Gadu pirms tam, kad Paņikovskis pārkāpa konvenciju un ielavījās svešā ekspluatācijās iecirknī, Arbatovā bija parādījies pirmais automobilis. Automobilniecības pamatlicējs bija šoferis, uzvārdā Kozļēvičs.
Viņu pie stūresrata noveda lēmums sākt jaunu dzīvi. Ādama Kozļēviča agrākā dzīve bija grēcīga. Viņš nepārtraukti pārkāpa KPFSR Kriminālkodeksu, proti, 162. pantu, kurā traktēti jautājumi par slepenu svešas mantas piesavināšanos (zādzību).
Šim pantam ir daudz punktu, bet grēcīgajam Ādamam bija svešs punkts «a» (zādzība, izdarīta bez jebkādu technisku līdzekļu pielietošanas). Tas viņam likās pārlieku primitivi. Punkts «e», pēc kura sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, arī nebija viņam piemērots. Viņš nemīlēja ilgi sēdēt cietumā. Un, tā kā no bērnības viņu valdzināja technika, tad viņš ar visu dvēseli nodevās punktam «c» (slepena svešas mantas piesavināšanās, izdarīta, pielietojot techniskus līdzekļus, vai vairākkārtēji, vai pēc iepriekšējas vienošanās ar citām personām, kā arī kaut bez norādītiem apstākļiem, bet stacijās, ostās, tvaikoņos vagonos un viesnīcās).
Bet Kozļēvičam nelaimējās. Viņu tvarstīja ir tad, kad viņš pielietoja savus iemīļotos techniskos lidzekļus, ir tad, kad viņš izlika bez tiem. Viņu tvarstīja stacijās, ostās, uz tvaikoņiem un viesnīcās. Vagonos arī viņu tvarstīja. Viņu ķēra rokā pat tad, kad viņš pilnīgā izmisumā grāba ciet svešu mantu pēc iepriekšējas norunas ar citām personām.
Kopsumā nosēdējis gadus trīs, Ādams Kozļēvičs nāca pie tādas domas, ka daudz patīkamāk nodarboties ar atklātu sava īpašuma vairošanu nekā ar slepenu svešas mantas piesavināšanos. Šī doma nomierināja viņa dumpīgo dvēseli. Viņš kļuva priekšzīmīgs ieslodzītais, rakstīja atmaskojošus dzejoļus cietuma avīzē «Saule lec, un saule noriet» un centīgi strādāja pārmācības nama mechaniskajā darbnīcā. Penitenciarā sistēma atstāja uz viņu labvēlīgu iespaidu. Kozļēvičs Ādams Kazimirovičs, četrdesmit sešus gadus vecs, cēlies no zemniekiem Censtochovas apgabalā, neprecējies, vairākkārt sodīts, iznāca no cietuma kā godīgs cilvēks.
Pēc divu gadu nostrādāšanas kādā no Maskavas garažām viņš gadījuma pēc nopirka tik vecu automobili, kura parādīšanos tirgū varēja izskaidrot vienīgi ar automobiļu muzeja likvidēšanu. Reto eksponātu Kozļēvičam pārdeva par simt deviņdesmit rubļiem. Automobili diez kāpēc pārdeva kopā ar mākslīgu palmu zaļā toverī. Vajadzēja nopirkt arī palmu. Palma bija vēl cik necik ciešama, bet ar mašīnu vajadzēja ilgi noņemties: pa visiem tirgiem jāmeklē iztrūkstošās daļas, jālāpa sēdekļi, no jauna jāuzstāda elektroiekārta. Remontu nobeidza ar mašīnas nokrāsošanu ķirzakzaļā krāsā. Mašīnas firma nebija zināma, bet Ādams Kozļēvičs apgalvoja, ka tā esot «lorens ditrichs». Kā pierādījumu viņš pie automobiļa radiatora piestiprināja vara bļenduku ar fabrikas «Lorens Ditrichs» marku. Atlika tikai uzsākt tās privātu ekspluatāciju, par ko Kozļēvičs bija jau sen sapņojis.
