Cernomorskā dārdēja jumti un ielās auroja asi vēji. Ar pilsētai negaidīti uzbrukušo ziemeļaustrumu vēju maiga atvasara bija aiztriekta pie atkritumu kastēm, notekām un namu izbūvēm. Tur tā mira starp nodzeltējušām kļavu lapām un saplēstam tram- vajbiļetēm. Vēsās krizantēmas grima ziedu pārdevēju bļodās. Vējš raustīja slēgto kvasa pārdošanas būdu slēģus. Baloži sūrojās «beigas būs, beigas būs». Zvirbuļi sildījās, knābādami karstus zirgu bumbuļus. Cernomorskieši gāja pret vēju, galvas nodūruši kā vērši. Sliktāk par visiem klājās pikē vestēm. Vējš rāva nost viņu plakandibena salmenīcas un panamas platmales un ripināja lejup pa bruģēto ielu uz bulvāri. Večuki pikti un aizelsušies skrēja tām pakaļ. Virpuļi ielās trieca uz priekšu pašus ķērājus tik spēcīgi, ka viņi reizēm apdzina savas galvassegas un atguvās, tikai piespiedušies pie Katrinas dižmaņa bronzas statujas slapjajām kājām, kas stāvēja laukuma vidū.
«Antilope» savā stāvvietā čīkstēja kā pietauvots kuģis. Ja agrāk Kozļēviča mašīna radīja jautru izbrīnu, tad tagad tā iedvesa žēlumu: kreisais pakaļējais spārns bija piesiets ar virvi, ievērojamu daļu aizsargstikla aizvietoja finiera plāksnīte; katastrofā bija pazudis arī gumijas bumbieris ar visu matčišu, tagad tā vietā saitītē karājās niķelēts priekšsēdētāja zvaniņš. Pat stūres rats, uz kura atpūtās Ādama Kazimiroviča godīgās rokas, bija mazliet nošķiebies uz sāniem. Uz trotuāra līdzās «Antilopei» stāvēja lielais kombinators. Ar elkoņiem atspiedies uz mašīnas borta, viņš teica:
— Es jūs, Adam, esmu piekrāpis. Es jums nevaru uzdāvināt ne «izotu-fraskinu», ne «linkolnu», ne «buiku» un pat ne «fordu». Es nevaru nopirkt jaunu mašīnu. Valsts mani neuzskata par pircēju. Es esmu privātpersonā. Vienīgais, ko varētu iegūt pēc sludinājuma avīzē, tā būtu tāda pati grabaža kā mūsu «Antilope».
— Kāpēc gan, — Kozļēvičs iebilda, — mans «lorens ditrichs» ir laba mašīna. Ja vēl dabūtu lietotu eļļas pievadcauruli, man nevajadzētu nekādu «buiku».
— Cauruli es jums atvedu, — Ostaps sacīja, — te ta bus. Un tas ir vienīgais, dārgo Adam, ar ko varu jums palīdzēt transporta mechanizacijas laukā.
Kozļēvičs ļoti nopriecājās par cauruli, ilgi grozīja rokas un tūlīt ņēmās pielāgot. Ostaps pagrūda zvaniņu, tas izdvesa apspriežu zvana skaņu, un dedzīgi iesāka:
— Jūs zināt, Ādam, tādu jaunumu — katru pilsoni spiež gaisa stabs ar divi simti četrpadsmit kilogramu speķu!
— Nē, — sacīja Kozļēvičs. — Un kas tad ir?
— Kā — kas ir! Tas ir zinātniski medicīnisks fakts. Un man kopš neilga laika no tā kļuvis smagi. Jūs tikai padomājiet!
Divsimt četrpadsmit kilogramu! Spiež augas dienas un sevišķi pa naktīm. Es slikti guļu. Ko?
— Nekas, es klausos, _— Kozļēvičs maigi atbildēja.
— Man ir ļoti slikti, Adam. Man pārāk liela sirds.
