumā Ostaps sarausa naudu atpakaļ čemodānā un uzmeta to uz bagažas plaukta ar tādu žestu, kas Ostapam pašam likās karalisks. Viņš atkal apsēdās uz dīvana, atgāzās pret atzveltni, plaši iepleta kājas un paskatījās uz bandiniekiem skrandiniekiem.
— Kā redzat, humanitarās zinātnes arī dod augļus, — sacīja miljonārs, aicinādams studentus papriecāties kopā ar viņu.
Studenti klusēja, pētīdami dažādas pogas un āķus kupejas ornamentētajās sienās.
— Dzīvoju kā dievs, — Ostaps turpināja, — vai arī kā pusdievs, kas galu galā ir viens un tas pats.
Pēc īsa brītiņa lielais kombinators nemierīgi sakustējās un visdraudzīgākajā tonī iesaucās:
— Ko jūs, velni, esat degunus nokāruši?
— Nu, man jāiet, — domīgi sacīja ūsainis, — aiziešu uz savu kupeju, paskatīšos, kas un kā.
Un viņš aizsteidzās no kupejas.
— Apbrīnojama parādība, brīnišķīga parādība, —- Ostaps ieteicās, — vēl šorīt mēs nebijām pat pazīstami, bet tagad jutp- mies tā, it kā pazītu cits citu vismaz desmit gadus. Kā tas izskaidrojams, vai fluidi iedarbojušies?
_— Cik mums jāmaksā par tēju? — Parovickis jautāja. — Cik mes, biedri, izdzērām? Deviņas vai desmit glāzes? Jāuzzin pie pavadoņa. Es tūlīt atgriezīšos. Viņam sekoja vēl četri cilvēki, vēlēdamies palīdzēt Parovickim viņa norēķinos ar pavadoni.
— Varbūt kaut ko uzdziedāsim? — Ostaps ierosināja. — Kaut ko sirdi aizgrābjošu. Piemēram, «Sergejs pops, Sergejs pops!». Vēlaties? Man ir dievišķīgs voldzinieka bass.
Un, negaidīdams atbildi, lielais kombinators steigšus sāka dziedāt: «Lejup pa upīti, lejup pa Kazanku zilpelēks pīļtēviņš peld.» Kad bija laiks kopīgi uztvert piedziedājumu, Ostaps kā kapelmeistars pacēla rokas un piesita ar kāju, bet kora dārdošais grāviens nesekoja. Vienīgi Lida Pisarevska aiz kautrības iepīkstējās: «Sergejs pops, Sergejs pops!» — bet tūlīt aprāvās un izskrēja ārā.
Draudzība gaisa acīm redzot. Drīz kupejā bija palikusi tikai labsirdīgā un atsaucīgā meitene vingrošanas kurpēs.
— Kur tad visi aizskrējuši? — Benders jautāja.
— Patiešām, — meitene nočukstēja, —- jāiet uzzināt.
Viņa veikli metās uz durvīm, bet nelaimīgais miljonārs viņu satvēra aiz rokas.
— Es pajokoju, — viņš murmināja, — es esmu darba cilvēks. Es esmu simfoniskā orķestra diriģents! … Es esmu leitnanta Smidta dēls!… Mans tētis ir Turcijas pavalstnieks. Ticiet man!…
— Laidiet! — meitene čukstēja.
Lielais kombinators palika viens.
Kupeja drebēja un čīkstēja. Karotītes skanēja tukšajās glāzes, un viss tējas ganāmpulks pamazītēm slīdēja uz galdiņa malu. Durvīs parādījās pavadonis, ar zodu piespiezdams segu un palagu klēpi.