Zaļā kaste ar četriem blēžiem palēkdamās nesās pa putekļaino ceļu.
Mašīna bija padota tādu pašu stichisku spēku iedarbībai, kādus izjūt peldētājs, kas peldas vētrainā laikā. Mašīnu gan ietrieca ceļa grambā, gan rāva bedrē, gan mētāja no vienas puses uz otru, gan apšļāca ar rieta saules apspīdētiem, sarkaniem ceļa putekļiem.
— Klausieties, student, — Ostaps griezās pie jaunā pasažiera, kas, atguvies no nesenā satricinājuma, jau bezrūpīgi sēdēja līdzās komandoram, — kā jūs iedrošinājāties pārkāpt Suchareva konvenciju, šo cienījamo paktu, ko apstiprinājis Tautu Savienības tribunāls?
Paņikovskis izlikās, ka nav dzirdējis, un pat pagriezās sāņus.
— Un vispār, — Ostaps turpināja, — jums ir netīri paņēmieni. Nupat mēs bijām riebīgas ainas liecinieki. Jums dzinās pakaļ arbatovieši, kam jūs bijāt nočiepis zosi.
— Nožēlojami, niecīgi ļaudis! — dusmīgi nomurkšķēja Paņikovskis.
— Ak tā! — Ostaps izsaucās. — Bet sevi jūs acīm redzot uzskatāt par pašu ministru? Džentlmeni? Tad iegaumējiet: ja jums, kā īstam džentlmenim, ienāks prātā doma izdarīt savas piezīmes uz manšetēm, jums nāksies rakstīt ar krītu.
— Kāpēc? — jaunais pasažieris īgni jautāja.
— Tāpēc, ka tās jums pavisam melnas. Varbūt no pārliekas spodrības, vai ne?
— Jūs esat nožēlojams, niecīgs cilvēks! — ātri noteica Paņikovskis.
— Un to jūs sakāt man — savam glābējam? — Ostaps lēnprātīgi jautāja. — Adam Kazimirovič, apturiet uz brītiņu savu mašīnu. Pateicos jums. Sura, dārgais, atjaunojiet, lūdzu, status- quo!
Balaganovs nesaprata, ko nozīmē «status-quo». Bet viņš orientējās pēc intonacijas, kādā šie vārdi tika izrunāti. Ar riebuma pilnu smīnu sejā viņš paņēma Paņikovski zem padusēm, iznesa no mašīnas un nosēdināja ceļa putekļos.
— Student, ejiet atpakaļ uz Arbatovu, — sausi sacīja Ostaps, — tur jūs ar nepacietību gaida zoss īpašnieki. Bet mums rupji tēviņi nav vajadzīgi. Mēs paši esam rupji. Braucam!
— Es vairāk tā nedarīšu! — lūdzās Paņikovskis. — Es esmu nervozs!
— Metieties ceļos! — Ostaps uzsauca.
Paņikovskis tik steidzīgi nokrita ceļos, it kā viņam būtu aizcirstas kājas.
— Labi! — Ostaps sacīja. — Jūsu poza mani apmierina. Jūs esat pieņemts nosacīti — līdz pirmajam disciplīnas pārkāpumam, uzliekot par pienākumu visus apkalpošanas darbus.
«Antilope Gnu» pieņēma aprimušo rupjo tēviņu un aizripoja tālāk, šūpojoties kā bēru rati.
Pēc pusstundas mašīna nogriezās uz lielā Jaunzaķu ceļa un, nesamazinot ātrumu, iebrauca ciematā. Pie koka mājas, uz kuras jumta auga zarains un līks radiomasts, pulcējās ļaudis. Pūlī krasi izdalījās vīrs bez bārdas. Bezbārdis turēja rokā papīra lapu.
— Biedri, — viņš dusmīgi uzkliedza, — uzskatu svinīgo sanāksmi par atklātu! Atļaujiet, biedri, uzskatīt šos aplausus …
Viņš, kā redzams, gatavojās runāt un jau ieskatījas papīrā, bet, pamanījis, ka mašīna neapstājas, nelaida vaļā savus runas plūdus.
