Acumirk?i - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 34

* * *

Reiz cilvēks kāds izmisis lūdzās. «Dod! Dod vienu malku, Es bezgala ilgi slāpu un salku, Bet tu nes tik pilnu krūzi. Vienu lāsīti tikai, un būšu es ieguvis dzīves lielāko dūzi! Tev pretim es atdošu savu dzīvi.» Es novēršos lepni un spīvi. Tad satiku cilvēku kādu. Vienaldzīgi — kā akmeni, putnu vai koku — Tas mani uzskatīja. Es sniedzu tam, kas man bija. Viņš novērsās, it kā redzēdams spoku, Un teica: «Paldies, es nejūtu slāpes.» Bet pēkšņi manī tā iedzēla sāpes, Kā zaudējis es būtu savas dzīves lielāko dūzi. Un es nosviedu tam pie kājām savu pilno krūzi.