Tur, lolotas kā debess ķīla,
Deg vienas jūtas, viena mīla.
Ir nakts. Pār Tauriju tumst ēnas.
Salds mijkrēslis caur dārziem iet.
Un lauru koka klēpi rēnā •—
Es dzirdu — lakstīgala dzied.
Aiz zvaigžņu kora mēness uzaust.
No bezmākoņu debesīm
Sāk starot sudrabgaisma klusa
Pār pakalniem un lejām šīm.
Zem balta plīvura pa brīdim
Gar namiem viegla ēna slīd —
Iet tatārietes aizvadīt
Ar kaimiņienēm vakarsprīdi.
Pils apklususi. Harēms grimst
Bez rūpēm miega tvīksmās skavās.
Nakts netraucētā mierā rimst.
Un sirmais einuhs sardzē savā
Jau gultas apstaigājis. Miegs
To arī pieveic. Tomēr viņam
Pat sapnī modrīgs nemiers liek
Caur miegu gaidīt posta ziņu,
Ka viņa valdnieks pievilts tiek.
Gan iešalciens, gan tvanīgs čukstiens,
Gan apslēpts kliedziens dzirdi viļ.
Liek uztrūkties. Un trauksmiem pukstiem
Sit viņa sirds. Bet klusums dziļš
Visapkārt. Velti kaut ko jaust
Grib sarga izbiedētā auss.
Vien strūklakas ar saldām gulgām
Pār saviem marmorklēpjiem līkst,
Un dārza mēnesnīcā spulgā
Pēc rozes lakstīgala tvīkst,
Un einuhs ilgi, ilgi klausās,
Līdz atkal iegrimst snaudā gausā.
Cik austrumnakšu tumšais greznums
Ir salds! Cik maigi stundas plūst!
Ar dailes nesteidzību gleznu
Nakts musulmaņu namos kūst.
Gan apsargātos harēmos,
Gan viņu dārzos burvīgos
Dīvs, sapņu piešalkts klusums zied,
Viss mēnesnīcas māņos mijas,
Pilns kairu noslēpumu šķiet
Un saldkaislīgas fantāzijas.
Guļ visas sievas. Neguļ viena.
Ar elpu aizturētu pienāk
Pie durvīm. Roka, steigā trīsot,
Bez skaņas durvis vaļā ver.