ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI
TĀ ir šī slimība. To man pateica priekšā nojauta. Ar manām zināšanām nebija ko rēķināties. Zināšanu man, pirms sešiem mēnešiem augstskolu beigušam ārstam, protams, nebija.
Es baidījos pieskarties cilvēka kailajam un siltajam plecam (kaut nebija ko bīties) un savu gribu viņam izteicu vārdos:
— Tēvoci, pavirzieties nu tuvāk gaismai!
Cilvēks pagriezās tā, kā es to vēlējos, un lielās petrolejas lampas gaisma sāka līt pār viņa dzeltenīgo ādu. Cauri šim dzeltenīgumam uz izliektajām krūtīm un sānos spiedās marmora raibumam līdzīgi izsitumi. «Kā zvaigznes pie debesīm,» es nodomāju un, vieglam saltumiņam kņudinot sirdi, noliecos pie krūtīm, tad novērsu acis no tām un paraudzījos uz seju. Manā priekšā bija gadus četrdesmit veca, sapinkotas pelnu pelēkas bārdeles ieskauta seja ar možām ačelēm, ko aizsedza uzblīduši plakstiņi. Šajās acīs es, sev par lielu pārsteigumu, saskatīju augstprātību un savas vērtības apziņu.
Vīrietis mirkšķināja acis, vienaldzīgi un garlaikoti raudzījās apkārt un kārtoja bikšu jostiņu.
«Tā ir šī slimība — sifiliss,» es domās atkārtoti un stingri noteicu. Ar sifilisu es sastapos pirmoreiz savā ārsta mūžā; es esmu ārsts, kas revolūcijas sākumā tieši no universitātes sola tika aizsūtīts tālu prom. uz laukiem.
Sifilisam es uzdūros t nejauši. Šis vīrietis atbrauca pie manis un sūdzējās, ka viņam esot aizkritusi rīkle. Gluži neapzināti, nedomājot par sifilisu, liku viņam izģērbties un, lūk, tad ieraudzīju šos zvaigžņveida izsitumus.
Apsvēru kopsakarā aizsmakumu, nejauko apsarkumu rīklē, savādos baltos plankumus tajā, marmora raibumam līdzīgās krūtis — un sapratu. Vispirms es mazdūšīgi noberzu rokas ar sublimēta lodīti, turklāt man šo brīdi sagandēja bažu pilna doma: «Šķiet, viņš uzklepoja man uz rokām.» Tad bezpalīdzīgi un ar riebumu pagrozīju pirkstos stikla lāpstiņu, ar kuru biju aplūkojis sava pacienta kaklu. Kur lai to noliek?
Izšķīros nolikt lāpstiņu uz palodzes, uz vates piciņas.
— Ziniet ko, — es sacīju, — redziet… Hm … Acīmredzot … Tomēr pat gluži droši.., Jums, redziet, ir nelāga slimība— sifiliss,..
To pateicis, es apmulsu. Man šķita, ka šis cilvēks ārkārtīgi pārbisies, sāks nervozēt…
Viņš nepavisam nesāka nervozēt un nepārbijās. Viņš kaut kā iesānis pašķielēja uz mani, gluži tāpat, kā ar savu apaļo aci mēdz paskatīties vista, padzirdējusi aicinošu balsi. Sajā apaļajā acī es, ļoti pārsteigts, pamanīju neticību.
— Jums ir sifiliss, — es saudzīgi atkārtoju.
—- Kā tad tā? — apvaicājās cilvēks, kura miesu klāja marmora raibumiem līdzīgie izsitumi.
Tad man acu priekšā spilgti pazibēja sniegbaltas palātas stūris — daļa universitātes palātas —, amfiteātris, kur cita virs citas rēgojās studentu galvas, pazibēja ari veneroloģijas profesora sirmā bārda… Taču drīz vien es atjēdzos un atcerējos, ka atrodos pusotra tūkstoša verstu no amfiteātra un četrdesmit verstu no dzelzceļa, petrolejas lampas gaismā … Aiz baltajām durvīm apslāpēti čaloja daudzie pacienti, kas gaidīja savu kārtu. Aiz loga neatvairāmi sabiezēja krēsla un lidinājās pirmais ziemas sniegs.
Es liku pacientam izģērbties vēl vairāk un atradu jau sadzīstošu primāro čūlu. Zuda beidzamās šaubas, un mani pārņēma lepnums, kas mēdza pamosties ikreiz, kad biju pareizi noteicis diagnozi.