— Stājieties visi Autodorā [3] ! — viņš steidzīgi teica, skatīdamies uz Ostapu, kas atradās viņam tieši pretī. — Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražošanu! Dzelzs rumaks lai nomaina zemnieka zirģeli!
Un vēl nopakaļus aizbraucošam automobilim, pārkliedzot pūļa apsveikuma dunoņu, izsauca pēdējo lozungu:
— Automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanas līdzeklis!
Izņemot Ostapu, pārējie antilopieši bija visai satraukti par svinīgo sagaidīšanu. Neko nesaprazdami, viņi grozijas mašīnā kā zvirbulēni ligzdā. Paņikovskis, kas vispār necieta, ka vienuviet pulcējas daudz godīgu ļaužu, piesardzīgi notupās, lai laucinieki varētu saskatīt vienīgi viņa salmenes netīro virsu. Bet
Ostaps ne kripatiņas nesamulsa. Viņš noņēma cepuri ar balto virsu un apsveicējiem atbildēja, lepni pamājot ar galvu te pa labi, te pa kreisi.
— Uzlabojiet ceļus! — atvadoties viņš nokliedza. — Mersi par sagaidīšanu!
Un mašīna atkal atradās uz baltā ceļa, kas šķērsoja milzīgu, klusu lauku.
— Vai viņi mums nedzīsies pakaļ? — norūpējies jautāja Paņikovskis. — Kāpēc tāds pūlis? Kas noticis?
— Ļaudis vienkārši nekad nav redzējuši automobili, — Balaganovs sacīja.
— Domu apmaiņa par gūtajiem iespaidiem turpinās, — Benders secināja. — Vārds mašīnas vadītājam! Kā jūs domājat, Adam Kazimirovič?
Šoferis nogrima domās, ar matčiša skaņām pabaidīja suni, kas aiz muļķības bija izskrējis uz ceļa, un izteica varbūtību, ka pūlis sapulcējies sakarā ar baznīcas svētkiem.
— Tāda veida svētki, — «Antilopes» vadītājs paskaidroja, — laukos notiek bieži.
— Jā, — Ostaps novilka. — Tagad es skaidri redzu, ka esmu nokļuvis nekulturālu cilvēku sabiedrībā, tas ir, starp klaidoņiem bez augstākās izglītības. Ak bērni, mīļie leitnanta Smidta bērni, kāpēc jūs nelasāt avīzes? Tās vajag lasīt. Tās visai bieži sēj gudrību, cēlsirdību, mūžību.
Ostaps izvilka no kabatas «Izvestiju» un skaļā balsī nolasīja «Antilopes» ekipāžām rakstiņu par automobiļu braucienu Maskava—Charkova—Maskava.
— Pašreiz, — viņš pašapmierināti sacīja, — mēs atrodamies uz autobrauciena līnijas apmēram pusotra simta kilometru pirms vadošās mašīnas. Ceru, ka jūs jau būsiet noģiduši, ko es domāju?
«Antilopes» zemās činas klusēja. Paņikovskis atpogāja svārkus un pakasīja kailās krūtis zem netīrās zīda kaklasaites.
— Tātad jūs nekā nesaprotat? Acīm redzot dažos gadījumos pat avīžu lasīšana nelīdz. Nu labi, paskaidrošu sīkāk, lai gan tas neatbilst maniem principiem. Pirmkārt: zemnieki «Antilopi» noturēja par autobrauciena vadošo mašīnu. Otrkārt: mēs neatsakāmies no šī nosaukuma, vēl vairāk — mēs griezīsimies pie visām iestādēm un personām ar lūgumu sniegt mums pienācīgu palīdzību, tieši to uzsverot, ka esam vadošā mašīna. Treškārt.. . Nu, pietiks jums arī ar diviem punktiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka zināmu laiku mes noturēsimies autobrauciena priekšgalā un nosmelsim putas un krējumu, vārdu sakot, — putukrējumu no šī augsti kulturālā pasākuma.
