Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova pirmais romāns «Divpadsmit krēsli» iznācis pirms trisdesmit viena gada. Kopš «Zelta teļa» publicēšanas pagājuši divdesmit septiņi gadi. Daudz no tā, kas izsmiets šajos romānos, jau aizgājis pagātnē, aizmirstībai nolemti arī daži tur aprakstītie tipi, bet pašas Ilfa un Petrova grāmatas nav novecojušas un nav zaudējušas savu spēku un pievilcību. Lietojot kritikas terminoloģiju, par šīm grāmatām var sacīt, ka tās izturējušas laika pārbaudi, bet, izsakoties vienkāršāk, — tās vēl arvien aizrautīgi lasa.
Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, sociālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu.
Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vakariem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par literārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu nodaļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu.
Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mantrausību.
Lai uzrakstītu tādus romānus kā «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš», bija vajadzīga liela darba pieredze žurnālistikā un spēja saglabāt atmiņā tūks'o- šiem notikumu.
Ilfa un Petrova romānu saturs nerada domstarpības jautājumā, kur meklējami tās iekšējās nepieciešamības cēloņi, kas lika autoriem uzrakstīt šos darbus. Strādnieku korespondentu vēstules un raksti, lasītāju sūdzības, kas ik dienas pienāca ar redakcijas pastu, atmaskoja visu ļauno, nejēdzīgo, visu vecajam režimam raksturīgo, mietpilsonisko, stulbo un trulo, kas tā laika dzīvē vēl bija diezgan bieži sastopams. Katra fakta pamatā bija kāda konkrēta negativa persona — gan atklāti padomju iekārtas nīdēji «bijušie cilvēki», gan ari dažādi pieklīdeņi no buržuāziskās sabiedrības, kas mēģināja pieglaimoties jaunajai iekārtai, gan arī dažādi karjeristi, birokrāti un izdzimteņi. Biežā un tiešā saskare ar visu šo nejēdzību droši vien ari pamudināja Ilfu un Petrovu izmēģināt spēkus lielajā literatūrā un izteikt savas domas un jūtas nevis īsos avīžrakstos, bet gan plašā romānā.
Romana «Divpadsmit krēsli» sižets, protams, nav nekas jauns. Autori to arī nemaz nav mēģinājuši slēpt. Stāsts par diviem blēžiem, kas klaiņo pa visu valsti, meklēdami briljantus, ko kāda vecā režima dāma iešuvusi krēsla pol- sterējumā, bija izdevīgs vispirms tādēļ, ka autoriem deva iespēju nepiespiesti un dabiski pāriet no viena notikuma pie otra, gandrīz katrā no tiem ar asiem satiras līdzekļiem izrēķinoties ar vecās iekārtas paliekām. Ja romāns būtu uzrakstīts tikai tādēļ, lai lasītājam pārstāstītu šo briljantu meklēšanas gaitu un lai abu blēžu dēkas beigtos laimīgi, tad šī grāmata lasītāju atmiņā diez vai būtu dzīvojusi ilgāk par tās iznākšanas gadu. Taču romana «Divpadsmit krēsli» sižets, lai arī ļoti asprātīgi un rūpīgi izstrādāts, visumā ir tikai pavediens, kas sasaista tās satiriskās epizodes, kurās īsti meklējama grāmatas vērtība. Runājot par laimīgajām beigām, jāpiebilst, — lai cik ļoti mēs gribētu zināt, ar ko īsti beigsies Bendera un Vorobjaņinova meklējumi, tomēr tādu Jinalu, kurā Petuchovas madamas briljanti nonāktu viņu rokās, mēs uzņemtu nevis kā laimīgu, bet drīzāk gan kā nelaimīgu. Un otrādi — kad bijušais muižniecības priekšnieks Vorobjaņinovs, kas, zaudējis jebkuru līdzību ar cilvēku un pārgriezis rīkli savam kompanjonam, atnāk uz jauncelto strādnieku klubu un uzzina, ka tas uzcelts par vecā naktssarga atrastajiem briljantiem, šīs abiem varoņiem tiešām nelaimīgās romana beigas lasītāji izjūt kā laimīgas, likumsakarīgas un pat simboliskas.