«Antilopes» vadītājs iesprauslojās. Ostaps turpināja pļāpāt:
— Vakar uz ielas pie manis pienāca vecene un piedāvāja nopirkt primusa «mūžīgo» adatu. Vai zināt, Ādam, es nenopirku. Man nav vajadzīga mūžīgā adata, es nevēlos mūžīgi dzīvot. Es gribu nomirt. Man piemīt iemīlēšanās visas banalās pazīmes: nav apetites, moka bezmiegs un dzejošanas manija. Klausieties, ko es vakarnakt šūpojošās elektriskās spuldzes gaismā uzsmērēju: «Man atmiņā vēl brīdis svētais, kad pēkšņi parādījies tu kā dailes ģēnijs neredzētais, kā tēls, kas tumsā starotu.» Labi, vai ne? Talantīgi? Un tikai rītausmā, kad bija uzrakstītas pēdējās rindas, es atcerējos, ka šo dzeju jau uzrakstījis A. Puškins. Tāds trieciens no klasiķa puses! Vai ne?
— Nē, nē, turpiniet, — Kozļēvičs līdzjūtīgi sacīja.
— Tā, lūk, es dzīvoju, — ar trīsām balsī turpināja Ostaps —•• Manas miesas pierakstītas viesnīcā «Kaira», bet dvēsele klīst apkārt, tai negribas pat uz Riodežaneiro. Un tad vēl atmosfēras spiediens.
— Vai jūs pie viņas esat bijis? — jautāja vaļsirdīgais Kozļēvičs. — Pie Zosjas Viktorovnas?
— Neiešu, — Ostaps teica, — aiz lepnas kautrības. Manī pamodies janičaru gars. Es tai nelietei no Maskavas atsūtīju tele- gramas par trīssimt piecdesmit rubļiem un nesaņēmu atbildi ne par pusrubli. Un tā apietas ar mani, kuru mīlējušas mājsaimnieces, mājkalpotājas, atraitnes un pat viena zobu techniķe. Nē, Ādam, es tur neiešu. Uz redzēšanos!
Lielais kombinators devās uz viesnīcu, izvilka no gultas apakšas čemodānu ar miljonu, kas mētājās līdzās nošķiebtiem zābakiem. Kādu laiku viņš uz to noraudzījās visai truli, tad paņēma aiz roktura un izgāja uz ielas. Vējš satvēra Ostapu aiz pleciem un aizvilka uz Piejūras bulvāri. Seit bija vientuļi, neviens nesēdēja uz baltajiem soliem, kas vasarā bija sagraizīti ar mīlestības uzrakstiem. Tālā reidā, metot loku ap bāku, izgāja zems preču kuģis ar resniem, taisniem mastiem.
— Pietiek, — sacīja Ostaps. — Zelta teļš nav man pa zobam. Lai ņem, kas grib. Lai miljonierē uz velna paraušanu
Viņš apskatījās un, redzēdams, ka visapkārt neviena nav, nometa čemodānu smiltīs.
— Ludzu, — viņš piebilda, griezdamies pie melnajām kļavām un godbijīgi paklanīdamies.
Viņš aizgāja pa aleju neatskatīdamies. Sākumā viņš gāja lēni — pastaigas soli, tad sabāza rokas kabatās, jo tās pēkšņi sāka. viņam traucēt, un paātrināja gaitu, lai pārvarētu šaubas. Viņš piespieda sevi nogriezties aiz stūra un uzdziedāt pat dziesmiņu, bet jau pēc īsa brītiņa aizskrēja atpakaļ. Čemodāns gulēja agrākajā vietā. Tomēr no pretējās puses, saliekdamies un izstiepdams rokas, tam tuvojās pilsonis vidējos gados ar visai parastu izskatu.
— Kur tu lien? — vēl iztālēm uzkliedza Ostaps. — Es tev rādīšu kampt cita čemodānus! Ne uz mirkli nevar pamest! Kāda nekrietnība!
Pilsonis neapmierināti paraustīja plecus un atkāpās. Bet Benders atkal aizvilkās ar zelta teļu rokās.
«Ko lai tagad dara?» viņš domāja. «Ko lai iesāk ar to nolādēto naudu, kura mani padara bagātāku tikai ar morālām mokām? Vai sadedzināt to, vai?»
Pie šīs domas lielais kombinators pakavējās ar labpatiku.
«Tieši manā istabā ir kamins. Sadedzināt to kaminā! Tas būtu majestātiski! Kleopatras žests! Ugunī! Sainīti pēc sainīša! Ko es te velti par tiem lauzu galvu? Kaut gan nē, tas būtu muļķīgi. Dedzināt naudu ir pintiķība! Plātīšanās! Bet ko citu es varu ar to iesākt, vienīgi stampāt iekšā ēdamo bez sāta kā nepmanis? Muļķīgs stāvoklis! Muzeja vadītājs par trīssimt rubļiem gatavs Luvru iztaisīt, jebkurš ūdensceļu transportnieku kolektivs vai dramaturgu kooperativā apvienība par miljonu var uzbūvēt pus- debesskrāpi ar lēzenu jumtu, kur svaigā gaisā lasīt lekcijas. Bet Ostaps Benders, janičaru pēctecis, ne velna nevar izdarīt! Ir gan šī šķira, šis hegemons, nomākusi miljonāru vieninieku!»