Tajā dienā, kad Ādams Kazimirovičs sataisījās pirmo reizi izvest savu lolojumu tautā, automobiļu biržā, visus privatšoferus piemeklēja bēdīgs notikums. Maskavā ieradās simt divdesmit mazi, melni, brauniņiem līdzīgi «reno» taksometri. Kozļēvičs pat necentās ar tiem konkurēt. Palmu viņš nodeva glabāšanā ormaņu tējnīcā «Versaļa» un aizbrauca darbā uz provinci.
Šoferim iepatikās Arbatova, kurai trūka automobiļu transporta, un viņš nolēma šeit palikt uz visiem laikiem.
Ādams Kozļēvičs iztēlojās, kā viņš mīlēs darbu, cik jautri un galvenais godīgi pūlēsies auto transporta pakalpojumu druvā. Viņš sapņoja, kā agrā, spalgi saltā rītā dežurēs pie stacijas, gaidot Maskavas vilcienu. Ietinies rudā govsādas kažokā un atbīdījis uz pieres lidotāja brilles, viņš vēlīgi uzcienā nesējus ar papirosiem. Kaut kur aizmugurē spiežas bariņā nosalušie ormaņi. Viņiem aiz aukstuma no acīm vai asaras sprāgst, un viņi purina platos, zilos paltrakus. Pēkšņi atskan stacijas zvana satrauktā džinkstēšana. Tas ir signāls. Vilciens pienācis. Pasažieri iznāk stacijas laukumā un ar apmierinātu smaidu sejā apstājas pie mašīnas. Viņi nav gaidījuši, ka arbatoviešu nomali jau sasniegusi auto transporta pakalpojumu ideja. Pūšot signaltauri, Kozļēvičs lielā ātrumā aizvizina pasažierus uz Zemnieku namu.
Darba pietiek visu dienu, katrs priecīgs izmantot mechanizē- tās ekipāžās pakalpojumus. Kozļēvičs un viņa uzticamais «lorens ditrichs» ir neiztrūkstoši visu pilsētas kāzu, ekskursiju un svinibu dalībnieki. Bet visvairāk darba vasarā. Svētdienās Kozlēviča mašīnā ārpus pilsētas izbrauc veselas ģimenes. Skan bērnu bezrūpīgie smiekli, vējš plivina kaklautus un lentas, sievietes jautri čalo, ģimenes tēvi ar cienību noraugās uz šofera ādas jakā ietērpto muguru un iztaujā viņu par to, kā automobiļu rūpniecība nostādīta Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs (piemēram, vai tas ir taisnība, ka Fords sev katru dienu pērkot jaunu automobili?).
Tādu Kozļēvičs iedomājās savu jauno, brīnišķigo dzīvi Arba- tovā. Bet dzīves īstenība ļoti ātri sagrāva Ādama Kazimiroviča iztēles uzcelto gaisa pili ar visiem tās tornīšiem, paceļamiem tiltiem, vēja rādītājiem un standartiem.
Vispirms piekrāpa dzelzceļa grafiks. Ātrie un kurjervilcieni gāja Arbatovas stacijai garām nepieturējuši, tāpat pilnā gaitā saņemdami zižļus un izmēzdami steidzamu pastu. Jaukta sastāva vilcieni pienāca tikai divreiz nedēļā. Tie vairumā atveda prastus ļaudis: staiguļus un kurpnieķeļus ar somām, liestēm un dažādiem lūgumiem. Tas bija kā likums — šo vilcienu pasažieri mašīnu neizmantoja. Ekskursijas un svinības nerīkoja, bet kāzās Kozļēviču nelūdza. Arbatovā bija pieraduši kāzu procesijām nolīgi ormaņus, kuri tādos gadījumos zirgu krēpēs iepina papīra rozes un cliri- zantemas, kas ļoti patika vedējtēviem.
Tomēr piepilsētas izbraukumu bija daudz. Taču tie nepavisam nebija tādi, par kādiem tika sapņojis Ādams Kazimirovičs. Nebija ne bērnu, ne plīvojošu kaklautu, ne jautru čalu.
Jau pirmajā vakarā, petrolejas lukturu vāji apgaismoti, pie
Ādama Kazimiroviča, kas visu dienu veltīgi bija nostāvējis uz Spasa Kooperativa laukuma, pienāca četri vīri. Ilgi viņi klusēdami raudzījās uz automobili. Tad viens no viņiem, kuprainis, nedroši jautāja:
— Vai visi var vizināties?