— Pogājieties ciet, — es ierunājos, — jums ir sifiliss! Ļoti nopietna slimība, kas pārņem visu organismu. Jums vajadzēs ilgi ārstēties!…
Te es sastomījos, jo — varu apzvērēt! — izlasīju šajā vistas skatienam līdzīgajā acu uzmetienā izbrīnu, kam nepārprotami bija piejaukta ironija.
— Rīkle, āre, aizkritusi, — bilda pacients.
•— Nu kā tad, no tā paša jau ir aizkritusi. No tā paša arī izsitumi uz krūtīm. Paskatieties uz savām krūtīm…
Cilvēks sagrieza acis un palūkojās. Ironiskā uguntiņa tajās neapdzisa.
— Man, redz, tā rīkle jāsaārstē, — viņš noteica.
«Ko viņš te maļ savu maļamo?» es nodomāju jau ar zināmu nepacietību. «Es stāstu par sifilisu, bet viņš gvelž par rīkli!»
<— Klausieties, tēvoci, — es turpināju skaļi, — rīkle nav galvenais. Arī rīklei mēs palīdzēsim, bet vissvarīgāk iir ārstēt jūsu vispārējo slimību. Un jāārstējas jums būs ilgi i divus gadus.
Te nu pacients paraudzījās manī ar plati ieplestām acīm. Un tajās es izlasīju spriedumu par sevi:- «Tu tak, dakter, esi ķerts!»
— Par ko tad tik ilgi? —- pacients noprasīja. — Kā nu tā — divus gadus:*! Man tikai kādu skalojamo rīklei…
Man iekšā viss aizsvilās. Un es sāku runāt. Es vairs nebaidījos, ka varu viņu nobiedēt. Ai nē! Gluži otrādi, es pat ieminējos, ka viņam arī deguns var iekrist. Pastāstīju, kas turpmāk sagaida manu pacientu, ja viņš kārtīgi neārstēsies. Minēju arī sifilisa lipīgumu un ilgi stāstīju par šķīvjiem, karotēm un krūzītēm, par atsevišķu dvieli…
— Vai esat precējies? — es pavaicāju.
— Esu gan, —- pacients izbrīnījies atbildēja.
— Sievu nekavējoties atsūtiet pie manis! — es satraukts kaismīgi teicu. Viņa droši vien arī ir slima?
— Vai t' sievu?! — pacients pārvaicāja un raudzījās uz mani milzīgi pārsteigts.
Tādā garā mūsu saruna vēl turpinājās. Viņš, šad tad plakstus samirkšķinādams, skatījās tieši acīs man, un es atkal viņam. Patiesībā tā nebija saruna, bet mans monologs. Spožs monologs, par kuru jebkurš profesors būtu piektā kursa studentam ielicis piecnieku. Es atklāju sevī plašas zināšanas sifilidoloģijā un izcilu atjautību. Tā aizpildīja tumšās vietas, kur nepietika ar vācu un krievu mācību grāmatu rindiņām. Pastāstīju, kas notiek ar neārstēta sifilitiķa kauliem, un pie viena attēloju arī progresējošo paralīzi. Pēcnācēji! Un kā lai glābj sievu?! Vai arī, ja viņa ir jau inficēta, bet inficēta viņa droši vien ir, kā tad lai viņu ārstē? ,
Beidzot mani runas plūdi apsīka, un es ar kautrīgu kustību izvilku no kabatas rokasgrāmatu sarkanā iesējumā ar zeltītiem burtiem uz vāka. Tā bija man uzticams draugs, no kura es nešķīros, sperdams pirmos soļus savā grūtajā ceļā. Cik reižu tā bija mani glābusi, kad nolādētie receptūras jautājumi pavēra manā priekšā melnu bezdibeni! Kamēr pacients ģērbās, es slepus pāršķirstīju rokasgrāmatu un atradu to, kas man bija vajadzīgs.
Dzīvsudraba ziede — lielisks līdzeklis.
