Cilvēks bez cepures pelēkās buraudekla biksēs, kā mūkam basās kājās uzvilktās ādas sandalēs un baltā kreklā bez apkaklītes, noliekdams galvu, iznāca pa mājas Nr. 16 zemajiem vārtiem. Nokļuvis uz zilganām akmens platēm izklātā trotuārā, viņš apstājās un paklusām noteica:
— Šodien piektdiena. Tas nozīmē, ka atkal jāiet uz .staciju.
Pateicis šos vārdus, cilvēks sandalēs ātri apgriezās. Viņam likās, ka aiz muguras stāv pilsonis ar okšķera uzblīdušo purnu. Taču Mazā sakaru iela bija pilnīgi tukša.
Jūnija rīts vēl tikko plauka. Akācijās trīsēja, purinot uz plakanajiem akmeņiem auksto rasu kā spodras alvas lāses. Putniņi ielās draiskodamies jautri vīteroja. Ielas lejas galā aiz māju jumtiem kā kausēts metāls kvēloja smaga jūra. Jauni suņi, skumīgi atskatīdamies un skrāpēdamies ar nagiem, rausās augšā uz atkritumu kastēm. Sētnieku stunda jau pagājusi, piena sievu stunda vēl nav sākusies.
Bija tas brīdis starp pieciem un sešiem, kad sētnieki, pēc sirds patikas izvicinājuši asās slotas, jau izklīda pa savām pajumtēm; pilsētā gaiši, tīri un klusi kā valsts bankā. Tādā brīdī gribas raudāt un ticēt, ka rūgušpiens patiešām noderīgāks un garšīgāks par sīvo; bet jau saklausāms tāls troksnis — no vasarnieku vilcieniem piena sievas krauj ārā kannas. Tūlīt viņas drāzīsies uz pilsētu un sētas kāpņu laukumos uzsāks parasto kņadu ar mājsaimniecēm. Uz mirkli parādīsies strādnieki ar maizes kulītēm un tūlīt nozudis rūpnīcu vārtos. No fabriku dūmeņiem mutuļos dūmi. Bet mazliet vēlāk, aiz niknuma palēkdamies, uz naktsgaldiņiem ietralnnāsies modinātāju pulksteņu miriades (firmas «Pāvels Bure» — klusāk, precizās mechanikas tresta — skaļāk) un pusmiegā ieņurdēsies padomju kalpotāji, veldamies ārā no augstajām, šaurajām gultām. Piena sievu stunda beigsies, sāksies dienesta ļaužu stunda.
Bet bija vēl agrs, kalpotāji vēl gulēja zem saviem gumijko- kiem. Cilvēks sandalēs izgāja caur visu pilsētu, gandrīz nevienu nesaticis savā ce]ā. Viņš gāja zem akacijām, kas Cernomorskā izpildīja dažas sabiedriskas funkcijas: pie vienām karājās zilas pastkastes ar resora ģerboni (aploksne un zibens), pie otrām bija piekalti skārda trauciņi ar ūdeni suņiem.
Jūrmalas stacijā cilvēks sandalēs ieradās brīdī, kad no turienes nāca ārā piena sievas. Vairākas reizes sāpīgi atsities pret viņu dzelžainajiem pleciem, viņš piegāja pie rokas bagažas glabātavas un pasniedza kvīti. Bagažas uzraugs ar nedabisku stingrību, kāda pieņemta tikai uz dzelzceļa, paskatījās kvitē un tūdaļ izmeta uzrādītājam viņa čemodānu. Uzrādītājs savukārt, attaisījis ādas naudas maku, ar nopūtu izņēma desmitkapeiku naudas gabalu un nolika uz bagažas letes, kas bija pagatavota no sešām vecām, ar elkoņiem nopulētām sliedēm.
Nonācis stacijas laukumā, cilvēks sandalēs nolika čemodānu uz bruģa, uzmanīgi aplūkoja to no visām pusēm un pat pieskārās ar roku spožajai slēdzenītei. Tas bija parasts koka čemodanelis, aplīmēts ar mākslīgu fibru.