—- Visi, — atbildēja Kozļēvičs, izbrīnījies par Arbatovas pilsoņu kautrīgumu. — Pieci rubļi par stundu.
Vīri sačukstējās. Šoferis saklausīja savādas nopūtas un vārdus: «Varbūt pavizināsimies, biedri, pēc sēdes? Bet vai būs ērti? Rublis divdesmit pieci no cilvēka, tas nav dārgi. Kas tur par ne- crtumu? …»
Un pirmo reizi ietilpīgā mašīna uzņēma savā kalikona klēpī arbatoviešus. Straujā brauciena, karstās benzina smakas un vēja svilpienu nomākti, pasažieri brītiņu klusēja. Pēc tam neskaidrā, ilgu pilnā priekšnojautā viņi klusām sāka vilkt: «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas.» Kozļēvičs uzņēma trešo ātrumu. Pazibēja tukša pārtikas preču kioska drūmais siluets, un mašīna izjoņoja ārā no pilsētas uz mēness apspīdētā ceļa.
«Jo dienas jo tuvāk iet kapam mūsu ceļš,» sapņaini vilka pasažieri. Tiem kļuva žēl pašiem sevis, ka nekad nav bijuši studenti. Piedziedājumu viņi auroja skaļās balsīs:
«Jel pildi, jel pielej, draugs, smagajo kausu» . ..
— Stāt! — pēkšņi iesaucās kuprainis. — Brauc atpakaļ! Dvēsele deg.
Pilsētā braucēji paķēra līdz daudz dzidru pudelīšu un kādu druknu sieviešu kārtas pilsoni. Aiz pilsētas viņi iekārtoja nometni, vakariņoja un iešņaboja, bet vēlāk bez mūzikas dejoja papil- jonu.
Nakts piedzīvojumu izmocīts, Kozļēvičs visu dienu nosnauda pie stūres savā stāvvietā. Bet pievakarē ieradās vakarējā kompānijā jau iereibuši, atkal iesēdās mašīnā un visu nakti braukalēja pilsētas apkārtnē. Trešajā dienā atkārtojās tas pats. Jautrās kompānijās nakts dzīres kupraiņa vadonībā turpinājās divas nedēļas pēc kārtas. Automobilizacijas prieki uz Ādama Kazimiroviča klientiem atstāja dīvainu iespaidu: viņu sejas piepampa un tumsā balti spīdēja kā spilveni. Kuprainis ar desas gabalu zobos izskatījās pec vilkača.
Viņi kļuva nemierīgi un jautrības uzplūdos dažkārt raudāja. Reiz izmanīgais kuprainis ar ormani atveda pie automobiļa rīsu maisu. Gaismiņai austot, rīsus aizveda uz sādžu, tur apmainīja pret kandžu un tanī dienā pilsētā vairs neatgriezās. Sēžot siena stirpās, sadzēra ar zemniekiem tubrālību. Bet naktī sakūra ugunskurus un raudāja sevišķi žēlabaini.
Nākošajā rītā, kas atausa pavisam pelēks, dzelzceļnieku koope- rativs «Līnijnieks», kur kuprainis bija vadītājs, bet viņa jautrie biedri — valdes un veikala komisijas locekļi, tika slēgts inventarizācijās dēļ. Cik revidenti jutās rūgti izbrīnījušies, kad viņi veikalā neatrada ne miltus, ne piparus, ne saimniecības ziepes, ne lopu siles, ne tekstilpreces, ne rīsus! Plaukti, lete, atvilktnes, toverīši — viss bija iztīrīts. Tikai veikala vidū uz gridas, tiekdamies- pretī griestiem, stāvēja milzīgi četrdesmit devītā numura mednieku zābaki ar dzeltenām pazolēm, un stikla būdā blāvi mirgoja automatiskā kase «National», tās niķelētā dāmas biste bija kā nosēta dažādas krāsas spiedpodziņām. Bet Kozļēvičam uz dzīvokli tautas tiesas izmeklētājs piesūtīja pavēsti: šoferi izsauca par liecinieku kooperativa «Līnijnieks» lietā.