Lielā kombinatora runa atstāja milzīgu iespaidu. Kozļēvičs veltīja komandoram padevības pilnus skatienus. Balaganovs bu- žināja savu rudo matu cekulu un aizrautīgi smējās. Paņikovskis, jauzdams, ka nupat varēs bez briesmām iedzīvoties, sauca «urā».
— Pietiek emociju, — Ostaps sacīja, — sakarā ar tumsas iestāšanos paziņoju vakaru par atklātu. Stop!
Mašīna apstājās, un nogurušie antilopieši izkāpa. Briestošajā labībā sienāzīši kala savu mazo laimi. Pasažieri jau nosēdās aplī pie paša ceļa, bet vecā «Antilope» vēl aizvien nevarēja rimties: šad un tad pati no sevis iekrakšķējās karoserija, reizem motorā atskanēja īsi sprakšķi.
Tūļīgais Paņikovskis sakurināja tik lielu ugunskuru, ka likās — deg vesela sādža. Uguns šņākdama metās uz visām pusēm. Kamēr ceļotāji cīnījās ar uguns stabu, Paņikovskis saliecies aizdiedza uz lauku un atgriezās ar saulē sasilušu, līku gurķi rokā. Ostaps ātri izrāva to Paņikovskim no rokām, sacīdams:
— Nepārvērtiet ēšanu par kultu!
To sacījis, viņš pats apēda gurķi. Vakariņās notiesāja desu, kuru no mājām bija līdz paķēris saimnieciskais Kozļēvičs, un aizmiga zem zvaigžņotās debess.
— Nu, brālīši, — gaismai austot, sacīja Ostaps Kozļēvičam, — sagatavojieties kārtīgi! Tādu dienu, kāda mums stāv priekša šodien, jūsu mechaniskā ķerra vēl nav redzējusi un nekad vairs neredzēs.
Balaganovs paķēra cilindrisko spaini ar uzrakstu «Arbatovas dzemdību nams» un aizskrēja uz upīti pēc ūdens.
Ādams pacēla mašīnas pārsegu, svilpodams iebāza rokas motorā un sāka rakņāties pa tā kapara zarnām.
Paņikovskis atspiedās ar muguru pret automobiļa riteni un nobēdājies, acis nemirkšķinādams, skatījās uz apvārsni, kur sarkana kā dzērvene parādījās saules ripa. Paņikovskim bija grumbaina seja ar daudzām sīkām vecuma pazīmēm: maisiņiem, pulsējošām dzīsliņām un vecišķu sārtumu. Tāda seja ir cilvēkam, kas nogājis garu, solidu dzīves ceļu, izaudzinājis bērnus, rītos dzer veselīgu kafiju «Ozolzīle» un skribelē iestādes sienas avīzē ar pseidonimu «Antikrists».
— Vai pastāstīt jums, Paņikovski, kā jūs nomirsiet? — negaidīti ierunājās Ostaps.
Večuks nodrebēja un atskatījas.
— Jūs nomirsiet tā. Reiz, kad jūs atgriezīsieties tukšā, aukstā viesnīcas «Marseļa» numurā (tas notiks kaut kur kādā apriņķa pilsētā, kur iemaldīsieties amata darīšanās), jūs pēkšņi jutīsieties slikti. Jums atmirs kāja. Izbadojies un neskuvies jūs gulēsiet uz dēļu lāvas, un neviens jūs neapmeklēs. Paņikovski, neviens jūs nepažēlos. Bērnu jums nebija aiz ekonomiskiem aprēķiniem, bet sievas pamētāt. Jūs mocīsieties veselu nedēļu. Agonija būs drausmīga. Jūs mirsiet ilgi, un tas visiem apniks. Jūs vēl nebūsiet pat godīgi nomiris, bet birokrāts — viesnīcas pārzinis jau uzrakstīs komunālās saimniecības nodaļai pieprasījumu izsniegt bezmaksas zārku. . . Kā jūsu vārds un tēva vārds?
— Michaiis Samuelevičs, — atbildēja satriektais Paņikovskis.
