Brauciena komandors, mašīnas vadītājs, bortmcchanlķis un apkalpotājs jutās lieliski.
Rīts bija vēss. Zalgojošās debesīs maldijās bāla saule. Zālē čivināja sīki putneļi.
Ceļu putniņi «čunčiņi» lēnām šķērsoja šoseju gar pašiem
automobiļa riteņiem. Plašā stepe dvašoja tik ierosinošas smaržas; ja Ostapa vietā būtu kāds zemnieku rakstnieks — puskoka lēcējs no «Tērauda tesmens» grupas, viņš nenociestos, izkāptu no mašīnas, apsēstos zālē un uz vietas sāktu rakstīt kabatas bloknotā jaunu stāstu, kuru ievadītu šādiem vārdiem: «Sasabrieda ziemāji. Saulīte apsajoza zelta jostu un izbārstīja savus stariņus pa balto pasaulīti. Večuks Romualdičs paostīja savu kājautu un teju teju sasalīgojas .. .»
Bet Ostapa un viņa pavadoņu sirdīs nemita liriska jūtoņa. Jau veselu diennakti viņi nesās autobraucienam pa priekšu. Viņus sagaidīja ar muziķu un runām. Bērni viņiem par godu sita bungas. Pieaugušie cienāja ar pusdienām un vakariņām, apgādāja ar iepriekš sameklētām autodetaļām, bet kādā ciematā pasniedza sālsmaizi izgrebtā ozolkoka bļodā, kas bija pārsegta ar krustdūrieniem izšūtu dvieli. Sālsmaize stāvēja mašīnā uz grīdas starp Paņikovska kājām. Viņš visu laiku knieba no klaipa pa. drupatiņai un galu galā iegrauza īstu peļu caurumu. Ostaps, kam no tā apšķebinājās dūša, vēlāk izmeta sālsmaizi uz ceļa. Nakti antilopieši pavadīja sādželē, kur par viņiem rūpējās un gādāja sādžas aktivs. No turienes viņi aizveda lielu krūzi ar karsētu pienu un saldas atmiņas par brīnum smaržīgo sienu, kurā bija gulējuši.
— Piens un siens, — Ostaps izsaucās, kad «Antilope», gaismai austot, pameta sādžu, — kas var būt vēl labāks. Cilvēks vienmēr domā tā: «To es vēl paspēšu. Vēl daņdz manā dzīvē būs piena un siena.» Bet patiesībā tā nekad vairs nebūs. To lieciet vērā, mani nabaga draugi: šī bija labākā nakts mūsu dzīvē. Bet jūs to pat nemanījāt.
Bendera pavadoņi skatījās uz viņu ar cienību. Viņus sajūsmināja vieglas dzīves perspektiva.
— Cik labi dzīvot pasaulē! — Balaganovs izsaucās. — Redziet, mēs braucam, mēs esam paēduši. Varbūt mūs gaida laime …
— Vai jūs par to esat cieši pārliecināts? — jautāja Ostaps. — Mūs gaida laime uz ceļa? Varbūt vēl vicina spārniņus aiz nepacietības? «Kur,» tā taujā, «kavējas admiralis Balaganovs? Kāpēc viņš tik ilgi nerādās?» Jūs esat ķerts, Balaganov! Laime nevienu negaida. Tā klīst pa zemi, tinusies garos, baltos plīvuros un skandēdama bērnu dziesmiņu: «Ak Amerika, tā tik ir zeme, tur uzdzīvo, iemet bez uzkožamā.» Bet šo naivo bērniņu vajag notvert, viņš jāsavaldzina, viņam jāparāda uzmanība. Bet
jums, Balaganov, ar šo bērniņu romāns nesanāks. Jūs esat īsts lupatlācis. Paskatieties, kam jūs līdzināties! Cilvēks jūsu uzvalka nekad nesasniegs laimi. Un vispār visa «Antilopes» ekipāžā ekipēta riebīgi. Brīnos, ka mūs vēl atzīst par autobrauciena dalībniekiem!
