Rūpju pilnais rīta cēliens bija beidzies. It kā norunājuši, Benders un Balaganovs ātri devās prom no izpildkomitejas. Pa galveno ielu izbīdāmos zemnieku ratos veda garu, zilu sliedi. Pār visu ielu trizujoja tāda šķindoša melodija, it kā vedējs, tērpies zvejnieku tipa brezenta darba ģērbā, vestu nevis sliedi, bet skanīgu muzikālu noti. Saules stari lauzās uzskates līdzekļu veikala stikla vitrinās, kur virs globusiem, galvaskausiem un spilgtās krāsās izkrāsotām dzērāja aknām draudzīgi apskāvās divi skeleti. Spiedogu un zīmogu darbnīcas trūcīgi iekārtotajā logā visvairāk vietas aizņēma emaljētas plāksnītes ar uzrakstiem: «Pusdienas pārtraukums», «Pusdienas pārtraukums no pīkst. 2 līdz 3 dienā», «Slēgts pusdienas pārtraukumam», vienkārši «Slēgts», «Veikals slēgts» un pēdīgi melna pamatīga plāksne ar zelta burtiem: «Slēgts sakarā ar inventarizāciju.» Acīm redzot šiem kategoriskajiem tekstiem Arbatovas pilsētā bija vislielākais noiets. Uz visām citām dzīves parādībām spiedogu un zīmogu darbnīca atsaucās tikai ar vienu vienīgu zilu plāksnīti: «Dežurējošā māsa».
Tālāk cits aiz cita atradās trīs muzikaliju veikali, kur dižojās pūšamie instrumenti, mandolinas un balalaikas basi. Misiņa taures, valšķīgi zibsnīdamas, laiski zvilnēja ar sarkanu kalikonu apvilktajā vitrinā. Sevišķi valdzinošs izskatījās bass — helikons. Tas bija tik varens, tik slinki sildījās saulē, sagriezies gredzenā, ka to vajadzētu turēt nevis vitrinā, bet galvaspilsētas zooparkā, novietotu starp ziloni un milzu čūsku. Un lai atpūtas dienās vecāki vestu pie tā bērnus un stāstītu: «Lūk, bērniņ, šis ir lielikona paviljons. Helikons pašreiz guļ. Bet, kad pamodīsies, viņš noteikti sāks taurēt.» Un lai bērni raudzītos uz apbrīnojamo tauri ar lielām, izbrīnās pilnām acīm.
Citā reizē Ostaps Benders būtu pievērsis uzmanību gan nupat izgatavotajām dižin dižajām balalaikām, gan saules svelmē uzkumpušajām gramofona platēm, gan pionieru bungām, kas ar savu brašo izkrāsojumu pavedināja uz domām, ka lode ir muļķe, bet durklis īsts brašulis, — taču šobrīd viņa prātus aizņēma citas domas. Viņš gribēja ēst.
— Jūs, protams, stāvat finansu bezdibeņa malā? — viņš uzprasīja Balaganovam.
— Jūs domājat naudu? — Šura atsaucās. — Naudas man nav jau veselu nedēlu.
— Tādā gadījumā jūs, jaunais cilvēk, sagaida bēdīgs gals, — Ostaps pamācoši piezīmēja. — Finansu bezdibenis ir pats dziļākais no visiem bezdibeņiem, tajā var krist visu mūžu. Nu labi, neskumstiet! Kā nekā uz manas makšķeres tomēr uzķērās trīs pusdienu taloni. Izpildkomitejas priekšsēdētājs mani iemīlēja no pirmā skatiena.
Bet piena brāļiem neizdevās izmantot pilsētas galvas labsirdību. Pie ēdnīcas «Vēdera bijušais draugs» durvīm karājās liela atslēga, ko klāja tā kā rūsa, tā kā griķu biezputra.
— Nu kā tad, — ar rūgtumu sacīja Ostaps, — sakarā ar šniceļu inventarizāciju ēdnīca slēgta uz visiem laikiem. Nāksies nodot savu miesu privātuzņēmēju nagos.