— Jums vajadzēs ierīvēties. Jums iedos sešas paciņas ziedes. Ierīvēsiet vienu paciņu dienā … lūk, tā …
Es uzskatāmi un dedzīgi parādīju, kā ziede jāierīvē, ar tukšu plaukstu berzēdams uzsvārci…
— … Šodien — roku, rīt — kāju, tad atkal roku — tikai otru. Kad būsiet sešreiz tā ierīvējis, nomazgājieties un atnāciet pie manis. Noteikti. Vai dzirdat? Noteikti! Jā! Turklāt vēl, kamēr ārstēsieties, ir rūpīgi jākopj zobi un vispār mute. Es jums iedošu, ar ko skalot. Pēc ēšanas noteikti izskalojiet…
— Rīkli arī? — pacients piesmakušā balsī pavaicāja, un tad es pamanīju, ka, tikai padzirdējis vārdu «skalot», viņš saausījās.
— Jā, jā, arī rīkli.
Pēc brīža kažoka dzeltenā mugura durvīs izzuda manam skatienam, bet tai pretī spraucās sievišķis ar lakatu galvā.
Un vēl pēc brīža, steigdamies pa pustumšo gaiteni no sava ambulances kabineta uz aptieku pēc papirosiem, es pa ausu galam dzirdēju piesmakušus čukstus:
— Slikti ārstē. Jauns vēl. Saproties, man rīkle aizkritusi, bet šis skatās, skatās… Te krūtis, te vēderu … Ta- gadīt darba pilnas rokas, bet puse dienas jānonīkst pa slimnīcu. Kamēr izbraukšu — jau nakts būs klāt. Ak kungs! Rīkle sāp, bet šis dod smēri kājām.
— Nekādas vērības, nekādas vērības, — mazliet drebelīga sievišķa balss apliecināja un piepeši aprāvās. Tas biju es, kas baltajā uzsvārcī pašāvos garām kā rēgs. Ne- nocieties atskatījos un pustumsā pazinu bārdeli, kas izskatījās kā no pakulām taisīta, arī satūkušos plakstiņus un vistas aci. Pazinu arī balsi ar draudīgo piesmakurnu. Ierāvu galvu plecos, tā kā mazliet zaglīgi sarāvos, it kā vainīgs juzdamies, un aizsteidzos, skaidri manīdams sirdī iesmeldzamies kādu uzplēstu vāti. Man bija baigi.
Vai tiešām viss būtu veltīgi? …
… Nevar būt! Un veselu mēnesi es kā detektīvs katrā pieņemšanas reizē no rītiem rūpīgi izskatīju ambulances grāmatu, cerēdams ieraudzīt tā cilvēka sievas uzvārdu, kurš tik uzmanīgi bija klausījies manā monologā par sifilisu. Veselu mēnesi es gaidīju viņu pašu. Bet nesagaidīju nevienu no abiem. Un pēc mēneša viņš manā atmiņā izbalēja, vairs nemodināja satraukumu, aizmirsās…
Jo nāca atkal un atkal jauni slimnieki un katra darba diena šajā aizmirstajā nomalē man nesa apbrīnojamus gadījumus, sarežģītas slimības, kas mani piespieda pamocīt savas smadzenes, simtiem reižu apjukt un atkal atgūt aukstasinību, un atkal sevi iedvesmot cīņai.
Tagad, kad pagājuši daudzi gadi, tālu prom no aizmirstās netīri baltās slimnīcas es atceros zvaigznītēm līdzīgos izsitumus uz viņa krūtīm. Kur viņš ir? Ko dara? Ak, zinu jau, zinu. Ja viņš ir dzīvs, tad laiku pa laikam kopā ar sievu brauc uz veco slimnīcu. Abi žēlojas par čūlām uz kājām. Varu skaidri iedomāties, kā viņš tin vaļā autus, gaida līdzjūtību. Un jauns ārsts vai varbūt ārste baltā, salāpītā uzsvārcī noliecas pie kājām, uzspiež ar pirkstu uz kaula augšpus čūlas, meklē cēloņus. Atrod tos un ieraksta grāmatā lues III, tad apjautājas, vai viņam nav dota melna ziede, ar ko ārstēties.
Un, lūk, tad, tāpat kā es atceros viņu, viņš atcerēsies mani, septiņpadsmito gadu, sniegu aiz loga un sešas paciņas vaskotā papīrā, sešus neizmantotus lipīgus pinkuļus.
— Kā ne, kā ne, deva jau… — viņš teiks un parau- dzīsies, nu jau bez ironijas, bet ar tumšām bažām acīs. Un ārsts viņam izrakstīs kālija jodītu, varbūt liks kā citādi ārstēties. Varbūt, tāpat kā es, ielūkosies rokasgrāmatā.
Esiet sveicināts, mans biedri!