Tādos čemodaneļos gados jaunāki pasažieri glabā kokvilnas zeķes «Skečs», divas kārtas tolstojiešu virskreklu, vienu matu tīkliņu, peldbiksītes, brošuru «Komjaunatnes uzdevumi laukos» 'un trīs cieti novārītas, saspiestas olas. Bez tam stūrī noteikti atrodas netīras veļas murskulis, savīstīts laikrakstā «Ekonomiskā Dzīve». Gados vecāki pasažieri tādā čemodānā glabā veselu uzvalku un tam pieskaņotas atsevišķas bikses no rūtainas drēbes, pazīstamas ar nosaukumu «Odesas simt gadi», bikšturus ar skritulišiem, istabas kurpes ar mēlītēm, trīskārtējā odekolona pudelīti un baltu Marseļas segu. Jāpiezīmē, ka arī šajā gadījumā čemodānā stūri kaut kas atrodas savīstīts «Ekonomiskajā Dzīvē». Taču tā vairs nav netīrā veļa, bet bālgana vārīta vista.
Apmierinājies ar paviršo apskati, cilvēks sandalēs paķēra čemodānu un ielīda baltajā, tropiskas svelmes pilnajā tramvaja vagonā, kas viņu aizvizināja pilsētas otrā galā līdz Austrumu stacijai. Seit viņš rīkojās pretēji tam, ko bija darījis Jūrmalas stacijā. Viņš nodeva savu čemodānu glabāšanā un saņēma kvīti no viņa augstības — bagažas uzrauga.
Ticis galā ar šīm dīvainajām izdarībām, čemodānā saimnieks pameta staciju tieši tajā laikā, kad ielās jau parādījās paši priekšzīmīgākie kalpotāji. Viņš ienira to juceklīgajās rindās, un viņa uzvalks tūlīt zaudēja jebkuru oriģinalitāti. Cilvēks sandalēs bija kalpotājs, bet Cernomorskas kalpotāji gandrīz visi ģērbās pēc nerakstītas modes: kreklā ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm, vieglās, apbružātās biksēs, tādās pašās sandalēs vai buraudekla kurpēs. Neviens nenēsāja platmali vai naģeni. Tikai retumis bija manāma kāda žokene, bet biežāk melnas, stāvus sacēlušās matu pinkas, un vēl biežāk kā melone uz lauka saulē spīdēja iededzis, pliks pauris, uz kura ar ķīmisko zīmuli ļoti gribējās uzrakstīt kādu vārdu.
Iestāde, kurā kalpoja cilvēks sandalēs, saucās par «Herku- lesu», un tā atradās bijušās viesnīcas telpās. Stikla virpuļdurvis ar misiņa rokturiem kā uz kuģa iegrūda viņu lielā rožaina marmora vestibilā. Kādreizējā lifta kabinē novietojies ziņu birojs. No turienes jau raudzījās smaidoša sievietes seja. Pēc inerces paskrējis dažus soļus uz priekšu, ienākušais apstājās večuka-šveicara priekšā, kura cepures apmali rotāja līkloču zelta uzšuve, un brašā balsī jautāja:
— Nu kā, vecīt, laiks doties uz krematoriju?
— Laiks gan, draudziņ, — līksmi smaidot, atbildēja šveicars, — uz mūsu padomju kolumbariju.
Viņš pat savicināja rokas. Viņa labsirdīgajā sejā atspoguļojās pilnīga gatavība kaut vai tūlīt nodoties kremacijas ugunīm.