Romana «Divpadsmit krēsli» darbība norisinās tajā pašā 1927. gadā, kurā romāns uzrakstīts. Bagātīgajā negativo tipu kolekcijā, kas tur parādīta, varam atrast personāžus, kuros sevišķi spilgti izpaužas tā laika iezīmes. Bet blakus tiem ir arī tādi, kas nodzīvojuši līdz mūsu dienām un visumā maz izmainījušies un ar savu eksistenci vien jau apliecina, ka kapitalisma atliekas nemaz nav tik viegli iznīdējamas.
Pirmajai kategorijai pieder «Zobena un spīļarkla savienības» darboņi, sākot ar ļaunuma pilno niekkalbi un slaistu Poļesovu un beidzot ar «Odesas kliņģeru arteļa» priekšsēdētāju nepmani Kisļarski, kas gatavs ziedot krietnu sumu par labu kapitalisma restauracijai un tūlīt, tiklīdz draud kaut niecīgākās atmaskošanas briesmas, var pienest ziņas prokuratūrai par visiem saviem līdzgaitniekiem. So tipu galerijai pieskaitāms arī bijušais kancelejas ierēdnis Koro- beiņikovs, kas mājās glabā revolūcijas sākumā rekvizēto mēbeļu orderu kopijas, gaidīdams to dienu, kad atgriezīsies kungi un par attiecīgu samaksu varēs saņemt ziņas par to, kur atrodas viņu manta. Siem pašiem tipiem pieskaitāms, protams, ari pats Vorobjaņinovs, kas dzīvo vienās cerībās, kā varētu uzdzīvot par sievasmātes briljantiem vēl kopš pirmsrevolūcijas laikiem viņam tik labi pazīstamajos un neaizmirstamajos ārzemju krogos un atklātajos namos.
Visi šie «Divpadsmit krēslos» attēlotie tipi, kam toreiz 1927. gadā bija daudz reālu prototipu dzīvē, ir ļoti smieklīgi savā bezspēcībā un atbaidoši savās muļķīgajās cerībās. Pateicoties autoru trāpīgajai satirai, šīs figūras arī tagad,, kad tās kļuvušas par pagātnes ēnām, nav zaudējušas lasītāju interesi.
Romānā ir arī otra tipu galerija. Tā ir Elločka no kanibalu cilts ar savu nožēlojami nabadzīgo leksiku, kas sastāv no trīsdesmit vārdiem, ai fantastiski smieklīgo māniju sekot amerikaņu miljonāru dāmu modei un ar visai praktisko ķērienu izspiest naudu no saviem tuvākajiem. Tāds pats ir arī kautrīgais zaglēns Aļchens, sīks, nežēlīgs ierāvējs, kas kā dēle piezīdies Sociālās nodrošināšanas organizacijai un apzog nespējīgās večiņas. Tāds pats arī «jaunais cilvēks ar auna frizuru un nekautrīgo skatienu» —• dzejnieks haltūrists Ņiki- fors Trubeckis-Luņķis ar saviem nebeidzamajiem pantiem par Gavrilu, kas bijis gan maiznieks, gan mežstrādnieks, gan pastnieks — atkarībā no tā, kādas nozares žurnalam piedāvāta kārtējā «gavriliade».
Jāatzīst, ka pēc Ilfa un Petrova nevienam nav izdevies ar tādu naidu un izsmieklu atmaskot literārās haltūras negodu un pērkamību.
To pašu var sacīt arī par tām romana lappusēm, kas rāda Gogoļa «Precību» iestudējumu teātrī «Kolumbs». Te autori nav izveidojuši Luņķim līdzīgus tipus, bet tas viņus netraucēja apbrīnojami trāpīgi izsmiet ākstību un formālismu teatra māksiā, ko savā laikā mēģināja pasludināt par kaut ko pro- gresivu un ultrarevolucionaru.
