Kā liljes ziedu matu košums.
Tev skatiens melns kā pusnaktij
Un gaišs kā pašas saules spožums.
Vai balsī ugunīgāk skanēt
Var kaisles vilinājums? Var
Skūpsts liesmainākā indē tvanēt,
Kad lūpas iekārotās skar?
Ja tavs ir bijis kāds, vai tam
Sirds pukstēs svešam daiļumam?
Bet Girejs, gruzīniete, naidīgs
No tavas dailes novērsies.
Un naktis, kad viņš velti gaidīts,
Tam aukstā vientulībā dziest,
Kopš ieslodzīta stundā ļaunā
Še tika poļu kņaze jaunā.
Pavisam nesen debess sveša
Pār Mariju tik skumji plešas;
Vēl nesen bērna daiļums jauks
Bij sirmā tēva acuraugs
Un lepnums, kuru lolodams
Ne solī nezināja sāta,
Un paklausīja kņaza nams
It visam, kas nāk bērna prātā,
Jo tēva prieks bij tikai tas,
Kas meitas sirdi priecināja.
Viņš citas rūpes nezināja
Kā bērnu dienas laimīgas
Dot Marijai… Kā pavasaris
Lai saulains viņas dzīves rīts,
Lai paliek viņai nepazīts
Pat mirklis rūgtuma. Lai arī,
Kad izies Marija pie vīra,
Tā veldzējas kā sapnī tīrā
Pie savas gaišās jaunības.
Viss viņā valdzināja. Maigums,
Stāvs, iznesīgās kustības
Un zilo acu tvīksmais zaigums.
Ar mākslām viņa kuplināja
Šīs mīļās dabas dāvanas
Un dzīru viesiem tēva mājās
Daudz daiļu dziesmu skandināja
Uz zelta arfas. Precinieku,
Gan augstmaņu, gan bagātnieku,
Bez skaita bija. Nemināms,
Cik jaunekļu pēc viņas tvika.
Bet viņas dvēsles klusumā
Vēl neskanēja mīlas stīga.
Ar draudzenēm tā rotaļās
Pa tēva pili draiskojās