Kuprainis un viņa draugi vairs neieradās, un zaļā mašīna trīs dienas nostāvēja bez darba. r
Jauni pasažieri tāpat kā pirmie ieradās tumsas aizsegā. Viņi arī iesāka ar nevainīgu izbraukumu ārpus pilsētas, bet doma par šņabi viņiem radās, tikko mašīna bija nobraukusi pirmo puskilometru. Acīm redzot arbatovieši nespēja iedomāties, kā var skaidrā prātā izmantot automobili, un uzskatīja Kozļēviča autoratus par izvirtības perēkli, kur noteikti jāuzvedas bramanīgi, jāmētājas ar jēliem vārdiem un vispār zaļi jāuzdzīvo. Tikai tagad Kozļēvičs saprata, kāpēc vīrieši dienā, iedami garām viņa stāvvietai, samirkšķinājās un nelabi smīnēja.
Viss norisa pavisam citādi, nekā Kozļēvičs bija sapņojis. Naktīs viņš drāzās ar iedegtiem prožektoriem garām tuvējām birzīm, klausījās aizmugurē sēdošo piedzērušo pasažieru kņadā un klaigās, bet dienā, apdullis no bezmiega, sēdēja pie izmeklētājiem un deva liecības. Arbatovieši diezin kāpēc zaļi uzdzīvoja ar naudu, kas piederēja valstij, sabiedrībai un kooperativiem. Un Kozļēvičs pret savu gribu no jauna iegrima Kriminālkodeksā atvarā, tā trešās daļas pasaulē, kas pamācoši runā par amatpersonu noziegumiem.
Sākās tiesu procesi. Un katrā no tiem kā apsūdzības galvenais liecinieks uzstājās Ādams Kozļēvičs. Viņa patiesie stāsti galīgi satrieca apsūdzētos, un tie, smokot asarās un šņukstos, visā atzinās. Viņš pazudināja daudzas iestādes. Par viņa pēdējo upuri krita apgabala kinoorganizacijas filiāles nodaļa, kas Arbatovā uzņēma vēsturisku filmu «Steņka Razins un kņaze». Visu filiāli ietupinaja uz sešiem gadiem, bet filmu, kas izsauca interesi tikai tiesas procesā, nodeva lietišķo pierādījumu muzejam, kur jau atradās kooperativa «Līnijnieks» mednieku zābaki.
Pēc šiem notikumiem iestājās sabrukums. No za|ā automobi|a sāka baidīties kā no mēra. Pilsoņi ar lielu līkumu apgāja Spasa Kooperativa laukumu, kur Kozļēvičs bija ieracis strīpainu stabu ar plāksnīti «Automobiļu birža». Vairākus mēnešus no vietas Ādams nenopelnīja ne kapeikas un dzīvoja no nakts braucienu ietaupījumiem.
Beidzot viņš bija gatavs nest upurus. Uz automobiļu durtiņām parādījās balts un, pēc viņa domām, visai vilinošs uzraksts: «Eh, kā izvizināšu!» Viņš pazemināja arī cenu no pieciem rubļiem par stundu uz trim. Bet pilsoņi arī tagad nemainīja taktiku. Šoferis lēni ripināja pa pilsētu, piebrauca pie iestādēm un sauca logos:
— Kas par lielisku gaisu! Varbūt pavizināsimies?
Amatpersonas izliecās uz palodzēm un, undervudu klaboņas
pavadītas, atbildēja:
— Vizinies pats! Slepkava!
— Kāpēc tad slepkava? — gandrīz raudot, jautāja Kozļēvičs.
— Slepkava un vairāk nekas, — kalpotāji atbildēja, — tiesas izbraukuma sesijā ievizināsi.
— Būtu par savu naudu vizinājušies! — aizsvilies kliedza šoferis. — Par savu naudu.
Pie šiem vārdiem amatpersonas uzjautrinātas saskatījās un aizvēra logus. Vizināšanās mašīnā par savu naudu viņiem likās vienkārši dumjība.