Cernomorskā gatavojās celt krematoriju ar atbilstošām telpām, kur novietot apglabājamo urnas, tas ir — kolumbariju, un šis kapu lietu apakšnodaļas jauninājums diez kāpēc ļoti uzjautrināja pilsoņus. Varbūt viņus smīdināja neparastie vārdi — krematorija un kolumbarijs vai arī sevišķi uzjautrināja pati doma par to, ka cilvēku var sadedzināt kā pagali, — taču viņi tramvajos un uz ielas piesējās visiem večiem un vecenēm, uzsaukdami: «Kur tu, vecenīt, lien? Uz krematoriju steidzies?» Vai: «Palaidiet večuku priekšā, viņam laiks doties uz krematoriju.» Un taisni apbrīnojami, ideja par apglabāšanu ugunīs večiem ļoti iepatikās, tā ka jautrie joki guva viņu pilnīgu atzinību. Un vispār sarunas par nāvi, kas līdz tam tika uzskatītas par nepiedienīgām un nepieklājīgām, tagad Cernomorskā tika kotētas tādā pašā vērtībā kā anekdotes no ebreju un kaukaziešu dzīves un izraisīja vispārēju interesi.
Apgājis pie kāpnēm novietoto kailo marmora meiteni, kas paceltā rokā turēja elektrisku lāpu, un ar nepatiku paskatījies uz plakatu ««Herkulesa» tīrīšana sākusies. Nost klusēšanas sazvērestību un kopatbildību», kalpotājs uzkāpa otrajā stāvā. Viņš strādāja finansu uzskaites daļā. Līdz darba sākumam vēl palikušas piecpadsmit minūtes, bet pie saviem galdiem jau sēdēja Sa- charkovs, Dreifuss, Tezoimeņickis, Muzikants, Cevaževska, Ku- kuškinds, Borisohļebskis un Lapidus-jaunākais. No tīrīšanas viņi it nemaz ar nebaidījās, ko ne vienreiz vien cits citam apliecinaja, bet pēdējā laikā nez kāpēc sāka ierasties darbā pēc iespējas agrāk. Izmantojot nedaudzās brīvās minūtes, viņi skaļi sarunājās. Viņu balsis dūca milzīgajā zālē, kas agrākos laikos bijis viesnīcas restorāns. To atgādināja griesti ar izgrebtiem ozolkoka kesoniem un apgleznotās sienas, kur ar šausminošiem smaidiem sejās kūleņoja menadas, najadas un driadas.
— Vai jūs, Koreiko, dzirdējāt jaunumu? — ienācējam jautāja Lapidus-jaunākais. — Vai tiešām neesat dzirdējis? Nu? Jūs būsiet pagalam pārsteigts.
— Kas par jaunumu? … Sveicināti, biedri! — Koreiko uzsauca. — Sveicināta, Anna Vasi|jevna!
— Jūs pat iedomāties nevarat! — ar patiku sacīja Lapidus- jaunākais. — Grāmatvedis Berlaga nokļuvis vājprātīgo namā.
— Ko jūs sakāt? Berlaga? Viņš taču ir visnormālākais cilvēks!
— Līdz vakardienai bija visnormālākais, bet ar šodienu kļuvis visnenormālākais, — sarunā iejaucās Borisohļebskis. — Tas ir fakts. Man piezvanīja viņa svainis, Berlagam ļoti nopietna psichiska slimība — pēdas nerva iekaisums.
— Taisni brīnums, ka šis nervs vēl nav iekaisis mums visiem, — īgni piezīmēja vecais Kukuškinds, raudzīdamies savos darba biedros caur ovālām, niķelētām brillēm.
— Nekvakšķiet, — Čevaževska apsauca. — Mūžīgi viņš uzdzen grūtsirdību.
— Un tomēr žēl Berlagas, — atsaucās Dreifuss, pagriezies uz sava grozāmā sēdekļa ar seju pret sabiedrību.
Sabiedrība klusēdama piekrita Dreifusam. Vienīgi Lapidus- jaunākais mīklaini pasmīnēja. Saruna ievirzījās par garīgi slimo uzvešanos; pārrunāja par maniakiem, tika pastāstīti daži notikumi par slaveniem plānprātiņiem.
— Ziniet, — iesaucās Sacharkovs,.— man bija prātā jucis tēvocis, kas vienlaicīgi sevi iedomājās par Ābramu, Izaku un Jēkabu! Iedomājieties, kādu troksni viņš sacēla!