— … izsniegt bezmaksas zārku pilsonim M. S. Paņikovskim. Starp citu, nav ko raudāt, pāris gadiņu jūs vēl vilksiet garu. Tagad pie lietas. Vajag parūpēties par mūsu gājiena kulturāli aģi- tatorisko pusi.
Ostaps izcēla 110 automobiļa savu ceļa somu un nolika zālē.
— Mana labā roka, — sacīja lielais kombinators, uzklapēdams ceļa somai pa resnīgo, apaļo sānu. — Te ir viss, kas vien var būt nepieciešams elegantam mana vecuma un vēriena pilsonim.
Benders pietupās pie čemodānā kā apkārt klīstošs ķīniešu burvju mākslinieks pie sava burvju maisa un citu pēc citas ņēma ārā dažādas mantas. Vispirms viņš izvilka sarkanu piedurknes apsaiti, uz kuras ar zeltu bija izšūts vārds «Rīkotājs». Pēc tam zālē izvēlās milicijas formas cepure ar Kijevas pilsētas ģerboni, četri spēļu kāršu komplekti ar vienādiem rakstiem un paka dokumentu ar apaļiem ceriņkrāsas zīmogiem.
Visa «Antilopes Gnu» ekipāžā ar cienību raudzījās uz ceļa somu. Bet no turienes nāca ārā aizvien jauni priekšmeti.
— Jūs esat nevainīgi cālīši, — Ostaps runāja, — jūs, bez šaubām, nekad nesapratīsiet, ka godīgs padomju svētceļotājs pili- grims, tāds kā es, nevar iztikt bez daktera chalata.
Bez chalata ceļa somā atradās arī stetoskops.
— Es neesmu chirurgs, — piezīmēja Ostaps. — Es esmu nei- ropatalogs, es esmu psichiatrs. Es pētu savu pacientu dvēseles. Un man vienmēr nezin kāpēc patrāpās ļoti glupas dvēseles.
Pēc tam dienas gaismā tika izvilkta kurlmēmo ābece, labdarīgas atklātnes, emaljētas krūšu nozīmes un afiša ar paša Ben- dera ģīmetni, kurā viņš nofotografēts čalmā un platās austrumnieku biksēs. Afiša vēstīja:
Ieradies Priesteris (Slavenais Bombejas tramins jogs) Spēkoņa dēls Rabindranata Tagores mīlulis
JOKANAANS MARUSIDZE (Savienoto republiku Nopelniem bagātais mākslinieks)
Triki Šerloka Holmsa garā.
Indijas fakirs. Neredzamā vistiņa.
Sveces no Atlantidas. Sātana telts.
Pareģis Samuils ctbild uz publikas jautājumiem.
Garu materializēšona un ziloņu izsniegšana.
Ieejas bi[eles no 50 k. lidz 2 r.
Tūlīt aiz afišas izvēlās netīra, pa rokām saviļāta čalma.
— šo laika kavēkli es izmantoju ļoti reti, — Ostaps sacīja. — Iedomājieties tikai, uz priestera āķa visvairāk ķeras tādi prog- resivi cilvēki kā dzelzceļnieku klubu vadītāji. Darbs jau viegls, bet riebīgs. Man personīgi ir pretīgi būt par Rabindranata Tagores mīluli. Bet pareģim Samuilam uzdod vienus un tos pašus jautājumus: «Kālab pārdošanā nav sviesta?» jeb arī: «Vai jūs neesat ebrejs?»
Galu galā Ostaps atrada, ko meklēja: lakotu skārda kārbiņu ar tumšām, dzintarainām krāsām porcelānā trauciņos un divas otiņas.
— Kolonas vadošo mašīnu nepieciešams izgreznot kaut vai ar vienu lozungu, — sacīja Ostaps.
Un uz garas, dzeltenīgas bjaza strēmeles, ko viņš izvilka no tās pašas ceļa somas, Ostaps ar iespiedburtiem izzīmēja brūnu uzrakstu:
AUTOBRAUCIENĀ PRET CEĻU DANGAM UN SLAISTU BANDĀM!
