Maskavā oranžkrāsas zābaki uznira 1922. gada beigās. Virs zābakiem lepojās zaļgans bekešs [2] ar zeltainu lapsādu iekšpusi. Paceltā jērādas apkakle, kas no kreisās puses atgādināja vatētu segu, pasargāja no sala bravurīgo purnu ar Sevastopoles pus- bakenbārdu. Aleksandra Ivanoviča galva nesa brīnišķīgu, sprogainu papachu.
Bet Maskavā tanī laikā jau braukāja jauni motori ar kristālā lukturiem, ielas pildīja nepmaņi kotika benītēs un ar garnitūras ādu «Lira» oderētos kažokos. Modē nāca gotiskie puszābaki ar smailu purnu un portfeļi ar čemodānā siksnām un rokturiem. Vārds «pilsonis» sāka izspiest pierasto vārdu «biedrs», un jauni ļaudis, ātri aptvēruši, kur slēpjas dzīves prieks, restorānos jau dejoja var.stepu «Diksī» un pat fokstrotu «Saules zieds». Pār pilsētu skanēja trakuļu klaigas, un lielajā Ārlietu tautas komisariata
namā drēbnieks Zurkēvičs dienu un nakti šuva frakas padomju diplomātiem, kas devās uz ārzemēm.
Aleksandrs Ivanovičs izbrīnījies pamanīja, ka viņa ietērps, ko provincē uzskatīja par vīrišķības un bagātības pazīmi, šeit, Maskavā, ir īsta veco laiku palieka un met sliktu ēnu uz savu īpašnieku.
Pēc diviem mēnešiem Sretenskas bulvārī tika atvērts jauns uzņēmums ar izkārtni «Ķīmisko produktu rūpniecības artelis «Revanšs»». Artelim bija divas istabas. Pirmajā karājās sociālismā pamatlicēja Fridricha Engelsa portrets, zem kura, nevainīgi smaidot, sēdēja pats Ķoreiko pelēkā angļu uzvalkā ar ieaustu sarkana zīda svītriņu. No oranžkrāsas kavalerijas zābakiem un rupjajām pusbakenem nebija ne vēsts. Aleksandra Ivanoviča vaigi bija gludi skūti. Dibenistabā atradās ražošana. Tur stāvēja divas ozolkoka mucas ar manometriem un ūdens mērījamiem stikliem, viena uz grīdas, otra — uz paaugstinājuma. Mucas savienoja tieva klistira caurule, pa kuru, vienmuļi guldzēdams, tecēja šķidrums. Kad viss šķidrums no augšējā trauka bija satecējis apakšējā, ražošanas telpā ieradās puika velteņos. Smagi nopūzdamies, zēns ar spaini smēla šķidrumu no apakšējās mucas, stiepa uz paaugstinājumu un izlēja augšējā mucā. Pabeidzis šo sarežģīto ražošanas procesu, zēns gāja kantori sildīties, bet klistira caurule atkal šņurkstēja: šķidrums veica savu parasto ceļa gabalu — no augšējā rezervuārā uz apakšējo.
Aleksandrs Ivanovičs arī pats skaidri nezināja, kāda veida ķimikālijās izgatavo artelis «Revanšs». Ķimikālijās viņam nebija prātā. Viņa darba diena jau tā bija pārslogota. Viņš braukāja no bankas uz banku un zvejoja aizdevumus ražošanas paplašināšanai. Trestos viņš slēdza līgumus par ķīmisko produktu piegādi un saņēma izejvielas par cietām cenām. Viņš saņēma arī aizdevumus. Ļoti daudz laika aizgāja, atkalpārdodot saņemtās izejvielas valsts rūpnīcām par desmitkārtēju cenu, un tāpat milzumu enerģijas prasīja valūtas operācijās melnajā biržā — Pļevnas varoņu pieminekļa pakājē.
Kad gads bija pagājis, bankām un trestiem radās vēlēšanās uzzināt, cik labvēlīgu iespaidu uz rūparteļa «Revanšs» attīstību atstājusi viņu finansialā palīdzība un izlīdzēšana ar izejvielām un vai zaļoksnējais privātuzņēmējs neilgojas vēl pēc kādas palīdzības. Komisija, ko rotāja īstas zinātnes vīru bārdas, ieradās trīs vienjūga ratos. Tukšajā kantorī komisijas priekšsēdētājs ilgi lūkojās Engelsa vienaldzīgajā sejā un ar nūju klauvēja pa egles
(lēļu leti, saucot arteļa vadību un locekļus. Pēdīgi ražošanas telpas durvis atvēras un komisijas acu priekšā nostājās noraudājies zens ar spaini rokā.