— Privātuzņēmējiem tīk vienīgi skaidra nauda, — Balaganovs klusi iebilda.
— Nu labi, nelikšu jums mocīties. Priekšsēdētājs mani apbēra ar zelta lietu astoņu rubļu vērtībā. Bet iegaumējiet, cienījamais Sura, par velti jūs ēdināt es nedomāju. Par katru vitaminu, ko es jums izbarošu, es prasīšu no jums daudz sīku pakalpojumu.
Tomēr izrādījās, ka privatīpašnieciskā sektora pilsētā nebija, un brāli pusdienoja kooperativa vasaras dārzā, kur īpašs plakats pilsoņiem ziņoja Arbatovas jaunievedumu tautas ēdināšanas novadā:
ALU PĀRDOD TIKAI ARODBIEDRĪBAS BIEDRIEM
— Mums pietiks ar kvasu, — Balaganovs noteica.
— Jo vairāk tāpēc, — piemetināja Ostaps, — ka kvasu izgatavo privatartelis, kura biedri ir padomju varas līdzjutēji. Bet tagad pastāstiet, ko nodarījis rīkļu rāvējs Paņikovskis. Man patīk stāsti par sīkām blēdībām.
Sātīgi paēdis, Balaganovs pateicīgi paskatījās uz savu glābēju un sāka stāstu. Stāsts ilga stundas divas un ietvēra ārkārtīgi interesantas ziņas.
Visās cilvēka darbības sfērās darba pieprasījumu un piedāvājumu regulē speciālās iestādes. Aktieris brauks uz Omsku tikai tad, ja skaidri zinās, ka viņam nav ko baidīties no konkurences un ka uz viņa amplua — vienaldzīgā mīlētāja vai «lūdzu pie galda» lomu nav citu pretendentu. Par dzelzceļniekiem gādā viņu pašu iecirkņu arodbiedrību konfliktu komisijas, rūpīgi publicējot avīzēs ziņojumus, ka bezdarbnieki bagažas izsniedzēji nevar rēķināties ar darba dabūšanu uz Sizraņas—Vjazmas ceļa vai ari ka Vidusazijas ceļam vajadzīgi četri pārbrauktuvju sargi. Eksperts-prečzinis ievieto avīzē sludinājumu, un visa valsts uzzina, ka pasaulē ir tāds eksperts-prečzinis ar desmitgadīgu stāžu un ka ģimenes apstākļu dēļ viņš maina dienestu Maskavā pret darbu provincē.
Viss tiek izkārtots un plūst pa iepriekš sagatavotu gultni, veic savu apriti pilnīgā saskaņā ar likumu un likuma aizsardzībā.
Un tikai viens īpašas kategorijas blēžu tirgus, blēžu, kas dēvējās par leitnanta Smidta bērniem, atradās chaotiskā stāvoklī. Anarchija plosīja leitnanta bērnu korporāciju. Viņi nevarēja no savas profesijas gūt tos labumus, kādus neapšaubāmi spēja dot pavirša pazīšanās ar administratoriem, saimnieciskiem un sabiedriskiem darbiniekiem, pa lielākai daļai apbrīnojami lētticīgiem ļaudīm.
Pa visu zemi izspiežot un diedelējot klaiņo Kārļa Marksa viltus mazbērni, neeksistējoši Fridricba Engelsa brāļu un māsu bērni, Lunačarska brāli, Klāras Cetkinas māsīcas vai sliktākā gadījumā slavenā anarchista kņaza Kropotkina pēcnācēji.
No Minskas līdz Beringa jūras šaurumam un no Nachičevanas Araksas krastā līdz Franča Jozefa zemei iegriežas izpildkomitejās, izkāpj dzelzceļstacijās un norūpējušies kratās ormaņu ratos diženo cilvēku radinieki. Viņi steidzas. Darīšanu viņiem daudz.
