Naktī pa Piedņestras klānu gāja dīvains cilvēks. Viņš bija milzīgs un bezformīgi resns. Viņu cieši ieskāva brezenta praķis ar paceltu bašliku. Garām niedrājiem zem kuplajiem augļu kokiem dīvainais cilvēks zagās uz pirkstgaliem kā guļamistaba. Reizem viņš apstājās un nopūtās. Tad zem praķa atskanēja šķindoņa, kādu izdod viens pie otra piesitušies metala priekšmeti. LJn katru reizi pēc tam gaisā dzisa smalka, ārkārtīgi delikātā skaņa. Reiz dīvainais cilvēks aizķērās aiz slapjas saknes un pakrita uz vēdera. Tad atskanēja tāds skaļš troksnis, it ka uz parketa butu nomestas bruņas. Un vēl ilgi, lūkodamies tumsa, dīvainais cilvēks necēlās augšā.
Šalkoja marta nakts. No kokiem krita lejup un sašķīda pret zemi lielas, smagas lietus lāses ka aptiekara piliens.
— Nolādētā bļoda! — cilvēks nočukstēja.
Viņš piecēlās un līdz pašai Dņestrai aizgāja bez starpgadījumiem. Cilvēks pacēla stērbeles, nošļūca pa krastu lejā un, ar grūtībām turēdamies kājās uz izburbējušā ledus, aizskrēja uz Ru- manijas pusi.
Lielais kombinators gatavojās visu ziemu. Viņš sapirka zie- meļamerikaņu dolārus, no kuriem pretī raudzījās prezidentu ģīmetnes ar baltiem, viļņoti sacirtotiem matiem, zelta pulksteņus un etvijas, laulību gredzenus, briljantus un citas dārglietas.
Tagad viņš nesa līdz septiņpadsmit masivas etvijas ar mono- gramām, ērgli un gravētiem uzrakstiem:
«Krievu-Kar palu bankas direktoram un labdarim Jevsejam Rudolfouičam Polufabrikantam viņa sudrabkāzu dienā no atzinīgajiem dienesta biedriem.»
«Slepenpadomniekam M. I. Svjatotackim pēc senatoru revīzijas no Černomorskas pilsētas priekšniecības locekļiem.»
Bet smagāks par visiem bija portsigars ar veltījumu:
«Aleksejevas iecirkņa pristava k-gm no pateicīgajiem tirgoņu kārtas ebrejiem.» Zem paraksta kvēloja emaljēta bultas caur- šauta sirds, kam, protams, vajadzēja simbolizēt tirgoņu kārtas ebreju mīlestību pret pristava kungu.
Kabatās bija sabāzti kā barankas savērti laulību riņķi, gredzeni un aproces. Uz muguras stiprās auklās trīs rindās karajās divdesmit pāru zelta pulksteņu. Daži no tiem kaitinoši tikšķēja, un Benderam likās, ka viņam pa muguru ložņātu kukaiņi. Starp tiem bija arī dāvanu eksemplāri, par ko liecināja uzraksts uz vāciņa:
«Mīļajam dēlam Serjožeņkam Ķastraki gatavības apliecības saņemšanas dienā.» Uz vārda «gatavības» ar adatu bija ieskrāpēts vārds «dzimuma». To acīm redzot bija izdarījuši jaunā Ķastraki draugi, kas izbrauca cauri uz divniekiem tāpat kā viņš pats. Ostaps ilgi negribēja pirkt šo nepieklājīgo pulksteni, bet galu galā paņēma, jo bija cieši apņēmies dārglietās ieguldīt visu miljonu.
Vispār ziema pagāja lielos darbos. Briljantus Ostaps ieguva tikai par četrsimt tūkstošiem; valutu, tanī skaitā visai apšaubāmu poļu un Balkanu naudu, izdevās savākt tikai par piecdesmit tūkstošiem. Par pārējo sumu bija jāpērk diezgan smagas mantas. Sevišķi grūti bija kustēties ar zelta bļodu uz vēdera. Bļoda bija liela un ovala kā afrikaņu virsaiša vairogs un svēra divdesmit mārciņas. Komandora varenais kakls nolika zem archiereja smagā,
uz krūtīm nēsājamā krusta ar uzrakstu «Tēva un dēla un svētā gara vārdā», kas bija iegūts no bijušā katedrales hipodiakona pilsoņa Samooblaženska. Virs krusta brīnišķīgā lentā karājās Zelta Aunādas ordenis — izliets jēriņš.