«Eh, kā izvizināšu!» īpašnieks sanāca naidā ar visu pilsētu. Viņš ne ar vienu vairs nesasveicinājās, kļuva nervozs un nikns. Pamanījis kādu padomju kalpotāju garā kaukazieša kreklā ar kuplām piedurknēm, viņš no muguras piebrauca tam klāt un, rūgti smejoties, sauca:
— Blēži! Es jūs tūlīt paraugprocesā ievizināšu. Pēc simt devītā panta.
Padomju kalpotājs satrūkās, vienaldzīgi sakārtoja savu vidus- jostu ar sudraba izrotājumiem, ar kādiem parasti izdaiļo smago ormaņu zirgu aizjūgus, un, izlikdamies, ka šie saucieni neattiecas uz viņu, pielika soli. Bet atriebīgais Kozļēvičs turpināja braukt līdzās un kaitināt ienaidnieku, vienmuļā balsī lasot kabatas formātā kriminalsprediķnieku:
— «Amata personas, kas piesavinās naudu, vērtslietas vai citu mantu, kura saskaņā ar viņu dienesta stāvokli atrodas viņu pārziņā, sodāmas…»
Padomju kalpotājs bailīgi steidzās prom, augsti gaisā pamezdams savu no ilgas kantorī sēdēšanas saplacināto dibenu.
— «… ar brīvības atņemšanu,» — nokliedza vēl pakaļ Kozļēvičs, — «uz laiku līdz trim gadiem.»
Taču tas viss šoferim deva tikai morālu apmierinājumu. Viņa materialais stāvoklis bija ļauns. Ietaupījumi izsīka. Vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tā turpināties vairs nevarēja.
Reiz tādā uzbudinātā noskaņojumā Ādams Kazimirovičs sēdēja savā mašīnā un ar riebumu lūkojās uz muļķīgo strīpaino stabiņu «Automobiļu birža». Viņš miglaini noprata, ka godīgā dzīve nav izdevusies, ka automobiļu mesija ieradies pirms laika un pilsoņi viņam nav noticējuši. Kozļēvičs bija tā nogrimis savās bēdu pilnajās pārdomās, ka pat nepamanīja divus jaunus cilvēkus, kas jau diezgan ilgi tīksminājās ap viņa mašīnu.
— Oriģināla konstrukcija, — pēdīgi viens no viņiem sacīja, — automobilisma rītausma. Redzat, Balaganov, ko var iztaisīt no vienkāršas «Singera» šujmašīnas? Neliela ierīce — un iznācis jauks kolchozu kūlīšsējējs.
— Vācies prom, — drūmi sacīja Kozļēvičs.
— Ko tas nozīmē — «vācies prom»? Kāpēc tad jūs uz savas kuļmašīnas liekat tādu reklāmu «Eh, kā izvizināšu»? Varbūt mēs ar draugu vēlamies izbraukt, lai kārtotu darīšanas? Varbūt mēs gribnm tieši eh, kā izvizināties?
Pirmo reizi Arbatovas dzīves periodā automobilniecības mocekļa sejā parādījās smaids. Viņš izlēca no mašīnas un naski pielaida smagi pukšķinošo motoru.
— Lūdzu, — viņš sacīja, — kurp vest?
— Šoreiz nekur, — noteica Balaganovs, — naudas nav. Ko lai dara. biedri mechaniķi, nabadzība.
— Vienalga sēdies! — Kozļēvičs izmisīgi iesaucās. — Vedīšu par velti. Nedzersiet? Kaili mēness gaismā nedejosiet? Eh! Izvizināšu!
— Lai notiek, izmantosim viesmīlību, — Ostaps atsaucās, nosēdies blakus šoferim. — Jums, kā redzu, ir labs raksturs. Bet kāpēc jūs domājat, ka mēs esam spējīgi kaili dejot?
— Ir jau tādi redzēti, — atbildēja šoferis, Iegriezdams mašīnu galvenajā ielā, — valsts noziedznieki.
Viņu mocīja vēlēšanās aprunāties ar kādu par savām bedam. Vislabāk, protams, būtu izstāstīt par savām ciešanām maigajai māmuļai ar grumbaino vaigu. Viņa pažēlotu. Bet Kozļēviča ma- dama jau sen mirusi aiz bēdām, kad bija uzzinājusi, ka viņas dēls Ādams sāk iegūt zagla-recidivista slavu. Un šoferis izstāstīja jaunajiem pasažieriem visu Arbatovas pilsētas krišanas vēsturi, zem kuras drupām pašreiz ķepurojās viņa zaļais automobilis.