— Atliek tikai pabrīnīties, — čerkstošā balsī sacīja večuks Kukuškinds un gausi slaucīja briļļu stiklus svārku malā, — atliek tikai pabrīnīties, ka mēs tomēr vēl neesam sevi iedomājušies par Ābramu, — večuks aizelsās, — Izaku …
— Un Jēkabu? — izsmejoši papildināja Sacharkovs.
— Jā! Arī Jēkabu! — Kukuškinds pēkšņi iespiedzās. — Ari Jēkabu! Tieši par Jēkabu! Jādzīvo tādā nervozā laikā . . . Ziniet, kad es strādāju «Sikomorskis un Cezarevičs» bankas kantori, toreiz nekādas tīrīšanas nebija.
Pie vārda «tīrīšana» Lapidus-jaunākais satrūkās, paņēma Koreiko zem rokas un aizveda pie milzīga loga, kurā no dažādiem krāsainiem stikliņiem bija izveidoti divi gotiski bruņinieki..
— Pašu interesantāko par Berlagu jūs vēl nezināt, — viņš čukstēja. — Berlaga vesels kā vērsis.
— Kā tad tā? Vai tad viņš nav vājprātīgo namā?
— Nē, ir gan.
Lapidus visgudri pasmaidīja.
— Tur jau ir tas joks. Viņš vienkārši izbijās no tīrīšanas un nolēma satraukuma pilno laiku nogaidīt. Izliekas par vājprātīgu. Pašreiz viņš droši vien auro un smejas. Lūk, cik glums! Taisni apskaužami!
— Kas iad viņam, vai radu būšanas nav kārtībā? Tirgotāji? Svešs elements?
— Jā, radinieku būšanas nav kārtībā un ari pats, starp mums runājot, turējis aptieku. Kas tad varēja zināt, ka būs revolūcija? Ļaudis iekārtojās, kā prata, kam bija aptieka, kam pat fabrika. Es personiski tur neredzu nekā slikta. Kas varēja zināt?
— Vajadzēja zināt, — Koreiko auksti sacīja.
— Es taisni to pašu saku, — ātri attapās Lapidus, — tādiem nav vietas padomju iestādē.
Un, paskatījies uz Koreiko ar platām acīm, viņš aizgāja pie sava galda.
Zāli jau pildīja kalpotāji, no atvilktnēm tika izņemti elastīgie metala lineāli, vizuļojoši kā siļķu sudrabs, skailuli ar palmas koka kauliņiem, biezas grāmatas, sagrafētas ar gaišzilām un rožainām līnijām, un milzums citu sīku un prāvu kancelejas piederumu. Tezoimeņickis noplēsa kalendaram vakardienas lapu, — sākās jauna diena, un kāds no kalpotājiem spēcīgiem zobiem jau iekodās garā sviestmaizē ar jēra pastēti.
Atsēdās pie sava galda arī Koreiko. Atspiedis iedegušos elkoņus uz rakstāmgalda, viņš ņēmās izdarīt ierakstus kontokorentu grāmatā.
Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, viens no visneievērojamākiem «Herkulesa» kalpotājiem, bija cilvēks pēdējā jaunības atplaukumā — viņam palika trīsdesmit astoņi gadi. Sarkanajā, spīdīgajā sejā mājoja kviešu dzeltenas uzacis un baltas acis. Ari angļu parauga ūsiņas pēc krāsas atgādināja ienākušos labību. Viņa seja liktos gluži jauna, ja nebijis rupjo jefreitorisko krunku, kas šķērsoja vaigus un kaklu. Darbā Aleksandrs Ivanovičs izturējās ka virsdienesta zaldāts: viņš neprātoja, bija centīgs, darbu mīlošs, pazemīgs un pastulbs.
— Viņš tāds kā kautrīgs, — runāja par viņu finuzskaites priekšnieks, — kā pārlieku pazemīgs, kā par daudz padevīgs.
