Vai sen? Un tad — pār Poliju
Tik pēkšņi hana karaspēks
Kā melna jūra nolija.
Vēl straujāk nekā ugunsgrēks,
Kas nobriedušu druvu rij,
Tas ceļā izpostījis bij
So zemi ziedošo. Ne sils,
Ne birzs, ne ciems nav apiets
Un nepostīts … Stāv tukša pils.
Pie baznīcas starp seniem kapiem,
Kur senču aukstie pīšļi dus,
Jauns kaps nes dzimtas ģerboņus
Un kroni… Miris sirmais kņazs,
Un meita gūstā. Pilij rasts
Cits valdnieks, kas bez apvaldas
Un kauna smagā jūgā žņaudz
Šo zemi, cietušu tik daudz.
Ak vai! Bahčisarajas sienas
Ap jauno nebrīvnieci tumst.
Vīst klusā nomāktībā dienas,
Un jaunā kņaze raud un skumst.
Pats Girejs nelaimīgo saudzē,
Un viņas rūgtās asaras
Pa naktīm hana miegu traucē.
Viņš rūpējas, lai ļoti maz
To skartu uzraudzība bargā,
Kas valda harēmā. Un sargam
Nav atļauts viņu pavadīt
Uz guļas vietu … Peldētavā
Tai līdzi kalpotāja sava,
Sargs nedrīkst viņas slieksni mīt,
Lai neaizvaino spiega skats,
Jo kņazes skumjo mieru ciena
Hans Girejs godbijīgi pats.
Te mēmi savrupajās sienās
Kā debess sūtne viņa mīt.
Diendienu te un nakti spīd
Zem dievmātes blāvs gaismas stars,
Kas viņas sēro sirdi veldzē,
Un svētā paļāvībā gars
Uz mirkli atraisās no smeldzes.
Te viņa klusi raudāt var,
No sievu naida pasargāta.
Šai baudu mītnē, kur bez sāta
Plaukst miesas tvīkums, saglabāts
Kā debess brīnums kaktiņš kāds,
Kāds svētums maigs … Tā glabā sirds
Starp netiklīgām maldu dziņām
Uz mūžu stariņu, kas mirdz