Ostaps ar nožēlu aplūkoja savus pavadoņus un turpināja:
— Paņikovska platmale mani pilnīgi mulsina. Vispār viņš apģērbts izaicinoši grezni. Šis dārgmetālā zobs, šīs apakšbikšu saitītes, šī spalvainā krūts zem kaklasaites… Vajag ģērbties vienkāršāk, Paņikovski! Jūs esat godājams večuks. Jums nepieciešami melni svārki un mīksta' platmale. Balaganovam piestāvēs rūtains kovboja krekls un ādas stulpiņi. Viņš uzreiz iegūs studenta izskatu, kurš nodarbojas ar fizkulturu. Bet tagad viņš atgādina tirdzniecības flotes matrozi, kas par dzeršanu atlaists no darba. Par mūsu cienījamo šoferi es nemaz nerunāju. Likteņa uzsūtītie smagie pārbaudījumi viņam nav devuši iespēju tērpties atbilstoši savam amatam. Vai tiešām jūs neredzat, cik joti viņa apgarotajai, ar eļļu viegli nosmērētajai sejai piestāvētu ādas kombinezons un melna chromādas naģene? Jā, bērniņi, mums nepieciešams ekipēties.
— Naudas nav, — pagriezies sacīja Kozļēvičs.
— Šoferim taisnība, — Ostaps laipni atsaucās, — naudas patiešām nav. Nav to mazo metala ripiņu, kuras man tik mīļas.
«Antilope Gnu» ripoja lejā no uzkalniņa. Lauki abās mašīnas pusēs lēnām slīdēja garām. Liela, ruda pūce tupēja pie paša ceļa, piešķiebusi galvu un muļķīgi izbolījusi dzeltenās, stulbās acis. «Antilopes» čīkstoņas iztraucēta, tā izpleta spārnus, pacēlās virs mašīnas un drīz vien aizlidoja savās garlaicīgajās pūces darīšanās. Vairāk nekas ievērības cienīgs ceļā neatgadījās.
— Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Balaganovs. — Automobilis!
Katram gadījumam Ostaps deva rīkojumu novākt plakatu, kas pamācīja pilsoņus ar autobraucienu dot triecienu slaistu bandām. Kamēr Paņikovskis izpildīja pavēli, «Antilope» tuvojas pretī braucošai mašīnai.
Mazliet sašķiebies, ceļmalā stāvēja slēgts, pelēks «kadilaks». Viduskrievijas daba, kas atspoguļojās tā biezajos, pulētajos stiklos, izskatījās tīrāka un skaistāka, nekā bija īstenībā. Šoferis, nometies uz viena ceļa kā līgavas priekša, vilka nost riepu no prIēkseja"TiteņaAp" viņu nepacietīgi mīņājās tris stāvi smilšu krāsas putekļu mēteļos.
— Kada liksta jūs piemeklējusi? — Ostaps jautāja, JaipHi pacēlis cepuri.
Šoferis pavērsa saspringto seju pret runātāju un, neko neatbildējis, no jauna iegremdejās darbā.
Antilopieši izlīda no sava za|ā tarantasa. Kozļēvičs vairākas reizes apgāja apkārt lieliskajai mašīnai, skaudīgi nopūtās, tad notupās līdzas šoferim un drīz vien uzsāka ar viņu amata pār- funas. Paņikovskis un Balaganovs ar bērnišķīgu ziņkāri aplū- V koja pasažierus, no kuriem diviem bija visai uzpūtigu ārzemnieku j v izskats. Trejais, spriežot pēc šķebinošās galošu smakas, kas nāca no viņa gumijlresfa ražotā apmetņa, bija pašu zemes pilsonis.