Taču ar to romana saturs vēl nav izsmelts. Tas ir daudz bagātāks. Pat epizodēs, kur pārsvarā humors «tīrā veidā», jūtami asi satiriski vilcieni. Lai atceramies kaut vai to, kā aprakstītas bezgalīgās runas par starptautisko stāvokli, ar kurām Stargorodā tramvaju satiksmes atklāšanas svinībās uzstājas cilvēki, kas patiešām krietni pastrādājuši, bet, aplamas inerces virzīti, sabojā pelnītos svētkus kā sev, tā citiem, vai arī Bendera izdomātā maksas piedzīšana par Iegruves apskatīšanu Pjatigorskā, patiesībā blēdīgs darījums, kura panākumi psieholoģiski izskaidrojami ar to, ka ekskursanti pieraduši, ka pilsētas iestādes aplamos, šauri praktiskos nolūkos iekasē maksu par visu, ko rāda ekskursantiem.
Satiriskās ainas romānā ir pārsvarā, bet nav vajadzības grēkot pret īstenību un apgalvot, ka «Divpadsmit krēsli» ir satīrisks romāns tīrā veidā. Blakus satiriskām nodaļām un epizodēm tajā ir ari nodaļas, kur nav satīras elementu. Būtu veltīgi tos meklēt, teiksim, tādā nodaļā kā «Starpplanētu šacha kongress» vai arī Absolona Iznurenkova rakstura notēlojumā. Romānā daudz jauneklīgi veselīga, dzirkstoša humora. Dažās vietās šis Marka Tvena garam līdzīgais veselīgais un bagātais humors tuvojas pārspīlējumam, kas atrodas gandrīz uz neiespējamā robežas. Izņemot pavisam retus gadījumus, autori gandrīz nekad nezaudē mēra sajūtu, un viņu daudzšķautņainais, spilgtās krāsās veidotais romāns visā tā sarežģītajā satirisko un komisko elementu savi- jumā ir un paliek vērtīgs darbs.
llfa un Petrova otrs romāns «Zelta teļš» iznāca četrus gadus vēlāk par «Divpadsmit krēsliem» — 1931. gadā. Viens no galvenajiem «Divpadsmit krēslu» varoņiem — «lielais kombinators», blēdis un avantūrists Ostaps Ben- ders — pārgājis arī uz jaunā romana lappusēm un kopā ar trim citiem, tikai daudz sīkākiem blēžiem, uzsāk dzīšanos pēc miljons rubļiem, kurus iegūstot viņš domā kļūt laimīgs jebkuros apstākļos.
Romānā «Divpadsmit krēsli» Petuchovas madamas briljantu meklēšana pirmām kārtām noderēja kā sižeta motivācijā, kas deva iespēju iepazīstināt lasītāju ar veselu satiriski iezīmētu tipu galeriju. Sis sižets tikai pašās beigās ar visu asumu vērsās pret apslēpto bagātību meklētājiem. Viņu meklējumu veltīgums ar savu pārsteidzošo nenovēršamību kļūst skaidrs tikai pašās pēdējās romana lappusēs, kad apstulbušā Vorobjaņinova acu priekšā Petuchovas madamas briljanti parādās staltas strādnieku kluba ēkas veidā. «Zelta teļā» atšķirībā no «Divpadsmit krēsliem» sižets jau gandrīz no paša sākuma veidojas tā, ka Bcndera veltīgās cerības sasniegt laimi, kad būs miljons kabatā, lasītājs nojauš daudz agrāk nekā Benders pats.
Benders domā kļūt laimīgs, izspiedis miljonu no kāda cita afērista, taču tas — nevis viena, bet veselu desmit netaisnā ceļā iegūtu miljonu īpašnieks, pagrīdes miljonārs Aleksandrs Ivanovičs Koreiko — pats jūtas nelaimīgs sociālismā celtniecības apstākļos. Saglabāt naudu viņš var, tikai slēpdams savu bagātību un tātad nedrīkstēdams izdot lielākas sumas, jo tas viņu varētu aimaskot. Koreiko dzīvo kā burvju lokā, ko izveidojuši sociālismā apstākļi. Viņš var glabāt un turpināt plēsoņas līdzekļiem vairot savu naudu, tikai slēpdamies aiz nabadzīga kantorista maskas, saprazdams, ka viņa stāvoklis nevar mainīties, kamēr pastāv padomju vara.