Vienu laiku radinieku piedāvājums tomēr pārsniedza pieprasījumu un šajā savdabīgajā tirgū iestājās depresija. Bija skaidrs, ka nepieciešamas reformas.
Savu darbību pamazām nokārtoja Kārļa Marksa mazbērni, kropotkiniešu, engelsiešu un visi citi, izņemot vienīgi brāzmaino leitnanta Smidta bērnu korporāciju, ko tāpat kā poļu seimu mūžīgi plosīja anarchija. Bērni bija sagadījušies tādi rupji, alkatīgi un stūrgalvīgi, viņi traucēja cits citam ievākt sieriņus.
Sura Balaganovs, kas sevi uzskatīja par leitnanta pirmdzimto, ne pa jokam uztraucās par radušos konjunktūru Aizvien biežāk un biežāk nacas sadurties ar korporācijās biedriem, kas pilnīgi sagandēja Ukrainas auglīgos laukus un Kaukāzā kurortu augstienes, kur viņš bija pieradis tik ienesīgi strādāt.
— Un jums nolaidās rokas šo jauno grūtību priekšā? — Ostaps zobgalīgi ievaicājās.
Taču Balaganovs nesaklausīja ironiju. Maziem malciņiem dzerdams violeto kvasu, viņš turpināja savu stāstu.
Izeja no šī saspīlētā stāvokļa bija tikai viena — konference. Ar konferences sagatavošanas darbiem Balaganovs noņēmās visu ziemu. Ar personiski pazīstamiem konkurentiem viņš sarakstījās. Nepazīstamiem ielūgumus nodeva ar nejauši sastaptu Marksa mazbērnu starpniecību. Un, lūk, beidzot 1928. gada agrā pavasari gandrīz visi uzskaitē esošie leitnanta Smidta bērni sapulcējās Maskavā, krogā pie Suchareva torņa. Kvorums bija liels — leitnantam Smidtam sanāca trīsdesmit dēlu, vecumā no astoņpadsmit līdz piecdesmit diviem gadiem, un četras meitas — aprobežotas, jau krietni gados un nesmukas.
īsā ievadrunā Balaganovs izteica pārliecību, ka brāļi atradīšot kopēju valodu un galu galā izstrādāšot konvenciju, kuras nepieciešamību diktējot pati dzīve.
Pēc Balaganova projekta visa Republiku Savienība jāsadala pēc sapulcējušos skaita trīsdesmit četros ekspluatācijās iecirkņos. Katrs iecirknis uz ilgiem gadiem jānodod viena bērniņa rīcībā. Nevienam no korporācijās locekļiem nav tiesību pāriet robežu un peļņas nolūkā iebrukt cita teritorijā.
Pret jaunajiem darba principiem neviens nekā neiebilda, izņemot Paņikovski, kas jau toreiz paziņoja, ka iztikšot arī bez konvencijas. Toties, valsti sadalot, norisinājās ļoti nejaukas scēnas. Augstās līgumslēdzējas puses salamājās jau pirmajā mirklī un vairs citādi viens otru neuzrunāja, kā vien piekarinot lamu vārdu epitetus.
Strīds izcēlās par iecirkņu sadalīšanu.
Neviens negribēja ņemt universitāšu centrus. Nevienam nebija vajadzīga visās ugunīs ārdētā Maskava, Ļeņingrada un Charkova.
Ļoti slikta slava bija arī tālajiem, smiltīs slīgstošajiem austrumu apgabaliem. Tos apvainoja leitnanta Smidta personības nepazīšanā.
— Atraduši muļķus! — spiedza Paņikovskis. — Dodiet man Viduskrievijas augstieni, tad es parakstīšu konvenciju.
— Kā? Visu augstieni? — Balaganovs izsaucās. — Vai tev piedevām nepiešķirt arī Melitopoli? Vai Bobruisku?
