Var uzšķilt. Jaunās sievas skumst
Un sirdi māna greznām rotām,
Ko maina bieži. Rotaļās
Un tērzēšanā garlaikotā
Sev tukšo laiku kavē tās.
Gar strūklakām, kas skan un līst,
Tās kalnu kļavu vēsā ēnā
Pa dārzu pastaigājas lēnām,
Bet viņu vidū einuhs klīst.
No sarga sievām nav kur aizbēgt —
It visur greizsirdīgās raizēs
Tās uzmeklēs šis modrais skats,
Jo viņš ir hana auss un acs.
Viņš stingru kārtību te ietur.
Kā korāns vecam kalpam svēts
Ir tas, kas hana pavēlēts.
Un harēmā ar roku cietu
Viņš valda. Mīlas nepazīst
Un nealkst. Līdzīgs koka dievam,
Pret kura vienaldzību šķīst
Gan izmisums, gan glaimi. Sievas
Var lūgties, ņirgāties vai nīst,
Var nicināt — kā pašām patīk.
Ne nopūtas, ne tvīksmi skati
Ko līdzēs … Pārāk pazīstams
Ir sievu saldais viltus tam.
Nav asarām pār viņu varas,
Ne zaimiem. Viņš ir neaizskarams,
Jo sen jau netic vairs nekam.
Kad, atpinušas garos matus,
Iet sievas peldēties, kad gaiss
No dienasvidus svelmes kaist,
Viņš seko vienaldzīgu skatu,
Kā ūdens vēsās šaltis nirst
Un rotaļājas stāvi kaili.
Par kairi debešķīgo daili
Viņš aukstās rūpes neaizmirst.
Bet, diena svelmīgā kad noriet,
Viņš nedzirdamu soli slīd
Pa tepiķotiem koridoriem,
Pie durvīm zogas — uzmanīt
Ik elpas vilcienu. Ik čukstu.
Sirds jaunās slepenāko pukstu.
Pār pagalvjiem viņš rūpēs līkst,
Un hana sievu krāšņā miegā
Sargs klausās uzmanībā spriegā,
Vai sapņos kāda neuzdrīkst
Saukt svešu vārdu, slēptu domu.
San paslepenās skaņās nakts,