Dzīdamies pēc kārotā miljona, Benders nedomā par to, ka, kļuvis tā īpašnieks, viņš nokļūs tādā pašā stāvoklī kā Koreiko. Benders ar neiedomājamu neatlaidību cenšas iegūt miljonu tai laikā, kad lasītāja acu priekšā jau pilnībā noskaidrojies Koreiko liktenis, tāda cilvēka liktenis, kura alga ir četrdesmit rubļu mēnesī, bet kuram apbružātajā čemodānā, ko viņš nodod glabāšanā te vienā, te otrā stacijā, glabājas desmit miljonu. Te satiriskā ievirze likta pamatā jau pašā romana iecerē, tā veidojumā. Ja romānā «Divpadsmit krēsli» varam runāt tikai par satirisko ainu pārsvaru, tad «Zelta teļš» iecerēts un izveidots kā īsti satirisks darbs, un tādēļ vietas, kur autori atkāpušies no sava nodoma, tiek uzskatītas par vājām.
Objekti, kas satiriski jāatmasko «Zelta teļā», ir nozīmīgāki nekā «Divpadsmit krēslos», un uz tiem autori raida jau smagākas artilērijas ugunis. Kā pirmais jāmin pagrīdes miljonārs Koreiko — cilvēks ar blāvām acīm un neizteiksmīgu seju, bet ar īsta kapitālistiskā plēsoņas ķērienu, kas savu zvērīgo karjeru sācis ar tiešu slepkavību (viņš nolaupa dažus ešelonus ar labību, kas domāti badacietējiem Pievolgā). Tā nebija nejaušība, ka autori izvēlējās tieši tādu šīs karjeras sākumu. Koreiko kapitālistiskā ierāvēja mantkārību viņi parādījuši visā tās pretīgumā. Viņš ir īsts padomju laužu ienaidnieks, jo, lai izbaudītu visu, ko viņam var dot netaisnā ceļā iegūtie desmit miljoni, viņam nepieciešama kapitalisma restauracija. Tas ir viņa sapnis, viņa vienīgā cerība uz laimi.
Blakus Koreiko romānā parādīti arī tie, kas viņam palīdz vairot šo bagātību. Tie ir birokrāts un nelietis «Herkulesa» priekšnieks Polichajevs un viņa rokaspuiši Skumbrijevičs, Berlaga un daudzi citi blēži un dažādu sugu un rangu lišķi un līdēji, kas valsts aparatam piesūkušies kā dēles un gatavi paslēpties kaut vai vājprātīgo namā, lai tikai tos neskartu viņiem tik nepatīkamā padomju iestāžu «tīrīšana».
Ainu padara vēl pilnīgāku simbolistiskais «Vārnu brīvciems» — komunālais dzīvoklis, kurā autori savākuši visdīvainākos vecās pasaules atlieku iemiesotājus, sākot ar bijušo viņa augstības ķeizara galma kambarkungu Mitriču, kurš, kā viņš pats apgalvo, «ģimnāzijās neesot apmācīts» (kas tiešām bija skaidra patiesība, jo viņš bija beidzis Pāžu korpusu), un beidzot ar Vasisua- liju Lochankinu, kas padzīts no ģimnāzijās trešās klases. Sajā tēlā nesaudzīgi izsmieti visi tie šķietamie inteliģences salašņas, kas mēģināja pretendēt uz intelektuālo pārākumu tādēļ vien, ka tiem bija ģimnāzijās trīs klašu izglītība un kāds desmits biezu sējumu ar zelta maliņām grāmatu plauktā, un kas izmisīgi vaimanāja par «krievu inteliģences bojā eju» un boļševiku uzbrukumu «kulturas svētnīcai».
Tēlodami «Vārnu brīvciemu», Ilfs un Petrovs parāda, ka tieši no turienes — no vecās pasaules zaņķa lien ārā cilvēknīšanas, mietpilsonības, muļķības un zemiskuma miasmi.
«Vārnu brīvciema» bojā eja, kad visi tās iedzīvotāji vienā reizē no visām pusēm to aizdedzina, iepriekš apdrošinājuši savu īpašumu, ir dziļi simbolisks fināls.
