Un visā harēmā vien tu
Man līdzināties varētu.
Es esmu piedzimusi kaislei.
Tu mīlēt nevari kā es.
Kamdēļ gan savā aukstā dailē
Tu vājai sirdij trauksmi nes?
Man atdod Gireju! Vēl gailē
Uz krūtīm viņa skūpsti man.
Vēl ausīs zvēresti tie skan,
Ko viņš man devis! Doma katra
Un katra vēlēšanās mums
Sen kopīga. Man viņu atraut —
Ir mani nokaut. .. Neatstum!
Es raudu, skaties, ceļos krītu,
Jo tevi nevainoju es!
Vien lūgt no sirds un dvēseles,
Lai Gireju man apsolītu
Tu atdot tādu, kāds viņš bija,
Pirms .tevi toreiz ieraudzīja.
Un neiebilsti! Viņš ir mans.
Vien mirkļa kaisles apžilbināts.
Ar asarām vai naidu hans,
Vai riebumu — tev labāk zināt
Ir jāatvaira! Zvēri to!
(Kaut šajās sienās alkorāns
Man pagājību kristīgo
Ir licis aizmirst, māte man
Un arī tev — ir kristietes.
Pie mātes zvērestu man dod tu!)
Ja ne, tad .. . kaukāziete es,
Un iecirst kinžalu es protu!»
Tā pateikusi — durvis pagaist,
Un kņaze nedrīkst sekot tai.
Svešs kaisles vārdu pinums smagais
Ir nevainīgai jaunavai.
Bet tumša nojauta liek saprast
Un bīties. Drausmas viņu māc.
Kāds lūgums paglābs? Brīnums kāds?
Ar negodu vai tiešām aprast?
Kas gaida? Vai patiesi jātop
Par hana piegulētāju? Un viss,
No jaunības kas palicis, —
Rūgts kauns par dzīvi nicināto?
Ak dievs, ja Girejs liktu sviest
To cietumā, kur viņa būtu
Uz mūžiem aizmirsta! Vai ciest
Jebkuru sodu, lai cik grūtu, —
Ar kādu prieku nāvei ļautos,
Šo bēdu leju atstājot!