Un greizsirdībā Zaremu,
Kas moku izmisumā svaidās
Pa izmirušo harēmu?
Nē, zemes meitas skaistums mirdz
Man pretim cits, bet nesasaucams.
Pie viņas domas man un sirds
No vientulīgās trimdas traucas.
Kāds neprāts! Pietiek! Atjēdzies
Un nemodini tukšas sāpes!
No mīlas nelaimīgas ciests,
Nakts stundu sapņu versmē sviests
Ir diezgan! Mīlas cietumniek,
Kas tev gan važas skūpstīt liek
Un nekautrīgu liru paust,
Cik dziļa neprāta tu šausts?
Es, mūzu pielūdzējs, kā slavu,
Tā mīlas smeldzi atmetis,
Ak Krima, jaukos krastus tavus
Drīz skatīšu! Un, noslēpis
Jo dziļi atmiņas, es stāšu
Uz tavām klintīm gaišs un spirgts
Un zilos viļņus sveicināšu,
Lai tevī atveldzējas sirds.
Tu brīnumzeme! Acu līksme!
Te dzīvu prieku staro viss:
Gan kalns, gan leju zaļā tīksme,
Gan vīnogķekari, kas viz
Kā dzintars un kā jahonts spulgais,
Un koku ēnā strauti gulgo …
Viss ceļinieka jutas sien,
Kad rīta stundā bezrūpīgā
Pa taku līkumainām stīgām
Zirgs pieradušu soli skrien;
Vij mežu zaļums klinšu ragus,
Un jūra šļācot viļņus slien
Ap akmens milzi Ajudagu.
.