— Vai nelaime piemeklējusi? — atkārtoja Ostaps, delikāti pieskaroties pašu zemes pilsoņa gumijotajam plecam un tanī pašā laikā pievēršot domīgu skatienu ārzemniekiem.
Pašu zemes pilsonis īgni atrūca kaut ko par pārplīsušo riepu, bet viņa murmināšana nenonāca līdz Ostapa ausim. Simt trīsdesmit kilometrus no tuvākā apgabala centra, pašā Krievijas Eiropas daļas vidienē pa lielceļu pie sava automobiļa pastaigājās divi paresni ārzemju cālēni. Tas satrauca lielo kombinatoru.
— Sakiet, — viņš pārtrauca, — vai šie divi nav no Riodežaneiro?
— N'ē, — atbildēja pašu zemes pilsonis, — viņi no Cikago. Bet es esmu «Inturista» tulks.
— Ko tad viņi šeit dara, ceļa jūtīs, pirmatnēji mežonīgā laukā, tālu no Maskavas, no baleta «Sarkanā magone», no antik- variatiem un mākslinieka Repina slavenās gleznas «Ivans Bargais nogalina savu dēlu»? Nesaprotu! Kāpēc jūs viņus šeit esat ievedis?
— Rauj viņus piķis! — tulks nikni attrauca. — Jau trešo dienu dauzāmies pa sādžām kā apsviluši. Galīgi mani nomocījuši. Man ir bijis daudz darīšanu ar ārzemniekiem, bet tādus vel neesmu redzējis, — un viņš pamāja uz savu sārto pavadoņu pusi. — Visi tūristi kā tūristi, skraida pa Maskavu, mājamatniecības veikalos iepērkas senlaicīgus kausus. Bet šie divi atšķiras nost. Sāka pa sādžām braukāt.
— Tas ir apsveicami, — Ostaps sacīja. — Plašas miljardieru masas iepazīstas ar jauno padomju lauku dzīvi.
Cikago pilsoņi augstprātīgi vēroja automobiļa remontēšanu. Tiem galvās bija sidrabotas platmales, kaklus apņēma stīvas stērķelētas apkaklītes, kājas ieautas sarkanās, nespīdīgās kurpes.
Tulks sašutis paskatījās uz Ostapu un iesaucas:
— Kā tad! Briesmīgi viņiem vajadzīgi jaunie īdināja ma- kandža viņiem vajadzīga, nevis lauki! ar ļS u ap-
Pie vārda «kandža», kuru tulks izrunāja ar uzs\\stiprināju- meņi nemierīgi atskatījās un lēnām tuvojās runātāji^ noska-
— Skatieties! — tulks sacīja. — Pat vārdu vien nēviņkārīrīgi noklausīties. '■'aldo
— Jā. Te ir kāds noslēpums, — Ostaps novilka, — vaiVs, izvirtusi gaume. Nesaprotu, kā var patikt kandža, kad mūsu tēv zemē lielā izvēlē ir stipri un cēli dzērieni.
— Viss ir daudz vienkāršāk, nekā jums liekas, — tulks teica. — Viņi meklē labas kandžas pagatavošanas recepti.
— Nu pareizi! — iesaucās Ostaps. — Pie viņiem taču «sausais likums». Viss skaidrs .. . Dabūjāt recepti? … Ak nedabūjāt? Tā jau es domāju. Tā tik vēl trūka, lai jūs atbrauktu trijos automobiļos! Skaidrs, jūs uzskata par priekšniecību. Varu galvot, ka recepti tā arī nedabūsiet.
Tulks sūdzējās par ārzemniekiem:
— Ticiet vai ne, bet viņi pat man bruka virsū: izstāsti un izstāsti viņiem kandžas noslēpumu. Bet es neesmu kandžas dzinējs. Es esmu izglītības darbinieku savienības biedrs. Maskavā man veca māmuļa.
— Un jums ļoti gribas tikt atpakaļ Maskavā? Pie māmuļas?