No sarunas ar «Revanša» jauno pārstāvi noskaidrojās, ka ražošana ritot pilnā sparā un saimnieks jau nedēļu neesot acu rādījis. Ražošanas telpās komisija uzturējās īsu brīdi. Šķidrums, kas tik svarīgi guldzēja klistira caurulē, pēc garšas, krāsas un ķīmiskā sastāva atgādināja parastu ūdeni, kas tas patiesībā arī bija. Pārliecinājies par šo neticamo faktu, komisijas priekšsēdētājs noteica «hm» un paskatījās uz locekļiem, kas arī novilka «hm». Pēc tam priekšsēdētājs ar baigu smīnu paskatījās uz zēnu un jautāja:
— Cik tev gadiņu?
— Pilni divpadsmit, — atbildēja zēns.
Un sāka tā raudāt, ka komisijas locekļi grūstīdamies izskrēja uz ielas un, sasēdušies savos vienjūga ratos, aizbrauca galīgi apjukuši. Kas attiecas uz arteli «Revanšs», tad visas tā operācijās banku un trestu grāmatās bija ierakstītas «Peļņas un zaudējumu kontā» un tieši šā konta tajā daļā, kur ne ar vārdu nepiemin peļņu, bet kas pilnībā veltīta zaudējumiem.
Tajā pašā dienā, kad komisija sāka daudznozīmīgo sarunu ar izēnu «Revanša» kantorī, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko izkāpa no tiešās satiksmes vilciena guļamvagona nelielā vīnogām svētītā republikā, kas atradās trīs tūkstoši kilometru no Maskavas. : Viņš atvēra logu viesnīcas islabā un ieraudzīja pilsētiņu oāzē ar bambuka ūdensvadu, ar draņķīgu māla cietoksni, pilsētiņu, nožogotu no smiltīm ar papelēm, pilnu austrumnieciska trokšņa.
Otrā dienā viņš jau zināja, ka republika sākusi būvēt elektrostaciju. Viņš uzzināja arī to, ka naudas pastāvīgi trūkstot un celtniecība, no kuras atkarīga visa republikas nākotne, varot apstāties.
Un zaļoksnējais privātuzņēmējs nolēma palīdzēt republikai. Viņš atkal apāvās oranžkrāsas zābakus, uzlika galvā tjubeteiku un, paķēris resnvēderainu portfeli, devās uz celtniecības pārvaldi.
Viņu nesagaidīja pārlieku laipni, bet viņš izturējās visai cienījami, neko nelūdza pats sev un galvenokārt uzsvēra to, ka atpalikušu nomaļu elektrifikacijas ideja esot ārkārtīgi tuva viņa sirdij.
— Jūsu celtniecībai, — viņš runāja, — nepietiek naudas. Es to dabūšu.
Un viņš Jika priekšā organizēt pie elektrostacijas celtniecības ienesīgu palīguzņēmumu. 1
— Kas var būt vienkāršāk! Mēs pārdosim atklātnes ar celtniecības skatiem, un tas dos ienākumus, kas tik ļoti nepieciešami būvei. Iegaumējiet: jums nekas nebūs jādod, jūs tikai saņemsiet.
Aleksandrs Ivanovičs enerģiski žestikulēja, viņa vārdi likās pārliecinoši, projekts bija pareizs un izdevīgs. Nodrošinājies ar līgumu, pēc kura viņš saņēma ceturto daļu no visiem ienākumiem] ko dos atklātņu uzņēmums, Koreiko sāka strādāt.
Vispirms bija nepieciešami apgrozības līdzekļi. Tos vajadzēja ņemt no elektrostacijas celtniecībai asignētās naudas. Citas nauj das republikā nebija.
— Tas nekas, — viņš mierināja celtniekus, — iegaumējiet: nd šā brīža jūs tikai saņemsiet.