Domādams par to, ko iesākt ar miljonu, lielais kombinators skraidīja pa alejām, sēdās uz cementa margām un dusmīgi skatījās uz kuģi, kas šūpojās aiz viļņlauža.
«Nē, no ugunsgrēka būs jāatsakās. Dedzināt naudu ir gļēvi un neglīti. Vajag izdomāt kādu efektīgu žestu. Varbūt nodibināt Balaganova vārdā nosaukto stipendiju radiotechnikuma neklātienes audzēkņiem? Nopirkt piecdesmit tūkstoš sudraba karotīšu, izliet no tām zirgā sēdoša Paņikovska statuju un uzstādīt uz kapa? Inkrustēt «Antilopi» ar perlamutru? Bet varbūt. ..»
Lielais kombinators nolēca no margām, jaunas domas iedvesmots. Nevilcinādamies ne mirkli, viņš pameta bulvāri un, stingri izturēdams frontālo un sanu vēju spiedienu, devās uz galveno pastu.
Tur, paklausot viņa lūgumam, čemodānu iešuva mašā un krusteniski parseja arauklu. Pēc izskata iznāca visvienkāršākais sainis, kādus galvena pasta katru dienu pieņem tūkstošiem un kādos pilsoņi nosūta saviem radiniekiem cūkas speķi, ievārījumu vai ābolus.
Ostaps paņēma ķīmisko zīmuli un, satraukti pavicinājis gaisā, uzrakstīja:
Vērtssūtijums.
FINANSU TAUTAS KOMISARAM MASKAVĀ.
Un sainis, zaļoksnēja pastnieka roku mests, ievēlās ovālu ba- ķīšu, tarbiņu un kastu blāķī. Bāzdams kvīti kabatā, Ostaps pamanīja, ka viņa miljonu kopā ar citu kravu uz blakus zāli aizved gauss večuks ar baltiem zibeņiem uz apkakles uzšuvēm.
—_ Sēde turpinās, — sacīja lielais kombinators, — šoreiz bez vājprātīgo agrariešu deputātā O. Bendera piedalīšanās.
Viņš vēl ilgi stāvēja zem galvenā pasta arkas, gan attaisnodams savu soli, gan to nožēlodams. Vējš lavījās zem Ostapa lietusmēteļa. Viņam kļuva auksti, un viņš ar nožēlu atcerējās, ka otru kažoku tā arī nebija nopircis.
Tieši viņam priekšā uz mirkli apstājās meitene. Pacēlusi galvu, viņa paskatījās uz pasta pulksteņa spīdošo ciparnīcu un aizgāja tālāk. Viņa bija tērpusies rupja auduma mētelītī, kas bija īsāks par kleitu, un zilā beretē ar bērnišķīgu bumbulīti galā. Ar labo roku viņa pieturēja mēteļa malu, kuru plivināja vējš. Koman- dora sirds nodrebēja, pirms viņš vēl bija pazinis Zosju, un viņš soļoja aiz viņas pa slapjajām ietves plāksnēm, neviļus turēdamies zināmā attālumā. Reizēm meiteni aizsedza garāmgājēji, un tad Ostaps nokāpa uz ielas, raudzīdamies Zosjā no sāniem un apdomādams savas paredzamās izskaidrošanās tezes.
Uz stūra Zosja apstājās galantērijas kioska priekšā un pētīja brūnas vīriešu zeķes, kas šūpojās uz aukliņas. Ostaps patrulēja netālu no viņas.
Pašā trotuārā malā dedzīgi sarunājās divi cilvēki ar portfeļiem. Abi bija rudens mēteļos, zem kuriem rēgojās baltas vasaras bikses.
— Jūs īstā laikā aizgājāt no «Herkulesa», Ivan Pavlovič, — runāja viens, spiezdams portfeli pie krūtīm, — tur tagad tads grautiņš, tīra kā zvēri.
— Visa pilsēta runā, — nopūtās otrais.
