Kur dienu mirkļi saldie? Nav to.
Ko ļaužu tuksnesī vairs iesākt?
Laiks, Marija! Kāds gaida jau,
Lai raisās dvēsele no miesām, •
Un debess miers jau viņu sauc.
Trauc dienas .. . Marijas vairs nav.
Tā mūža miegā aizmigusi;
Kā eņģelis tā staro jauns
Pār aizsauli, ko ilgojusi
Bij pati. Kas tai lika mirt?
Vai gūsta bezcerība ļaunā,
Vai slimība? Bet kņazes jaunās
Vairs nav. Vairs nepukst maigā sirds.
Pils tukša. Arī hana nav tur.
Viņš atkal asins kaujās triec
Pret svešām zemēm savu tautu
Un brāžas, asinskārs un ciets,
Pa priekšu musulmaņu rindām.
Bet citu jūtu sūrums smeldz
Tam krūtīs. Šķēpu skaudrā šķindā
Slīgst pēkšņi zobens puspacelts.
Un atkrīt karotāja roka,
Hans Girejs nobāl. Sejā mokas.
Čukst kaut ko lūpas. Acis deg.
Un asaras pa vaigiem tek.
Nīkst harēms aizmirsts, nonicināts.
Te hanu neredz vairs nekad.
Kā sievas noveco — to zināt
Var einuhs — sargs, bet viņa skats
Slīd vienaldzīgs pār visām mokām.
Nav daiļās gruzīnietes vairs:
Kad mira kņaze — arī tai
Bij jāmirst. Sardze mēmām rokām
To dzelmē iesvieda. Tiklīdz
Bij kņaze gājusi pie dieva,
Ciest beidza greizsirdīgā sieva,
Un sāpju mērs bij piepildīts.
Lai kāda bija viņas vaina,
Bet atriebība — asiņaina.
Ar kara uguni kad gana
Ap Kaukāzu un Krimu viss
Bij postīts, kaujās paguris,
Viņš atgriezās, bet sāpes hanam
Pa pēdām līdzi. .. Pieminēdams
Tik dārgo Mariju, viņš cirst
Liek pilī strūklaku, lai birst
Uz mūžu asaras pār bēdām,
Ko viņa sirdij neaizmirst.
Tur pusmēnesim pāri krusts