Šo ordeni Ostaps ietirgoja no savāda veča, kas varbūt bija pats lielkņazs, bet varbūt arī lielkņaza kambarsulainis. Vecis prasīja pārmērīgi augstu cenu, aizrādīdams, ka tāds ordenis piederot tikai dažiem cilvēkiem visā pasaulē un tad arī pa lielākai daļai kronētām personām.
— Ar Zelta Aunādu, — večuks murmināja, — apbalvo tikai par augstāko varonību!
— Jā, man tieši piemīt ta augstākā varonība, — Ostaps atbildēja. — Bez tam es jēriņu pērku tikai tālab, ka tas tomēr pieder pie zelta lūžņiem.
Bet komandors liekuļoja. Ordenis viņam uzreiz bija iepaticies, un viņš nolēma to paturēt uz visiem laikiem kā Zelta Teļa ordeni.
Baiļu trenkts un kuru katru mirkli gaidīdams, ka norībēs šāviens, Benders aizskrēja līdz upes vidum un apstājās. Spieda zelts — bļoda, krusts, aproces. Mugura niezēja zem pulksteņiem. Praķa stērbeles piemirka un svēra vairākus pudus. Ostaps stenēdams to norāva, nometa uz ledus un devās tālāk. Tagad kļuva redzams kažoks, liels, neparasts kažoks, gandrīz vai pats dārgākais priekšmets Ostapa tualetē. Viņš to meistaroja četrus mēnešus, būvēja kā māju, rasēja zīmējumus, saveda materialus. Kažoks bija dubulti šūts — iekšpusē no unikālām sudrablapsām, bet ārpusē no dabiskā kotika. Apkakle no Sibirijas caunādām. Tas bija apbrīnojams kažoks! Superkažoks ar šinšilu ādas kabatām, kas bija piebāztas ar slīcēju glābšanas medaļām, krustiņiem, kurus nēsā zem apģērba, un zelta tiltiņiem — zobārstniecības technikas pēdējo sasniegumu. Lielā kombinatora galvu greznoja cepure. Nevis cepure, bet īsta bebrādas tiara.
Visai šai lieliskajai kravai vajadzēja nodrošināt komandoram vieglu, bezrūpīgu dzīvi siltā okeana krastā, bērnības iztēles pilsētā starp Riodežaneiro palmām un gumijkokiem.
Pulksten trijos naktī spītīgais janičaru pēctecis izkāpa svešās zemes krastā. Te arī bija klusi un tumši, šeit arī bija pavasaris un no zariem ritēja lāses. Lielais kombinators iesmējās.
— Tagad dažas formalitātes ar atsaucīgajiem rumāņu bajāriem — un ceļš brīvs. Es domāju, ka pāris trīs slīkoņu glābšanas medaļas uzspodrinās viņu pelēcīgo robežsargu dzīvi.
Viņš pagriežas uz padomju pusi un, izstiepis kupošaja migla resnu, kotikā tērptu roku, teica:
— Visu vajag darīt pēc formas. Forma numur pieci — atvadīšanās no dzimtenes. Labs ir, adieu, varenā zeme! Man nepatīk būt pirmajam skolniekam un saņemt atzīmes par uzmanību, uzcītību un uzvedību. Es esmu privātpersonā, un man nav jāinteresējas par skābbarības bedrēm, tranšejām un torņiem. Mani visai maz interesē sociālistiskā problēma, kā pārveidot cilvēku par eņģeli un naudas noguldītāju krājkasē. Gluži otrādi. Mani interesē sasāpējušie jautājumi par uzmanīgu izturēšanos pret vientuļa miljonārā personību…
Te atvadīšanos no tēvzemes pēc formas numur pieci pārtrauca vairāku apbruņotu stāvu parādīšanās; Benders pazina rumāņu robežsargus. Lielais kombinators ar cieņu paklanījās un skaidri norunāja speciāli iemācītu frāzi:
— Trajasku Romania Mare!
Viņš laipni ieskatījās robežsargu sejās, kas pustumsā tikko bija saredzamas. Viņam likās, ka robežsargi smaida.
— Lai dzīvo lielā Rumānijā! — atkārtoja Ostaps krieviski. — Es esmu vecs profesors, kas bēg no Maskavas Čekas! Jā, nudien, tik tikko izspruku! Sveicinu jūsu personā . . .
Viens no robežsargiem piegāja Ostapam cieši klāt un klusēdams noņēma viņam bebrādas tiaru. Ostaps pastiepa roku pēc savas cepures, bet robežsargs tāpat klusēdams atstūma viņa roku atpakaļ.
— Nu! — labsirdīgi norūca komandors. — Nu, nu! Tikai bez roku palaišanas! Es par jums sūdzēšos Sfatul-Cerijā [8] , Lielajā Huruldanā!