Tulks žēli nopūtās.
— Tādā gadījumā sēde turpinās, — Benders bilda. — Cik jūsu šefi maksās par recepti? Pusotra simta dos?
— Dos divi simti, — tulks čukstēja. — Bet vai jums patiešām ir recepte?
— Tūlīt jums nodiktēšu, tas ir, tūlīt pēc naudas saņemšanas. Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zid- koka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozinletl vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.
Ostapu stādīja priekšā amerikaņiem. Gaisā ilgi slaidus lokus meta laipni paceltās platmales. Pēc tam stājās pie darba.
Amerikāņi izvēlējās kviešu kandžu, kas viņus savaldzināja ar ražošanas vienkāršību. Recepti ilgi pierakstīja bloknotos. Kā bezmaksas prēmiju Ostaps amerikaņu okšķeriem pastāstīja, kā izgatavot vislabākās konstrukcijas kandžas dzenamo aparatu, ko var turēt kabinetā un viegli noslēpt no nevēlamiem skatieniem rakstāmgalda atvilktnē. Okšķeri Ostapam apliecināja, ka ar amerikāņu techniku izgatavot tādu aparatu nebūšot nekādu grūtību.
— savukart apliecināja amerikaņiem, ka viņa konstrukcijas aparāts dodot spaini lieliski smaržojoša ļurļaka.
0 lurlak — amerikaņi izsaucās, bildējis, šo vārdu jau bija dzirdējuši kādā godājamā ģimenē Ci-
An'Un tur par «loorluck'u» bija dotas lieliskas atsauksmes, reiz' ģimenes galva savā laikā bija ar amerikaņu okupacijas korpusu uzturējies Archangeļskā, dzēris «loorluck'u» un kopš tā laika nebija spējis aizmirst brīnišķīgo sajūtu, kādu viņš tad izbaudījis.
Sagurušo turistu lūpās rupjais vārds «ļurļaks» skanēja maigi un vilinoši.
Amerikāņi netielēdamies iedeva divsimt rubļu un ilgi kratīja Bendera roku. Arī Paņikovskim un Balaganovam izdevās atsveicināties, paspiežot rokas aizokeana republikas «sausā likuma» izmocītajiem pilsoņiem. Tulks aiz priekiem nošmaukstināja Ostapu uz kaulainā vaiga un lūdza iegriezties, piemetinādams, ka vecā māmiņa būšot ļoti priecīga. Taču adresi diez kāpēc neatstāja.
Nule kļuvuši draugi, ceļotāji sasēdās savās mašīnās. Kozļēvičs uz' šķiršanos nospēlēja matčišu, un, jautro skaņu pavadīti, automobiļi aizjoņoja katrs uz savu pusi.
— Redziet, — Ostaps sacīja, kad amerikaņu mašīnu ietina putekli, — viss notika tā, kā es jums teicu. Mēs braucām. Uz ceļa inētāiās nauda. Es to pievācu. Skatieties, tā nav pat noputējusi.
Un viņš nospurkšķināja naudas žūksni.
— Patiesību sakot, nav ko lielīties, kombinācijā pavisam vienkārša. Bet kārtība, godīgums — lūk, kas man dārgi. Divsimt rubļu. Piecās minūtēs. Un es ne tikai nepārkāpu likumus, bet pat izdarīju labu darbu. «Antilopes» ekipāžu apgādāju ar naudu. Vecai māmuļai atdevu tulku dēlu. Un pēdīgi dzesēju garīgās slāpes tās zemes pilsoņiem, ar kuru mums kā nekā tomēr ir tirdzniecības sakari.
Tuvojās pusdienas laiks. Ostaps iedziļinājās brauciena maršrutā, ko bija izplēsis no automobilistu žurnālā, un pavēstīja, ka tuvojoties Lučanskas pilsēta.