«Herkulesa» dzīves un darba ainas, kas parāda, ka šī iestāde jau sen nenodarbojas ar tiešajiem uzdevumiem, bet noņemas ar savu tiesību aizstāvēšanu uz nelikumīgi iegūtām telpām — tā ir klasiska satira par birokrātiem un kancelejas žurkām. Pie tam romānā lieliski parādīts, ka šie birokrāti ļoti labi saprotas ar aferistiem un valsts apzadzējiem.
«Herkulesa» dzīves un darbības ainas, kā arī «Vārnu brīvciema» sadzīves notēlojums varbūt ir pats vērtīgākais no visa, ko uzrakstījuši Ilfs un Petrovs.
Literatūrā grūti atrast kaut ko vēl smieklīgāku un indīgāku par šīm spožajām romana lappusēm, kas vēl trāpīgāk izrēķinātos ar vecās iekārtas paliekām, ko vēl sastopam ari mūsdienās.
Bagātības alku pārņemts, Benders noskaidro visu kantorista Koreiko biogrāfiju, vienlaikus atklādams ari «Herkulesa» darbības noslēpumu, un, pārvarējis milzīgi daudz šķērš|u, izspiež no Koreiko kāroto miljonu. Benderam kļūstot par miljonāru, sākas romana pēdējā daļa. Lai par to runātu, nepieciešams sīkāk iepazīties ar Bendera personību visā pilnībā, jo vairāk tādēļ, ka šis tēls ne bez pamata radījis un arvien vēl rada strīdus kritiķu aprindās.
Kas ir Ostaps Benders tai laikā, kad viņš pirmoreiz parādās mūsu priekšā romana «Divpadsmit krēsli» lappusēs? Tas ir blēdis, kas radis nodrošināt eksistences līdzekļus nevis ar darbu, bet gan ar dažādu blēdīgu kombināciju palīdzību. Tas ir krāpnieks, kura galvenās īpašības — veiklība un attapība — izpaužas, izmantojot cilvēku lētticību un vaļsirdību, bet vēl biežāk — mantkārību, kūtrumu un aprobežotību. Pats būdams vecās iekārtas veidojums, Benders ar sevišķu meistarību un panākumiem realizē savas machinacijas tur, kur saskaras ar tās pašas formācijās ļaudīm.
Tomēr, darbojoties abos romānos četru gadu ilgā laika posmā, Benderam jāpārvar arvien lielākas grūtības, ko rada sociālistiskās iekārtas nostiprināšanās. Cenzdamies pēc iespējas retāk saskarties ar tiesas orgāniem, Benders sargās uzklupt sabiedriskajam īpašumam, viņa rīcībā ir privātīpašums, un mēģinājumi to iegūt viņam neliekas tik bīstami.
Laikā, kas aprakstīts romānā «Divpadsmit krēsli», Bendera iespējas šai ziņā vēl ir ļoti plašas.
«Zelta teļā» aina sāk mainīties. Pagātnē aizgājuši nepa laiki, Kis]arskis un Djadjevs jau sen pacentušies iejukt tirdzniecības darbinieku un sagādes aģentu vidū. Tagad šo reālo sadzīves tipu vietā pirmajā plānā izvirzās pagrīdes miljonārā Koreiko figūra, kas sevī koncentrē vistipiskākās un ļaunākās vecās iekārtas īpašības.
Koreiko biogrāfijā — tā ir ļaundara biogrāfijā. Bendera biogrāfijā ir vispusīga un optimistiska blēža biogrāfijā, kuram netrūkst labsirdības un pat sava veida biedriskuma principu attiecībās pret sev līdzīgiem. Kad Benders stingri saņem rokās ļauno stulbeni Vorobjaņinovu vai piešmauc sīko spekulanti atraitni Gricacujevu, vai izmuļķo Elločku no kanibalu cilts, vai arī pārdod «svinīgo komplektu» haltūristam Uhudšanskim un, beidzot, izspiež naudu no Kisļarska, tas ir, kad šis veiklais blēdis saskaras ar vecās pasaules salašņām, tad autori, kaut arī īsti nenostādamies Bendera pusē, tomēr ļoti labprāt pakavējas pie viņa izdarībām.