Aleksandrs Ivanovičs jāšus uz zirga noinspicēja aizu, kurā jau pacēlās nākošās stacijas betona paralelepidedi, un ar vienu skatienu novērtēja gleznainās porfira klintis. Aiz viņa linijdroškā uz aizu atbrauca fotogrāfi. Viņi ielenca celtniecības objektu ar salokāmiem, garkājainiem stativiem, slēpās zem melniem lakatiem un ilgi knikšķināja aizslēgus. Kad viss bija nofotografēts, kāds no fotogrāfiem nolaida lakatu un dziļdomīgi sacīja:
— Labāk, protams, būtu bijis šo staciju celt pa kreisi, klostera drupu fonā, tur daudz gleznaināks skats.
Atklātņu iespiešanai nolēma celt, cik vien ātri iespējams, paši savu tipogrāfiju. Naudu tāpat kā pirmoreiz ņēma no celtniecības līdzekļiem. Tālab elektrostacijā nācās dažus darbus pārtraukt. Bet visi sevi mierināja ar domu, ka ienākumi no jaunā pasākuma' ļaus iedzīt nokavēto laiku.
Tipogrāfiju būvēja tajā pašā aizā, pretim stacijai. Un drīz vien netālu no stacijas betona paralelepipediem parādījās tipogrāfijās betona paralelepipedi. Pamazām cementa mucas, dzelzs stieņi, ķieģeļi un grants pārvietojās no aizas viena gala uz otru. Pēc tam vieglu pārgājienu pa aizu veica arī strādnieki — jaunajā būvē vairāk maksāja.
Pēc pusgada visās dzelzceļstacijās parādījās aģenti — izplatītāji strīpainās biksēs. Viņi tirgojās ar atklātnēm, kas rādīja vīnogām svētītās republikas klintis, starp kurām tika veikti grandiozi darbi. Vasaras dārzos, teātros, kino, uz kuģiem un kūrortos jaunkundzītes-sprogainītes grieza iestiklotu labdarības loterijas kulbu. Loterijā visi laimēja, — katrs laimests deva atklātni ar elektrificētās aizas skatu.
Koreiko vārdi piepildījās, — ienākumi plūda no visām pusēm. Bet Aleksandrs Ivanovičs tos neizlaida no savām rokām. Ceturto da|u viņš paturēja sev pēc līguma, tikpat daudz piesavinājās, atsaucoties uz to, ka no visām aģentu karavanām vēl nav ienākušas atskaites, bet pārējos līdzekļus izlietoja labdarības kombinātā paplašināšanai.
— Jābūt labam saimniekam, — viņš lēnīgi runāja, — sākumā kārtīgi nostādīsim savu pasākumu, tad arī gūsim īstus ienākumus.
Sajā laikā ekskavators «Marions», atsaukts no elektrostacijas, raka dziļu būvbedri jaunam tipogrāfijās korpusam. Darbs elektrostacijā tika pārtraukts. Celtniecība pamira. Tur rosījās vienīgi fotogrāfi un vīdēja melnie lakati.
Pasākums plauka, un Aleksandrs Ivanovičs, no kura sejas nenozuda godīga padomju cilvēka smaids, sāka iespiest atklātnes ar kinoaktieru portretiem.
Kā jau tas mēdz būt, kādā vakarā ar sačabējušu mašīnu atbrauca pilnvaroto komisija. Aleksandrs Ivanovičs netūļājās, uzmeta atvadu skatienu elektrostacijas saplaisājušajam pamatam un grandiozajam, gaismas pilnajam palīguzņēmumam un laida ļekas vaļā.
— Hm! — priekšsēdētājs norūca, ar nūju bakstīdams fundamenta plaisas. — Kur tad elektrostacija?
Viņš paskatījās uz komisijas locekļiem, kuri savukārt norūca «hm». Elektrostacijas nebija. Toties tipogrāfijās ēkā komisija atklāja, ka darbs rit pilnā sparā. Spīdēja dienas gaismas spuldzes, un plakanās iespiedmašīnas norūpējušās plaukšķināja spārnus. Trīs no tām cepa vienkrāsainu aizu, bet ceturtā — daudzkrāsu iespiedmašīna kā kārtis no blēža piedurknes birdināja atklātnes ar Duglasa Ferbenksa ģīmetni melnā pusmaskā un resnu, apaļu mūli un apburošās Lia de Putti ģīmetnes. Atklātņu ražā cienīgu vietu ieņēma jauks puisis, pazīstams ar vārdu Monti Benks, ar izbolītām acīm.