— Ļoti maza pilsētiņa, — sacīja Benders, — un tas ir slikti. Jo mazāka pilsēta, jo garākas apsveikumā runas. Tālab palūgsim viesmīlīgos pilsētas saimniekus vispirms pacienāt ar pusdienām un tad ar runām. Pārtraukumā es jūs apgādāšu ar apģērbiem. Paņikovski! Jūs sākat aizmirst savus pienākumus. Uzvelciet pla- katu agrākajā vietā!
Iemanījies svinīgos finišos, Kozļēvičs braši apstādināja mašīnu pašā tribines priekšā. Šeit Benders aprobežojās ar īsu apsveikumu. Vienojās mītiņu pārcelt uz pulksten diviem. Stiprinājušies ar bezmaksas pusdienām, automobilisti vispatīkamākā noskaņojumā devās uz gatavu apģērbu veikalu. Viņus ielenca ziņkārīgie. Antilopieši cienīgi nesa viņu pleciem uzgulušo slavas saldo smagmi. Viņi gāja pa ielas vidu, rokās saķērušies un līgodamies, kā matroži svešzemes ostā. Rudais Balaganovs, kas patiešām līdzinājās jaunam bocmanim, uzvilka jūrnieku dziesmu.
«Vīriešu, dāmu un bērnu apģērbu» veikals mājoja zem milzīgas izkārtnes, kas aizņēma visu divstāvu ēku. Uz izkārtnes lepojās desmitiem figuru: vīrieši ar dzeltenām sejām un smalkām ūsiņām, ietērpušies kažokos ar vaļā pasistām seskādas malām, dāmas ar uzročiem rokās, īskājaini bērni matrožu uzvalciņos, komjaunietes sarkanos lakatiņos un drūmi saimnieciskie darbinieki, līdz pašām gūžām iegrimuši filca zābakos.
Visa šī greznība sašķīda pret mazu, pie veikala durvīm piespraustu papīrīti:
Ūzu nav
— Fui, cik rupji, — ieiedams sacīja Ostaps, — tūlīt redzams, ka province. Būtu uzrakstījuši, kā raksta Maskavā: «Bikšu nav» — pieklājīgi un cēli. Pilsoņi apmierināti izklīstu pa mājām.
Veikalā automobilisti ilgi neuzkavējās. Balaganovain atradās kovboja krekls ar lielām, dzeltenām rūtīm un platmalaina platmale ar caurumiņiem. Kozļēvičam vajadzēja apmierināties ar apsolīto chromādas naģeni, ar tādu pašu jaku, kas laistījās kā presēti ikri. Ilgi noņēmās ar Paņikovski. No garstērbeļaina gariilz- nieciska svārka un mīkstās platmales, kam pēc Bendera ieceres vajadzēja konvencijas pārkāpēja izskatu padarīt cildenu, nācās atsacīties jau pirmajā mirklī. Veikals varēja piedāvāt vienīgi ugunsdzēsēja tērpu: svārkus ar zeltotiem sūkņiem uz uzšuvēm, pūkainas pusvilnas bikses un cepuri ar zilu aploci. Paņikovskis ilgi grozījās viļņotā spoguļa priekšā.
— Nesaprotu, — Ostaps sacīja, — kāpēc jums nepalīk ugunsdzēsēju forma? Tā tomēr labāka par karaļa trimdinieki tērpu, ko jūs valkājat pašreiz. Pagriezies nu, dēls! Lieliski! Sacīšu atklati. Šis tērps jums labāk piestāv nekā mani agrāk projektētie virs- svārki un platmale.
Uz ielas izgāja jaunos tērpos.
.— Man vajadzīgs smokings, — Ostaps teica, bet šeit tā nav. Pagaidīsim labākus laikus.
Ostaps atklāja mītiņu pacilātā noskaņojumā, nenojauzdams, kāds negaiss savelkas pār «Antilopes» pasažieru galvām. Viņš jokoja, stāstīja smieklīgus ceļa piedzīvojumus un ebreju anekdotes, ar ko ieguva nedalītu publikas piekrišanu. Runas nobeigumu viņš veltīja sen nobriedušai autoproblemai.
