Zeme,
Zaļā, apaļā zeme,
Kad tevi noglāstīt vēlos,
Tad es nopērku gumijas bumbu
Veikalā mazā,
Kur kasiere smaida par naudu.
Un tad es izeju ielās
Ar gumijas bumbu virs galvas
Smaidošs,
Laimīgs.
Ormaņu zirgi izplestām acīm
Noskatās manī.
Suņi
Bariem skrien līdzi;
Bet mākoņi valgie
Ar elkoņiem atspiežas baznīcas torņos
Un vēro.
Bet es
Eju ar gumijas bumbu virs galvas
Smaidošs,
Laimīgs.
Saule spīd acīs,
Bet es redzu tikai - zemi;
Vēji pūš lūpās,
Bet es jūtu tikai - zemi.
Kurp es kāpju,
Vienalga,
Kalns, koki, ˛ogs,
Ormaņu kulba vai kiosks:
Es nesu zemi uz rokām un diezgan
Cilvēki nīcīgi nosmīn,
Bet bērni kliedz skaļi:
- Lūk, Čaks iet
Un zemi nes rokās! -
Un es eju.
Ar gumijas bumbu virs galvas;
Skūpstu to,
Un man liekas:
Tās pasaules maigākās lūpas;
Glāstu to,
Un man liekas:
Sievietes krūtis es skaru.
Zeme!
Un tad es nostājos ielā uz stūra,
Kur kādreiz bijusi telefonbūda, -
Un kliedzu:
-Ļaudis,
Kaķi, suņi un zvirbuļi,
Jūs, kas akmeņos mītat,
Nāciet:
Man zeme guļ rokās,
Nāciet skūpstīt to,
Nāciet ieelpot to,
Zemi,
Zaļo, apaļo zemi.
Ļaudis -
Un es redzu,
Kā rindās nāk
Kaķi, suņi, simtkāji, tārpi,
Zvirbuļi atlaižas baros,
Sēstas uz bumbas,
Bet ļaudis
Iet nīcīgi garām
Un nosmīn:
- Traks,
Viņam maiguma trūkst. -
Bet es stāvu uz stūra
Ar gumijas bumbu virs galvas.
Saule beidz spīdēt,
Bet es stāvu,
Lietus sāk līt,
Ilgi, ilgi,
Bet es stāvu
Un, kad tas beidz,
Es vēl esmu uz stūra
Ar spīdošu bumbu virs galvas.
Esmu
Tīrs, mirdzošs, valgs,
It kā viss rūgtums ar lietu
Būtu notekās zudis,
Esmu
Viens,
Brīnumam ticot.
Es alkstu citu veidu
Arvienu vairāk un vairāk
Man negribas cilvēkam būt.
Vārgums.
Par rožainu stārku
Kairā
Es vēlētos kļūt.
Kaut vai par mazu māju,
Kur dzīvo ģimenes trīs;
Vai krēsla kāju,
Kas salūzīs drīz.
Arvienu vairāk un vairāk
Man netīk par cilvēku būt.
Viss kaislību kairums
Manī pamazām zūd.
Kaut es kļūtu par kaktu
Pilns zirnekļu tīklu.
Vai vienkāršu mīklu
Un oran˛a kaktusu.
Kaut vai par plāceni
Un savas istabas grīdu:
Tad man nebūtu jāceļas
Katru rītu.
Saule manī sēstos.
Suns piegrūstu purnu.
Es cilvēkiem pazoles plēstu.
Bet kur nu!
Velti es savas smadzenes žņaudzu un burnu.
Es esmu tikai cilvēks
Sīks, mazs.
Un kas ir mans spēks?
Nekas.
Par sevi desmitreiz augstāk
Var sienāzis lekt.
Velti es saucu sev zvaigzni plaukstā:
Man ļauts tikai degt.
Ak, kaut es varētu pārdurt rietus,
Lai viņu vīns manī plūst.
Tad savu sirdi kā ziedu
Celtu vējā, lai lūst.
Un visā telpā tās smarša vāra
Lai tvan,
Sakot, cik sirds bija kāra
Man.