Lūk, kur ir dokuments. Galvā rodas skaidrība. Jā, viņš droši vien pārbrauca no tās nolādētās frontes un «tad vis neatzinās», bet varbūt nemaz nezināja, ka viņam jāatzīstas. Viņš aizbrauca. Un tad sākās. Pēc Avdotjas — Marja, pēc Marjas — Ivans. Kopēja kāpostu bļoda, dvielis…
Te vēl viena ģimene. Un vēl. Āre, večuks, 70 gadu. Lues II. Večuks. Pie kā tas vainojams? Ne pie kā. Vainīga kopējā bļoda! Te nu cēlonis nav dzimumsakari, te ne. Viss ir skaidrs un gaišs. Tikpat gaišs kā decembra sākuma bālganā rītausma. Tātad es pie ambulances ierakstiem un lieliskajām vācu mācību grāmatām ar spilgtiem attēliem esmu nosēdējis visu savu vientuļo nakti.
Dodamies uz guļamistabu, es žāvājos un murmināju:
— Es ar šo slimību cīnīšos.
Lai ar slimību cīnītos, tā jāierauga. Un uz to ilgi nebija jāgaida. Uznāca kamanu ceļš, un gadījās, ka pie manis sabrauca pa simt cilvēkiem dienā. Diena atausa blāvi balta, bet beidzās ar melnu tumsu aiz logiem, un šajā tumsā noslēpumaini, ar klusu švīkstoņu izgaisa pēdējās kamanas.
Slimība parādījās manā priekšā daudzveidīga un viltīga. Te baltganu čūlu veidā pusaugu meitenes kaklā. Te kā kāju zobenveida izliekums. Te kā uzplēsti, ļengani pūšļi uz dzeltenīgām večas kājām. Te miklu papulu veidā uz ziedošas sievietes ķermeņa. Reizēm tā uzpūtīgi dižojās uz pieres kā Venēras vainaga pusloks. Atspoguļodamās bērnos, kam deguni bija kā kazaku segli, tā šķita sods par vecāku tumsonību. Turklāt dažreiz slimība paslīdēja garām, manis nepamanīta. Ak, es taču nācu tieši no skolas sola!
Un visu mācījos izprast pats ar savu prātu un vientulībā. Dažkārt slimība slēpās gan kaulos, gan arī smadzenēs.
Es daudz ko uzzināju.
— Toreiz likāt man ierīvēt.
— Ar melnu ziedi?
— Ar melnu ziedi, tētiņ, ar melnu …
— Krusteniski? Šodien — roku, rit — kāju?.
— Kā tad. Un kā gan tu, labdari, varēji uzzināt? (Glaimīgi.)
«Kā nu neuzzināt? Ak, kā gan var neuzzināt! Te tā ir — gumrna ..
— Ar slikto slimību esi slimojis?
— Vai jums prāts! Visā mūsu dzimtā nekas tāds nav dzirdēts.
— Ahā … Vai rīkle nav sāpējusi?
— Vai rīkle? Sāpēja gan. Viņgad.
— Ahā … Un Leontijs Leontjevics deva ziedi?
— Kā tad. Melnu kā darva.
— Slikti tu, tēvoc, esi ierīvējis to ziedi. Gaužām slikti!…
Es esmu izdāļājis neskaitāmus kilogramus pelēkas ziedes. Esmu izrakstījis daudz, daudz kālija jodita un izteicis daudz kvēlu vārdu. Dažus slimniekus pēc pirmajām sešām ierīvēšanās reizēm man izdevās dabūt vēlreiz pie sevis. Vairākiem izdevās, kaut arī lielākoties ne visā pilnībā, izdarīt vismaz pirmos iešļircinājumu kursus. Tomēr lielākā daļa aizplūda prom no manām rokām gluži kā smiltis smilšu pulkstenī, un es tos sniegos un tumsā nespēju sameklēt. Ak, es dabūju pārliecināties par to. ka šeit sifiliss tieši tāpēc bija bīstams, ka to neuzskatīja par bīstamu. Lūk, tāpēc jau es šo savu atmiņu sākumā arī pastāstīju par sievieti ar melnajām acīm. Un atcerējos viņu ar īsti sirsnīgu cienu tieši viņas baiļu dēļ. Taču viņa bija viena vienīgā!
Es kļuvu vīrišķīgs, kļuvu saspringts, reizēm drūms. Es sapņoju par to, ka, noteiktajam laikam beidzoties, atgriezīšos universitātes pilsētā un tur man kļūs vieglāk cīnīties.
Kādā no šādām drūmām dienām uz pieņemšanu ambulancē ienāca jauna un ļoti skaista sieviete. Rokās viņa nesa satīstītu mazuli, bet divi citi bērneli, pārāk lielajos velteņos kājām pinoties, klumpačodami ietuntuļoja viņai pakaļ, turēdamies pie zilajiem, no puskažociņa apakšmalas lejup plandošajiem brunčiem.