— Kurp tagad lai brauc? — Kozļēvičs skumīgi nobeidza. — Kurp lai dodas?
Ostaps bridi vilcinājās, tad nozīmīgi paskatījās uz savu rudo kompanjonu un sacīja:
— Visas jūsu bēdas ceļas no tā, ka jūs esat taisnības meklētājs. Jūs vienkārši esat jēriņš, neizdevies baptists. Skumīgi vērot starp šoferiem tādu dekadenci. Jums ir automobilis, un jūs nezināt, kurp braukt. Mums ir daudz sliktāks stāvoklis — nav automobiļa. Toties mēs zinām, kurp braukt. Ja vēlaties, brauksim kopā?
— Uz kurieni? — šoferis jautāja.
— Uz Cernomorsku, — Ostaps sacīja. — Mums tur nelielas intimas darišanas. Arī jums darbs atradīsies. Cernomorskā veclaiku priekšmetus ciena un labprāt ar tiem vizinās. Brauksim!
Sākumā Ādams Kazimirovičs tikai smaidīja kā atraitne, kam dzīvē vairs nekas nav mīļš. Bet Benders nežēloja krāsas. Viņš samulsušā šofera priekšā uzbūra brīnišķīgas tāles un uz vietas tās izkrāsoja debeszilā un rožainā krāsā.
— Bet Arbatovā jums nav ko zaudēt, izņemot savas važas. Ceļā badoties nevajadzēs. Par to es atbildu. Benzins jūsu — idejas mūsu.
Kozļēvičs apturēja mašīnu un, vēl aizvien atrunādamies,.drūmi sacīja:
— Benzina maz.
— Vai piecdesmit kilometriem pietiek?
— Pietiks astoņdesmitiem.
— Tādā gadījumā viss kārtībā. Es jums jau teicu, ka ideju un domu man netrūkst. Tieši pēc sešdesmit kilometriem pašā ceļa vidū mūs sagaidīs liela dzelzs muca ar aviacijas benzinu. Jums patīk aviacijas benzins?
— Patīk, — Kozļēvičs kautri atbildēja.
Dzīve pēkšņi viņam šķita viegla un jautra. Viņam nekavējoties gribējās braukt uz Cernomorsku.
— Un to mucu, — nobeidza Ostaps, — jūs saņemsiet pilnīgi par velti. Sacīšu vēl vairāk. Jūs lūgs, lai jūs to benzinu ņemat.
— Kādu benzinu? — Balaganovs čukstēja. — Ko jūs muldat?
Ostaps svarīgi paskatījās uz oranžkrāsas vasaras raibumiem piena brāļa sejā un tāpat klusu atbildēja:
— Cilvēkus, kas nelasa avīzes, vajag morāli uz vietas nogalināt. Jums es dāvinu dzīvību tikai tāpēc, ka ceru jūs pāraudzināt.
Ostaps nepaskaidroja, kāds sakars starp avīzes lasīšanu un lielo benzina mucu, kas it kā guļot uz ceļa.
— Pasludinu lielās braukšanas sacīkstes Arbatova—Cernomorskā par atklātām, — Ostaps svinīgi sacīja. — Par brauciena komandoru nozīmēju sevi. Par mašīnas vadītāju tiek iecelts .. . kā jūsu uzvārds? Ādams Kozļēvičs. Pilsoni Balaganovu apstiprinu par bortmechaniķi, uzliekot viņam visus apkalpes pienākumus. Tikai ziniet ko, Kozļēvič: uzrakstu «Eh, kā izvizināšu!» nekavējoties vajag aizkrāsot. Mums nav nepieciešamas sevišķas pazīmes.
Pēc divām stundām mašīna ar svaigu tumšzaļu plankumu uz sāniem lēni izrāpoja no garažas un pēdējo reizi aizripoja pa Ar- batovas ielām. Kozļēviča acīs gailēja cerība. Blakus viņam sēdēja Balaganovs. Viņš rūpīgi ar lupatiņu berza misiņa daļas, dedzīgi izpildīdams savus jaunos bortmechaniķa pienākumus. Brauciena komandors atlaidās sarkanbrūnajā sēdeklī, apmierināti noraugoties uz saviem jaunajiem apakšniekiem.
