Bet vientiesīgu sirdi justs)
Un zemāk — svešalnīgos vārdos
Kāds uzraksts, kuru noslaucīt
Nav spējis gadu raupjais ritums.
Pār marmoru vēss ūdens slīd,
Un nemitīgs ir lāšu kritums:
Tās plūst kā asaras, ko žēlās
Pēc sava karā kautā dēla
Lej māte … Pāri akmens grodiem
Ir gadu aizlāsojis daudz,
Bet Krimas jaunavas vēl šodien
Par asru strūklaku to sauc.
Te, dzīru apnikuma vajāts,
Es atbraucu no ziemeļiem
Un iegriezos Bahčisarajā,
Lai ilgi pilī aizmirstajā
Pa mēmām ejām klīstu viens,
Kur tautu briesmas — bargais hans
Starp kariem ļāvās dzīru līksmei.
Un greznas laiskošanas tīksmei…
Vēl tagad dārzos skurbums tvan
Un gulgo straumes rotaļīgas.
Sarkst rozes, vijas vīna stigas,
Un sienu ciļņos spulgo zelts.
Es vēros aizrestotās cellēs,
Kur musulmaņu lūgsnu krelles
Reiz sievas skaitīja. Kur smeldz
Vēl viņu nopūtas un gaidas.
Es biju kapsētā, kur dus
Šie valdnieki. Pa mūžam klus
Zem katra pieminekļa slaida,
Kam galā akmens čalma blāv.
Un likās — man te blakus stāv
Pats liktenis un balsi mēmu
Man stāsta, kāds bij viņa lēmums:
Ne harēma, ne hanu … Viss
Te apkārt kluss un izmiris,
Viss pārvērties … Bet manu sirdi
Te valdzināja rožu tvans,
Un zaļums, ūdens šalku dzirdīts,
Grimt aizmirstībā lika man;
Un dīva satraukuma tirpās
Man negribēti mulsa prāts,
Un lidojošas ēnas ņirbā
Man priekšā pavīdēja kāds.
O, draugi, kuras ēna bija
Ar mani? Kuras gleznais vaigs
Man neatvairāms parādījās?
Vai poļu kņazes daiļums maigs?