Pie vārda «Bobruiska» sapulce sāpīgi iestenējās. Visi bija ar mieru kaut vai tūlīt braukt uz Bobruisku. Bobruisku uzskatīja par brīnišķīgu, augsti kulturālu vietu.
— Nu ja ne visu augstieni, — neatlaidās alkatīgais Paņikovskis, — tad kaut vai pusi. Es galu galā esmu ģimenes cilvēks, man divas ģimenes.
Bet viņam nedeva arī pusi.
Pēc ilgas bļaustīšanās nolēma iecirkņus izlozēt. Sagatavoja trīsdesmit četrus papīriņus un uz katra no tiem uzrakstīja ģeogrāfisku nosaukumu. Auglīgā Kurska un šaubīgā Chersona, maz izpētītā Minusinska un gandrīz bezcerīgā Ašchabada, Kijeva, Petrozavodska un Cita — visas republikas, visi apgabali atradās diez kam piederošā ausainā zaķenē un gaidīja saimniekus.
Izlozi pavadīja priecīgi izsaucieni, dobjas nopūtas un lamas.
Paņikovska ļaunā zvaigzne atstāja iespaidu uz izlozes rezultātiem. Viņam krita Pievolga. Viņš pievienojās konvencijai, aiz dusmām vai plīsdams.
— Es braukšu, — viņš kliedza, — bet brīdinu — ja pret mani izturēsies slikti, es konvenciju pārkāpšu, es pāriešu robežu!
Balaganovs, kam krita zelta vērtais Arbatovas iecirknis, uztraucās un jau toreiz paziņoja, ka necietīšot ekspluatācijās normu pārkāpšanu.
Lai nu šā vai tā, šī lieta tomēr bija nokārtota, un leitnanta Smidta trīsdesmit dēli un četras meitas izbrauca uz saviem rajoniem darbā.
— Nupat jūs, Bender, pats redzējāt, kā tas riebeklis parkāpa konvenciju, — savu stāstu nobeidza Sura Balaganovs. — Viņš jau sen ložņāja pa manu iecirkni, tikai līdz šim es to nevareju notvert.
Pretēji tam, ko sagaidīja stāstītājs, Ostaps Paņikovska nodarījumu nenosodīja. Benders atgāzās krēslā un izklaidīgi blenza pretējā sienā.
Uz augstās dārza restorānā sienas bija uzzīmēti koki ar kuplām un līdzenām lapotnēm, kā chrestomatijas grāmatā fstu koku dārzā nebija, bet ēna, kas krita no sienas, deva spirdzinošu vēsumu un pilnīgi apmierināja pilsoņus. Pilsoņi acīm red/ot visi kā viens bija arodbiedrības biedri, jo dzēra vienīgi alu un pat neko neuzkoda.
Pie dārza vārtiem, nemitīgi sprauslādams un rīstīdamies, piebrauca zaļš automobilis, uz durtiņām balts, lokveidīgs uzraksts solīja: «Eh, kā izvizināšu!» Zem tā atradās jautrās mašīnas izbraukumu noteikumi. Par stundu — trīs rubli. Līdz brauciena gala punktam — pēc vienošanās. Pasažieru mašīnā nebija.
Dārza apmeklētāji uztraukti sačukstējās. Kādu brītiņu šoferis lūdzoši skatījās caur dārza sētu un, acīm redzot zaudējis cerību dabūt pasažieri, izaicinoši uzsauca:
— Taksis brīvs! Lūdzu, sēdieties!
Bet neviens pilsonis neizrādīja vēlēšanos sēsties mašīnā «Eh, kā izvizināšu!». Un arī šofera aicinājums uz viņiem iedarbojās pavisam dīvaini. Viņi nodūra galvas un centās neskatīties uz mašīnas pusi. Šoferis nogrozīja galvu un lēni aizbrauca. Arbatovieši skumīgi noskatījās tam paka). Pēc piecām minūtēm za]ais automobilis trakā ātrumā aizdrāzās gar dārzu pretējā virzienā. Šoferis, kratīdamies savā sēdeklī, kaut ko nesaprotamu kliedza. Mašīna joprojām bija tukša.