Plakatu piestiprināja virs automobiļa pie diviem žagariem. Tiklīdz mašīna sāka kustēties, plakats izliecās no vēja spiediena un ieguva tik brašu izskatu, ka nevarēja vairs būt nekādu šaubu par to, ka nepieciešams ar automobili nīdēt ceļu dangas un slaistu bandas, un pie viena varbūt arī pat birokrātismu. «Antilopes» pasažieri pieņēma cienīgu stāju. Balaganovs uzstīvēja savā rudajā galvā žokeni, ko pastāvīgi nēsāja kabatā. Paņikovskis apgrieza manšetes uz kreiso pusi un izlaida divus centimetrus no piedurknēm. Kozļēvičs vairāk rūpējās par mašīnu nekā par sevi. Pirms braukšanas viņš to nomazgāja ar ūdeni, un «Antilopes» grumbuļainajos sānos spoguļojās saule. Pats komandors jautri miedza acis un kašķējās ar pavadoņiem.
— Pa kreisi no borta sādža! — Balaganovs izsaucās, pacēlis plaukstu virs acīm. — Vai apstāsimies?
— Mums no muguras, — sacīja Ostaps, — seko piecas pirmklasīgas mašīnas. Satikšanās ar tām neietilpst mūsu plānos. Mums jo ātrāk jānoņem krējums. Tāpēc pieturēsim tikai Udojevas pilsētā. Tur mūs, starp citu, gaida muca ar degvielu. Lai ripo, Kazimirovič!
— Vai uz apsveikumiem atbildēt? — norūpējies jautāja Balaganovs.
— Atbildēt paklanoties un uzsmaidot. Mutes lūdzu turēt ciet. Citādi velns zin ko jūs vēl samuldēsiet.
Sādža vadošo mašīnu sagaidīja laipni. Bet parastajai viesmīlībai šeit piemita visai jocīgs raksturs. Acīm redzot sādžas sabiedrība bija brīdināta, ka šeit kaut kas brauks cauri, bet, kas tieši un kādā nolūkā, — to neviens nezināja. Tāpēc katram gadījumam bija celti dienas gaismā visi pēdējos gados pagatavotie lozungi un devizes. Gar ielas malām stāvēja skolnieki ar dažāda kalibra vecmodīgiem plakatiem: «Sveicinām Laika Savienību un tās dibinātāju dārgo biedru Keržencevu», «Nav bailes mums no buržuja ne par matu, tā atbildam Kerzonam uz viņa ultimātu», «Lai mūsu bērni neizdzistu, gādāsim, lai novietnēs tie mistu».
Bez tam bija daudz plakatu, pa lielākai daļai rakstītu ar senslāvu burtiem, ar vienu un to pašu aicinājumu «Laipni lūdzam!»
Tas viss paslīdēja'ceļotājiem garām. Šoreiz viņi droši vicināja ar cepurēm. Paņikovskis nenocietās un, neraugoties uz aizliegumu, pielēca kājās un uzsauca nesaprotamu, politiski analfa- betisku apsveikumu. Bet, pateicoties motora troksnim un pūļa kliedzieniem, neviens nekā nesaprata.
— Hip, hip, urā!,— uzsauca Ostaps.
Kozļēvičs atvēra trokšņa slāpētāju, un mašīna izgrūda zilu dūmu šleifi, no kuras sāka šķaudit aiz automobiļa skrejošie suņi.
— Kā ar benzinu? — jautāja Ostaps. — Vai līdz Udojevai pietiks? Mums tikai trīsdesmit kilometri jānobrauc. Bet tur visu paņemsim.
— Vajadzētu pietikt, — šauboties atbildēja Kozļēvičs.
— Ņemiet vērā, — Ostaps sacīja, bargi uzlūkojis savu armiju. — Parādi komandēšu es.
Paņikovskis un Balaganovs apmulsa.
— Visu, kas mums vajadzīgs, udojevieši paši dos. To jūs savām acīm redzēsiet. Sagatavojiet vietu sālsmaizei.
