Acumirk?i - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 22

VĒSTULE OZĪTEI

OLGAI OZOLIŅAI

Kad manā dārzā baltas ievas zied, Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet Un just vēl reizi seno dienu miņu Kā zeltā zaigojošu pasaciņu. ---------------------------------------Reiz mana māja auksta bij un klusa Un baigi vilkās bezgalīgā nakts, No manis vairījās pat miers un dusa, Man dzīves prieks un gaišums bija zagts. Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla, Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts. Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla, Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts. --------------------------------------------Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja — «Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts. Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts? Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi — Tos izkliedējis spožo acu skats, Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi, Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts. Kad tagad atkal naktīs melni spoki Man dvēsli mulsina un prātu lenc — No senām minām aužas varavīksnes loki Un murgus atgaiņā un projām trenc.