Ostaps to pavadīja ar acīm un sacīja:
— Ziniet ko, Balaganov, jūs esat pintiķis. Neapvainojieties! Ar to es gribu precizi norādīt vietu, ko jūs ieņemat zem saules.
— Ejiet pie velna! — Balaganovs rupji izlamājās.
— Jūs tomēr apvainojāties? Tātad, pēc jūsu domām, leitnanta Smidta dēla amats nav pintiķība?
— Bet jūs taču pats esat leitnanta Smidta dēls! — izsaucās Balaganovs.
— Jūs esat pintiķis, — Ostaps atkārtoja. — Un pintiķa dēls. Un jūsu bērni būs pintiķi. Manu puisīt' Tas, kas notika šorīt no rīta — tā nav pat epizode, tā ir tīrā nejaušība, mākslinieka kap- rize. Džentlmenis meklē desmitnieku. Nav manā raksturā makšķerēt tur, kur ķeras tik nožēlojams loms. Un kas tas par arodu, dievs lai pasargā! Leitnanta Smidta dēls! Nu vēl gadu, nu divus. Bet kas būs vēlāk? Vēlāk jūsu rudās sprogas kļūs šķidras un jūs vienkārši sāks kaustīt.
— Bet ko tad lai dara? — Balaganovs kļuva nemierīgs. — Kā lai sagādā dienišķās maizes kumosu?
— Vajag domāt, — bargi sacīja Ostaps. — Es, piemēram, pārtieku no idejām. Es nestiepju ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubuļa. Mani plāni ir plašāki. Jūs, es redzu, nesavtīgi mīlat naudu. Sakiet, — kāda suma jums patīk?
— Pieci tūkstoši, — Balaganovs ātri attrauca.
— Mēnesī?
— Gadā.
— Tad man ar jums nav pa ceļam. Man nepieciešams piecsimt tūkstošu. Un pēc iespējas visu uzreiz, nevis pa daļām.
— Varbūt tomēr jūs ņemtu arī pa daļām? — Balaganovs atriebīgi ievaicājās.
Ostaps vērīgi paskatījās uz sarunas biedru un pavisam nopietni atbildēja:
— Es labprāt ņemtu arī pa daļām. Bet man nepieciešams visu reizē.
Balaganovs dzīrās paironizēt arī par šo frāzi, bet, pacēlis acis uz Ostapu, uzreiz aprāvās. Viņa priekšā sēdēja atiets ar pareizu, kā marmorā izcirstu seju. Melnīgsnējo kaklu šķērsoja sīka, balta rēta. Acis mirdzēja draudīgā līksmē.
Balaganovs pēkšņi juta nepārvaramu vēlēšanos nostiept rokas gar sāniem. Viņam pat iegribējās atklepoties, kā to dara vidēji atbildīgu posteni ieņemoši cilvēki, sarunājoties ar kādu no augstākstāvošiem biedriem. Un, patiešām atklepojies, viņš mulsi jautāja:
— Kāpēc jums vajag tik daudz naudas … un visu reizē?
— Vispār man gan nepieciešams vairāk, — Ostaps teica, — piecsimt tūkstoši — tas ir mans minimums, — es orientējos uz piecsimt tūkstošiem pilnvērtīgu rubļu. Es gribu braukt prom, biedri Sura, aizbraukt ļoti tālu, uz Riodežaneiro.
— Vai jums tur radinieki? — jautāja Balaganovs.
— Ko, vai tad es izskatos pēc cilvēka, kam var būt radinieki?
— Nē, bet man . . .
— Man nav radinieku, biedri Sura, es esmu pilnīgi viens visā pasaulē. Bija man tētis, Turcijas pavalstnieks, un tas pats sen miris drausmīgos krampjos. Un ne jau tas ir galvenais. Es kopš bērna kājas sapņoju par Riodežaneiro. Jūs, protams, nezināt, ka tāda pilsēta vispār eksistē.