Trīsdesmit kilometrus «Antilope» noskrēja pusotrās stundās. Pēdējā kilometrā Kozļēvičs kļuva ļoti nemierīgs, piedeva gāzi un satriekts grozīja galvu. Bet visas pūles un tāpat arī Balaganova uzkliedzieni un skubinājumi palika bez rezultātiem. Ādama Kazimiroviča iecerētais spīdošais finišs neizdevās, jo pietrūka benzina. Mašīna apkaunojoši apstājās pašā ielas vidū simt metrus no katedras, ko par godu drosmīgajiem automobilistiem greznoja skuju vītnes.
Sapulcējušies ar skaļiem saucieniem metās sagaidīt no gadsimtu miglas iznirušo «lorenu ditrichu». Tanī pašā mirklī ceļinieku cēlās pieres skāra slavas ērkšķi. Viņus ar varu izvilka no mašīnas un meta gaisā ar tādu niknumu, it kā viņi būtu slīkoņi un par katru cenu viņus vajadzētu atdzīvināt.
Kozļēvičs palika pie mašīnas, bet pārējos aizveda pie katedras, kur pēc plāna bija paredzēts trīs stundas ilgs skrejošs mītiņš. Pie Ostapa izspraucās jauns šoferu tipa cilvēks un jautāja: — Kur pārējās mašīnas?
— Atpalikušas, — vienaldzīgi atbildēja Ostaps. — Plīsumi, lūzumi, iedzīvotāju sajūsma. Tas viss aizkavē.
— Vai jūs no komandora mašīnas? — nerimās šoferis amatieris. — Vai Kleptunovs kopā ar jums?
— Kleptunovu es diskvalificēju, — Ostaps neapmierināts sacīja.
— Bet profesors Pesočņikovs? Vai ar «pakardu»?
— Ar «pakardu» gan.
— Un rakstniece Vera Kruca? — interesējās pusšoferis. —Ai, kā gribētos viņu redzēt! Viņu un biedru Nežinski. Vai viņš arī brauc kopā ar jums?
— Ziniet, — Ostaps atgaiņājās, — es esmu noguris no brauciena.
— Un jūs ar «studbekeru»?
— Varat uzskatīt mūsu mašīnu par «studbekeru», — Ostaps nikni sacīja, — bet līdz šim tā saukusies «lorens ditrichs». Vai tas jūs apmierina?
Bet šoferis amatieris nebija apmierināts.
— atvainojiet, — viņš izsaucās ar jauneklīgu neatlaidību, — bet braucienā taču nepiedalās nekādi «loreni ditriehi»! Es lasīju avīzē, ka braucot divi «pakardi», divi «fiati» un viens «stud- bekers».
— Ejiet pie visiem velniem ar savu «studbekeru»! — Ostaps iebrēcās. — Kas tas Studbekers tāds ir? Vai tas ir jūsu radinieks Studbekers? Vai jūsu papiņš ir Studbekers? Ko jūs uzmācaties cilvēkam? Skaidrā krievu valodā viņam saka, ka «studbekeru» pēdējā brīdī samainīja ar «lorenu ditrichu», bet viņš te jauc prātus! «Studbekers!»
Jaunieti jau sen bija atbīdījuši malā rīcības vīri, bet Ostaps vēl ilgi plātījās ar rokām un murmināja:
— Zinātāji! Nosist vajag tādus zinātājus! Lai viņam gādā «studbekeru»!
Autobrauciena sagaidīšanas komisijas priekšsēdētājs savā apsveikuma runā iepina tik garu virkni palīgteikumu, ka veselu pusstundu vairs nevarēja gala atrast. Visu šo laiku brauciena ko- mandors bija stipri satraukts. No tribines augstumiem viņš sekoja Balaganova un Paņikovska aizdomīgajai rīcībai, tie pārlieku rosīgi šaudījās pūlī. Benders izbolīja briesmīgas acis un galu galā ar savas signalizacijas palīdzību pienagloja leitnanta Smidta bērnus pie vienas vietas.