— Automobilis, — viņš iesaucās pērkonīgā balsī, — nav greznuma priekšmets, bet. ..
Šajā brīdī viņš ieraudzīja, ka sagaidīšanas komisijas priekšsēdētājs paņem puikas atnestu telegramu.
Izrunādams vārdus «Nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis», Ostaps paliecās pa kreisi un pār priekšsēdētāja plecu ieskatījās telegramas veidlapā. Izlasītā ziņa viņu satrieca. Viņš domāja, ka priekšā vēl vesela diena. Acumirklī viņa atmiņā atplaiksnījās daudzas sādžas un pilsētas, kur «Antilope» bija izmantojusi svešus materialus un līdzekļus.
Priekšsēdētājs vēl kustināja ūsas, pūlēdamies izprast depešas saturu, bet Ostaps, pusvārdā pārtraucis savu runu, nolēca no tri- bines un lauzās cauri pūlim. «Antilope» stāvēja krustcelēs. Par laimi pasažieri sēdēja savās vietās un garlaikodamies gaidīja brīdi, kad Ostaps liks stiept uz mašīnu pilsētas dāvanas. Tas parasti notika pēc mītiņa. Pēdīgi priekšsēdētājs aptvēra telegramas saturu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja bēgošo komandoru.
— Tie ir blēži! — viņš izmisis iekliedzās.
Viņš visu nakti nopūlējās, sacerot apsveikuma runu, un tagad autora patmīļa bija aizvainota.
— Ķeriet viņus, puiši!
Priekšsēdētāja sauciens sasniedza antilopiešu ausis. Tie nervozi sarosījās. Kozļēvičs pielaida motoru un ar vienu rāvienu iekrita sēdeklī. Mašīna rāvās uz priekšu, nesagaidījusi Ostapu. Steigā antilopieši pat neaptvēra, ka pamet savu komandoru briesmās.
— Stāt! — Ostaps kliedza, milzu lēkšiem jozdams uz priekšu.
— Kad panākšu, — visus atlaidīšu!
— Stāt! — kliedza priekšsēdētājs.
— Stāt, muļķa desa! — Balaganovs uzkliedza Kozļēvičam
— Vai neredzi — šefu esam pazaudējuši.
Ādams Kazimirovičs nospieda pedāli, «Antilope» žvakstēdama apstājās. Ķomandors iekūleņoja mašīnā ar izmisuma kliedzienu: «Pilnu gaitu!» Neraugoties uz sava rakstura daudzpusību un
aukstasinību, viņš ciest nevarēja fizisku izrēķināšanos. Izbailēs vai prātu zaudējušais Kozļēvičs pārslēdza trešo ātrumu, mašīna rāvās uz priekšu, un pa durtiņām, kas atsprāga vaļā, izvēlās Balaganovs. Tas viss notika vienā mirkli. Kamēr Kozļēvičs atkal nobremzēja, Balaganovu jau skāra ķērāju pūļa ēna. Jau pastiepās īstu spēka mitriķu rokas, kad ar atpakaļgājienu pie viņa nokļuva «Antilope», un komandora dzelzs roka satvēra Balaganovu aiz kovboja krekla.
— Visātrākā gaitā! — Ostaps ieaurojās.
Un šeit Lučanskas iedzīvotāji pirmo reizi saprata, kādas priekšrocības ir mechaniskajam transportam, salīdzinot ar zemnieka kleperi. Mašīna nobrakšķēja visos stūros un ātri nesās prom, paglābjot no taisnīga soda četrus likuma pārkāpējus.