— Vakar tīrīja Skutnbrijeviču, — saldkaisli sacīja pirmais, — zale ne ielauzties nevarēja. Sākumā viss norisa ļoti kulturāli. Skumbrijevičs tā izstāstīja savu biogrāfiju, ka visi aplaudēja. «Es,» šis saka, «esmu dzimis starp āmuru un laktu.» Ar to viņš gribēja pasvītrot, ka viņa vecāki bijuši kalēji. Bet pēkšņi kāds no publikas jautā: «Sakiet: vai jūs neatceraties, bija tāds tirdzniecības nams «Skumbrijevičs un dēls, Dzelzs preces»? Jūs neesat no tiem Skumbrijevičiem?» Un te tas muļķis pasaka: «Es neesmu Skumbrijevičs, es esmu dēls.» Iedomājieties, kas tagad ar viņu notiks? Pirmā kategorija nodrošināta.
— Jā, biedri Vaintorg, tagad tik stingri nem. Bet ko šodien tīra?
— Šodien ir liela diena! Šodien tīra Berlagu, to pašu, kas glābās vājprātīgo namā. Pēc tam kārta pašam Polichajevam un šai čūskai Sernai Michailovnai, viņa morganatiskajai sievai. Viņa «Herkulesā» visus tiranizēja. Šodien gribu ierasties stundas divas pirms sākuma, citādi vairs ne iespraukties nevar. Bez tam Bomze…
Zosja devās prom, un Ostaps tā arī neuzzināja, kas noticis ar Ādolfu Nikolajeviču Bomzi. Tas tomēr viņu it nemaz neuztrauca. Sarunas sākuma frāze jau bija gatava. Komandors ātri panāca meiteni.
— Zosja, — viņš sacīja, — es esmu atbraucis, un šo faktu nav iespējams noliegt.
Sos vārdus viņš pateica briesmīgi familiari. Meitene strauji atkāpās, un lielais kombinators saprata, ka uzņēmis nepareizu toni. Viņš mainīja intonāciju, viņš runāja ātri un daudz, sūdzējās par apstākļiem, sūrojās, ka jaunība pagājusi pavisam citādi, nekā to iedomājies bērnības gados, ka dzīve izrādījusies zemiska un rupja kā basa atslēga.
— Jūs zināt, Zosja, — viņš pēdīgi sacīja, — katru cilvēku, pat partijnieku, spiež divi simti četrpadsmit kilogramu smags atmosfēras slānis. Vai jūs to neesat ieverojusi?
Zosja neatbildēja.
Sai brīdī viņi gāja garām kinoēkai «Kapitolijs». Ostaps ātri paskatījās sānis uz to pusi, kur vasarā bija novietojies viņa nodibinātais kantoris, un izbrīnā klusu izsaucas. Gar visu maju stiepās plata izkārtne:
RAGU UN NAGU SAGADES VALSTS APVIENĪBA
Visos logos bija redzamas rakstāmmašīnas un valsts darbinieku portreti. Pie ieejas ar uzvarētāja smaidu lūpās stāvēja brašs kurjers, kur nu Paņikovskim ar viņu sacensties! Pa atvērtajiem vārtiem ar plāksnīti «Bāzes noliktava» brauca iekšā trīs- tonnīgas automašīnas, piekrautas līdz augšai ar kondicijas ragiem un nagiem. Pēc visa bija redzams, ka Ostapa lolojums nonācis uz pareizā ceļa.
— Ir gan nomākusi šī šķira, šis hegemons, — Ostaps skumji sacīja, — pat manu vieglprātīgo ideju — arī to izmantojuši saviem merķiem. Bet mani atgrūduši malā, Zosja. Jūs dzirdat — atgrūdusi. Es esmu nelaimīgs.
— Nelaimīgs mīlētājs, — Zosja ieteicās, pirmo reizi pievērs- damās Ostapam.
— Jā, — atbildēja Ostaps, — es esmu tipisks Jevgeņijs Oņe- gins un ari bruņinieks, kam padomju vara atņēmusi mantojumu.
— Kas nu jūs par bruņinieku!
— Nedusmojieties, Zosja. Ņemiet vērā atmosfēras slāni. Man pat liekas, ka tas mani spiež ievērojami spēcīgāk nekā pārējos pilsoņus. Tas tāpēc, ka jūs mīlu. Un bez tam es neesmu arodbiedrības biedrs. Tas vēl klāt.