Vēl lielākā mērā tas attiecināms uz sadursmi, kas «Zelta teļā» notiek starp Benderu un Koreiko. Kas notiks ar Benderu, kad viņš beidzot būs ieguvis savu miljonu, līdz zināmam laikam paliek neskaidrs, un Koreiko biogrāfijā jau no paša sākuma ir uzrakstīta ar tādām neslēptām antipatijām, ka lasītājam, jo tālāk viņš tiek, jo stiprāka kļūst vēlēšanās, lai sadursmē zaudētu Koreiko.
Turpmākos notikumus romānā labi raksturo sakāmvārds: «Krauklis krauklim acī neknābs.» Benders savu meklējumu gaitā pilnīgi noskaidro pagrīdes miljonārā briesmīgo biogrāfiju, bet par miljons rubļu liek Koreiko mierā un atstāj viņu nesodītu kā deviņu miljonu īpašnieku. Protams, likt Benderam rīkoties citādi, tas ir, likt viņam nesavtīgi atteikties no miljona tikai tādēļ, lai atmaskotu Koreiko, nozīmētu sagraut šā tēla viengabalainību.
Tātad «Zelta teļa» pēdējās nodaļās Benders kļūst «bagāts cilvēks». Taču izrādās, ka padomju iekārtas apstākļos pretēji buržuāziskai iekārtai miljona iegūšana pati par sevi nemaz nepaver neierobežotas iespējas nemaz nedod tiesības uz citu cilvēku cieņu, bet taisni otrādi — «laimīgais» kapitala īpašnieks no vienas vietas nonāk smieklīgās un muļķīgās situācijās. Jaunizceptajam miljonaram, lai dabūtu istabu viesnīcā, nākas izlikties gan par inženieri, gan par ārstu, gan par rakstnieku, gan arī pēc veca paraduma par leitnanta Smidta dēlu.
«Un tāds ir miljonārā liktenis…» pilns rūgtuma prāto Benders. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?» Un, kad beidzot neveiksmju saniknots un nomocījies, nevarēdams apmierināt savu godkārību, viņš uz savu ceļa biedru — studentu jautājumu, vai nestrādājot bankā, pēkšņi izšķiries atbild: «Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs!» — rezultāts ir pavisam negaidīts. Jaunie cilvēki, kas jau bija iedraudzējušies ar viņu, nekavējoties viņu pamet, steigdamies ātrāk atdot naudu par tēju, ar kuru Benders tos tikko pacienājis. «Es pajokoju, es esmu darba cilvēks …» Benders apjucis murmina, mēģinādams aizturēt studentus, un šajā replikā ielikts dziļš sarkasms, nežēlīgs izsmiekls par tāda cilvēka traģiskumu, kas padomju dzīves apstākļos centies iegūt citu cilvēku cieņu, lielīdamies ar savu bagātību.
Nodaļas par Bendera — miljonārā klaiņojumiem un neveiksmēm savā sa- tiriskajā iecerē ir vienkārši lieliskas, un nav nekādas vajadzības noņemties ar sīko sadzīves ainu ticamības pierādījumiem. Ilfa un Petrova satira šeit ir hiperbolizēta, tajā visi sīkumi neatbilst īstenībai, toties tur ir dziļa sociālā patiesība.