Pirmo kilometru blēži smagi elsoja. Norūpējies par savu skaistumu, Balaganovs kabatas spogulītī aplūkoja krītot dabūtās aveņkrāsas skrambas sejā. Paņikovskis drebēja savā ugunsdzēsēja tērpā. Viņš baidījās komandora atriebības. Un tā nāca nekavējoties.
— Jūs trencāt mašīnu, pirms es nebiju paguvis iesēsties? — komandors bargi noprasīja.
— Nudien … — Paņikovskis dzīrās taisnoties.
— Nē, nē, nespirinieties pretī! Tie ir jūsu triki. Tātad jūs bez visa tā esat ari zaķapastala? Es esmu nokļuvis vienā kompānijā
ar zagli un zaķapastalu? Labi! Es jūs pazeminu. Līdz šim jūs manās acīs bijāt brandmeistars. Kopš šā brīža jūs esat prasts ugunsdzēsējs.
Un Ostaps svinīgi norāva no Paņikovska sarkanajām uzšu- vēm zelta sūkņus.
Pēc šīs procedūras Ostaps iepazīstināja savus ceļa biedrus ar telegramas saturu.
— Mēs esam tintē. Telegramā prasa aizturēt zaļo mašīnu, kas ejot autobraucienam pa priekšu. Mums tūlīt vajag nogriezties kaut kur sāņus. Pietiek triumfu, palmu zaru un bezmaksas pusdienu ar augu eļļām. Ideja pārdzīvojusi savu laiku. Nogriezties mēs varēsim tikai uz Grjažskas šosejas. Bet līdz tai vēl stundas trīs ko braukt. Esmu pārliecināts, ka mums kvēlu sagaidīšanu gatavo visās tuvākajās apdzīvotajās vietās. Nolādētais telegrāfs visur iebāzies ar saviem stabiem un stieplēm.
Komandors nekļūdījās.
Tālāk pa ceļam atradās pilsētiņa, kuras nosaukumu antilo- pieši tā arī neuzzināja, bet būtu gribējuši zināt, lai pie reizes pieminētu ar ļaunu vārdu. Pie pašas ieejas pilsētā ceļš bija aizsprostots ar smagu baļķi. «Antilope» nogriezās sāņus un ložņāja kā akls kucēns, meklējot apbraucamu ceļu. Bet neatrada.
— Braucam atpakaļ! — Ostaps sacīja, kļuvis ļoti nopietns.
Un pēkšņi blēži saklausīja ļoti tālu motoru rūkoņu, kas atgādināja odu sīkšanu. Acīm redzot nāca īstā autobrauciena mašīnas. Doties atpakaļ vairs nevarēja, un antilopieši atkal metās uz priekšu.
Kozļēvičs sarauca pieri un strauji laida mašīnu taisni baļķim virsū. Apkārtstāvošie pilsoņi izbailēs atsprāga katrs uz savu pusi, paredzēdami katastrofu. Bet Kozļēvičs pēkšņi samazināja ātrumu un lēni pārrāpās pār šķērsli. Kad «Antilope» brauca caur pilsētu, gājēji nikni lamāja mašīnā sēdošos, bet Ostaps pat neatbildēja.
Kad «Antilope» tuvojās Grjažskas šosejai, vēl neredzamo automobiļu rūkoņa aizvien pastiprinājās. Tikko antilopieši bija paguvuši nogriezties no nolādētās maģistrales un vakara krēslā noslēpt mašīnu aiz uzkalniņa, kad atskanēja motoru sprakšķi un rūkoņa un gaismas kūļos mirdzēdama parādījās vadošā mašīna. Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu parasto nekaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.
Žilbinošās gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi sa- vērpēs zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.
īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot lakotos spārnus.
Piedzīvojumu meklētājiem palika tikai benzina smaka. Un vēl ilgi viņi Sēdēja zāle, šķaudīdami un purinādamies.
— Jā, — Ostaps sacīja, — tagad arī es pats redzu, ka automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis. Vai jūs, Balaganov, viņus neapskaužat? Es apskaužu.