Tikko paziņo parakstīšanos uz aizņēmumu, tā viņš jau lien ar
savu mēnešalgu. Pirmais parakstās. Bet visa alga nieka četrdesmit seši rubļi. Gribētos zināt, kā viņš pārtiek no šīs naudas .. .
Aleksandram Ivanovičam piemita apbrīnojamas spējas. Viņš vienā mirklī varēja galvā pareizināt un izdalīt lielus trīszīmju un četrzīmju skaitļus. Taču tas neatbrīvoja Koreiko no pastulba puiša reputacijas.
— Klausieties, Aleksandr Ivanovič, — jautāja kaimiņš, — cik būs astoņsimt trīsdesmit seši reiz četrsimt divdesmit trīs?
— Trīssimt piecdesmit trīs tūkstoši sešsimt divdesmit astoņi, — Koreiko pēc īsa brītiņa atsaucās.
Un kaimiņš nepārbaudīja reizināšanas rezultātu, jo zināja, ka pastulbais Koreiko nekad nekļūdās.
«Cits viņa vietā būtu taisījis karjeru,» tā domāja ir Sacharkovs, ir Dreifuss, ir Tezoimeņickis, ir Muzikants, ir Cevaževska, ir Borisohļebskis, ir Lapidus-jaunākais, ir vecais stulbenis Kukuškinds, kā arī uz vājprātīgo namu aizbēgušais grāmatvedis Berlaga, «bet šis jau ir tīrais lutausis! Visu mūžu nosēdēs ar saviem četrdesmit sešiem rubļiem.»
Un, bez šaubām, Aleksandra Ivanoviča darba biedri, arī pats finansu uzskaites daļas priekšnieks biedrs Arnikovs un ne tikai viņš vien, bet pat Serna Michailovna, visa «Herkulesa» priekšnieka biedra Polichajeva personīgā sekretāre, — vārdu sakot, visi būtu ārkārtīgi izbrīnījušies, ja uzzinātu, ka Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, visrāmākais no visiem kantora darbiniekiem, tikai pirms stundas diezin kāpēc pārstiepa no vienas stacijas uz otru čemodānu, kurā vis neglabājās bikses «Odesas simt gadi», ne arī bālgana vista vai šādi tādi «Komjaunatnes uzdevumi laukos», bet desmit miljoni rubļu ārzemju valūtā un padomju nauda.
1915. gadā sīkpilsonis Saša Koreiko bija divdesmit trīs gadus vecs dīkdienis, viens no tiem, kurus ar pilnām tiesībām godā par ģimnāzistiem bez portfeļa. Reālskolu viņš nebeidza, nekādu darbu nestrādāja, slaistījās pa bulvāriem un pārtika no vecāku galda. No karadienesta viņu paglāba tēvocis, kara priekšnieka lietvedis, un tālab Koreiko bez bailēm klausījās pusplānprātīgā avīžnieka izsaucienus:
— Pēdējās telegramas! Mūsējie uzbrūk! Lai slavēts dievs! Daudz kritušo un ievainoto! Lai slavēts dievs!
Tajā laikā Saša Koreiko savu nākotni iedomājās tādu: viņš iet pa ielu — un pēkšņi pie cinka zvaigznītēm nobārstītas ūdens notekcaurules pie pašas sienas atrod ķiršsarkanu naudas maku,
kura āda čīkst kā segli. Makā ļoti daudz naudas, divi tūkstoši pieci simti rubļu … Bet tālāk viss būs ārkārtīgi labi.
Viņš tik dzīvi iztēlojās naudas atrašanu, ka pat skaidri zināja, kur tas notiks. Poltavas uzvaras ielā pie nama izbūves, asfaltētā kaktā, pie zvaigžņotās notekcaurules. Tur tas gulēs, šis ādas labdaris, mazliet apbiris ar sažuvušiem akaciju ziediem, līdzās sazelētam papirosa galam. Pa Poltavas uzvaras ielu Saša staigāja katru dienu, bet pašam par vislielāko izbrīnu — maka nebija. Viņš bakstīja atkritumus ar ģimnāzistā steku un stulbi skatījās pie parādes durvīm pakārtajā emaljētajā plāksnītē ar uzrakstu: «Nodokļu inspektors J. M. Soloveiskis.» Un Saša apjucis vilkās mājās, nokrita uz sarkanā plīša dīvana un, brāzmojošo asiņu apdullināts, sapņoja par bagātību. Asinis brāzmoja nikni, apvaldīti, nepacietīgi.
