Ko uzminēt grib sarga nomods,
Un bēdas tai, kas tumsā klusi
Ir draudzenei ko stāstījusi
Vai miega tvīksmē čukstējusi.. .
Tad kāpēc bargais Girejs skumst?
Žņaudz aukstu pīpi roka slaidā.
Ar elpu aizturētu gumst
Pie durvīm einuhs. Zīmi gaida,
Lai pašas atvērtos tās ceļā,
Kad valdnieks, domās grimis, ceļas
Un saldo baudu dārzā dodas,
Kas nesen mīlēts bij un godāts.
Kur, lāses rotaļīgi šķaidot,
Šļāc strūklakas pār baseiniem,
Sēž jaunās sievas, hanu gaidot,
Uz grezniem zīda spilveniem
Un bērnišķīgā priekā raugās,
Kā marmorkaltā gultnē slīd
Un lēkā zivis … Nomedīt
Ar draisku sviedienu tās rauga,
Un zelta auskars dzelmē krīt. . .
Bet verdzenes starp viņām staigā
Ar traukiem, kuros šerbets salds,
Un balsīs skanīgās un svaigās
Caur strūklu vēdām dziesma šalc.
1
Par zemes ciešanām var sūtīt
Mums svētlaimību debesis.
Prieks pārplūst svētceļnieka krūtis,
Kad Meku viņš ir sasniedzis.
2
Ir laimīgs tas, kas nāvē svētā
Pie Donavas pret gjauriem krīt.
Nāk debess meita izredzēto
Ar kaisles smaidu apveltīt.
«Bet simtkārt vairāk liktens devis
Tam, mīlas zvaigzne Zarema,
Kam mīlēt ļauts un lolot tevi
Kā rozi savā harēmā.»
Dzied verdzenes. Bet kur gan tā,
Kam atskan cildinājums dedzīgs?
Ir lasāms sejā nomāktā,
Ka slavas dziesmu viņa nedzird.
Kā palmai, kuru lauzis negaiss,
Tai lepnā galva sāpēs līkst.
Ak vai, šīm ciešanām vairs negaist —
Nav Girejs viņai uzticīgs.
Viņš nemīl vairs! … Bet kas gan spētu
Ar tādu daili neredzētu