— Biedri, es esmu priecīgs, — Ostaps paziņoja savā atbildes runā, — ka varu ar automobiļa sirēnu iztraucēt Udojevas pilsētas patriarchalo klusumu. Automobilis, biedri, nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis. Dzelzs rumaks lai nomaina zemnieka zirģeli. Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražošanu. Ar autobraucienu dosim triecienu ceļu dangām un slaistu bandām. Biecfri, es beidzu. Mazliet iekoduši, mēs turpināsim mūsu tālo ceļu.
Kamēr pūlis cieši lenca tribini un uzklausīja komandora vārdus, Kozļēvičs izvērsa plašu darbību. Viņš piepildīja benzina tvertni ar benzinu un nekautrēdamies paņēma rezervē vēl trīs lielas kannas degvielu, kas, kā jau Ostaps bija teicis, izrādījās augstākā labuma, apmainīja kameras un protektorus visiem četriem riteņiem, paķēra līdzi sūkni un pat domkratu. Tādējādi viņš pilnīgi iztukšoja Autodora Udojevas nodaļas pastāvīgo un operativo noliktavu.
Ceļš līdz Cernomorskai bija materiali nodrošināts. Tiesa, nebija naudas. Bet tas komandoru neuztrauca. Udojevā ceļotāji iebaudīja lieliskas pusdienas.
— Par kabatas naudu nav ko galvu lauzīt, — Ostaps teica. — tā mētājas ceļmalā, un mēs to salasīsim pēc vajadzības.
Sirmo Udojevu, dibinātu 794. gadā, un Cernomorsku, dibinātu 1794. gadā, šķīra tūkstoš gadu un tūkstoš kilometru šosejas un zemesceļu.
So tūkstoš gadu laikā uz maģistrales Udojeva—Melnā jūra bija mainījušies visdažādākie [audis.
Pa to virzījās ce|ojoši komiji ar Bizantijas tirdzniecības firmu* precēm. Viņus sagaidīt no šalcošā meža iznāca Svilpis-Lupis, rupjš vīrs karakula cepurē. Preces viņš atņēma, bet pašus komijus norakstīja zaudējumos. Pa šo ceļu siroja iekarotāji ar savām družinām, brauca zemnieki, dziedādami vilkās svētcelotāji.
Dzīve valstī mainījās ar katru gadsimtu. Mainījās ģērbi, tika uzlaboti ieroči, apspiesti kartupeļu dumpji. Cilvēki iemācījās skūt bārdas. Gaisā pacēlās pirmais gaisa balons. Tika izgudroti dzelzs dvīņi — tvaikonis un lokomotive. Sāka taurēt automašīnas.
Bet ce|š palika tāds pats kā Svilpja-Lupja laikos.
Kumpains, klāts ar vulkāniskiem dubļiem vai nobārstīts kodīgiem putekļiem, gluži kā ar blakšu pulveri, aizvijās tēvzemes ceļš gar sādžām, pilsētiņām, fabrikām un kolchoziem kā tūkstoš verstu garas lamatas. Ceļmalās dzeltējošajā, apgānītajā zālē mētājās ratu ģindeņi un nomocīti, pusdzīvi automobiļi.
Varbūt kāds emigrants, zaudējis prātu, pārdodams avīzes Pa- rizes asfaltētajos klajumos, atceras Krievzemes lauku ceļa peiza- žas apburošos sīkumus: peļķītē tup mēness, skaļu lūgšanu skaita circenis un pie zemnieka ratiem piesiets žvakst tukšs spainis.
Bet mēness gaismai jau sen cits uzdevums. Mēness lieliski var vizmot virs gudronu šosejām. Automobiļu sirēnas un taures aizstās zemnieka spaineļa simfonisko zvanīšanu. Bet circeņus.varēs klausīties speciālās audzētavās: tur būs izbūvētas tribines, un pilsoņi, kāda sirma circeņkopēja ievadvārdu attiecīgi sagatavoti, varēs pēc sirds patikas baudīt iemīļoto kukaiņu dziesmas.