— Adam! — viņš uzsauca, pārkliedzot motora spurkšķēšanu.
— Kā sauc jūsu rateļus?
— «Lorens ditrichs» — Kozļēvičs atbildēja.
— Nu kas tas par nosaukumu? Mašīna kā kara kuģis, tādai nepieciešams savs īpašs vārds. Jūsu «lorens ditrichs» izceļas ar lielisku ātrumu un līniju cēlu skaistumu. Tālab lieku priekšā mašīnai piešķirt nosaukumu — «Antilope Gnu». Kas pretī? Vienbalsīgi.
Grabēdama pie visām miesām, zaļā «Antilope» aizjoņoja pa Jauno talantu bulvara malējo ceļu un iedrāzās tirgus laukumā. Tur «Antilopes» apkalpes skatienam pavērās savāda aina. No tirgus laukuma šosejas virzienā ar baltu zosi padusē skrēja sakumpis cilvēks. Ar kreiso roku viņš pieturēja uz galvas cietu salmu platmali. Aiz viņa kliegdams skrēja liels pūlis. Bēdzējs bieži atskatījās, un viņa aktieriski cienīgajā sejā varēja manīt šausmu izteiksmi.
— Tas taču Paņikovskis! — Balaganovs izsaucās.
— Zoss zādzības otrā-*stadija, — Ostaps auksti piezīmēja.
— Trešā stadija sāksies pēc vainīgā notveršanas. To pavada sāpīgi sitieni.
Par trešās stadijas tuvošanos Paņikovskis, jādomā, noģida,
tāpēc skrēja, ko nagi nes. Aiz bailēm viņš zosi tomēr nepalaida, un tas vajātājus satracināja.
— Simt sešdesmitais pants, — Kozļēvičs no galvas atcerējās. — Slepena, kā ari atklāta liellopu nozagšana darbaļaudīm — zemkopjiem un lopkopjiem.
Balaganovs iesmējās. Viņu uzjautrināja doma, ka konvencijas pārkāpējs saņems likumīgu atmaksu.
Mašīna izkūlās uz šosejas, izsprauku- sies caur klaigājošo pūli.
— Glābiet! — Paņikovskis iekliedzās, kad «Antilope» nonāca viņam līdzās.
— Dieviņš palīdzēs, — atbildēja Balaganovs, pārkāries pār bortu.
Mašīna ietina Paņikovski sarkanīgu putekļu mutuļos.
— Ņemiet mani līdz! — Paņikovskis vaimanāja, ar pēdējiem spēkiem turēdamies līdzās mašīnai. — Es esmu labs cilvēks.
Ķērāju balsis saplūda vispārējā, ļaunu vēstošā dunoņā.
— Varbūt paņemsim šo riebekli? — Ostaps jautāja.
— Nevajag, — Balaganovs cietsirdīgi atbildēja, — lai citreiz zin, kā pārkāpt konvencijas.
Bet Ostaps jau bija izlēmis.
— Met prom putnu! — uzkliedza viņš Paņikovskim un, griežoties pie šofera, piebilda: — Lēnā gaitā.
Paņikovskis tūlīt paklausīja. Zoss neapmierināti piecēlās kājās, paknosījās un, it kā nekas nebūtu noticis, aizčāpoja atpakaļ uz pilsētu.
— Rāpieties iekšā, — Ostaps mudināja, — velns ar jums! Bet vairāk negrēkojiet, citādi samalšu miltu miltos.
Paņikovskis tipinādams pieķērās mašīnai, uzgūlās ar vēderu uz borta un ievēlās iekšā kā peldētājs laivā un, manšetēm grabot, nogāzās uz grīdas.
— Pilnu gaitu, — Ostaps nokomandēja. — Sēde turpinās.
Balaganovs saspieda «bumbieri», un no misiņa raga spēji atskanēja vecmodīgas, jautras un aprautas skaņas:
Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!
Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!
Un «Antilope Gnu» izjoņoja klajā laukā, lai steigtos pretī mucai ar aviacijas benzinu.