Pa to laiku cits robežsargs žigli ar pieredzējuša mīlētāja veiklību atpogāja vaļā Ostapa lielo, gandrīz teiksmaino superkažoku. Komandors izrāvās. Pie šīs kustības no kabatas izkrita un aizripoja pa zemi liela dāmu aproce.
— Branzuletka! — iespiedzās robežvirsnieks īsā mētelī ar suņ- ādas apkakli un lielām metala pogām uz apaļās pakaļas.
— Branzuletka! — iespiedzās pārējie, mezdamies uz Ostapu.
Sapinies kažokā, lielais komandors pakrita un tūlīt sajuta, ka
viņam no biksēm izvelk dārgo bļodu. Piecēlies viņš ieraudzīja, ka virsnieks ar necilvēcīgu smaidu sejā svārsta rokās bļodu. Ostaps ieķērās savā īpašumā un izrāva no virsnieka rokām, pēc kam tūlīt saņēma apdullinošu sitienu sejā. Notikumi attīstījās kara operāciju ātrumā. Lielajam kombinatoram traucēja kažoks, un viņš kādu laiku kāvās ar ienaidniekiem, tupēdams uz ceļiem un mezdams tiem ar slīkoņu glābēju medaļām. Tad viņš pēkšņi sajuta neizprotamu atvieglinājumu, kas viņam deva iespēju izdarīt vairākus iznīcinošus triecienus pretiniekam. Izrādījās, ka viņam bija norāvuši simttūkstoš rubļu vērto kažoku.
— Ak tad tāda attieksme! — mežonīgi skatīdamies apkārt, griezīgi iesaucās Ostaps.
Bija brīdis, kad viņš stāvēja, pie koka atspiedies, un ar mirdzošo bļodu gāza uzbrucējiem pa galvām. Bija brīdis, kad viņam no kakla rāva nost Zelta Aunādas ordeni un komandors kā zirgs purināja galvu. Bija arī tāds brīdis, kad viņš, augstu pacēlis ar- chiereja krustu ar uzrakstu «Tēva un svētā gara vārdā», histēriski izsaucās:
— Darba tautas ekspluatatori! Zirnekļi! Kapitala algotņi! Rāpuļi!
Pie tam viņam no mutes sprēgāja sārtas siekalas. Ostaps cīnījās par savu miljonu kā gladiators. Viņš atgrūda nost ienaidniekus un piecēlās no zemes, skatīdamies uz priekšu ar satumsušu skatienu.
Viņš atjēdzās uz ledus ar sadauzītu purnu, ar vienu zābaku kājā, bez kažoka, bez uzrakstiem greznotajām etvijām, bez pulksteņu kolekcijas, bez bļodas, bez valūtas, bez krusta un briljantiem, bez miljona. Uz augstā krasta stāvēja virsnieks ar suņādas apkakli un skatījās lejup uz Ostapu.
— Nolādētā sigurance [9] ! — iekliedzās Ostaps, paceldams baso kāju. — Paraziti!
Virsnieks lēni izvilka pistoli un ielaida stobrā patronu. Lielais kombinators saprata, ka intervija beigusies. Saliecies viņš laidās atpakaļ uz padomju krastu.
Balta kā papirosu dūmi no upes kāpa migla. Atvēris dūri, Benders ieraudzīja uz delnas plakanu misiņa pogu, kušķi diez kam piederošu cietu, melnu matu un brīnumainā kārtā saglabājušos Zelta Aunādas ordeni. Lielais kombinators stulbi paskatījās uz trofejām un savas bagātības paliekām un turpināja ceļu, slīdēdams ledus bedrēs un viebdamies aiz sāpēm.
Visapkārt nogranda stiepti un spēcīgi kā lielgabala šāviens, un ledus salīgojas. Uz nebēdu pūta silts vējš. Benders paskatījās zem kājām un ieraudzīja lielu, zaļu ledus plaisu. Ledus gabals, uz kura viņš atradās, sašūpojās un stūreniski sāka slīdēt zem ūdens.
— Ledus sakustējies! — šausmās iekliedzās lielais kombinators. ■— Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!
Viņš lēkāja pa ledus gabaliņiem, no visa spēka steigdamies uz zemi, no kuras tik augstprātīgi bija atvadījies vēl pirms stundas. Migla kāpa cienīgi un gausi, atklādama kailo klānu.
Pēc desmit minūtēm krastā iznāca dīvains cilvēks bez cepures un ar vienu zābaku. Nevienu neuzrunādams, viņš skaļi sacīja:
— Tikai bez ovācijām! Grafs Montē Kristo no manis neiznāca. Būs jāpārkvalificējas par namu pārvaldnieku.