Daudzi, tāpat kā es, pabijuši pie šis strūklakas, bet vienu vairs nav, otri tālu pasaulē.
Sāadi
1821—1823
Sēž Girejs sadrūmis un kluss.
Kūp viņa zobos pīpes dzintars.
Vērš iztapīgus skatienus
Uz hanu galminieku rindas.
Pils mēmā verdziskumā stingst
Un zīlē neizpratnē kļūmā,
Ko vēstīdama seja drūmā
No niknuma un sāpēm springst?
Bet viņu bargais pavēlnieks
Ar roku neiecietīgs pamāj
Un galminiekiem aiziet liek.
Krūts uzelpo kā atpūzdamās,
Kad beidzot palicis viņš viens,
Un sejā, kas tik cieta bija,
Nu jūtu atspldumi mijas
Kā ūdenī, kam pāri skrien
Pa vējam padebešu vijas.
Kas viņa lepno sirdi nomāc?
Ar ko ir aizņemts hana prāts?
Vai Krievijai viņš uzbrūk domās?
Vai, atriebības kveldināts,
Viņš polu zemēs iebrukt taisās?
Vai pulkos jaušams dumpis kāds?
Draud kalni? Dženoviešu aizsākts,
Vai vērpjas viltus pavediens?
Nē, noguris viņš kā neviens
No zobena un zirga straujā …
Nekas to nevilina kaujā.
Vai neuzticība sāk staigāt
Pa harēmu kā zagle klusi
Un gjauram nebrīvniece maigā
Ir slepus sirdi atdevusi?
Nē, biklās sievas neuzdrīkst
Ne iekārē, ne sapņos tvīkt
Pēc cita. Modri apsargātas,
Bez prieka viņas kūtri zied —
Nav neuzticība tām prātā.
Aiz durvīm, kuras vienmēr ciet,
No visiem slēpta viņu daile.
Tā Arābijas ziedi gailē
Zem siltumnīcas stiklotnes.
Gar bezcerības salto sienu
Slīd gadi, mēneši un dienas
Un nemanīti projām nes
Gan jaunību, gan mīlu … Vienāds
Te stundu lēnais ritējums,
Un dzīvi valda pierasts laiskums,