Tomēr šinīs pašās nodaļās blakus patiesībai sastopam arī nepatiesas vietas — un tieši rakstura attīstībā. Vecās pasaules pārstāvim Benderam, kas beidzot ieguvis senilgoto miljonu un pēkšņi pārliecinājies, ka šis miljons padomju apstākļos viņam nepaver nekādas iespējas, vajadzēja kļūt niknam un naidīgam uz visu apkārtējo — te izpaustos viņa rakstura patiesīgums, kur labsirdība un jautrība galu galā ir tikai ārēja čaula, bet visam pamatā iedzīvošanās kāre. Bet «Zelta teļa» pēdējās nodaļās noticis gluži otrādi: Bendera būtiskākās īpašības it kā pazūd, bet tīri ārējais ieguvis gandrīz patstāvīgu nozīmi. Apjukums, labsirdība un devība viņā uzvarējuši vilka dabu tiktāl, ka Ostaps divas reizes nolemj šķirties no sava miljona, te atstādams to tukšā alejā, te nododams pastā kā sūtījumu, kas adresēts Finansu Tautas komisa- riatam. Seit rakstura attīstība neatbilst patiesībai un ir pretrunā ar romana kopējo satirisko ieceri un ar tā nesaudzīgo un dzēlīgo finālu, kad Benders, apkāries ar zelta pulksteņiem, ordeņiem un papirosu etvijām, ar zelta bļodu uz krūtīm, ticis pāri Dņestrai, mēģina aizkļūt uz savu Riodežaneiro, bet nokļūst rumāņu sigurances rokās. Sis likumsakarīgais fināls ir lielisks! Bet pati Bendera bēgšana uz kapitalisma apsolīto zemi ar savu dabiskumu tikai pasvītro iepriekšējo notikumu nedabiskumu, kad grūtsirdīgais blēdis mēģina nodot Finansu Tautas komisariatam savu tik sūri grūti iegūto miljonu.
Dažreiz gadās, ka, analizējot satirisku darbu, mūsu kritika ne mazums uzmanības veltī pozitivo un negativo personu skaita salīdzināšanai un uz šā pamata dažkārt izdara secinājumus, kas bieži vien ir ļoti tālu no patiesības, jo satirisko tēlošanas paņēmienu daudzveidība ir neizsmeļama, bet pati būtība — satiras asums, mērķtiecība un spēks — nav atkarīga no tā, cik izlietots baltās vai melnās krāsas, bet pirmām kārtām no autora attieksmes pret cilvēkiem un lietām, kas aprakstītas grāmatā.
Romānu «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» autori stāv skaidrās un noteiktās pozicijās. Viņi nedeklarē katrā lappusē savu mīlestību uz padomju iekārtu un padomju dzīves veidu, bet ar šīs mīlestības jūtām ir pilna katra grāmatas lappuse. Autori kā saimnieki smejas par to, kas ir smieklīgs, par nesamērību un vājajām vietām mūsu attīstībā, bet ar visu satiras spēku vēršas pret vecās iekārtas atliekām, un tādās reizēs viņi ir nesaudzīgi un neatzīst nekādus kompromisus.
Ilfa un Petrova romānu personāžā lielākā daļa ir kā polipi, kas no visām pusēm aplipuši kuģim, kas dodas uz nākotni, uz sociālismu. Šī nāvei nolemtā sīkā polipu pasaulīte ir abu satiriķu galvenais uzmanības priekšmets. Paralēli viņi parāda arī tās vietas, tās alas un šķirbas, kur visvieglāk ieperinās šie paraziti. Tomēr mēs visu laiku jūtam, ka šī polipu pasaulīte ir tikai pasaulīte un ka pastāv īsta, liela pasaule, ar kuru saduroties polipu pasaulīte katru reizi cieš zaudējumus, ka tā nolemta neizbēgamai bojā ejai. Divi miljonāri — «tabeļvedis» Koreiko un «Turcijas pavalstnieka» dēls Benders — siltā un tumšā preču vagonā, kurā gaiss «bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē», kārto savus pēdējos darījumus; bet aiz vagona sienas svinīgi un līksmi satiekas Dienvidu un Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas; par Petuchovas madamas briljantiem ceļ jaunu strādnieku klubu, notiek birokrātismā un kukuļošanas indes saēstā «Herkulesa» tīrīšana; ar varenu dūkoņu garām blēžiem un viņu pus- sabrukušajai «Antilopei» aizjoņo autokolona . ..
Bet dosim vārdu pašiem autoriem:
«Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu parasto nekaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.
Žilbinošas gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi savērpās zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.
īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot lakotos spārnus.»
Vai tad var vēl skaidrāk izteikt autoru nostāju un viņu satiras jēgu, nekā tas pateikts šais rindās, vai var vēl skaidrāk norādīt mērķi, kura vārdā uzrakstīta ik rinda šajās humora un asprātību bagātajās, talantīgajās grāmatās?
Konstantins S i m o n ov s