Un vēl ilgi pēc šā neaizmirstamā vakara aizā zem klajas debess iztiesāja paraugprāvas. Bet Aleksandrs Ivanovičs papildināja savu kapitalu ar pusmiljona rubļu.
Asinis tāpat kā agrāk brāzmoja nikni, apvaldīti un nepacietīgi. Viņš juta, ka tieši tagad, kad vecā saimniecības sistēma brūk kopā, bet jaunā tikko sāk pieteikt savas tiesības, iespējams iedzīvoties milzu bagātībā. Taču to viņš jau zināja, ka atklāti cīnīties, lai iedzīvotos, Padomju zemē nav domājams. Un ar pārākumā smīnu viņš noskatījās uz savrupiem nepmaņiem, kas nīka zem izkārtnēm:
«Tirdzniecība ar ķemmdziju tresta precēm B. A. Leibedevs», «Brokāts un inventārs baznīcām un klubiem» vai arī «H. Robin- sona un M. Piektdieņa pārtikas preču bode».
Zem valsts preses spiediena krakšķ ir Leibedeva, ir Piektdieņa, ir viltus mūzikas arteļa «Kur tamburins trinkšķ» finansu baze.
Koreiko saprata, ka tagad iespējama tikai pagrīdes tirdzniecība, pamatota uz visstingrāko slepenību. Visas nelaimes, kas satricināja jauno saimniecību, nāca viņam par labu, viss, uz ko valsts zaudēja, nesa viņam peļņu. Viņš ielīda katrā spraugā, kur oda pēc naudas, un aiznesa no turienes savus simt tūkstošus. Viņš tirgojās ar maizes izstrādājumiem, vadmalu, cukuru, tekstilprecēm — ar itin visu. Un viņš bija viens, pilnīgi viens ar saviem miljoniem. Dažādos valsts stūros viņa labā strādāja lieli un mazi blēži, bet tie nezināja, kā labā strādā. Koreiko darbojās tikai ar starppersonu palīdzību. Un tikai pats zināja, cik gara ķēde, pa kuru pie viņa nāca nauda.
Tieši pulksten divpadsmitos Aleksandrs Ivanovičs pabīdīja sāņus kontokorentu grāmatu un ieturēja brokastis. Viņš izņēma no atvilktnes notīrītu zaļu rāceni un, cienīgi blenzdams galdā, noēda to. Pēc tam viņš norija aukstu pusjēlu olu. Auksta pusjēla ola ir ļoti negaršīgs ēdiens, un kārtīgs, dzīvespriecīgs cilvēks nekad tādu neēdīs. Taču Aleksandrs Ivanovičs nevis ēda, bet uzņēma barību. Viņš nevis brokastoja, bet izpildīja fizioloģisku procesu — ievadīja organismā nepieciešamo tauku, ogļhidrātu un vitaminu daudzumu.
Visi herkulesieši savas brokastis vainagoja ar tēju, Aleksandrs Ivanovičs izdzēra glāzi vārīta ūdens, piekožot cukurgrau- diņu. Tēja uzbudina sirdsdarbību, bet Koreiko sargāja savu veselību.
Desmit miljonu īpašnieks atgādināja bokseri, kas ar aprēķinu kaldina savu uzvaru. Viņš pakļaujas īpašam režimam — ne dzer, ne smēķē, cenšas izvairīties no uztraukumiem, trenējas un agri liekas gulēt — tiek darīts viss, lai nozīmētā dienā iznāktu gaismas pielietajā ringā kā laimīgs uzvarētājs. Aleksandrs Ivanovičs gribēja būt jauns un svaigs tajā dienā, kad atgriezīsies vecā iekārta un viņš, bez bailēm atvēris savu parasto čemodaneli, varēs iziet no pagrīdes. Par to, ka vecā pasaule atgriezīsies, Koreiko nebija nekādu šaubu. Viņš glabāja sevi kapitalismam.
Un, lai neviens neatminētu viņa otro un galveno dzīvi, Koreiko veģetēja kā ubags, cenšoties nepārsniegt četrdesmit sešu rub|u algas rpjomu, kuru saņēma par nožēlojamu un apnicīgu darbu finuzskaites nodaļā, ko greznoja menadas, driadas un na- jadas.