Septiņpadsmitā gada revolūcija piecēla Koreiko no plīša dīvana. Viņš saprata, ka varētu kļūt par viņam nepazīstamu bagātnieku laimīgu mantinieku. Viņš noģida, ka visā valsti tagad milzums zelta, dārglietu, lielisku mēbeļu, gleznu un tepiķu, kažoku un servižu, kam nav saimnieku. Vajag tikai nepalaist garām izdevību un ātrāk sagrābt bagātību.
Bet toreiz viņš vēl bija jauns un dumjš. Viņš sagrāba lielu dzīvokli, kura īpašnieks saprātīgi darīja, aizbraucot ar franču kuģi uz Konstantinopoli, un atklāti sāka dzīvot tajā. Veselu nedēļu viņš laida saknes pazudušā komersanta svešajā bagātnieka dzīves veidā, dzēra bufete atrasto muskatu un piekoda uz kartiņām saņemto siļķi, stiepa uz tirgu dažādus nieciņus un bija gaužām izbrīnījies, kad viņu arestēja.
No cietuma viņš iznāca pēc pieciem mēnešiem. No domas kļūt bagātam viņš neatsacījās, bet saprata, ka tāds pasākums prasa slepenību, tumsu un pakāpenību. Vajadzēja ietērpties aizsargādā, un to Aleksandrs Ivanovičs saskatīja pārtikas sagādes darbinieka garajos oranžkrāsas zābakos, dižen platās, zilās bridža biksēs un garstērbeļainā frencī.
Tanīs nemierīgajos laikos visi cilvēka roku darinājumi kalpoja sliktāk nekā agrāk: mājas nepasargāja no aukstuma, ēdiens nepaēdināja, elektrība iedegās tikai brīžos, kad rīkoja dezertieru un banditu lielo ķeršanu, ūdensvads deva ūdeni tikai pirmajiem stāviem, bet tramvajs negāja nemaz. Tomēr stichijas spēki kļuva vēl niknāki un bīstamāki: ziemas bija aukstākas nekā agrāk, vējš spēcīgāks, un saaukstēšanās, kas agrāk noguldīja cilvēku gultā uz dienām trim, tagad tajās pašās trīs dienās to galīgi sabendēja.
Un jauni cilvēki bez noteiktas nodarbošanās bariem blandījās pa ielām, bezrūpīgi skandinot dziesmiņu par naudu, kas zaudējusi savu vērtību:
Bufetē es drāžos iekšā,
Nav ne kapeikas man riekšā,
Izmainiet man desmit mil-jonus …
Aleksandrs Ivanovičs satraukts vēroja, kā nauda, kuru viņš ieguva ar lielu veiklību, pārvēršas par nulli.
Tifs nop|āva tūkstošiem cilvēku. Saša tirgojās ar noliktavā zagtiem medikamentiem. Tifs viņam deva piecsimt miljonus peļņas, bet naudas kurss vienā mēnesī tos pārvērta par pieciem miljoniem. Ar cukuru viņš nopelnīja miljardu. Kurss šo naudu samala miltos.
Viens no šī perioda visizdevīgākiem pasākumiem bija maršruta pārtikas vilciena nolaupīšana, kurš gāja uz Volgu. Koreiko bija vilciena komandants. Vilciens izbrauca no Poltavas uz Sa- maru, bet līdz Samarai neaizgāja, taču arī Poltavā neatgriezās. Tas bez pēdām bija pazudis pa ceļam. Kopā ar to pazuda Aleksandrs Ivanovičs.