— Bez tam arī tāpēc, ka jūs melojat vairāk par citiem pilsoņiem.
— Tie nav meli. Tas ir fizikas likums. Bet varbūt patiešām nekāda atmosfēras slāņa nav, tās ir vienīgi manas iedomas?
Zosja apstājās un vilka nost pelēku cimdu.
— Man ir trīsdesmit trīs gadi, — steidzīgi sacīja Ostaps, — Jēzus Kristus vecums. Bet ko es līdz šim esmu izdarījis? Savu mācību neesmu radījis, mācekļus izsaimniekojis, Paņikovski no miroņiem neesmu piecēlis, un tikai jūs …
— Nu, uz redzēšanos, — Zosja sacīja, —■ es došos uz ēdnīcu.
— Es arī ieturēšu pusdienas, — lielais kombinators ieteicās, paskatījies uz izkārtni: «FRA pārtikas mācību paraugkombinats pie Černomorskas Valsts telpisko mākslu akadēmijas» — apēdīšu kādus dežurparauga kāpostus pie šīs akadēmijas, varbūt kļūs vieglāk.
— Seit tikai arodbiedrības biedriem, — Zosja brīdināja.
— Tad es tāpat pasēdēšu.
Viņi nokāpa trīs pakāpienus. Mācību parauga kombinātā dzīlēs palmas zaļajā nojumē sēdēja melnacains jauns cilvēks un cienīgi skatījās pusdienu kartē.
— Perikl! — vēl iztālēm iesaucās Zosja. — Es tev nopirku zeķes ar dubultpēdu. Iepazīstieties! Tas ir Femidi.
— Femidi, — sacīja jaunais cilvēks, sirsnīgi paspiezdams Ostapa roku.
—• Benders-Zadunaiskis, — rupji atbildēja lielais kombinators, uzreiz sapratis, ka mīlas svētki nokavēti un zeķes ar dubultpēdu nav vis kāda viltus invalidu kooperativā arteļa vienkārša produkcija, bet dzimtsarakstu nodaļā apstiprinātas, laimīgas laulības simbols.
— Kā! Vai jūs esat arī Zadunaiskis? — Zosja jautri jautāja.
— Jā, Zadunaiskis. Jūs taču arī vairs neesat tikai Siņicka. Spriežot pēc zeķēm . ..
— Es esmu Siņicka-Femidi.
— Jau divdesmit septiņas dienas, — piezīmēja jaunais cilvēks, berzēdams rokas.
— Man patik jūsu vīrs, — sacīja mantojumu zaudējušais bruņinieks.
— Man pašai arī patīk, — Zosja strauji atbildēja.
Kamēr jaunais pāris ēda flotes boršču, augstu celdami karotes un saskatīdamies, Ostaps neapmierināts šķielēja uz kultur- plakatiem, kas bija izkārti pie sienām. Uz kāda bija uzrakstīts: «Ēdot nesarunājies. Tas traucē kuņģa sulas pareizu izdalīšanos.» Otrs skanēja dzejā: «Ķad augļūdeņus dzēri, tu ogļhidrātus tvēri.» Vairāk nebija ko darīt. Vajadzēja iet prom, bet traucēja nez no kurienes radusies kautrība.
— Sajā flotes borščā, — ar pūlēm sacīja Ostaps, — peld bojā gājušu kuģu gabali.
Femidi laulātais pāris labsirdīgi iesmējās.
— Bet kādā nozarē jūs strādājat? — Ostaps jautāja jaunajam cilvēkam.
— Es esmu dzelzceļa mākslinieku gleznotāju kolektiva sekretārs, — atbildēja Femidi.
Lielais kombinators lēnām cēlās augšā.
— Ak kolektiva pārstāvis! To varēja sagaidīt! Tomēr neaizkavēšu jūs ar sarunām. Tas jums traucēs pareizi izdalīt kuņģa sulu, kas ir tik nepieciešama veselībai.
Viņš aizgāja neatsveicinājies un, uzgrūzdamies galdiņiem, virzījās taisni uz durvīm.
— Aizvedis meiteni! — viņš murmināja, iznācis uz ielas. — Taisni no mājām aizvedis. Femidi! Nemezidi! Kolektiva pārstāvis Femidi nocēla meiteni vieniniekam miljonaram . . .
Bet te Benders satricinoši skaidri un gaiši atcerējās, ka nekādā miljona viņam vairs nav. So domu viņš izdomāja jau skrējiena, šķirdams ar rokam pretimnācējus kā peldētājs ūdeni sacensība par pasaules rekorda pārspēšanu.