Balaganovs sērīgi pašūpoja galvu. No pasaules kulturas centriem viņš bez Maskavas zināja tikai Kijevu, Melitopoli un Zme- rinku. Un vispār viņš bija pārliecināts, ka zeme ir plakana.
Ostaps nometa uz galda no grāmatas izplēstu lapu. — Tas ir izgriezums no «Padomju mazās enciklopēdijas». Lūk, kas te rakstīts par Riodežaneiro: «Viens miljons trīs simti sešdesmit tūkstošu iedzīvotāju . . .», tā . .. «ievērojams skaits mulatu . . . pie Atlantijas okeana plašā līča . . .». Skat, skat! «Veikalu pārpilnības un lielisko namu ziņā pilsētas galvenās ielas neatpaliek no pasaules krāšņākajām pilsētām.» Vai jūs saprotat, Sura? Neatpaliek! Mulati, līcis, eksporta kafija, kā saka, kafijas dempings, čarl- stons ar nosaukumu «Manai meitiņai ir maza lietiņa» un… ko tur runāt! Jūs pats redzat, kas notiek. Pusotra miljona cilvēku, un visi kā viens baltās biksēs. F.s gribu no šejienes braukt prom. Man ar padomju varu pēdējā gadā radušās visnopietnākās domstarpības. Viņa vēlas celt sociālismu, bet es nevēlos. Man ir garlaicīgi celt sociālismu. Tagad jums ir skaidrs, kāpēc man vajag tik daudz naudas?
— Kur tad jūs ņemsiet piecsimt tūkstošus? — klusi ievaicājās Balaganovs.
— Vienalga, kur, — Ostaps atbildēja. — Parādiet man tikai bagātu cilvēku, un es viņam naudu atņemšu.
— Kā? Slepkavība? — vēl klusāk jautāja Balaganovs un uzmeta skatienu blakus galdiņiem, kur arbatovieši sauca tostus un cilāja kausus.
— Ziniet ko, — sacīja Ostaps, — jums nevajadzēja parakstīt tā saucamo Suchareva konvenciju. Šis garīgais vingrinājums acīm redzot jūs stipri novājinājis. Jūs taisni taustāmi k|ūstat muļķīgāks. Iegaumējiet — Ostaps Benders nekad nevienu nav nogalinājis. Viņu gan ir galinājuši — tas ir gadījies. Bet viņš pats likuma priekšā ir tīrs. Es, bez šaubām, neesmu ķerubs. Man nav spārnu, bet es cienu Kriminālkodeksu. Tā ir mana vājība.
— Kā tad jūs domājat naudu atņemt?
— Kā es domāju atņemt? Naudas atņemšanas vai aizvešanas paņēmieni variējas atkarībā no apstākļiem. Man personiski padomā ir četri simti godīgu paņēmienu, kā atņemt naudu. Bet ne jau par paņēmieniem ir runa. Runa ir par to, ka pašreiz nav bagātu cilvēku. Un šeit slēpjas mana stāvokļa drausmīgums. Cits, bez šaubām, mestos virsū kādai neaizsargātai valsts iestādei, bet tas neatbilst maniem noteikumiem. Jūs zināt, ka es ar cieņu izturos pret Kriminālkodeksu. Nav nekāda aprēķina aplaupīt kolektīvu. Dodiet man iespējami bagātāku individu. Bet viņa — šā in- dividiuma — nav.
— Ko jūs! — Balaganovs iesaucās. — Ir ļoti bagāti ļaudis.
— Un jūs viņus pazīstat? — Ostaps strauji vaicāja. — Vai varat nosaukt kaut viena padomju miljonārā uzvārdu un precizu adresi? Bet viņi taču ir, viņiem jābūt. Reiz valstī ir kaut smaka no naudas, tad jābūt arī ļaudīm, kam tās ir daudz. Bet kā lai atrod šādu veiklu zelli?
