Acumirk?i - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 32

ĒZELIS UN VIŅA DRAUGS

Reiz ēzelim kādam tā saimnieks bij draugs — O, kaut mēs kāds kalpot tā prastu; Tas gaidīja zviegdams, kad jūgu tam mauks Un uzsies uz muguras nastu. Vissmagākais krāvums tam nelikās smags, Viņš stiepa to drauga labā Un domā ja iedams, kaut stāvs bija taks: Draugs mani vēl taupa un glabāl Bet bij arī prieki šim ēzeļam — Reizreizēm par darbību čaklu Draugs maizes doniņu pasniedza tam, Bet kundze tam glaudīja kaklu. Reiz ēzelis smagāki pārstiepies bij, Viņš teica: «Draugs, atpūsties gribu!» Tad kliegt sāka kundze: «Viņš veltīgi rij!» — Bet saimnieks tam zvēla ar stibu. Un ēzelis, juzdams, ka jābeidzas būs, Vēl sludina mācību šādu: «No draugiem, o, ēzeļi, sargieties jūs, Tie dzīviem jums noplēsīs ādu!»