Tāltālās . . . Dienas bijušās
Un atmiņas no zemes tās
Tik krāsainas un dzīvas šķietās . ..
Es augstus kalnus atceros
Un upes putu mutuļos,
Un ozolāju audzes biezas.
Tur tikums cits un cita tiesa.
Bet velti jautātu, kas gan
Bij licis dzimto zemi atstāt?
Es nezinu . .. Vien augstā krastā
Kāds vīra stāvs vēl prātā man
Un buras . ..
Nelaimes vai baiļu
Līdz šim te nepazinu es.
Kā zieds zem klusas lapotnes
Te plauka harēmā mans daiļums;
Un, mīlas saldās atklāsmes
Ar paļāvību gaidīdama,
Es mitu hana sievu namā.
Mans slēptais sapnis piepildīts
Drīz tika. Pienāca tas rīts,
Kad Girejs asiņaino karu
Bij apnicis. Ne kaujas vairs,
Bet miera baudu tvlkums kairs
Nu valdzināja viņa garu.
Viņš atkal savā harēmā,
Un hana priekšā stāvam mēs
Ar gaidu trīsām dvēselēs —
Kam valdonīgā roka mās?
Pie manis viņa gaišās acis
Tad apstājās. Viņš mani sauca,
Un laimes avots nesajaucams
Mums vērās dzidrā svētlaimē.
Kopš skatiena šā kopā mēs,
Un mūs ne mirkli nesatrauca
Ne meli, aizdomas, ne naids,
Ne īgnas garlaicības spaids,
Ne greizsirdības ļaunās sāpes.
Un tad tu, Marija … Ak, kāpēc
Tev viņa ceļā bija nākt?
Es redzēju, kā melnā doma
Ar neuzticību to sāk
Un nodevīgām kārēm nomākt.
Ne manus pārmetumus dzird,
Ne vaidus — viņam tas par grūtu!
Un nerod atsalusī sirds
Ne seno valodu, ne jūtu.
Vai tu gan līdzvainīga būtu?
Es velti tevi vainotu.