Ostaps pat nopūtās. Laikam ilgas pēc bagāta individiuma viņu jau sen satrauca.
— Cik patīkami, — viņš domīgi sacīja, — strādāt ar legāliem miljonāriem labi organizētā buržuāziskā valstī, kur valda senas kapitālistiskās tradicijas. Tur miljonārs ir populārā figūra. Viņa adrese zināma. Viņš dzīvo savrupmājā, kaut kur Riodežaneiro. Ej tieši pie viņa uz pieņemšanu un jau priekšnamā pēc pirmās apsveicināšanās atņem naudu. Un visu to, paturiet prātā, pa labam, laipni: «Hallo, ser, neuztraucieties! Vajadzēs jūs mazliet apgrūtināt. Ollrait. Kārtībā.» Un viss. Kultūra! Kas var būt vienkāršāk? Džentlmenis džentlmeņu sabiedrībā taisa mazu biznesu. Tikai nevajag šaut lustrā, tas ir lieki. Bet pie mums … ak dievs, ak dievs! . . . Kādā skarbā zemē mēs dzīvojam! Pie mums viss noslēpts, viss pagrīdē. Padomju miljonāru nevar atrast pat Tautas Finkoms ar savu lieljaudas nodokļu aparatu. Bet miljonārs varbūt pašreiz sēž šajā pašā tā saucamajā vasaras dārzā pie blakus galdiņa un par četrdesmit kapeikām dzer «tip-top» alu. Redziet, kas ir tas bēdīgākais.
— Tātad jūs domājat, — Balaganovs vilcinādamies jautāja, — ja atrastos, lūk, tāds slepens miljonārs, tad? . ..
— Neturpiniet! Es zinu, ko jūs gribat sacīt. Nē, tas nav tas, nepavisam ne tas. Es viņu nesmacēšu ar spilvenu un arī nesitīšu ar melni spīdošu naganu pa galvu. Un vispār nedarīšu nekādas muļķības. Ak, ja vien atrastu indivīdu! Es jau nu gan tā visu izkārtotu, ka viņš pats man atnestu savu naudu uz paplātes ar zilu apmali.
— Tas ir ļoti labi, — Balaganovs vientiesīgi iesmējās. — Piecsimt tūkstošu uz paplātes ar zilu apmali.
Viņš piecēlās un sāka staigāt ap galdiņu. Viņš žēli šmaukstināja ar mēli, apstājās, pavēra pat muti, it kā vēlēdamies kaut ko sacīt, bet neko nesacīja, apsēdās un atkal piecēlās. Ostaps vienaldzīgi sekoja Balaganova izdarībām.
— Pats atnesīs? — čerkstošā balsī pēkšņi iejautājās Balaganovs. — Uz paplātes? Un ja neatnesīs? Kur atrodas šī Riodežaneiro? Vai tālu? Nevar būt, ka tur visi staigātu baltās biksēs. Ko jūs melšat, Bender! Par piecsimt tūkstošiem arī pie mums var labi padzīvot.
— Nestrīdos, nestrīdos, — Ostaps jautri atsaucās, padzīvot var. Bet jūs bez iemesla netiriniet spārnus. Jums taču piecsimt tūkstošu nav.
Balaganova bezrūpīgajā, gludajā pierē ievilkās dziļa rieva. Viņš nedroši paskatījās uz Ostapu un teica:
— Es tādu miljonāru zinu.
No Bendera sejas acumirklī pagaisa visa jautrība. Viņa seja uzreiz kļuva cieta un atkal šķita kā marmorā izcirsta.
— Ejiet vien, ejiet, — viņš sacīja, — es dāvanas dodu tikai sestdienās, nav te ko pūst pīlītes.
— Goda vārds, monsieur Bender . ..
— Klausieties, Sura, ja jau jūs galīgi esat pārgājis uz franču valodu, tad sauciet mani nevis par monsieur, bet citoyen, tas nozīmē — pilsonis. Starp citu, kāda ir jūsu miljonārā adrese?
