Acumirk?i - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 15

KAD JUMS NEBIJA LAIKA

Es saulainus vārdus sev sakrāju lūpās, Ko vasarā šalca dienvidvējš liegs, Un acīs es nesu vēl zvaigžņainas šūpas, — Tos atdot jums bija mans pēdējais prieks. Pie pirmajiem vārdiem jūs pārtraucāt mani Un samulstot teicāt: «Ak, piedodiet, draugs, Man laika nav ... jāiet...» Kā drūmākie zvani Nakts mūžībā izgaisa spārnojums jauks. Tai vakarā ilgi es maldījos ielās, Ik laterna smēja — tu izdzīts un lieks. Es nezinu, cik manas sāpes bij lielas, Bet šķita, bij satumsis pēdējais prieks.