— Bērni apsitušies ar pūtēm, — sārtvaidze sieva cienīgi sacīja.
Es uzmanīgi pieskāros pie pieres meitenītei, kas turējās mātes brunčos. Un viņa pilnīgi noslēpās brunču krokās. Vaņku, kam bija neparasti liela seja, es izmakšķerēju no brunču krokām pretējā pusē. Pieskāros arī viņam. Un nevienam no abiem piere nebija karsta, bet parastā siltumā.
— Patin nu, mīļā, mazuli vaļā.
Viņa atsedza meitenīti. Kailais augumiņš bija sētin nosēts, gluži kā zvaigžņota debess stindzīga sala naktī. No galvas līdz kājām vienos rozeolu plankumos un mitrajās papulās. Vaņka sadomāja turēties pretī un brēkt. Atnāca Demjans Lukičs un man palīdzēja …
— Būs apsaldējušies, vai? — sacīja māte, raudzīdamās ar bezrūpīgu skatienu.
— E-ek, ko nu par apsaldēšanos, — Lukičs ņurdēja, žēlumā un riebumā sašķiebis muti. — Viss Korobovas apriņķis viņiem šitā apsaldējies.
— No kā tad tas ir? — apvaicājās māte, kamēr es aplūkoju viņas plankumainos sānus un krūtis.
— Ģērbies ciet, — es teicu.
Tad apsēdos pie galda, noliku galvu uz rokas un nožāvājos (viņa šodien bija atbraukusi pie manis viena no pēdējām, un viņas numurs bija 98). Tad sāku runāt:
— Tev, krustmāt, un tāpat taviem bērniem ir sliktā slimība. Bīstama, briesmīga kaite. Jums visiem tūdaļ jāsāk ārstēties un ilgi jāārstējas.
Cik žēl, ka vārdos grūti attēlot neuzticību sievietes gaišzilajās, izvelbtajās acīs! Viņa mazuli apgrieza rokās kā malkas pagali, truli paraudzījās uz kājelēm un ievaicājās:
— Kur ta tāda cēlusēs?
Tad greizi pasmīnēja.
—- Kur cēlusies — tas nav svarīgi, — es atbildēju, aizsmēķēdams šodien piecdesmito papirosu, — tu labāk pavaicā ko citu: kas notiks ar taviem bērniem, ja nesāksi
ārstēt?
— Nu, kas ta? Nekas nenotiks, •— viņa atbildēja un sāka vīstīt mazuli autiņos.
Uz galdiņa man acu priekšā atradās pulkstenis. Kā šodien atceros, ka runāju ne ilgāk par trim minūtēm un sievišķis sāka raudāt. Un es ļoti nopriecājos par šīm asarām, jo tās bija izraisījuši mani tīšuprāt nežēlīgie un biedējošie vārdi, un, tikai pateicoties tām, kļuva iespējama sarunas tālākā daļa:
— Tātad viņi paliek. Demjan LukiČ, jūs viņus novietosiet flīģelī. Ar tīfa slimniekiem tiksim galā otrajā palātā. Rit braukšu uz pilsētu un panākšu, lai atļauj sifilitiķiem atvērt stacionāru nodaļu.
Feldšera acīs iezibējās dzīva interese. •— Ko jūs runājat, dakter, — viņš iebilda (jo bija liels skeptiķis), — kā tad mēs vieni tiksim galā? Un preparāti? Lieku kopēju arī nav … Un ēdiena gatavošana? … Un trauki, šļirces?!
Taču es truli un iecirtīgi papurināju galvu un atbildējus — Panākšu.
Pagāja mēnesis…
Trijās sniegā ieputinātā flīģelīša istabās dega lampas ar skārda abažūriem. Gultas veļa bija noplīsusi. Bija tikai divas šļirces. Mazā — viena grama un piecgramu — luera. Vārdu sakot, tā bija nožēlojama, sniegā ieputinātā nabadzība. Tomēr… Lepni gulēja atsevišķi nolikta šļirce, ar kuras palīdzību es, klusībā pamirdams aiz bailēm, jau vairākas reizes biju izdarījis man jaunās — vēl neapgūtās un grūti izdarāmās salvarsana injekcijas.
Un vēl: man ap sirdi bija krietni mierīgāk — flīģelītī gulēja septiņi vīrieši un piecas sievietes, un zvaigžņveida izsitumu manu acu priekšā kļuva ar katru dienu mazāk.
Bija vakars. Demjans Lukičs turēja mazu lampiņu un apgaismoja kautrīgo Vaņku. Mute viņam bija notriepta ar mannas biezputru. Bet izsitumu uz viņa ādas vairs nebija. Un tā viņi visi četri pabija lampiņas gaismā, priecēdami manu sirdsapziņu.
— Rītdien, kazi, rakstīšos laukā, — māte, jaciņu kārtodama, sacīja. 1