—- Viņš dzīvo Cernomorskā.
— Nu kā tad, tā jau es domāju. Cernomorskā! Tur pat pirms kara cilvēks ar desmit tūkstošiem jau tika dēvēts par miljonāru. Bet tagad … varu iedomāties! Nē, tie ir nieki!
— Taču nē jau, ļauj iet man izstāstīt! Tas ir īsts miljonārs. Saprotiet, Bender, man nesen gadījās pabūt turienes tuptūzī…
Pēc desmit minūtēm piena brāļi pameta kooperativa vasaras dārzu, kur pasniedz alu. Lielais kombinators jutās kā ķirurgs pirms visai nopietnas operācijās. Viss ir sagatavots. Elektriskos kastroļos sutinās salvetes un saites, žēlsirdīgā māsa baltā togā nedzirdami slīd pa fližu grīdu, spīd medicīnas fajanss un niķelis, slimais guļ uz stikla galda, gurdu skatienu pievērsis griestiem, speciāli sasildītajā gaisā jūtama vācu košļājamās gumijas smarža. Ķirurgs ar izplestām rokām pieiet pie operācijās galda, paņem no asistenta sterilu somu dunci un sausi saka slimniekam: «Nuka, novelciet burnusu [1] !»
— Man vienmēr tā gadās, — dzirkstošām acīm sacīja Benders, — pie pasākuma, kas sola miljonus, jāķeras tādos apstākļos, kad pie dvēseles nav ne graša. Viss mans kapitals — pamata, apgrozāmais un rezerves — ir pieci rubļi . .. Kāds, jūs teicāt, ir pagrīdes miljonārā uzvārds?
— Koreiko, — Balaganovs atbildēja.
— Jā, jā, Koreiko. Brīnišķīgs uzvārds. Un jūs apgalvojat, ka neviens nekā par viņa miljoniem nezina.
— Neviens, "tikai es un Pružanskis. Bet Pružanskis, es jums jau teicu, sēdēs cietumā vēl gadus trīs. Ja jūs būtu redzējis, kā viņš plosījās un raudāja, kad es izgāju uz vaļas! Viņš laikam juta, ka nevajadzēja man stāstīt par Koreiko.
— Tas, ka viņš atklāja savu noslēpumu jums, ir tīrie nieki. Ne jau tāpēc viņš plosījās un raudāja. Viņš droši vien nojauta, ka jūs to visu izstāstīsiet man. Un tas patiešām nabaga Pru-
žanskim ir tīrs zaudējums. Ap to laiku, kad Pružanskis iznāks no cietuma, Koreiko varēs sevi mierināt tikai ar nodrāzto sakāmvārdu: «Nabadzība nav netikums.»
Ostaps norāva savu žokeni un, pavicinājis gaisā, jautāja:
— Vai man ir sirmi mati?
Balaganovs ievilka vēderu, ieplēta kājas šautenes laides platumā un labajā flangā stāvoša zaldāta balsī atbildēja:
— Nebūt ne!
— Tātad būs. Mūs gaida lielas kaujas. Jūs, Balaganov, ari nosirmosiet.
Balaganovs pēkšņi pamuļķīgi ieķiķinājās.
— Kā jūs teicāt? Pats atnesīs naudu uz paplātes ar zilu apmali?
— Man uz paplātes, — sacīja Ostaps, — bet jums uz šķīvīša.
— Bet kā ar Riodežaneiro? Es arī gribu staigāt baltās biksēs.
— Riodežaneiro — tas ir kristaltīrs manas bērnības sapnis, — bargi atbildēja lielais kombinators, — nepieskarieties tam ar savām ķepām. Tuvāk pie lietas. Izsūtīt līnijniekus manā rīcībā. Visīsākajā laikā daļām ierasties Černomorskas pilsētā. Ietērps — sardzes. Nu, putiet maršu! Parādi komandēšu es!