- Padomā tikai, kāds apustulis Pāvils atradies, — viņš čukstēja, lekdams pār pilsētas dārza puķu dobēm. — Nesavtīgais, bendes maiss! Nolādētais Menonits, baptists un adventists! Muļķis! Ja viņi saini bus jau nosūtījuši — pakāršos! Nosist vajag tādus tolstojiešus!
Paslīdēdams divas reizes galvenajā pastā uz fližu grīdas, lielais kombinators pieskrēja pie lodziņa. Šeit stāvēja neliela, drūma un klusējoša rinda. Ostaps karstumā būtu iebāzis lodziņā galvu, bet pilsonis, kas stāvēja pirmais rindā, nervozi pacēla asos elkoņus un mazliet pabīdīja pienācēju atpakaļ. Otrs pilsonis arī pacēla elkoņus, un lielais kombinators atradās vēl tālāk no ilgotā lodziņa. Pilnīgā klusumā tik ilgi pacēlās elkoņi un pabīdīja sāņus nekauņu, līdz tas atradās savā likumīgajā vietā — pašā astē.
— Man tikai… — Ostaps izdvesa.
Bet viņš neturpināja. Tam nebija nozīmes. Rinda, pelēka, akmens cieta, bija nesatricināma kā grieķu falanga. Katrs zināja savu vietu un bija gatavs mirt par savām mazajām tiesībām.
Tikai pēc četrdesmit piecām minūtēm Ostaps iebāza galvu pasta lodziņā un kaisli pieprasīja atpakaļ savu sūtījumu. Kalpotājs vienaldzīgi atdeva Ostapam atpakaļ kvīti.
— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.
— Kā! Vai jau esat nosūtījuši? — drebošā balsī jautāja lielais kombinators. — Es tikai pirms stundas nodevu!
— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam, — atkārtoja pasta darbinieks.
— Bet tas taču ir mans sūtījums, — mīlīgi sacīja Ostaps, — saprotiet — mans. Es to nosūtīju, es pats arī gribu paņemt atpakaļ. Saprotiet, aizmirsu ielikt ievārījuma burku. No paradi- zes ābolīšiem. Ļoti jūs lūdzu. Tēvocis briesmīgi apvainosies. Saprotiet . ..
— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.
Ostaps atskatījās, meklēdams palīdzību. Aizmugurē stāvēja rinda, klusējoša un barga, visus noteikumus zinoša, tanī skaita arī to, ka sūtījumus atpakaļ neizsniedz.
— Ielikt burciņu, — Ostaps nošļupstēja, r- paradizes ābolīši.
— Biedri, burku nosūtiet atsevišķā sūtījumā, — sacīja kalpotājs, k|ūdams piekāpīgāks. — Jūsu tēvocim nekas nenotiks.
— Jūs nepazīstat manu tēvoci! — dedzīgi iesaucās Ostaps.
— Un bez tam es esmu nabaga students, man nav naudas. Lūdzu jūs kā sabiedrisku darbinieku.
— Nu, padomājiet pats, biedri, — raudulīgā balsī sacīja kalpotājs, — kur to tagad lai meklē! Tur guļ trīs tonnas sūtījumu.
Bet tad lielais kombinators sāka sūroties tik žēlabaini, ka sakaru darbinieks aizgāja otrajā zālē meklēt nabaga studenta sūtījumu. Līdz šim klusējošā rinda uzreiz sacēla traci. Lielo kombinatoru visādi ķengāja par pasta likumu nezināšanu, bet kāda pilsone dusmās viņam pat ieknieba.
— Vairāk nekad tā nedariet, — stingri noteica pasta darbinieks, izmezdams Benderam viņa čemodāniņu.
— Nekad nedarīšu! — komandors iesaucās. — Studenta godavārds!
Vējā klaudzēja jumti, šūpojās laternas, ēnas slīdēja pa zemi, un lietus šķīla autpmobiļu prožektoru gaismas kūļus.
— Pietiek psicholoģisku ekscesu, — Benders līksmi iesaucās,
— pietiek pārdzīvojumu un pašmocību! Laiks sākt buržuāzisku, darbīgu dzīvi. Uz Riodežaneiro! Nopirkšu plantaciju un pieprasīšu, lai atsūta Balaganovu pērtiķa vietā. Lai plūc man bananus.