Nakts tumsā viņa … Snaudu īso
Un tramīgo snauž einuhs vecs.
Šī sirds ne maigumu, ne kaisli
Spēj žēlot… Mānīgs miegs. Viņš redz
Varbūt, kas garām aizslīd .. .
Un atkal durvis. Bikli pirksti
Kā neizpratnē kliņķi skar.
Iet viņa iekšā … Vientuļš stars
No lampādas tai pretim dzirkstī,
Un skumīgs gaismas atspulgs krīt
Uz dievmāti, kas acīm maigām
No krēslas veras viņai vaigā;
Un baiļu dīvums negaidīts
Žņaudz sievas sirdi jausmā baigā.
Blāv svētais mīlas simbols — krusts,
Un kaut kas krūtīs, gruzīniete,
Kā senu dienu atbalss, šķiet, tev
Nu ieskanas un neapklust. ..
Guļ poļu kņaze aizmigusi,
Un dziļš ir jaunavīgais miegs.
Tvīkst viņas vaigos sārtums liegs,
Kam pāri asara slīd klusi,
Ar smaidu ceļā sakususi:
Tā mēnesnīcā galvu liec
Pēc lietus smagi rasots zieds.
Šķiet, sūtīts šurp no paša dieva,
Skumjš eņģelis te atdusas.
Pat miegā liedams asaras
Par hana nelaimīgo sievu …
Ak Zarema, kas tev tā sāp,
Ka elpa aizžņaugdamās slāpst,
Ka izmisums liek ceļos gumt
Un lūgties: «Marija, jel žēlo
Un bēdās mani neatstum!»
Šo lūgumu un vaidu kvēlo
Caur miegu gulētāja dzird
Un pamostas. Redz svešnieci
Pie gultas. Mulsā nodreb sirds
Un roka trīc, kad viņa pieceļ
Nakts viešņu vēlo, jautājot:
«Kas esi tu? Ko stundā šajā
Te meklē?» — «Tevi. Mieru dot
Vien tu man vari. Vienīgajā
Šai cerībā es lūdzos — glāb!
Kaut saprast varētu, kā sāp
Man atmiņā tās laimes dienas,
Kas, likās, bezgalīgi skries . . .
Un nu nevienas vairs . .. Nevienas!
Es eju bojā! Uzklausies!